Svešinieki uz zemes
Noklausies šo e-publikāciju“Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” [Fil.3:20]
Šeit, uz zemes, mēs neesam īsti pilsoņi – mums ir dāvāta Debesu valstība; mūsu piederība ir Debesīs, kopā ar Kristu, tas ir, mūžīgajā dzīvē, kuru mēs gaidām, cerēdami tikt atpestīti kā jūdi no Bābeles, lai nāktu savā Valstībā, kur mūžīgi paliksim īsti tās pilsoņi un kungi.
Bet, tā kā mums jāpaliek šajā postā un Bābelē tik ilgi, cik Dievs to gribēs, mēs darīsim to pašu, kas tika pavēlēts jūdiem – dzīvosim šeit, citu ļaužu vidū, ēdīsim un dzersim, saimniekosim savos namos, apstrādāsim tīrumus, valdīsim un uzturēsim mieru cilvēku starpā, arī lūgsim par viņiem, līdz nāks tā stunda, kad dosimies mājup – kā saka Jeremija [Jer.29:4-7].
Jā, patiesi, patiesi! Bez šiem vārdiem, vai mēs vispār būtu kristieši? Cik daudz spēka un cerības tad iemājo sirdī. Lutera eshatoloģiskie ieskati ir vienkārši dievišķi: cik tos ir nācies lasīt, tik ari gribējies saukties luterānim. Kaut arī pats Luters par to bija dusmīgs, ka Dieva bērni tiktu saukti viņa vārdā. Bet tā mēs sevi nenodēvējam paši, bet tie, kas bija pret mums toreiz. Die Augsburger – tā arī nebija pašu luterāņu ieviesta “palama” – taču ar to var lepoties arī šodien, kad dzird to tādā pašā nievājošā intencē.