Tev nebūs laulību pārkāpt, un tas sākas jau ar iekārojošu skatienu

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. Bet, ja tava labā acs tevi apgrēcina, tad izrauj to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa tiek iemesta ellē. Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, tad nocērt to un met prom; jo tas tev labāk, ka viens no taviem locekļiem pazūd, nekā ja visa tava miesa nāk ellē.” [Mt.5:27-30]

Tāpat kā ar piekto bausli piektajā antitēzē, tā tagad arī otrajā antitēzē skats tiek vērsts uz sestā baušļa spēkā esamību un lietojumu. Ir zināms, ka, pēc 3.Moz.20:10 un 5.Moz.22:22-24 (sal. Jņ.8:3-11), arī par laulības pārkāpšanu paredzēts nāvessods, nomētājot ar akmeņiem. Šajā ziņā arī šeit pastāv izvēle starp dzīvību un nāvi, un tas prasa lielu nopietnību — pretstatā zināmajai vieglprātībai, kāda vērojama šī baušļa darbības novadā. Kunga vārds satur brīdinājumu no elles (29.p.), un salīdzinājumā ar to pieņemamāka ir briesmīgā doma izraut aci vai nocirst roku nekā nokļūt mūžīgā pazudināšanā. Taču ir jāparāda: elle kā Dieva sods ir būtiski sliktāka nekā grūti priekšstatāmā pašsakropļošanās. Arī tas, ko mēs uztveram kā elli vai par tādu apzīmējam, nav nekādi salīdzināms ar to, kas elle pēc Dieva vārda ir tās galīgajā nozīmē. Tā kā tas mums tiek skaidrots tieši saistībā ar sesto bausli, tam mūs jābrīdina, ka šajā kopsakarā, kā tas bieži notiek, par elli nav jārunā vieglprātīgi, jo mums tiek rādīts, kā mēs arī tieši šeit varam no īstenās elles izvairīties.

Ja laulības pārkāpšana kā darbība nozīmē ielaušanos kādā laulībā vai izlaušanos no tās, kas tātad attiecas uz jau pastāvošām divu cilvēku attiecībām, tad Jēzus antitēze Dieva baušļa pielietojumu pārliek jau uz acu skatienu un sirds dziļumiem kā iekāres mājvietu un instrumentu. Pie tam bibliskajā valodā var novērot, ka šo iekāri nenosaka seksuālā dziņa vai tā netiek reducēta tikai uz to, bet gan ietver to līdzās citām lietām. Grēkā krišanas stāsts apraksta šo sākotnējo acīs krītošo notikumu, kas attiecas uz visiem cilvēkiem, 1.Moz.3:6: “Un sieva redzēja , ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru..”.

Tas, kas tādēļ sestajā bauslī attiecas uz precētu sievieti, bet, pēc Īj.31:1 u.t. (sal. Īj.24:15), arī uz neprecētu sievieti, – acīm un sirdij nozīmē tiklab attiecības ar Dievu (sal.Ps.16:8 u.t.; 25:15; 123:2; 141:8; Mt.15:19; 2.Pēt.2:14), kā arī Viņa baušļus (Ps.19:9) un Viņa mācību, pie kam šeit jādomā arī tieši par tās formulējumu Rakstos: “Nogriez manas acis no nīcīgā, piešķir man jaunus spēkus Tavos ceļos” (Ps.119:37). Tas nav vienkārši gadījuma pēc, ka psalmos atrodami daudzi šādi izteikumi, kas mūs ar šo Dieva, Viņa vārda un Viņa baušļu saistību ar mūsu acīm un sirdi vada lūgšanā. Jo tā mēs atrodamies Dieva priekšā, un tā Dievs darbojas ar mums.

Šādi ir priekšnosacījumi pareizai šo vārdu izpratnei, kuri šķiet nepielūdzami skarbi un kuros runāts par pašsakropļošanos, izraujot aci un nocērtot labo roku, ja tās rada nepatikšanas, “skandālu”, t.i., ved pie krišanas.

Šī mūsu Kunga brīdinājuma biedinošais kategoriskums (sal.Mt.18:8-9; Mk.9:43-47) nebūtu jāvājina, to kaut kādi garīgojot. Mācekļus pavada vesela virkne līdzīgu, asu nošķiršanas gadījumu, piem., tur, kur ir runa par attiecībām ar tuviniekiem (Lk.14:26-27; Mt.10:37-39), un šī nošķiršanās no vecā cilvēka miesīguma it īpaši izpaužas vārdos par sekošanu krustam un miesas krustā sišanu (Mk.8:34-38; Mt.16:24-28; Lk,9:23-27; 2.Kor.4:10; Kol.3:5), kas cauri nāvei ved dzīvībā. Tā mums šeit tiek atgādināta mūsu Kristība, ar kuru mēs esam iegremdēti Kristus nāvē, lai kādreiz tāpat kā Viņš celtos augšā atjaunotai, mūžīgai dzīvošanai (Rom.6:1-23).

Jēzus mācība mūs nostāda šo pretmetu priekšā — miesa un gars, vecais un jaunais cilvēks, nāve un dzīvība. Visskaidrākā zīme šim Kunga vārda iedarbīgumam ir mūsu miesas pretošanās, protests, kas arī šajā novadā un tieši tur grib sevi saglabāt, negrib pakļauties un tīko, lai tās prasības tiktu apmierinātas. Viegli rodas dažādas iebildes pret šiem Jēzus vārdiem līdz ar brīdinājumiem par aizturēm, “eklesioloģiskām neirozēm” un līdzīgām izpausmēm. Ja par valdošo lielumu uzskata seksualitāti, kas visādā ziņā apmierināma, tad Dieva baušļu ievērošana zināmos apstākļos var tikt uztverta kā sevis kropļošana. Bet tad pilnīgi tiek pazaudēta atziņa, ka ar Dieva bausli Dieva noliktā laulība (Mt.19:4-5; 1.Moz.1:27; 2:24; Ef.5:22-33) jāsaglabā un jāsargā cilvēku labklājības dēļ.

Bet, ja laulības pārkāpšana, kas sākas ar acīm un sirdī, ir miesas un vecā, nāvei nolemtā, cilvēka pašapliecināšanās zīme, tad reizē arī iespējams atzīt, ka laulība kā Dieva iestādījums ar tās neaizskaramību ir garīgs iestādījums, un šis garīgums to arī nosaka un saglabā. Mums nav jāraugās tikai pasaulē, mums jāraugās uz Kungu un jāieklausās Viņa vārdos.

Jēzus mācībai par sesto bausli mērķis un mēraukla priekšplānā neizvirza cilvēka dziņu apmierināšanu, bet gan šajā pirmajā un tāpat otrajā antitēzē minēto galīgo izšķiršanos starp mūžīgo pazudināšanu ellē un mūžīgo dzīvību Dieva valstībā. Šeit jāņem vērā tas, kas veido visa Kalna sprediķa galveno domu, un tad kļūst skaidrs: runa nav par kādu laulības ideālo veidolu, pretstatītu cilvēciskuma īstenībai, runa ir par Dieva valstības realitāti, kurā mūsos norisinās miesas un gara atšķiršana. Ka mūsos norisinās tieši tas — kā antitēze pret vecā cilvēka es — , tas ir pamats priecīgai pārliecībai visos ārējos kārdinājumos tiem cilvēkiem, kas raugās uz Kungu, uzklausa Viņa vārdu, seko Viņam un pie Viņa paliek.

« Iepriekšējā daļa | Lasi turpinājumu »