Herders un citi II
Nav daudz pasaules vēsturē vīru, kuru dzīve un darbošanās varētu tikt skatīta tik daudzos visaugstākā līmeņa idejiskās ietekmes virzienos kā Herders. Ir savādi apzināties, ka mācītājs, kam Rīgas Doma priekšā uzstādīts piemineklis, ir vistiešākajā veidā saucams par evolūcijas teorijas tēvu. Un, lai gan šo teoriju jau gadu desmitiem māca skolās visā pasaulē, tomēr tikpat kā neviens šajā sakarā neko nezina par tādu vīru kā Herders.
HERDERS UN DARVINS
Ieklausīsimies Herdera sacītajā:
“Visā, kas rodas uz mūsu zemes, valda augšup ejošas formas un spēki. Organizācijas forma pilnveidojās no akmens līdz kristālam, no kristāla līdz metāliem, no metāliem līdz augiem, no augiem līdz dzīvniekiem, no dzīvniekiem līdz cilvēkam; attīstības gaitā dažādojās dzīvo būtņu spēki un tieksmes, līdz beidzot visi šie spēki un vēlmes tik vispusīgi apvienojās cilvēka tēlā, cik vien viņš bija spējīgs ietvert tos sevī. Virkne turpinājās līdz cilvēkam un pie tā apstājās; mēs nezinām nevienu būtni, kas būtu pilnīgāka par cilvēku, kas būtu daudzveidīgāk un smalkāk darināta, — cilvēks iemieso sevī augstāko veidojumu, kāds spējis attīstīties uz mūsu Zemes.”[16]
Herders vienā teikumā ir kodolīgi aptvēris visu ar evolūcijas teoriju saistīto problēmu loku, kas skar evolūciju gan nedzīvajā, gan dzīvajā pasaulē. Darvins rakstīja par evolūciju dzīvajā dabā, viņa sekotāji mēģināja aprakstīt dzīvības izcelšanos, bet Herders ar vieglu roku raksta: „Organizācijas forma pilnveidojās no akmens līdz kristālam, no kristāla līdz metāliem, no metāliem līdz augiem” utt. Protams, tas atkal netiek pamatots kādā zinātniskā pētniecībā, bet Herdera paša nojausmā un filozofiskajos iepriekšpieņēmumos. Tikai mūsdienās, t.i., pēc vairāk nekā 200 gadiem, zinātne sākusi izvirzīt kādas hipotēzes par evolūcijas iespējām neorganiskajā pasaulē.
Šīs Herdera filozofiskās idejas, kas centrējas ap viņa tēzi: „Visā, kas rodas uz mūsu zemes, valda augšup ejošas formas un spēki”, sauc par progresismu, un Herderu sauc par „modernā progresisma tēvu”. Viņa uzskats par kādiem augšupejošiem spēkiem, kas valda pasaulē, gan ir pretrunā ar otro termodinamikas likumu, kas ir viens no fizikas pamatlikumiem, un parastu dzīves novērojumu, kas apstiprina vienīgi to, ka pats no sevis viss tikai sabrūk, nevis veidojas. Tāpat tas ir pretrunā arī ar Bībeli – bet uzticību tās mācībai Herders taču bija solījis, būdams luterāņu mācītājs un vēlāk arī bīskaps!
Toties progresisma uzskats piešķir optimismu modernajam cilvēkam un dod viņam nesalīdzināma pārākuma sajūtu pār „primitīvajā un neattīstītajā” pagātnē dzīvojušajiem senčiem. Un vai tā nav ļoti moderna sajūta? Jājautā gan arī – vai šī izjūta nav iluzora?
Protams, Herders nebija vienīgais, kuram tolaik bija šādi uzskati, arī citi viņa laikabiedri domāja līdzīgi, tas savā ziņā bija laikmeta gars (Zeitgeist). Vienā laikā ar Herderu, tiesa gan – Skotijā, dzīvoja arī kāda visai savdabīga persona – lords Monbodo. Viņš bija sava laika enciklopēdists un atzīta autoritāte daudzās dzīves jomās, t. sk. arī filoloģijā. Viņš sarakstīja pētījumu Valodu izcelšanās un attīstība (6 sējumi, 1773–1792), pirmo darbu zinātnes vēsturē, kurā izvirzīta teorija par cilvēka radniecību ar pērtiķi.[17]
Mūsu apskatāmās tēmas sakarā īpašu ievērību pelna tas fakts, ka šī darba pirmais izdevums vācu valodā – ar Herdera priekšvārdu! – tika iespiests Rīgā 1784. gadā. Liela Monbodo darba daļa ir veltīta tam, lai pierādītu, ka orangutāni un šimpanzes ir cilvēka sugas brāļi un ka vienīgais, kas tos atšķir no mums, ir valodas trūkums. Šis trūkums, kā apgalvoja autors, esot izskaidrojams ar pērtiķu “primitīvo kultūru”.[18]
Pretēji Svētajos Rakstos pamatotajam uzskatam par valodu kā Dieva dāvanu cilvēkam kopš tā radīšanas brīža, Monbodo, balstoties uz rūpīgi vāktu ceļotāju nostāstu kolekciju, aprakstīja mežoņu ciltis civilizācijas neskartos nostūros, kuru primitīvais attīstības līmenis vēl nav radījis vajadzību pēc artikulētas valodas. “Ne tikai vientuļi mežoņi,” viņš rakstīja, ”bet vesela tauta, ja tā to drīkst saukt, dzīvo bez runas valodas. Tā ir orangutānu tauta, kas apdzīvo Angolas karalisti Āfrikā un dažus Āzijas novadus.”[19] Zīmīgi, ka arī Herders uzskatīja, ka valodai ir cilvēciska, nevis dievišķa izcelsme: “Tā bija cilvēka dvēseles vienošanās pašai ar sevi, un tik svarīga vienošanās, cik cilvēks bija cilvēks”[20]
Savā pārliecībā par cilvēka izcelsmi no pērtiķa Monbodo nonāca pat pie tik ekstravaganta uzskata, ka arī visi cilvēki sākotnēji piedzimst ar asti, tikai vecmātes, kuras tās nogriež, esot slepeni sazvērējušās šo faktu nevienam neizpaust. Tas nu bija par daudz pat Monbodo erudīcijas, prāta un dīvainību cienītājiem! Doktors Semjuels Džonsons pēc ciemošanās pie Monbodo Skotijā teicis: “Citi cilvēki, kuriem ir dīvaini uzskati, tos slēpj. Ja viņiem ir astes, viņi par tām nerunā. Bet Monbodo ir tikpat lepns uz savu asti kā vāvere.”[21]
Kad pēc daudziem gadiem Darvins nāca klajā ar savu evolūcijas teoriju, Herders tai jau bija licis teorētisku pamatu un radījis labvēlīgu filozofisku vidi, bet Herdera domubiedrs lords Monbodo jau bija saņēmis krietnu daļu izsmiekla par astainajiem pērtiķcilvēkiem. Daudziem Darvina laikabiedriem, kas bija jau ar šo savādo domu apradināti, radās šaubas: „Bet ja nu tiešām?”
Tā caur Herderu arī Biķeru dievnams un draudze ir īpatnējā veidā tikusi ieausta vēstures audumā saistībā ar šo visiem zināmo strīdu par cilvēka izcelšanos, kas zinātnē turpinās vēl līdz pat šai dienai.
HERDERS UN EIROPAS SAVIENĪBA
Apskatot Herdera idejas par nacionālo, kas raksturo ikvienas tautas savdabību un tās garu, un par humanitāti, kura raksturo visai cilvēcei kopīgo, nav grūti ieraudzīt, ka tās ir atkal kļuvušas modernas Eiropas Savienības kontekstā.
Eiropas Savienība, kas radusies kā pretspars ASV hegemonijai, ir izvēlējusies arī no ASV atšķirīgu nacionālo attiecību politiku. Sākotnējais ASV politiskais uzstādījums „nacionālā jautājuma” sakarā bija klasiskā „nāciju sakausēšanas krāsns” shēma, kas paredzēja vienotas amerikāņu nācijas izveidi – viena valoda, viena kultūra, viena vēsture. Laikam ritot, atklājās, ka šo modeli izdevies īstenot tikai daļēji – tautas, kas ieplūdušas ASV ir izrādījušas lielu rezistenci pret šo „nāciju sakausēšanas krāsni”. Afroamerikāņi, latīņamerikāņi, aziāti un pa daļai arī eiropieši ir lielā mērā saglabājuši savu nacionālo identitāti jau vairāku paaudžu ritumā. Tas, protams, ietekmē „amerikāņu nācijas” monolītu.
Savukārt Eiropas Savienība jau no paša sākuma ir uzsvērusi, ka tās prioritāte ir dažādo kultūru, reliģiju, nāciju un valodu dažādības saglabāšana. Eiropas Savienībā nav vienojošās oficiālās valodas – visu dalībvalstu valodas ir oficiālas. Tas, protams, ir apgrūtinoši un dārgi, bet, kā uzsver ES nacionālās politika veidotāji, tā ir Eiropas bagātība.
Mēs varam sacīt, ka šajā ziņā ES ir izvēlējusies sekot J.G. Herderam. Jau iepriekš tika pieminētas divas Herdera idejas, kas šajā sakarā ir būtiskas: 1) ideja par nāciju kā organisku kopību, kam ir sava dabiski izveidojusies unikāla dvēsele jeb tautas gars; 2) ideja par visas civilizācijas progresu, kas panākams vienīgi, katrai tautai attīstoties saskaņā ar savas dabas doto raksturu; tikai tā tiek nodrošināta cilvēces daudzveidība.[22] Šīm divām lietām būtu nepieciešams pievienot arī trešo – atsevišķa indivīda īpašo vērtību, jo, pēc Herdera pārliecības, cilvēci kā tādu veido atsevišķu indivīdu ķēde: „Bet viss cilvēku dzimums eksistē tikai kā šāda indivīdu ķēde.” [23] Tāpēc cilvēks ir jāaudzina un jāizglīto, lai viss cilvēku dzimums progresētu pretī savam īpašajam mērķim – cilvēciskajai svētlaimei.[24]
Eiropas Savienības Konstitūcijas preambulas projektā ir arī šādi vārdi:
„[..] pārliecībā, ka Eiropas tautas, paliekot lepnas par savu nacionālo identitāti un vēsturi, ir apņēmušās pārvarēt senās robežšķirtnes un vienojušās ciešāk nekā jebkad agrāk veidot kopīgu likteni, pārliecībā, ka, šādi “vienota savā daudzveidībā” (united in diversity), Eiropa tām piedāvā vislabāko iespēju, pienācīgi ievērojot katra indivīda tiesības un apzinoties savu atbildību nākamo paaudžu un Zemes priekšā, iesaistīties šajā lielajā notikumā, kas padara to par īpašu telpu cilvēku cerībām … .”[25]
Šajā tekstā mēs skaidri redzam Herdera garu, itin kā viņš pats ar savu roku būtu rakstījis šos ES Konstitūcijas preambulas vārdus.
HERDERS UN KRISTUS
Uz Herderu kā mācītāju un bīskapu varētu attiecināt dzejas rindas, ko par sevi rakstījis XIX / XX gs. mijas savādnieks mācītājs Steiks:
- „Savāds rīts un savāds vakars,
Man ar Jēzu savāds sakars.”
Lasot viņa Biķeru draudzes iesvētībām veltīto kantāti, var rasties iespaids, ka viņš ir bijis visumā konservatīvs tālaika teologs. Ir pat izplatīts uzskats, ka savā Rīgas periodā viņš ir pieturējies pie luteriskās ortodoksijas dogmatiskās teoloģijas, no kuras viņš vēlākos laikos norobežojās.
Tomēr Rīgas periodā mēs atrodam liecības arī par citādu Herderu. Savā atvadu sprediķī no Rīgas, ko viņš lasa 1769. gada 28. maijā, Herders raksturo savu mācītāja kalpošanu Rīgā ar šādiem vārdiem:
„[..] Atļaujiet tātad man, mani klausītāji, dot tādu kopsavilkumu par to ceļu, kuru iedams, esmu centies būt cilvēkiem noderīgs. [..] Tādējādi lielākā daļa manu iemīļotāko sprediķu, mani klausītāji, ir bijuši arī cilvēciski. Tie runā par to, kas ir mūsu īstenā sūtība šajos vai kādos citos apstākļos, izgaismo cilvēka lielisko specifisko iedabu, kādu tam radījis viņa Dievs visās tās priekšrocībās; ceļ gaismā to, ciktāl caur katru netikumu cilvēks pazemo sevi, cik daudz ar katru savas iedabas nekrietnību viņš sekmē paša nelaimi; parāda to, kādā mērā mēs paši veidojam savu laimi, ja paliekam uzticīgi savas iedabas dotumiem, padarām par noteicošo sevī prātu un sirdsapziņu, nepametam novārtā nevienu mūsu pienākumu un uzdevumu, ikvienā dvēseles darbībā pilnveidojam sevi; un tikai tad mēs varam pretendēt uz svētlaimi, ja Dieva un savas sirdsapziņas priekšā, visā mūsu sūtības un pienākumu apjomā ar visu sirds taisnīgumu un ikvienā rīcībā esam tādi, kādiem mums vajadzētu būt, — tikai tad mēs iegūstam tiesības uz svētlaimi. Tāda veida cilvēciskā matērija ir kļuvusi par man tīkamāko matēriju, un neviens no maniem klausītājiem, kurš mani biežāk apmeklējis un, pastāvīgi apmeklēdams, izrādījis labvēlību, cerams, neatradīs robus šajā cilvēcisko uzdevumu un svētlaimes katehismā.”[26]
Te mēs redzam Herderu kā tipisku apgaismības laikmeta teologu, kas sevi neapgrūtina ar Svēto Rakstu mācības atklāšanu saviem klausītājiem. Viņam pašam bija pietiekami daudz ideju, kas viņam šķitušas svarīgākas par Kristus darbu un mācību. Viņš nesludināja saviem klausītājiem ticību un Evaņģēliju, bet tikai bauslību, darbus un cilvēka lielumu, jo uzskatīja, ka cilvēks ir labs un tam piemīt tikai kādi atsevišķi trūkumi, ko var ar bauslību labot. Tāpēc Herders mācīja, ka cilvēka svētlaime mūžībā ir atkarīga vienīgi no viņa paša, nevis no Dieva pestījošās žēlastības.
Šīs idejas satuvināja Herderu ar tālaika slepeno pretvalstisko apvienību – brīvmūrniekiem, un 1766. gadā viņš ir ticis svinīgi uzņemts Rīgas ložā Pie zobena (Zum Schwert)[27]. Viņš arī aktīvi piedalījies ložas darbā un bijis tās sekretārs.[28] Protams, tā toreiz bija arī modes lieta, bet brīvmūrnieku dievs nekādā gadījumā tomēr nav Bībeles Dievs.
Arī Herdera filozofiskās idejas stāv tālu prom no kristīgas izpratnes par lietām. Tas reizumis ir apdraudējis arī viņa karjeru baznīcā, tādēļ viņš savus zinātniskos traktātus publicēja anonīmi un dusmojās, ja kāds no viņa apjūsmotājiem vai draugiem ir tīši vai netīši izpļāpājies, kas tad ir šo anonīmo darbu autors. „Tādiem pļāpām vajadzētu pielikt mutei priekšā lielu pagraba atslēgu,” viņš savam draugam Hāmanim šajā sakarā rakstīja.[29] Protams, arī šāda divkosība neliecina par kristīgu stāju.
NOBEIGUMS
Īsumā esam iepazinušies ar vienu no visu laiku izcilākajiem cilvēces prātiem, kam ir bijis tiešs sakars ar mūsu dievnamu un draudzi. No vienas puses raugoties, mēs varētu būt lepni, ka arī mēs viņam līdzās varam tikt pieminēti. Taču no otras puses – daļa no tā, ko viņš ir darījis un mācījis, liek mums arī no viņa personas ar visu noteiktību norobežoties un priecāties, ka garīgā ziņā mēs daudzās lietās neesam viņa mantinieki.
Herders visdrīzāk varētu būt mums kā brīdinājuma piemērs tam, cik tālu pat ārkārtīgi apdāvināts cilvēks var aiziet no būtiskā, no Dieva dotā un mūžam paliekamā, ja viņš iet savu ceļu bez Dieva vārda gaismas, sekodams vienīgi sava vai sveša gara iedvesmojumam. Tas ir pārdomu vērts piemērs tam, cik lielu patiesu svētību cilvēks varētu būt nesis saviem līdzcilvēkiem, palikdams ticībā, un cik lielu jucekli apkārtējos var radīt apdāvināta cilvēka nomaldīšanās.
[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.3 (38)]
[16] – Ideju vēsture Latvijā, 197. lpp.
[17] – Ābols, V. Britu nacionālā bagātība. Rīgas Laiks, Nr. 10, 2005, 31. lpp.
[18] – Ibid.
[19] – Ibid., 31, 32. lpp.
[20] – Apcerējums par valodas izcelsmi (1772) [Herders Werke in fűnf Bänden (= Bibliothek der Klassiker) Weimar 1963., II, 105.] No: Slenska, R. Humanitāte un nācija. [Lekcijas manuskripts (nolasīta LA Mazās Lutera akadēmijas lekciju ciklā “Valsts un Baznīca Latvijā un Eiropā” 2004. gada 9. janvārī)].
[21] – Ābols, 32. lpp.
[22] – Bula, 14., 15. lpp.
[23] – Herders, J.G. Idejas par cilvēces vēstures filozofiju (1784—1791) Piektā grāmata. No: Ideju vēsture Latvijā, 199. lpp.
[24] – Ibid.
[25] – Slenska.
[26] – Ideju vēsture Latvijā, 208. lpp.
[27] – Humanitāte un nācija. No Reinharda Slenskas lekcijas manuskripta kopija.
[28] – Wikipedia
[29] – Zanders, 52. lpp.
Ieskaties