:: e – BAZNICA ::

Kā kailais karalis

“Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.” [Atkl.3:17-18]

Kaut arī šie vārdi bija domāti Lāodikejas draudzei, tie brīdina no pašapmāna arī visu citu laikmetu cilvēkus.

Lāodikeja bija bagāta pilsēta, un, šķiet, arī šīs pilsētas kristieši bija nodrošināti ļaudis. Vienlaikus tie bija pārliecināti, ka arī garīgās lietās viņiem viss ir kārtībā un nekādas briesmas nedraud.

Taču viss izrādījās citādi. Garīgā ziņā viņi bija nožēlojami, nelaimīgi, nabagi, akli un kaili. Tās bija visai nopietnas vainas, bet vēl daudz nopietnāka bija viņu aplamā pašpaļāvība. Diemžēl nereti gadās, ka cilvēks sevi uzskata par labu kristieti, kaut īstenībā tāds nav.

Ņemot vērā grēcīga cilvēka tendenci sevi maldināt, pašapmierinātība nekad nav laba zīme. Bieži vien pats cilvēks savas problēmas nemaz neapzinās: viņā nav ne garīgu slāpju, ne izsalkuma, ne raižu par savu vājumu un nepilnību. Tāpat cilvēks neuztraucas par savām vainām Dieva priekšā un nejūt nekādas raizes par saviem grēkiem.

Mēs, kas esam Svētā Gara skolā, savu situāciju izprotam pavisam citādi. Dieva Gars mūs uztur modrus un skaidrā prātā, lai Dieva vārda gaismā ieraugām savu patieso stāvokli, jo savos lūgšanu un norimšanas brīžos Jēzus priekšā mums arvien būs ko nožēlot un izsūdzēt.

Tāpēc pašpaļāvīgam cilvēkam ir jāuzklausa Jēzus padoms un brīdinājums.

Bagātā Lāodikejas pilsēta toreiz lepojās ar savu zeltu un apģērbiem, kā arī populārajiem un augstu vērtētajiem medicīnas preparātiem, tomēr Dieva soģa krēsla priekšā tam nebija nekādas vērtības.

Tādēļ šiem kristiešiem bija jāsaņem Dieva Tā Kunga zelts, kas ugunī šķīstīts, proti – pārbaudīta ticība [1.Pēt.1:7], un ticībā jāsaņem pestīšanas baltās drēbes – Jēzus taisnība [Fil.3:9]. Viņi nedrīkstēja aizmirst arī acu zāles, Svētā Gara gaismu, kas ļautu tiem saskatīt savu patieso stāvokli.