Dominica 4. Adventus svētdienā

Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: “Kas tu esi?” Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: “Es neesmu Kristus.” Tad tie viņam jautāja: “Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Bet viņš saka: “Es tas neesmu.” – “Vai tu esi gaidāmais pravietis?” Viņš atbildēja: “Nē.” Tad tie viņam sacīja: “Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?” Viņš teica: “Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis.” Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: “Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Jānis viņiem atbildēja: “Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu.” Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. [Jņ.1:19-28]

Pie necilās pilsētiņas, ko tautā sauca par Betāniju, kas tulkojumā nozīmē „nabagu māja,“ notika neskaidras lietas. Viens sacīja to, cits šo. Tur pulcējoties arvien vairāk ļaužu, tika veikts kāds grēku nožēlas kristīšanās rituāls, bet kādu vīru, vārdā Jānis, vieni uzskatīja par pravieti, citi par Kristu vai skolotāju. Šādas reliģiska rakstura aktivitātes varēja būt kādas sacelšanās iesākums, tādēļ tas radīja bažas jūdu tautas vadītājos. Jūdu tiesa – sinedrijs – nolēma sūtīt komisiju, lai izvērtētu šo lietu.

Mērojuši turpat 30 km garo ceļu pa kalnainu apvidu, viņi tuvojās vietai, kur Jānis kristīja. Tur viņi sastapās ar Jāni Kristītāju – vīru, kurš bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs, un bija apjozies ar ādas jostu ap saviem gurniem. Viņi dzirdēja Jāņi saucam: „Šis ir Tas, par ko sacīju: kas pēc manis nāk, ir mani pārspējis, jo Viņš bija pirmāk nekā es. Jo no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību. Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.”

Priesteri jautāja Jānim: „Kas tu esi?” Jānis atzinās un neliedzās, bet apliecināja: „Es neesmu Kristus.” Proti, Jānis apliecina, ka viņam nav nekādu mesiānisku ambīciju, un viņš nesludina, ka viņš būtu Kristus. Protams, visa jūdu tauta gaidīja Mesiju, kuram jāierodas kurā katrā brīdī. Viņi ilgojās, kad reiz ieradīsies Dieva apsolītais glābējs, kas viņus atbrīvos no Romas impērijas okupācijas, un nodibinās taisnības un miera valstību. Šī iemesla dēļ bija cilvēki, kas Jāni Kristītāju uzskatīja par Mesiju, vai īpašu pravieti, kaut arī Jānis par to nesludināja. Savukārt jūdu vecajie baidījās, ka uzradīsies kādi viltvārži, un, uzdodoties par Mesiju, radīs nemieru tautā, kura rezultātā Romas imperators atņems viņiem pat to niecīgo varu, kāda viņiem vēl bija.

Šī savādā nopratināšana arī tālāk turpinās mesiāniskās tēmas gaisotnē. Kāds priesteri jautā: „Kas tad? Vai tu esi Ēlija?” Šeit jūdi domā Ēliju Tizbieti, kuru mēs pazīstam no Vecās Derības, kā drosmīgu un uzticīgu Dieva Vārda sludinātāju, kuru Dievs uzņēma debesīs ugunīgos ratos, jo pravietis Maleahijs pravietoja: ”Redzi, Es sūtīšu pie jums pravieti Ēliju, iekāms nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena. Viņam būs jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar Savu lāstu smagumu!” Bet šis pravietojums jāsaprot tā, ka Mesijam pa priekšu nāks nevis Ēlija Tizbietis, bet, kā eņģelis Gabriēls Lūkas evaņģēlijā sacīja Jāņa Kristītāja tēvam, ka Jānis ies Kristus „priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” Proti, Jānis Kristītājs nav Ēlija Tizbietis, bet gan nāk un darbojas Ēlijas garā un spēkā. Jānis ir tāds kā ideālais Ēlija, gluži kā, ja mēs sacītu par kādu cilvēku, kurš dedzīgi aizstāv kristīgo ticību – Tu esi īsts Luters. Tādēļ Jānis Kristītājs nav melojis sakot, ka viņš nav tas Ēlija, ko domāja jūdi. Bet par Jāni, kā īsteno Ēliju, arī Kristus runā Mateja evaņģēlija 11. nodaļā. Savukārt iezīmējot ciešanu tēmu, Mateja evaņģēlija 17. nodaļā Kristus mācekļiem sacīja, ka „Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem.”

Mēs redzam, kā priesteri negūst nekādus panākumus, cenšoties Jānim Kristītājam inkriminēt kādu pašpasludināšanos. Priesteri vēlas runāt par Jāni, noskaidrot, kas viņš ir, bet Jānis nevēlas nedz runāt par sevi, nedz apliecināt sevi.

Arī uz nākamo jautājumu: „vai tu esi gaidāmais pravietis?” Jānis sniedz noraidošu atbildi. Arī gaidāmais pravietis ir saistīts ar Mesijas nākšanu saskaņā ar Mozus vārdiem 5. Mozus grāmatā 18. nodaļā. Dievs saka: „Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.” Jānis Kristītājs nav šis pravietis. Šis pravietojums ir piepildījies pašā Kristū, jo šis pravietis, kas līdzīgs Mozum, bija Kristus. To vēlāk saprata apustuļi un arī apliecināja. Vasarsvētku dienā Pēteris skaidroja šo Rakstu vietu attiecinot uz Kristu, un vēlāk arī asinsliecinieks Stefans.

Turklāt Jānis nav pravietis arī parastajā izpratnē, jo pravietis runā par lietām, kas notiks nākotnē, bet Jānis runā par Kristu kā klātesošu un jau atnākušu. Jānis nedara neko vairāk, kā tikai sūta ļaudis projām no sevis, un ved viņus pie Kristus.

Galu galā priesteri tomēr vēlas panākt kādu pozitīvu apliecinājumu. Bet Jānis nevēlas sevi saistīt ar kādu personu vispār. Viņš saka, ka ir vēstneša balss, saskaņā ar pravieša Jesajas pravietojumu: „Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: “Ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!” Šī ir Jāņa liecības otrā daļa, kur viņš apliecina, kas viņš ir, pēc tam, kad nav gribējis sevi atzīt nedz par Kristu, nedz par Ēliju, nedz par pravieti. Es esmu balss. Es nesludina nākotnes notikumus, jo jūsu pestīšana ir tuvāk nekā nākotnes notikumi. Kungs nāk un ir jau klāt. Es eju Viņam pa priekšu, un Viņš nāk aiz manis. Es par Viņu nesaku daudz vārdu, bet rādu uz Viņu ar pirkstu – tas ir Viņš, tas ir Viņš.

Šeit nu ir jānoliek malā visa gudrība un visa pasaule. Kas pasaulē ir augsts, tas jānolīdzina un jādara pazemīgs, bet kas zems un nezināms, tas jāceļ gaismā. Tas ir Jāņa vēsts saturs. Viņš aicina cilvēkus, kuriem nav Tas Kungs. Bet tur, kur nav Tas Kungs un Viņa ceļš, tur ir vienīgi pašu cilvēku ceļi līdz ar pašu velnu un visu ļauno. Ja to Jānis teiktu muitniekiem un netiklēm, ko viņš arī darīja, tad vēl augstā delegācija un sinedrija komisija, to spētu paciest, bet viņš to sacīja viņiem – godājamiem un dievbijīgiem vīrem. Jūsu dzīve ir maldu pilna, nolādēta un bezdievīga. Jūs piederat velnam. Jūsu ceļi nav Tā Kunga ceļi – jums šis ceļš ir jāsagatavo. „Ak, Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus. Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni. Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”

Ko lai mēs šeit sakām? Jānis Kristītājs ir balss, kuru neviens nevēlas dzirdēt. Jo nav neviena taisna, it neviena. Ir tikai tādi, kas saka, ka viņā nav grēka, bet tāds cilvēks tikai maldina pats sevi. Šis ir Jāņa īstais amats – darīt visu pasauli pazemīgu un sacīt, ka visi cilvēki ir grēcinieki, pazuduši, nolādēti, nabagi, nožēlojami un ka nekādi darbi vai dzīve un amats nav tik labi, ka nebūtu uzskatāmi par nolādētu un grēka samaitātu, ja vien nenāk pats Kristus, kas caur ticību mūsos iemājo, darbojas un dzīvo.

Tad farizeji Jānim jautā: „Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?” Šis jautājums ir saistīts ar līdzšinējo tematu. Daži Vecās derības pravietojumi vedināja jūdu tautu uz cerībām, ka reiz tauta tiks šķīstīta, un kā tiem šķita, to varētu paveikt ar kādu rituālu kristību, un ka to paveiks Mesija vai kāds no Viņa priekšgājējiem. Tā kā Jānis sevi nesaistīja ar tiem, tad šis jautājums ir saprotams.

Bet Jānis apliecināja Kristu tāpat kā līdz šim. Jānis apvaino farizejus nezināšanā, ka viņi nepazīst Kristu. Ja farizeji pazītu Kristu, vai arī vēlētos Viņu pazīt, tad viņi kristītos ar Jāņa kristību, kas bija kā norāde uz To, kas piedošanu dāvā. Jo Jāņa Kristība nedeva piedošanu, bet norādīja uz Kristus Kristību, kurā piedošana tiek dāvāta. Jo piedošanu dāvās tas, kas nāk pēc Jāņa, nevis pats Jānis.

Tas ir Kristus, kas nāk pēc Jāņa, bet ir bijis pirms viņa. Šādā veidā Jānis norāda uz Kristu kā Dievu, kurš ir tapis cilvēks. Jānis skaidro Kristus dievišķo dzimšanu mūžībā sakot, ka Kristus bija pirms viņa, bet par Kristu, kas jau tapis cilvēks, Jānis saka – kas pēc manis nāk. Tātad Dievs, kurš tapis cilvēks ir tas, kas pēc manis nāk, ir mani pārspējis, jo Viņš bija pirmāk nekā es.
Vēl vairāk – apliecinot Kristu Jānis sevi nostāda tik zemu, ka nav cienīgs atraisīt Mesijas kurpju siksnas. Un tas nozīmē, ka Jānis sevi neuzskata par cienīgu izpildīt pat verga pienākumus.

Tā, lūk, Jānis Kristītājs sludināja ļaudīm Dieva Vārdu – gan Bauslību, darot viņus par grēciniekiem, gan Evaņģēliju, raidot projām no sevis, rādot uz Kristu „Redzi Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku,” lai Viņš mūs atpestītu no grēkiem.

Visupirms Jānis ar savu mācību darīja ļaudis par grēciniekiem, nolādēja viņus ar visiem viņu darbiem, lai viņi necerētu ne uz ko šajā pasaule, pat ne paši uz sevi, bet tad, lai viņi nezaudētu cerību uz Dievu, rādija viņiem uz kādu Vīru. Es jums gribu parādīt, kā jūs varat kļūt brīvi no saviem grēkiem un iemantot pestīšanu. Es nevaru paveikt to, ko paveic Viņš, bet es jums varu Viņu paradīt. Tas ir šis Dieva Jērs. Viņš, Viņš, – un neviens cits ne debesīs, ne virs zemes – uzņemas un nes jūsu un visas pasaules grēku – nevis dažus, bet visus kopā.
Un lai gan Jānis sauc, ka tev ir jālabojas, tomēr viņš to neliek tev darīt ar paša spēkiem – viņš rāda uz Kristu. Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.

Tik skaidru liecību par Kristu ir nodevis Jānis Kristītājs. Lūk, tik varens un godājams ir Kristus.

Tādēļ,

tici balsij, kas tev rāda uz tavu lielo grēku,

raugies turp, kur rāda Jāņa pirksts,

un pazīsti šo Dieva Jēru, Jēzu Kristu, kas šo grēku uzņemas un nes – nes pie krusta Golgātā.

Pateicoties Kristum arī tu esi kristietis, kungs pār grēku, nāvi, elli un visām lietām. Tādēļ ar priecīgu prātu saņem Dieva žēlastības neizsmeļamo bagātību Viņa vārdā un sakramentos, pateicies par to, un ar vislielāko labprātību pildi Dieva prātu, cik vien to spēj. Āmen.