230. Kas ir Baznīca?


Zīmes un brīnumi

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. [Jņ.2:1-11]

Lasot Svētos Rakstus, mēs daudzreiz saduramies ar tik neparastu notikumu atstāstiem, ka arī mūsu prātā rodas šaubas par šo stāstu patiesumu. Tāpēc šodien mēģināsim noskaidrot jautājumu: vai modernais zinātniski izglītotais cilvēks vēl drīkst ticēt Bībeles brīnumiem, neriskējot nonākt pretrunā ar veselo saprātu? Lai uz to atbildētu, mums vispirms ir jānoskaidro, ko tad mēs īsti saprotam ar vārdu “brīnums”?

Svētajos Rakstos, lai apzīmētu šos mūsu prātam tik neparastos notikumus, ir lietoti dažādi vārdi brīnums, zīmes, brīnumdarbs, varenie darbi un spēki. Tātad brīnumi ir Dieva neparastie, varenie darbi, kas darīti ar īpašu nolūku, lai īpaši izvēlētiem ļaudīm kaut ko atklātu. Taču nepareizi būtu brīnumus pilnīgi atdalīt no Dieva radošās darbības kā tādas. Dievs ir mūžīga, radoša, mīlestības pilna Būtne, kas ar savu visvareno radošo spēku rada un uztur Visumu un nav pakļauts paša radītiem dabas likumiem. Dievs ir dzīvs un darbīgs Dievs, kas aktīvi iejaucas šīs pasaules norisēs. Gan Viņa ārkārtēja iejaukšanās, ko mēs saucam par brīnumu, gan Viņa parastā darbība, ko mēs saucam par dabas likumiem, norāda uz to, ka aiz šīs pasaules norisēm atrodas Dieva varenā roka. Patiesi, vai tas nav brīnums, ka iestādīts grauds dod desmit un vairāk graudu lielu ražu? Kāpēc tad mums būtu jādomā, ka tam pašam Dievam, kas no viena grauda liek izaugt desmit, nav iespējams ar piecām maizēm paēdināt vairākus tūkstošus cilvēku? Vai patiešām ir gudri aptvert, ka tas pats Dievs, kas liek no vienas mazas sēkliņas izaugt vīnogulājam ar neskaitāmām sulīgām ogām, kuru sula rūgšanas procesā pārvēršas vīnā, varētu šo vīnu dot citādā veidā, piemēram, pārvēršot ūdeni vīnā? Dievs to ne tikai var, bet kā mēs lasām šodienas evaņģēlija tekstā, arī dara.

Te varētu iebilst, ka sēkla, iemesta zemē, arvien dos augļus, bet ūdens parasti nepārvērtīsies vīnā. Tas tā patiešām arī ir, bet daba nepastāv pati no sevis. Apustulis Pāvils saka, ka Dieva “neredzamās īpašības, tiklab viņa mūžīgā vara kā viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas viņa darbos” (Rom.1:20).Tātad daba nepastāv pati par sevi un pati no sevis nespēj dot nedz sēklu, nedz ogas, nedz vīnu. Ticēt šādam brīnumam, ka nedzīva matērija ir radusies pati no sevis un izveidojusies par šādu brīnumainu kārtību, kas turpina pastāvēt, patiešām ir grūti. Šādu ticību pilnā mērā var saukt par aklu ticību, jo tai trūkst pamatojuma. Bet ticēt tam, ka Dievs, kas parasti liek vīnam ienākties noteiktā veidā, varētu to darīt arī citādi, nav neprātīgi. Dieva īpašā darbība ārpus parastās lietu kārtības nav pretrunā ar Viņa parastajiem likumiem, kurus mēs saucam par dabas likumiem, bet šāda Dieva darbība pārsniedz mums zināmos dabas likumus. Šeit mums ir jāatceras, ka mēs pat par nedzīvo dabu un tās likumiem zinām ļoti maz, tādēļ mums vajadzētu teikt apmēram tā: tas, ko mēs šodien lasām Jāņa evaņģēlijā, pārsniedz mūsu zināšanas par dabas likumiem. Un ar to mums būtu jāapmierinās. Mēs ar savu prātu nesaprotam, kā tas ir iespējams, bet tas nenozīmē, ka tas nav iespējams Dievam. Tiesa, parasti Dievs ļaudīm dod vīnu tādā veidā, kā cilvēki to uzskata par dabisku. Veids, kā Viņš dod vīnu cilvēkiem, šodienas evaņģēlija stāstā ir īpašs un arī tā mērķis ir īpašs. Evaņģēlists Jānis stāsta, ka šā vīna došana atklāja Jēzus godību un vairoja mācekļu ticību. Mēs diemžēl nevaram šodien apskatīt daudzos un ļoti dažādos jautājumus, kas saistīti ar brīnumiem, bet pamatpatiesība ir tā, ka mēs ticam brīnumiem nevis tādēļ, ka esam naivāki par citiem cilvēkiem, nedz arī tādēļ, ka neesam pazīstami ar modernās zinātnes atziņām, bet gan tādēļ, ka ticam dzīvajam Dievam, kas ir radījis šo pasauli un to arī uztur. Mēs arī ticam, ka šo pasaules kārtību ir iespaidojis grēks. Grēka dēļ daba, kas kādreiz bija cilvēkam pilnīgi labvēlīga un pakļāvās tam, tagad ir kļuvusi viņam nepaklausīga un naidīga. Brīnumi, kas tagad notiek ierobežotā veidā, bieži vien nav nekas cits kā zaudētās dievišķās kārtības īslaicīga atjaunošana. Brīnumi tātad ir augstāku likumu iejaukšanās pašreizējās dzīves realitātē. Tie ir likumi, kurus grēcīgā pasaulē dzīvojošais grēcīgais cilvēks vienkārši nezina. Tas attiecas arī uz kristiešiem. Arī mēs nevaram brīnumus izskaidrot, bet mums tas arī nav jādara. Mums būtiski ir brīnumus saprast. Visas mūsu ticības pamatā ir brīnums. Tas ir Kristus augšāmcelšanās brīnums. Tāpat kā citus brīnumus arī šo mēs nespējam izskaidrot, bet, ja mēs nesaprotam šo brīnumu, tad mēs nevaram būt kristieši. Ja mēs gribam tādi būt, tad mums ir jāzina, gan tas, ka Jēzus mira nevis savu, bet mūsu grēku dēļ un augšāmcēlās mūsu grēku piedošanai. Līdz ar savu augšāmcelšanos Viņš ikvienu ticīgo pārcēla jaunā pasaulē pasaulē, kur brīnumi ir ikdiena un ikdiena ir brīnums. Tādēļ gan pirmais Jēzus veiktais brīnumdarbs ūdens pārvēršana vīnā gan viņa pēdējais brīnumdarbs Lācara pamodināšana no miroņiem ved mūs pie ticības tam, ka Jēzus ir ne tikai cilvēks, bet arī patiess Dievs. Dievs priekš mums. Dievs, kas darbojas šajā pasaulē. Dievs, kas glābj grēciniekus. Visaugstākā liecība tam ir Viņa augšāmcelšanās no miroņiem.

Bet tagad vēl nedaudz pakavēsimies pie Viņa pirmā brīnumdarba ūdens pārvēršanas vīnā. Pirmais Mozus brīnumdarbs bija ūdens pārvēršana asinīs (2.Moz.7:20), un šis brīnums norādīja uz Mozus bauslības būtību jeb nāves amatu, kam jāatklāj Dieva dusmība. Arī Jēzus pirmais brīnumdarbs norāda uz visu Viņa kalpošanas būtību. Tas ir Evaņģēlijs jeb dzīvības amats. Viņš atnesa patieso vīnu, kas dara priecīgu cilvēka sirdi. Taču arī Mozus, lai gan nes bauslību un līdz ar to nāvi, dažviet kalpo kā Jēzus prototips. Tā 2. Mozus grāmatā 15:25 rūgtu ūdeni viņš pārvērš saldā, līdzīgi kā to darīja arī Elīsa. (2.Ķēn.2:19-22). Taču Jēzus, pārvēršot ūdeni vīnā, parāda, ka Viņš nav vis nācis uzlabot jau pastāvošo cilvēku dzīvi, bet gan nest pilnīgi jaunu. Tātad nevis reformēt, bet atdzemdināt un jaunradīt. Tas nozīmē, ka Tas, kurš pārvērta ūdeni vīnā, pārvērtīs arī Vecās Derības ēnas pestīšanas realitātē.

Tāpat šis brīnumdarbs norāda, ka viss, kam pieskarsies Jēzus, iegūs jaunu dzīvi: grēcinieki taps par svētajiem, cilvēki par eņģeļiem, un beigu beigās zeme taps par debesīm vai šīs pasaules tuksnesis par Dieva Paradīzi. Tā diena, tas jaunais iesākums, kura nobeigumā Viņa mācekļi ar savu Mācītāju dzers vīnu Viņa Valstībā ir sākusies. Šis vienkāršais kāzu mielasts, kur Jēzus pārvērta ūdeni vīnā, norāda arī uz to mielastu, kurā Debesu Līgavainis Kristus svinēs kāzas ar savu Līgavu patieso Baznīcu. Tāpat šis brīnums norāda uz to, ka tas pats Dievs, kurš iesākumā radīja ūdeni un lika zemei nest tās augļus, pēdējās dienās dos caur savu Dēlu svētības kausu un dzīvības maizi. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.