Ko nozīmē Dieva žēlastība Jēzū Kristū?

“Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.” (Tit.2:11)

Šodienas tekstā mēs redzam Bētlemē siles priekšā Svēto Pāvilu stāvam augstā kancelē, no kuras viņš sludina Jēzus Kristus dzimšanas svētku sprediķi visai pasaulei. Un kā viņš to iesāk? Vai viņš saka: “Dieva stingrā taisnība ir  atspīdējusi”? Vai arī: “Dieva mūžīgā mīlestība ir atspīdējusi”? Nē. Tā vietā viņš saka: “Jo ir atspīdējusi Dieva žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.”

Ja apustulis būtu teicis: “Dieva stingrā taisnība ir atspīdējusi,” tad šādos vārdos priekš mums nebūtu nekā priekpilna, bet tad tas būtu biedējošs sprediķis. Jo vai mēs visi neesam grēcinieki, un vai Dieva taisnība nav tā īpašība, saskaņā ar kuru Viņš ienīst visus grēkus un saskaņā ar kuru Viņam ir jāsoda visi grēcinieki? Ja Pāvils būtu teicis tikai: “Dieva mūžīgā mīlestība ir atspīdējusi,” tas būtu izklausījies ārkārtīgi jauki, bet ko gan tas mums būtu līdzējis? Vai kārtīgi vecāki, kas dedzīgi mīl savus bērnus, tomēr tos nopietni nepārmāca, kad tie ir nepaklausīgi? Vai mums tad nebūtu jābīstas, jo, ja tiešām būtu atspīdējusi Dieva mīlestība, tad vai tai nebūtu jānāk kā rīkstei, kas mūs pārmācītu par mūsu nepaklausību Viņam? Tomēr priekš mums viss ir noticis vislabākajā veidā! Pāvila Ziemassvētku sprediķis sākas ar vārdiem: “Jo ir atspīdējusi Dieva žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.” Žēlastība ir gan Kristus dzimšanas svētku vēsts galvenā tēma, gan arī viss tās saturs, un tieši tāds ir tas sprediķis, kas mums ir jādzird.

Bet vai žēlastībai bieži vien nav jātop klusai, kad tai pretī stājas Dieva taisnība? Piemēram, ko labu žēlsirdīgs tiesnesis var dot ļaunam cilvēkam, kurš nevar samaksāt savu parādu? Ja tiesnesis vēlas spriest taisnīgi, viņš nevar atbrīvot cilvēku no viņa parāda, kamēr viņš to nav samaksājis vai nav noorganizējis, lai kāds cits to samaksātu.

Bet Pāvils pasludina nevis vienkārši tikai žēlastības atnākšanu, bet viņš pasludina Dieva žēlastību, kas nes pestīšanu! Ko viņš ar to domā? Kristus ir atnācis, lai samaksātu cilvēka grēka parādu, un tāpēc cilvēks patiesi ir svētīts. Visu kungu Kungs kļuva par kalpu visiem kalpiem. Dievam tiešām bija tik ļoti jāpazemojas, lai samaksātu mūsu parādu. Viņš sāka to maksāt, guļot dziļās ciešanās lopu barojamā silē kā jaundzimušais, un Viņš nepārstāja to maksāt, līdz, Dieva atstāts, izdvesa pēdējo elpas vilcienu pie krusta. Tad un tikai tad, kad bija samaksājis pēdējo mūsu parāda centu, Viņš varēja triumfējoši izsaukties: “Viss piepildīts!” (Jņ.19:30) Dievs, kas kļuva par cilvēku, tad bija piepildījis  taisnību, lai piedošana grēcīgajiem cilvēkiem nevarētu tikt apšaubīta, un tā Viņš nodrošināja cilvēku izlīgumu ar Dievu, kurš viņiem atkal atvēra Debesu vārtus.

“Dieva žēlastība … kas nes pestīšanu” neatspīdēja tikai visiem dievbijīgajiem cilvēkiem vai visiem grēkus nožēlojošajiem cilvēkiem, vai pat tikai visiem ticīgajiem cilvēkiem. Tā atspīdēja “visiem cilvēkiem” bez izņēmuma. Tādējādi visā pasaulē nav neviena – no Ādama, pirmā radītā, līdz pēdējam dzimušajam –, kurš būtu izslēgts no Dieva žēlastības.

Ak, dosimies garā uz Bētlemi un kritīsim ceļos pielūgsmē siles priekšā. Jo šeit mums atklājas visskaistākā drāma debesīs un virs zemes. Šeit silē guļ Dieva žēlastība, Tas, kurš mums nes pestīšanu un svētību. Alelujā!