208. Ko māca trešais ticības loceklis?


Zvēra zīme – Būt cilvēkam

Ja mēs pieņemam hipotēzi par to, ka zvēra zīme būs saistīta ar cilvēka fiziskās būtības izmaiņu jeb bioloģisku dehumanizāciju, tad kļūst skaidrs kāds ļoti būtisks teoloģisks jautājums, kas skar cilvēka pestīšanu. Tas tika izteikts ar tēzi: Cilvēki, kuri šīs tehnoloģijas pieņems un lietos, būs nošķirti no pestīšanas Kristū. Par to mums nepārprotami liecina Jāņa atklāsmes grāmatas teksts: “Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.” (Atkl. 14:9-10)

Lasot šos Svēto Rakstu vārdus, var rasties iespaids, ka Dieva sods par to, ka cilvēki pieņem pie savas miesas zīmi, bez kuras taču nebūs iespējams nodrošināt pašas nepieciešamākās dzīves vajadzības – ne pirkt ne pārdot -, ir nesamērīgi bargs. Turklāt no Rakstu liecības izsecināms, ka ne tikai tie, kas pieņems šo zīmi labprātīgi un kopā ar zvēra ideoloģiju jeb runu (Atkl.13:15), t.i., pielūgs zvēru, tiks pazudināti; arī pati šīs zīmes pieņemšana kā tāda nošķirs no Kristus valstības (Atkl.20:4).

Kā tas tā var būt, ka mīlošais Dievs, kas visos laikos ir bijis tik žēlsirdīgs un pacietīgs pret grēcinieku, ka pieņēmis un dāvājis dzīvību katram, kas vien savus grēkus un elkkalpošanu nožēlo, atgriežas un tic uz Viņu, pēkšņi šajos pēdējos laikos kļūst tik bargs un nepiekāpīgs, ka tie, kas nevar izturēt ārkārtīgi smago pārbaudījumu ar zvēra zīmi, nevar atgūt Viņa žēlastību? Vai Dievs pēdējos laikos mainīsies?

Nē, Dievs ir un būs nemainīgs Savā žēlastībā, Viņš ir uzticīgs tam, ko solījis. Kas tad būs izmainījies? Acīmredzot – cilvēks.

Kādai tad būtu jānotiek pārmaiņai, lai cilvēks neatgriezeniski zaudētu pestīšanu? Nav tāda grēka, no kura Kristus ar Savu nāvi nebūtu grēcinieku izpircis, nav tādu maldu un elkkalpošanas, no kuras cilvēks nevarētu tikt atgriezts. Nedz grēks, nedz maldi nevar cilvēku pilnīgi neatgriezeniski šķirt no Dieva žēlastības Kristū, jo Kristus ir grēcinieku Pestītājs.

Ja zvēra zīmes pieņemšana kļūs par šādu neatgriezenisku nošķiršanu no Dieva, tad vienīgais hipotētiski iedomājamais iemesls varētu būt tikai viens – cilvēks vairs nebūs cilvēks. Un ne jau pārnestā vai simboliskā nozīmē, kādā lieto vārdu necilvēks – kā galēji ciniska un nocietināta grēcinieka sinonīmu -, bet vistiešākā – fiziskā, bioloģiskā – nozīmē.

Nekas nespēj pilnīgi un neatgriezeniski šķirt cilvēku no Dieva dāvātās pestīšanas Kristū, ja vien viņš ir cilvēks.

Te būtu jāizceļ kāda lieta. Nereti ļaudis, arī kristieši, uztver reliģiju un ticību kā norisi, kas, ja tā varētu sacīt, saistīta ar cilvēka galvu, notiek viņa galvā, viņa domās un sajūtās, kā sava veida ideoloģiju vai pasaules uzskatu. Katrā ziņā daudzi nepievērš pienācīgu uzmanību ar Dieva radīšanas un pestīšanas kārtību saistītajiem būtiskajiem jautājumiem.

Mēs topam izglābti ne jau tāpēc, ka kādu īpašu vārdu, ideoloģijas vai kādas garīgas ietekmes dēļ izmainās mūsu domas, attieksme un pasaules uzskats (kas, protams, arī tā notiek), bet gan tāpēc, ka Dievs Dēls ir kļuvis cilvēks, visā līdzīgs mums. Viņš uzņēmis uz sevi cilvēka miesu un dvēseli, lai savā dievišķajā spēkā šķīstītu un darītu Dievam pieņemamu mūsu miesu un dvēseli. Viņš kļuvis cilvēks, lai izglābtu cilvēkus.

Te atklājas Kristus iemiesošanās jēga un nozīme.

Arī Svētajos Rakstos sakarībai starp mūsu un Kristus cilvēcīgumu, pat miesiskumu, tiek piešķirta ļoti liela nozīme. Īpaši uzsvērti un skaidri par to lasām Vēstulē ebrejiem.

    Pirmkārt, cilvēkam ir īpaša un pār citām būtnēm pārāka vieta Dieva nodomā: “Jo ne eņģeļu varā Viņš atdevis nākamo pasauli, par ko mēs runājam. Bet kādā vietā gan kāds ir apliecinājis, sacīdams: kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, vai cilvēka dēls, ka Tu viņu uzlūko? .. Viņš jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma dzimumu.” (Ebr.2:5-6,16)

    Otrkārt, lai šo nodomu piepildītu, Dievs licis Savam Dēlam kļūt par cilvēku: “Bet, tā kā bērniem ir asinis un miesa, tad arī Viņš tāpat to ir pieņēmis, lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu.. Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus.” (Ebr.2:14,16)

    Treškārt, tieši tādēļ, ka Kristus tapis cilvēks, mēs, cilvēki, varam saņemt Dieva dāvāto pestīšanu: “Tā ka nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu.” (Ebr.10:19-20)

Šīs un daudzas citas Rakstu vietas mums māca vienkāršo ticības patiesību, ka Dievs Kristū tapis cilvēks ar miesu un asinīm un saprātīgu dvēseli, lai cilvēkus atpestītu. Tāpēc, ka Kristus ir Dievs, Viņš var mūs atpestīt un vienot ar Dievu, un tāpēc, ka Viņš ir cilvēks, Viņš var mūsu grēkus un nāvi Savā miesā uzvarēt un mēs, cilvēki, varam šo Viņa devumu saņemt.

Lai cik grēcīgs un ļauns būtu cilvēks, Dievs viņu var atgriezt un atpestīt. Cilvēks var būt veicis visneģēlīgākos noziegumus, bet Dievs viņu var izglābt kaut pašā nāves brīdī. Lai kādos maldos un bezdievībā cilvēks arī būtu grimis, Dievs viņu var ar Evaņģēliju apgaismot un atgriezt uz patiesības ceļa. Jo viņš vēl aizvien ir cilvēks un pats Dieva Dēls tapa cilvēks, lai viņu, cilvēku, izglābtu. Lai tas notiktu, ir vajadzīgas tikai divas lietas – cilvēks un Evaņģēlijs par Kristu.

Tad ticības ieguvums ir brīnišķīgs un liels. Apustulis Pēteris raksta: “Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.” (2.Pēt.1:3-4)

Tātad tāpēc, ka mēs esam cilvēki un Kristus ir cilvēks un mūsu brālis, mēs kļūstam līdzdalīgi pie dievišķās dabas un godības.

Taču, ja cilvēks vairs nav cilvēks, tad arī Kristus upuris uz viņu vairs neattiecas un Evaņģēlijs viņam nevar palīdzēt. Evaņģēlijs, kas dod cilvēkam spēku, kurš nāk no grēku, nāvi un elli uzvarējušā Cilvēka Jēzus Kristus, neko nevar iedot necilvēkam. Pat, ja šis vairs ne cilvēks citu acīs šķiet īsts pārcilvēks, viņš paliek bezgalīgi šķirts no Dieva un mūžīgām mokām lemts, ar savu necilvēciskumu viņš iemantojis līdzdalu velna un viņa valstībā.

Nākamā – dievišķās godības – pasaule ir nodota cilvēka Kristus un Viņa cilvēcisko brāļu varā. Šādi skatoties, mēs varam saprast, kāpēc tiem, kas pieņems zvēra zīmi, atgriešana un pestījošā žēlastība būs liegta. Tā nav kāda īpaša un nesaprotama Dieva iegriba, bet likumsakarība, kas dziļi pamatota radīšanas un pestīšanas kārtībā,

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa | Turpinājums »

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.9(25)]



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.