Kā izpaužas slēptais un maskētais naids

Mārtiņš Luters raksta:

Tomēr ir arī tādi, kuros naids iemājojis daudz viltīgākā un smalkākā veidā. Viņiem ir šķietami garīgi apsvērumi, kas liek just nepatiku pret līdzcilvēkiem, kuri šķiet tumsonīgi un kuriem nav tikpat skaidras izpratnes kā viņiem, tāpēc par tiem nav iespējams domāt neko labu.

Šādi cilvēki nespēj paciest savu tuvāko smagos grēkus un maldus, un, kad viņi nespēj tos izlabot ar kristīgiem līdzekļiem, ar Svēto Rakstu liecībām un brālīgu pamudinājumu, viņu sirdīs iedegas naids un viņi tos ļauni aprunā un nievā. Pamanīdami kādas vainas šiem nīstajiem, viņi tūlīt labprāt par tām runā, nerimstas tās apspriest, izplatīt, uzpūst lielākas, iztirzāt un notiesāt.

Mūsu mēlē tos sauc par aprunātājiem, grieķiski – par velniem, latīniski – par zaimotājiem, ebrejiski – par sātaniem. Svētie Raksti viņus sauc par čūskas dzimumu un indīgām odzēm. Tie pārdroši un bezkaunīgi runā par tiesu un taisnību, par pareizo mācību, ko tie neatrod pie citiem, tomēr viņi paši savās krūtīs neierauga naidu, ko lolo pret maldīgajiem un kas ir briesmīgākais baļķis viņu pašu acī. Ja kāds ir izdarījis kaut ko ļaunu, šo cilvēku acīs tam nebūs nekādas žēlastības, lai arī tiem būtu jāizturas kā kristiešiem, jāaizlūdz par kritušo, kā arī iejūtīgi un brālīgi jāpamāca.

Pēc dievišķā un cilvēciskā likuma kritušajam ir tikai viens Tiesnesis, viena tiesa un viena apsūdzība, taču no šīm indīgajām mēlēm tie piedzīvo tik daudz tiesnešu, tiesu un apsūdzību, ka maz neliekas. Tas skaidri atmasko viņu sirds naidīgumu, tāpēc viņi ir pelnījuši ne tikai to, lai Dievs viņiem nepiedotu, bet arī, lai viņi kristu nežēlastībā, paši savu vainu tā arī nekad nesajuzdami.

Taču viņi tikai sparīgi turpina aprunāt un saka: “Es jau neaprunāju, lai kaitētu un darītu ļaunu, man ir tikai paši labākie nodomi.” Ak, tu, liekuli! Ja tu patiešām būtu kritušā labvēlis, tu drīzāk paklusētu, nevis ar patiku un tīksmi izbazūnētu sava tuvākā nelaimi. Ja tu būtu īsts kristietis, tu pamanītu savas sirds slēpto naidīgumu, tu izbītos par to un būtu žēlsirdīgs pret maldīgo, aizbildinātu viņu, apslēptu un mīkstinātu viņa vainas citu priekšā, lūgtu Dievu par viņu, kā arī brālīgi brīdinātu un palīdzētu tam piecelties. Par viņa vājumu tu domātu ar bijību un līdz ar senajiem skolotājiem sacītu: “Šodien tas skar tevi, rīt mani.” Arī apustulis Pāvils mudina: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu” (Gal.6:1-2).

Padomā, kā tev pašam patiktu, ja Dievs pret tevi izturētos tā, kā tu izturies pret savu tuvāko? Ko tu teiktu, ja Viņš izrādītu tavu grēku pa visu pasauli? Ja vien tu neatgriezīsies, Viņš var tā rīkoties! Vai tiešām tu gribi piedzīvot to, ka kāds šādi izplata tavus ļaunos darbus? Nē, tu, bez šaubām, vēlētos, lai citi par taviem grēkiem klusētu, tevi attaisnotu, visu apklātu un par tevi aizlūgtu. Tāpēc “visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem” (Mt.7:12).

Savukārt citi mazgā rokas nevainībā un saka: “Bet tā ir patiesība, ko es stāstu. Vai es nedrīkstu runāt patiesību? Es to visu redzēju un varu droši par to runāt.” – Atbilde: patiesība ir arī tas, ka tu pats esi grēkojis. Ja tev tiešām ir jāizpauž visa patiesība, kādēļ nevēlies runāt par savu ļaunumu? Ja gribi noklusēt savas kļūdas, tad arī pret citiem rīkojies pēc lielā mīlestības likuma. Ja tu patiešām vēlies labot sava tuvākā grēku, ņem vērā cēlo un dārgo Kristus zelta likumu: “Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis” (Mt.18:15–17). Ievēro šos Kristus vārdus: “Pamāci viņu zem četrām acīm.” Ja tu nevēlies runāt zem četrām acīm, tad labāk paliec kluss kā akmens un paglabā to savā sirdī. Tā tu nekļūdīsies, saka Sīrahs.

Tiktāl M. Luters.

Tas lai ir piemērs, kā izpaužas slēptais un maskētais naids un ko nozīmē žēlastība un piedošana. Turklāt pievienosim tam paša Kunga daudzkārtīgo apliecinājumu, ka Viņš labprāt vēlas tev piedot – kā arī tu piedod savam tuvākajam. Proti, ja tu no sirds savam brālim nepiedod, Dievs nepiedos arī tev.

Dievbijīgs kristietis mēdz baidīties no šī dievišķā sprieduma, kā arī no naida savā sirdī. Kādreiz tas baidās pat tad, kad tas nav vajadzīgs. Jo tas nav īsts naids, kas apzinās iekšēju vēlmi un lūgšanu savam brālim patiesi piedot. Arī, ja šis cilvēks miesā vēl jūtas ievainots un ik dienu sevī pret to cīnās, tas garā jau piedod. Pierādījums tam, ka šāda dvēsele patiesi piedod, ir iekšējās raizes un pašpārmetumi, kas savu vainu nosoda vairāk nekā tuvākā ļaunumu. Sava tuvākā grēkus tas uzskata par mazākiem nekā savējos un vairāk nosoda pats sevi, jo piedot pašam sev ir vēl grūtāk.