Jaunā Derība un Svētie Raksti

Jēzus un apustuļi uzskatīja Veco Derību par Svētajiem Rakstiem. Bet kā tad ar Jauno Derību?

Jaunā Derība ir apustuļu un evaņģēlistu vēsts. Viņi apgalvoja, ka runā dzīvā Dieva vārdā. Saskaņā ar Baznīcas izteiksmes veidu, sākot jau ar senākajiem laikiem, mēs lietojam vārdu “apustuļi” un domājam ar to visus Jaunās Derības sarakstītājus. Marks un Lūka, piemēram, nebija 12 apustuļu vidū, bet kļuva par viņu sekotājiem.

Jēzus teica saviem apustuļiem: “Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie manis.” (Jņ.15:27) “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jņ.14:26)

Jaunās Derības sarakstītāji skaidri parāda, ka viņi runā ar apustulisku autoritāti. Pāvils iesāk savas vēstules ar vārdiem: “Pāvils, Jēzus Kristus apustulis..” Vēstules galatiešiem 1. un 2. nodaļa parāda ārkārtējo nozīmību, ko Pāvils attiecina uz savu apustuļa stāvokli, faktu, ka viņš ir paša Kunga, nevis cilvēku aicināts. Kāpēc tas bija tik svarīgi? Tāpēc, ka kristīgās draudzes ticēja, ka apustuļa vārdiem ir tikpat liels spēks kā Dieva Vārdam. Runājot par Svēto Vakarēdienu, Vēstulē korintiešiem Pāvils saka: “Jo no tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots..” (1.Kor.11:23) Vēstulē efeziešiem viņš apliecina, ka ir saņēmis paša Dieva atklāsmi: “Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. To lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad garā ticis atklāts viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem.” (Ef.3:3-5)

Jaunajā Derībā mēs atrodam daudzas līdzīgas atsauces. Piemēram, Vēstulē korintiešiem ir teikts: “To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami.” (1.Kor.2:13) Un tālāk: “Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir tā Kunga pavēle.” (1.Kor.14:37)

Dievs ir izvēlējies īpašus lieciniekus, kas nes Viņa vēsti tālāk. Pēteris runā tieši par šiem iedvesmotajiem lieciniekiem, kad saka, ka Dievs uzcēla Kristu trešajā dienā un parādīja Viņu atklāti ne visiem “ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem”. (Ap.d.10:4)

Jaunā Derība ir dievišķā vēsts, ko mums sniedz cilvēki, kas ir aicināti un apbruņoti unikālā veidā. Vēsti realizē Svētais Gars. Tā ir inspirācija.

Mēs arvien no jauna varam uzsvērt, ka Jēzus un Viņa apustuļi uzskatīja Veco Derību par Svētā Gara dotiem Svētajiem Rakstiem.

Pirms savas uzņemšanas debesis Jēzus apsolīja saviem apustuliem, ka Svētais Gars vadīs viņus visā patiesībā, lai tie varētu dot uztveramu liecību par Viņu. (Jņ.16:13-15) Jēzus ir augstākā autoritāte visiem kristiešiem. Viņa attieksmei pret Svētajiem Rakstiem jābūt pareizai. Neviens tos nepārzina labāk par Viņu. Ticības attieksme pret Svētajiem Rakstiem ir cieši saistīta ar tās attieksmi pret Jēzu.

Dieva Gars Vecās Derības tapšanas laikā bija tikpat aktīvs kā tad, kad Jaunās Derības vēsts ieguva rakstisku formu.

Jaunās Derības raksti ir citēti pašā Jaunajā Derībā – ar apzīmējumu “raksti”, t.i., “Svētie Raksti”. Tas ir neapšaubāms apliecinājums Jaunās Derības autoritātei. Kad Vecā Derība tiek citēta ar vārdiem “Svētie Raksti saka”, citāts ir saņēmis visaugstāko autoritāti. Kā jau iepriekš tika teikts, Jaunā Derība ir apzīmēta kā “raksti”. 1.vēstules Timotejam 5:18 un Lūkas evaņģēlija 10:7 ir citēti kopā ar ievadteikumu “jo raksti saka”. 2.Pētera vēstule (3:15) un Pāvila vēstules ir noliktas blakus “citiem rakstiem”. Šie “citi raksti” noteikti ir Vecā Derība.

Pēteris runā par Kristus Garu, kas mita praviešos. (1.Pēt.1:10-12) Un turpat tālāk — par viņa paša un citu apustuļu sludināto vēsti un apgalvo, ka arī šī vēsts nāk “no Svētā Gara”. Viņa un pārējo apustuļu vārdi ir vienā līmenī ar Vecās Derības praviešu vārdiem.

Šī vieta Pētera 1.vēstulē ir ļoti svarīga. Ir viegli nonākt pie secinājuma, ka problēma ir Vecajā Derībā. Jaunā Derība sastāv no Jēzus un Viņa apustuļu vārdiem, tāpēc šķiet drošāk turēties pie tās. Bet kā tad ar Veco Derību? Mēs daudz varam saprast, atceroties, ka Vecā Derība bija nenoliedzama autoritāte agrīnajā baznīcā, kamēr Jaunā Derība tika pievienota Svētajiem Rakstiem un uzskatīta par vienotu veselumu. Uz šādas pārliecības pamata Pēteris apliecināja vārdu autoritāti. Tas pats Gars runā mūsos, kas runāja arī senajos savu un pārējo apustuļu praviešos, viņš teica.

Visa Bībele ir Dieva iedvesmotais Vārds. Tas nenozīmē, ka starp Veco Derību un Jauno Derību nav nekādas atšķirības. To mēs varam mācīties no pašas Bībeles. Vecās Derības pravieši lūkojās uz pilnīgā upura laiku. (Ebr.10:1-8) Augustīns saka, ka Jaunā Derība ir apslēpta Vecajā un Vecā Derība ir izgaismota Jaunajā.