Ieskaties

5 komentāri par “XVI svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

  1. Ir tiešām labi šādi “aktualizēt” jeb vienkāršos vārdos paskaidrot Jēzus tā sauktos brīnuma darbus. Atceros, ka pirms daudziem gadiem (tiesa, krietni vēlāk nekā Ervīnam), izlasot Lūkas evaņģēliju, mana reakcija bija: “Nu un?” Dieva vārds IR skaidrs un darbīgs, bet manā/ mūsu grēka apstulbotībā vajag tādu laipnīgu pagrūdienu. Citādi šķiet pat piedaudzīgi, piem., bada cietējam stāstīt par tūkstošu paēdināšanu vai alkoholiķim – par kāzām Kānā u.tml. Lai gan – tieši tas būtu jādara.

  2. Kāpēc arī dzīvnieki izjūt bailes no nāves? Vai Dievs arī viņus radījis nemirstīgus mūžīgai dzīvei savā tuvumā, bet viņi krituši grēkā? Vai arī viņi kļuvuši mirstīgi cilvēka grēka dēļ? Kāpēc bailes no nāves tiek uzskatītas par cilvēkam kā dzīvai būtnei nedabisku parādību? Es esmu atradies tuvu nāvei un varu apgalvot, ka no pašas nāves nekādu lielo baiļu nav, ir pat liela vienaldzība pret visu notiekošo. Toties ir bailes no sāpēm, no mokošām sajūtām, piemēram, elpas trūkuma. Godīgi sakot, es no nāves sāku baidīties tikai tad, kad uzzināju, ka tādas vispār nav un ka esmu nolādēts dzīvot mūžīgi, tikai dzīve pēc manas fiziskās nāves var izrādīties daudzkārt sliktāka nekā tā, kuru dzīvoju pašlaik. Es gan dažkārt izmisumā esmu lūdzies Dievu, lai Viņš dāvā man īstu, pilnīgu nāvi un neliek dzīvot mūžīgi, bet, cik saprotu, šādas lūgšanas Radītājs neuzklausa un pat neatzīst par labām.

  3. Nāve, šķiet, nav sevišķi normāla parādība nekam un nevienam (lai gan šāda nojausma noteikti nav nekāds labais izejas punkts prāta konstrukcijām par normālo). Pāvils lai saka tos īpatnējos vārdus par radības nopūtām. Nu, tad jau redzēs, kā tas būs, kad jau būs.
    Man ir bijis līdzīgi kā ‘grēciniekam’ – laikam jau mums ir kas kopīgs:). Tādos pamatīgos s..os ir bijis liels vieglums. Tiesa, tas gan neko pēc būtības nepasaka par nāvi – tā aizvien ir bijusi DZĪVES pieredze. Nāve ir mistērija; mēs vienkārši lietojam šādu vārdu, kura nozīme nav pilnīgi skaidra, un paldies Dievam, ka Viņš šo nezināmo ir ņēmis Savās rokās.
    Mūžīgo dzīvi gan es atturētos saukt par lāstu. Protams, neatgriezīgam grēciniekam tā tāda ir, tomēr – ne pēc būtības, bet tikai un vienīgi viņa neatgriešanās dēļ. Pēc būtības mūsu esamības mūžīgā iedaba ir Dieva dāvana tāpat kā viss cits, kas mums kā cilvēkiem piederas.
    Tas, ko adventiski murmulē par anihilāciju (šāda teorētiska konstrukcija, god. ‘grēciniek’, pastāv) nav nekas vairāk par nebiblisku murmulēšanu.

  4. Mūžīgo dzīvi gan es atturētos saukt par lāstu. Protams, neatgriezīgam grēciniekam tā tāda ir, tomēr – ne pēc būtības, bet tikai un vienīgi viņa neatgriešanās dēļ.
    ==============
    Kad man būs kaut mazākais iemesls domāt, ka varu kļūt par atgriezīgu grēcinieku, tad arī droši vien vairs nebaidīšos no lāsta. Pagaidām visi mēģinājumi atgriezties ir beigušies ar totālu fiasko.

  5. Tad nemēģini. Re, Kristus Bētlemes silē, krustā, Lieldienu rītā un Debesīs. Atslābinies.

Atbildēt