kas ir baznīca un kas veido tās vienotību

Augsburgas ticības apliecības VII artikuls ir pirmais doktrinālais formulējums kristīgajā pasaulē, kurš pasaka, kas ir baznīca un kas veido tās vienotību. Pirms reformācijas cilvēki bija vienojušies apliecināt Nīkajas ticības apliecībā pausto ticības apliecinājumu: “Es ticu uz vienu svētu, katolisku un apustulisku baznīcu.” Kas ir šī baznīca un kur slēpjas tās vienotība, svētums, katoliskums un apustuliskums – par šādiem jautājumiem rakstīja teologi, un par tiem senajos laikos dažādus spriedumus bija izteikuši tādi atšķirīgi kristietības novirzieni kā montānisms, novaciānisms, donātisms un katolisms.

Ar vārdu “katolisks,” kā tas tika lietots katoliskajā baznīcā (Augustīns, communio catholica), tika apzīmēta tikai viena no daudzajām grupām, kuras sevi uzskatīja par patieso baznīcu. Tomēr tie, kas sevi dēvēja par katolisko baznīcu, neuzskatīja par nepieciešamu izveidot doktrinālu formulējumu, kas ir baznīca, pat nedefinējot, kas ir katoļu baznīca un kas baznīcas (tās ne vienmēr savā starpā saistīja baznīcu sadraudzība).

Daudzos Pasaules Konferences “Ticība un kārtība”^* Lozannā dalībniekos pārsteigumu izraisīja ekumeniskā patriarha pārstāvja izteikums konferences sākumā, ka jautājums: “Kas ir baznīca?” ir atklāts un par to teologi var brīvi izteikties disputos. Baznīcas dogma ir tikai tā, kas ir formulēta Nīkajas ticības apliecības trešajā artikulā. Līdzīgi uzskatīja arī Roma. Romas [katoļu] katehisms, skaidrojot ticības apliecību, runā par baznīcu, tomēr katehisms nav dogma. No tā mēs redzam, ka XIx gadsimtā risinājās spraigas debates par to, kas ir baznīca.

Īpaši aktuāls šis jautājums Vācijas katolicismā kļuva kopš Mēlera (Möhler) laika. Mēs šeit neiedziļināsimies tajā, kā Vatikāna koncils 1869./70.gadā centās pilnībā formulēt dogmu “Par Kristus baznīcu,” tomēr bija spiests atstāt šo uzdevumu vēlākam laikam. Visi iepriekš pieņemtie dokumenti, kā, piemēram, enciklika Mystici corporis, var tikt vērtēti tikai kā sagatavošanas darbi.

Augsburgas ticības apliecības VII artikula atbalss ir pamanāma visās XVI gadsimta reformātu ticības apliecībās. Īpaši tas attiecināms uz anglikāņu Trīsdesmit deviņu artikulu XIX artikulu, kurā ir šāda definīcija:

Redzamā Kristus baznīca ir ticīgo ļaužu sanāksme (latīņu coetus fidelium), kurā tiek pasludināts šķīstais Dieva vārds un pienācīgi tiek pārvaldīti sakramenti pēc Kristus pavēles visās tajās lietās, kuras to nepieciešamības dēļ ir tāpēc arī vajadzīgas.

Iemesls, kāpēc Augsburgas ticības apliecībai bija jārunā par šo jautājumu, ir skaidrs. Šis artikuls atgriežas pie Švābahas artikulu XII artikula, un tie savukārt balstās uz Lutera 1528.gadā tapušo Apliecību (Great Confession):

Tālāk – es ticu, ka ir viena svēta kristīga (šeit “kristīga” ir lietots vārda catholica vietā ar tādu nozīmi, kā tas bija parasts vēlīnajos viduslaikos, un šis jēdziens ietvēra visu kristīgo pasauli) baznīca uz zemes, t.i., visu pasaules kristīgo sadraudze jeb kopums, jeb sapulce, viena Kristus līgava un Viņa vienīgā miesa, kuras vienīgā galva Viņš ir. Bīskapi un prezbiteri nav tās galvas, kungi vai līgavaiņi, bet gan kalpi, draugi un – kā to izsaka pats vārds “bīskaps” – superintendenti, sargi un pārvaldnieki.

Šī kristīgā baznīca pastāv ne tikai Romas baznīcas vai pāvesta valstībā, bet visā pasaulē, kā pravieši ir pravietojuši par Kristus Evaņģēlija izplatīšanos visā pasaulē [Ps.2:8, Ps.19:4]. Tādēļ kristīgā baznīca fiziski ir izkaisīta starp pāvestu, turkiem, persiešiem, tatāriem, bet garīgi apvienota vienā Evaņģēlijā un ticībā, vienas galvas, t.i., Jēzus Kristus, vadībā.

Jo pāvesta vara, bez šaubām, ir īsta Antikrista valstība, viņš – īsts antikristīgs tirāns, kas sēž Dieva templī un valda ar cilvēku baušļiem, kā to Kristus [Mt.24:24] un Pāvils [2.Tes.2:3 un turpmāk] pasludina; kaut gan turki un visas herēzes, lai kur tās arī būtu sastopamas, arī ir iekļautas šajā riebeklībā, kas saskaņā ar pravietojumu atradīsies svētajā vietā, tās tomēr nevar tikt salīdzinātas ar pāvestu (WA 26:506 un tālāk [LW 37:367 un turpmāk]).

Pat tad, ja mēs neņemam vērā mācību par Antikristu, kura Lutera izpratnē bija daļa no mācības par baznīcu, šis citāts parāda, kāpēc reformācijai bija jāatbild uz jautājumu: “Kas ir baznīca?” Baznīcas augstākais amats bija atkāpies no svētā Evaņģēlija un tie, kas pasludināja šo Evaņģēliju, tika izslēgti no baznīcas sadraudzes. Šī iemesla dēļ Luteram un viņa sekotājiem nācās pateikt, kāpēc viņi nevar atzīt pāvesta pasludinātu ekskomunikāciju par izslēgšanu no baznīcas. Tādējādi aktuāls kļuva jautājums par eklesioloģiju, un uz to bija jāsniedz atbilde.

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

Lasi turpinājumu »

---

* – “Ticība un kārtība” – Ekumēniskās kustības atzars, kurš organizēja konferences Lozannā (1927.g.) un Edinburgā (1937.g.). Vēlāk tas apvienojās ar Pasaules Baznīcu koncilu