51. Kādēļ Dievs vēlas, lai mēs turētu Viņa Vārdu?


Zombiji baznīcā

Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris (Atkl.3:1).


Tas ir patiesi biedējošs stāvoklis. Tas Kungs runā par smalku un apslēptu liekulības veidu, kad cilvēks ārēji var būt nevainojams kristietis. Viņš var būt pirmšķirīgs kristietis citu brāļu starpā, prast runāt par atgriešanos un ticību, žēlastību un svētdarīšanu, turklāt dzīvot saskaņā ar savu ticības apliecību un kristīgām ieražām, tā ka cilvēki, aplūkojot vienīgi ārieni, viņu ne bez iemesla uzskatītu par krietnu un godīgu.

Taču, par spīti tam visam, apslēptajā, klusajā, iekšējā cilvēkā var būt kāds nopietns trūkums, proti – garīgās dzīves pieredzes trūkums, ka viņš nepazīst kristietim tik raksturīgo Dieva bijāšanas garu, kas izpaužas kā kritika pret sevi, bailes sevi pievilt, neapmierinātība un skumjas par savu iekšējo ļaunumu, kas ir bauslības darbs ikvienā īstā kristietī.

Šī trūkuma dēļ viņš nepiedzīvo ne atspirdzinājumu, ne mieru, ko Kristus dod visiem bēdīgiem un grūtsirdīgiem, nedz arī viņš jebkad bauda divkāršo mierinājumu, ko bērns jūt, kad, nožēlodams izdarīto kļūdu, tas saņem piedošanu. Tas nekad nepiedzīvo bērnišķīgo prieku par Evaņģēliju, kāds staro patiesi ticīgu bērnu acīs un ir raksturīgs viņu dzīvei.

Viņš Svētajos Rakstos lasa par visām dzīvības pazīmēm un Gara augļiem, kas raksturo patiesu kristīgu dzīvi, un, kaut arī viņam visu šo lietu trūkst, tomēr viņš turpina domāt par sevi visu to labāko. Viņš neļauj, lai Rakstos dotās zīmes kalpotu viņam par brīdinājumu. Nē, viņš pats sev uzticas vairāk nekā visām zīmēm, un tāpēc paliek nelokāms. Taču šeit nepārprotami notiek bezdievīgas dzīves aizbildināšana ar Dieva žēlastību.

Tas, ka cilvēks savā ticības pieredzē nemaz neņem vērā žēlastības dzīves pazīmes, ko Dieva Gars devis Svētajos Rakstos, vienlaikus saglabājot mieru un cerot, ka tik liela un bagāta žēlastība apklās arī šos trūkumus, – tas nozīmē Dieva žēlastību lietot bezdievīgai dzīvei. Un šis smalkais un apslēptais veids ir tikpat ļauns un kaitīgs kā rupju miesas grēku piekopšana, kas notiek žēlastības aizsegā.

Mēs nebūt nesakām, ka žēlastība nebūtu pietiekami liela, lai viss tiktu piedots, taču šāda cilvēka sirds nav pareizās attiecībās ar Dievu, un tas dzīvo apslēptā garīgā nāvē. Tieši par šo smalko veidu, kā žēlastība tiek lietota bezdievīgai dzīvei, Jēzus apsūdz Sardu draudzes eņģeli tik pārsteidzošā veidā: “Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris.” To ievēro: “Tev ir vārds, ka tu dzīvo.” Tava ticības apliecība un dzīve ir tāda, ka tiec uzskatīts par dzīvu kristieti. Tu neesi no pasaules, kurai nav vārda, ka tā dzīvotu. Nē, tu piederi dzīvu kristiešu kopībai, taču tu esi miris.

Par to pašu apslēpto nāvi Jēzus runā Mateja evaņģēlija 25.nodaļā, kur Viņš stāsta par desmit jaunavām – piecām gudrām un piecām ģeķīgām. Šīs desmit jaunavas ārējās lietās bija pavisam līdzīgas. Tās visas bija jaunavas, t. i., atšķirtas no pasaules un no netikumu sārņiem. Tām visām bija lukturi. Tās visas izgāja, lai sastaptu līgavaini. Un neviens nevarēja iedomāties, ka viņām būs kādi nopietni trūkumi.

Šādi Kristus apraksta dvēseles stāvokli! Bet trūkums bija lukturos, un tas bija tik ļoti būtisks, ka viņas uz mūžu tika izslēgtas no kāzām, jo viņām nebija eļļas. Viņu lukturi nestaroja un nedega. Ja nelaimīgās jaunavas par to būtu domājušas agrāk, tās katrā ziņā jau iepriekš būtu pārbaudījušas savus lukturus.

Pat krietnam kristietim pastāv briesmas žēlastību izlietot par apsegu bezdievīgai dzīvei, ja tas pazaudē “Tā Kunga bijības garu” un nepārbauda savu iekšējo dzīvi un ticību, bet ir apmierināts ar atziņas ārējo veidu, arvien paļaudamies, ka ar žēlastību viņam ir dota pieeja Dieva sirdij. Tādējādi viņš vairs nerūpējas par to, vai viņa sirdī ir patiesā žēlastības dzīve, un tas nonāk nopietnās briesmās, kļūdams pašapmierināts un pazaudēdams grēkatziņu un iekšējo cīņu tā, ka ticība kļūst tam par ļoti vieglu lietu.

Tikpat vienkārši cilvēks var nonākt pretējās briesmās, kad par savas ticības un mierinājuma pamatu viņš padara savu iekšējo dzīvi, un līdz ar to žēlastība viņa sirdī kļūst par rafinētu paštaisnību, proti – ka cilvēks vairs negūst patvērumu Kristus nopelnos, iekams viņa sirdī nav sācies žēlastības darbs un dzīve. Kad viņš ir mācījies izprast šos maldus, tas viegli var ieslīdēt otrā galējībā, kad miesīgā nevērībā tas nicina apustuļa pamudinājumu: “Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā” (2.Kor.13:5).

Taču šī slepenā nāve un garīgais vēsums, kas atnes mūžīgo nāvi, ir tāda, ka tu nemaz nejūti savu vēsumu un bezdievību un nemeklē patvērumu pie Kristus, jo tad tu Viņam tuvojies vienīgi ar savu muti un godā Viņu ar mirušu ticību. Tu godā Viņu ar skarbu, mirušu ticību – bez sirsnīga izsalkuma un slāpēm pēc Viņa, un tev Viņā nav nekāda prieka. No tā visa mēs varam redzēt, cik ceļš ir šaurs un cik liels un bijājams ir dievbijības noslēpums.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.