Būt iesakņotam Dieva vārdā

“Bet, kas uz akmenāju sēts, ir tas, kas vārdu dzird un tūdaļ to ar prieku uzņem; bet viņam nav saknes sevī, un viņš ir nepastāvīgs. Kad uziet bēdas vai vajāšanas vārda dēļ, tad viņš tūdaļ apgrēkojas.” [Mt.13:20-21]

Ar cilvēka lēmumu kļūt par kristieti nekas vēl nebeidzas. Jēzus mūs brīdina, lai sargāmies no šādām domām. Ja Dieva vārds nebūs iesakņots cilvēka sirdī, tam pietrūks īstās pastāvības un izturības.

Pastāvība ir nepieciešama, jo Dieva vārdam ir daudz ienaidnieku. Mateja evaņģēlija 13.nodaļas 19.pantā Jēzus māca par draudīgo ienaidnieku velnu. Savukārt šajos pantos Viņš mūs brīdina no cilvēkiem. Mums jārēķinās, ka arī cilvēki nāks un apgrūtinās mūsu palikšanu pie Dieva vārda.

Jēzus daudz un bieži runā par ciešanām un vajāšanām Dieva vārda dēļ. Neviens lai nelolo ilūzijas, ka nopietna un īsta kristīgā ticība šajā pasaulē būs populāra. “Ja viņi Mani vajājuši, tie vajās arī jūs,” – saka Jēzus [Jņ.15:20].

Daudziem kristiešiem šie vārdi ir ļoti nepatīkams pārsteigums. Savu ticības ceļu sākot, viņi jūtas priecīgi un drosmīgi, taču jau drīz – iespējams, mājās vai darbavietā – rodas sarežģījumi un apkārtējo pretestība.

Ja cilvēks savu kristieša ceļu iedomājas kā patīkamu pastaigu, tad viņš nav sapratis, kādā ceļojumā ir devies.

Šodien lasītajos Bībeles pantos Jēzus atklāj, ka galvenais ir būt iesakņotam Dieva vārdā, lai tas satver tavu sirdi un sirdsapziņu, ka tu spētu pastāvēt, un lai Šo Vārdu tev neviens neatņemtu.

Dieva vārds ir pietiekami spēcīgs. Bet, ja kaut kas aiziet greizi, vaina nav Dieva vārdā.

Mums jāapzinās jautājuma nopietnība. Dieva vārdam ir jānāk mūsu sirdsapziņā un jārada pārliecība, ka bez Jēzus mēs nespējam ne dzīvot, ne mirt.

Tas ir mans debess spožums,
Kungs Kristus, mūsu pils.
Viņš ir mans spēks, mans drošums,
Tā klints, kas nepievils.
Viņš mūžībā vēl paliks
Man gaisma, dzīvība,
Mans Pestītājs, mans palīgs, –
To zinu ticībā.