95. Vai var gūt piedošanu par sestā baušļa pārkāpšanu?


Zelta plāksnes un zelta šķirsts

Savā himnā “Ak, iemiesotais Dieva vārds” Viljams V. Havs ir nosaucis Bībeli par “zelta šķirstu, kur glabājas patiesības dārgakmeņi”. Mormoņi sludina, ka Mormona grāmatas pirmsākumi esot meklējami noslēpumainās zelta plāksnēs (skat. No Palmīras līdz paradīzei). Vai arī tajā glabājas patiesības dārgakmeņi? Vai varbūt tā ir tikai vēl viena cilvēka radīta reliģiska grāmata?

Mormona grāmata ir pārpratums amerikāņu literatūras attīstības vēsturē, dīvains joks, vienlaikus gan iedarbīgs, gan neauglīgs. Lai gan tā neizraisīja dažādus atdarinājumus ārpus mormonisma un nepiesaistīja kritiķu uzmanību, tā tomēr izraisīja vairāku simtu tūkstošu emigrantu ierašanos Amerikā XIX gadsimtā. 20. gadsimtā šī grāmata ik gadu tiek izplatīta tūkstošiem eksemplāros. Vairāk nekā simts gadu garumā mormoņu misionāri ir pasludinājuši to visai pasaulei par reliģiska satura grāmatu, kuru pārspēj vienīgi Bībele” (No Man Knows My History, Fawn M. Brodie, 67. lpp.).

zelta plāksnes

ZELTA PLĀKŠŅU TULKOŠANA

Džozefa sieva Emma Smita bija pirmā, kas pierakstīja zelta plākšņu tulkojumu. Viņas pierakstīšanas darbs sakrita ar Džozefa saņemto atklāsmi:

“Un tu iesi, kur viņš iet, un būsi viņa skrīveris” (Doctrine and Covenants 25:6).

Pirmo 116 lappušu tulkošanai Džozefs izmantoja akmeņus, kas it kā bija atrasti kopā ar plāksnēm. Viņš tos nosauca par Urimu un Tumimu. Atlikušajai tulkojuma daļai viņš izmantoja savu ”mazo, tumšo pareģa akmentiņu”. Emma liecināja, ka Džozefs tulkojis plāksnīšu saturu, pat nenoņemot audekla pārsegu, ar ko tās bija apklātas. Džozefs vienkārši palūkojies savos “akmeņos” un sācis diktēt, un viņai tas bijis jāpieraksta.

1828. gadā Džozefam tulkošanas darbā sāka palīdzēt Martins Hariss. Šajā laikā Smitu ģimene dzīvoja Harmonijā, Ņujorkas štatā. Istaba tika pārdalīta uz pusēm ar virvi, kurai pārkāra segu. Džozefs sēdēja vienā istabas pusē, vērdamies savos akmeņos, bet Hariss – pie galda, istabas otrajā pusē. Martins tika brīdināts neskatīties ne uz plāksnēm, ne uz Džozefu, jo tad Dieva dusmas viņu iznīcinātu.

Darbs virzījās uz priekšu lēni, un pēc diviem mēnešiem bija pabeigtas tikai 116 lappuses, ieskaitot Emmas pierakstītās lappuses. Harisu grāmata pilnīgi apbūra, taču viņa sieva uz šo pasākumu raudzījās ārkārtīgi skeptiski. Martins lūdzās, lai Džozefs viņam atļautu paņemt šīs 116 lappuses uz mājām, lai parādītu tās sievai. Pretodamies savai pārliecībai, Džozefs to tomēr atļāva. Martins paņēma šīs 116 lappuses uz mājām, lai parādītu sievai, un viņa tās nekavējoties nozaga. Viņa izaicināja Džozefu tās pārtulkot vēlreiz. Saprazdams, ka atkārtota tulkošana izraisītu abu tulkojumu salīdzināšanu, Džozefs atteicās krist šajos slazdos.

Lai atrisinātu šo sarežģījumu, Džozefs apgalvoja, ka Tas Kungs viņam ir nodevis vēl dažas plāksnītes (Nefija grāmatu), kuras aptvēra tieši to pašu vēstures posmu, kas ietilpa 116 nozagtajās lappusēs. Vēstījums tika pilnībā saglabāts, izvairoties no riska tulkot nozagto daļu vēlreiz.

1829. gada aprīlī kāds jauns skolotājs Olivers Kauderijs pārņēma tulkojuma pierakstīšanas uzdevumu. Tulkošanas gaita paātrinājās, grāmata tika pabeigta 1829. gada jūlijā un izdota 1830. gada sākumā.

Džozefs apgalvoja, ka zelta plāksnes ir rakstītas izmainītā vai “reformētā” ēģiptiešu valodā. Taču ēģiptiešu hieroglifi saglabājās neatšifrēti līdz pat 1837. gadam, kad atklātībā parādījās pēc Rosetas akmens izstrādātā ēģiptiešu gramatika. Martins Hariss apņēmās dabūt Džozefa apgalvojuma apstiprinājumu no Čārlza Antona, kas bija valodnieks Kolumbijas koledžā Ņujorkas štatā. Taču Antons noliedza jebkādu šo zīmju ticamību.

Nav arī īstas skaidrības par to, kā Džozefs strādāja pie tulkojuma. Martins Hariss reiz izteicies, ka Džozefs redzējis zem svešajām zīmēm parādāmies to tulkojumu angļu valodā. Mūsdienās daudzi mormoņi uzskata, ka Smitam tika darīta zināma vienīgi tulkojuma būtība, nevis precīzs teksts vārdu pa vārdam. Tas ir visai svarīgi attiecībā uz mormoņu sludināto Mormona grāmatas autentiskumu, jo laikā starp oriģinālā teksta parādīšanos un mūsdienām tajā ir izdarītas vismaz 3000 izmaiņu.

Smits vēlāk raksturoja Mormona grāmatu kā “vispareizāko no visām grāmatām zemes virsū un visu reliģiju stūrakmeni.” Gadu gaitā neslavas cēlēji ir noraidījuši Smita stāstījumu kā reliģisku fantāziju un pašu grāmatu kā neveiksmīgi pārstrādātu Bībeles angļu King James tulkojuma versiju (U. S. News & World Report, 1992. gada 28. septembris, 77.lpp.).

GRĀMATAS SATURS

Tiek uzskatīts, ka Mormona grāmatas saturu veido senās Amerikas vēsture. Tā apraksta trīskārtēju ļaužu pārceļošanu no Svētās Zemes uz Ameriku. Jareds kopā ar savu ģimeni pameta Svēto Zemi apmēram Bābeles torņa laikos. Līdz 600. gadam pirms Kristus viņi bija viens otru nogalinājuši savstarpējos karos. Ap 585. gadu pirms Kristus Jeruzalemi atstāja mulekīti, kas apmetās tajā Jaunās Pasaules apvidū, ko sauca par Zarahemlu. Tur viņi saņēma jaredītu dzīves aprakstu no Koriantumra, kas bija vienīgais dzīvs palikušais jaredīts. Apmēram tajā pašā laikā kāds jūds Lehi aizveda savu ģimeni projām no Jeruzalemes un nonāca vienā no Amerikas kontinentiem. Divi no viņa dēliem, Lāmans un Lemuēls, bija ļauni un grēcīgi. Dievs nolādēja abus brāļus un viņu pēcnācējus ar sarkanu ādas krāsu. Pārējiem četriem dēliem, Nefijam, Semam, Jēkabam un Jāzepam, dzima balti bērni.

Beigu beigās nefīti atklāja mulekītu eksistenci un apvienojās ar tiem, kopš tā brīža apvienoto cilti sāka saukt par nefītiem. Lāmana un Lemuēla pēcnācēji tika dēvēti par lamanītiem. Gadu simtiem šīs abas rases cīnījās, taču laikā, kas sakrīt ar Kristus dzīvi, iestājās zelta miera laikmets. Kristus savā dzīves laikā apmeklēja šīs tautas un nodibināja Rietumu pasaulē savu baznīcu.

Tomēr miera laikmets nebija ilgs, un starp 200. un 300. gadu pēc Kristus atsākās karš starp abām rasēm. Pēc katras kaujas “virs zemes pacēlās kritušo kaudzes, kuras pavirši apsedza” – tāds bija Džozefa Smita izskaidrojums indiāņu kapukalniem, kas daudzviet sastopami Savienotajās Valstīs (un kas Džozefa dzīves laikā izraisīja lielu interesi). Saskaņā ar Smita apgalvojumu, vislielākie kapukalni norāda pēdējās lielās kaujas vietu neilgi pēc 400. gada pēc Kristus. Lamanīti (tumšādainā rase) iznīcināja nefītus (balto rasi). Tādējādi pāri palika tikai lamanīti, lai sveiktu Kolumba ierašanos 1492. gadā.

Laimīgā kārtā pravietis Mormons bija saglabājis tautas vēsturi uz zelta plāksnēm, kuras viņš nodeva tālāk savam dēlam Moronijam, kas vienīgais pārdzīvoja nefītu iznīcināšanu. Neilgi pirms nāves Moronijs apraka šīs plāksnes Kumora kalnā, kur pēc 14 gadsimtiem Džozefs saņēma norādījumus tās uzmeklēt. Tāds ir Mormona grāmatas vēstījums.

ĪPATNĪBAS

Ierindas lasītājam Mormona grāmatas saturs šķistu visai dīvains. Lasītājs ievērotu norādes uz dažādiem priekšmetiem, kas liktos pieejami tikai 19. gadsimta eiropiešiem un amerikāņiem. Piemēram, nefītiem bija misiņa ripa ar tajā iemontētām divām vārpstiņām, kas palīdzēja noteikt braukšanas virzienu – būtībā tas ir 19. gadsimta kompasa apraksts. Nefīti arī audzēja kviešus un miežus (šie labības veidi bija ierasti Džozefa Smita dzīves laikā), nevis Amerikas pamatiedzīvotājiem raksturīgo kukurūzu un kartupeļus. “Taču pilnīgi neiespējami liekas tas, ka vēstījums, kas sarakstīts 1400 gadus pirms Džozefa Smita dzīves laika, sīki apraksta 19.gadsimta Amerikai raksturīgus sociālos, politiskos un reliģiskos jautājumus” (Ankerberg and Weldon, Cult Watch, 37. lpp.).

Lasītājs, kas lasa Mormona grāmatu pirmo reizi un pārzina Bībeles angļu King James tulkojuma versiju, atklātu ārkārtīgi daudz paralēļu starp abiem šiem izdevumiem. Patiesībā vairāk nekā simts no grāmatā lietotajiem personvārdiem ir atrodami Bībelē, dažreiz ar nelielām rakstības izmaiņām. Apmēram 25000 vārdu Mormona grāmatā ir norakstīti no Vecās Derības angļu King James tulkojuma versijas un ap 2000 vārdu – no Jaunās Derības. Ir izdarītas dažas izmaiņas vārdu kārtībā, acīmredzot cenšoties izvairīties no jebkādas kritikas, jo kā gan senais Amerikas pravietis būtu varējis izmantot precīzu King James Bībeles tekstu. Grāmatā The Case Against Mormonism, kurā rūpīgi izpētīts šis jautājums, Džeralds un Sandra Tenneri ir uzskaitījuši vairāk nekā 400 pantus un pantu daļas, kas Mormona grāmatā citēti no Jaunās Derības.

Vēl viena Mormona grāmatas problēma ir arheoloģiskās liecības, vai drīzāk to trūkums. Bībelē minēto atbalsta diezgan daudz liecību, taču, lai gan mormoņu misionāri apgalvo, ka pastāv arheoloģiskas liecības par Mormona grāmatā ierakstīto “vēsturi”, tādas nekad nav atrastas. Gan Smitsona Institūts, gan Nacionālā ģeogrāfijas biedrība noliedz mormoņu misionāru apgalvojumus.

“Vārdu sakot, nav atrasta neviena Mormona grāmatā minēta pilsēta, nav apzināts neviens Mormona grāmatas cilvēks, vieta, nācija vai personvārds, neviens Mormona grāmatā minēts kultūras piemineklis, nekādi Mormona grāmatas svētie raksti, Mormona grāmatas ieraksti vai Mormona grāmatas zelta plāksnes, nav atrasts nekas, kas pierādītu, ka Mormona grāmata ir kaut kas vairāk nekā mīts un izdomājums” (Ankerberg and Weldon, Cult Watch, 38. lpp.).

LIECINIEKI
Džozefa Smita sekotāji nemitīgi lūdza Džozefu, lai viņiem atļauj apskatīt zelta plāksnes, taču Džozefs teica, ka tās pēc tulkojuma pabeigšanas ir uzņemtas debesīs. Tomēr Oliveram Kauderijam, Deividam Vitmeram un Martinam Harisam beidzot tika dots redzēt plāksnes vīzijā. Visi trīs vēlāk savu pieredzi atstāstīja atšķirīgi. Visi trīs vēlāk arī sastrīdējās ar Džozefu un pameta viņa baznīcu. Kauderijs un Hariss tika otrreiz kristīti un uzņemti atpakaļ baznīcā.

Kāda Palmīras jurista izvaicāts, Martins Hariss sacīja: “Es tās neredzēju tā, kā es redzu šo zīmuļu kārbu, es tās redzēju ar ticības acīm. Es tās redzēju tikpat skaidri, kā es redzu visas lietas ap mani, kaut arī tobrīd tās bija pārsegtas ar drānu.” Šis ir tas pats liecinieks, kas atklājies divās Džozefa pieredzētajās atklāsmēs (Doctrine and Covenants 3:12-13; 10:1, 6-7) kā ļaunais cilvēks attiecībā uz piedalīšanos pirmo 116 lappušu tulkošanā (Mormonism – Shadow or Reality, 52. lpp.)

Vēl astoņi citi liecinieki paziņoja, ka redzējuši zelta plāksnes. Lielākā daļa Mormona grāmatas izdevumu satur atsevišķas šo trīs un astoņu cilvēku liecības.

IZCELSME

Pēdējo dienu svētajiem ir četri galvenie mācības avoti: Mormona grāmata, Doktrīna un apsolījumi, Dārgā pērle un Bībeles angļu King James tulkojuma versija – “tiktāl, cik tā pareizi pārtulkota”.

Dažādas teorijas par Mormona grāmatas izcelsmi ir radījuši tie, kas netic tās dievišķajai izcelsmei. Viena no populārākajām teorijām apgalvo, ka tā ir kāda sena Solomona Spoldinga manuskripta plaģiāts, taču vienīgais Spoldinga manuskripts, ko ir izdevies atrast, ir izpušķots, sentimentāls indiāņu romāns. Citi kritiķi apgalvo, ka Mormona grāmata ir aptumšota prāta auglis, jo viņi uzskata, ka Džozefs ir slimojis ar kādu psihisku kaiti.

Visreālāko attieksmi laikam izsaka tie, kas piedēvē šo grāmatu Džozefam Smitam. Viņam bija bagāta iztēle un pietiekama izglītība, viņš arī interesējās par visu, kas tajā laikā tika runāts un rakstīts par reliģiju. Tenneri norāda uz ciešu saikni starp Aleksandra Kempbela (ar kuru aizsākās gan Kristus mācekļu grupa, gan Kristus baznīca) un Džozefa Smita darbiem un mācību (Mormonism – Shadow or Reality, 66.-67. lpp.). Viņi citē apgalvojumu, kuru Kempbels izteicis 1831. gadā:

“Šis pravietis Smits ar savu akmeņu palīdzību aprakstīja uz nefītu plāksnēm, savā Mormona grāmatā, katru kļūdu un gandrīz katru patiesību, kas pēdējo desmit gadu laikā ir apspriesta Ņujorkā” (63. lpp.).

Grāmatā No Man Knows My History Fona Brodija pārliecinoši parāda, ka Mormona grāmatā atspoguļoti daudzi tā laika notikumi, turklāt daži no tiem risinājušies tieši tās tapšanas laikā. Viņa raksta:

“Katra teorija par Mormona grāmatas izcelsmi, kas rāda pravieti, bet noslēpj apstākļus, kādos viņš darbojās, ir neapšaubāma patiesības sagrozīšana. Grāmatu var vislabāk izskaidrot nevis ar Džozefa nezināšanu vai vājprātu, bet gan ar vieglo iespaidošanos no tā laika provinciālajiem uzskatiem. Viņam nepiemita nedz uzcītība, nedz pastāvība, lai censtos izdibināt patiesību, toties prāts bija atvērts visām intelektuālajām vēsmām, no kuras puses tās arī nepūstu” (69. lpp.).

PAPILDU AVOTI

Līdzās Mormona grāmatai Pēdējo dienu svēto baznīcai ir vēl trīs citi svarīgi mācības avoti, proti, Doktrīna un apsolījumi, Dārgā pērle un Bībeles angļu King James tulkojuma versija – “tiktāl, cik tā pareizi pārtulkota.”

Šķiet, ka Doktrīna un apsolījumi ir vissvarīgākā no šīm trim grāmatām. Tā satur Džozefa Smita un dažu citu viņa baznīcas darba turpinātāju piedzīvotās atklāsmes. Tajā ir atrodama lielākā daļa Pēdējo dienu svēto baznīcas pieņemto doktrīnu. Šajā grāmatā ietverti norādījumi un uzskati par kristietību un Sakramentu (20. nod.), par trim debesu līmeņiem (76. nod.), kā arī bieži citētais Gudrības vārds (89. nod.).

Tomēr daudzas Doktrīnā un apsolījumos paustās mācības ir pretrunā ar mormoņu baznīcas mūsdienu mācībām un praksi, piemēram, ka Dievs ir nemainīgs un vienmēr tas pats (76. nod.), ka pestīšana notiek caur ticību (20. nod.) un ka Dievs ir viens (20. nod.). Turklāt šī grāmata un Mormona grāmata ne vienmēr ir savienojamas.

Trešais Pēdējo dienu svēto baznīcas mācības avots, Dārgā pērle, tiek uzskatīts par Ābrahāma grāmatu, kura tika atrasta starp ēģiptiešu manuskriptiem un kuru pārtulkoja Džozefs Smits. Šī grāmata ietver mācības par daudzdievību, apdzīvotām zvaigznēm un zemes radīšanu no jau eksistējoša materiāla. Daudzi zinātnieki ir apgalvojuši, ka papiruss, no kura, kā tiek uzskatīts, tika pārtulkota Dārgā pērle, nav nekas vairāk kā ēģiptiešu bēru ceremonijas apraksts.

Džozefs Smits mēģināja radīt pats savu Bībeles tulkojumu, kas ir pazīstams kā Inspirētā Bībeles versija. Atbilstoši zinātniskiem standartiem tas ir ļoti vājš tulkojums. Mūsdienās mormoņi visbiežāk izmanto Bībeles angļu King James tulkojuma versiju “tiktāl, cik tā pareizi pārtulkota”. Tomēr bieži vien mormoņiem paredzētās Bībeles angļu King James tulkojuma versija satur garus izvilkumus no Džozefa Smita tulkojuma.

Pēdējo dienu svētie atzīst arī atklāsmju turpināšanos. Baznīca var saņemt jaunas atklāsmes jebkurā laikā, piemēram, atklāsmes, kas izbeidza poligāmijas piekopšanu un pavēra priesterības iespējas melnādainajiem vīriešiem. Taču jebkurš nopietns Bībeles pētnieks pakļaus ikvienu “papildus atklāsmi” Pāvila ieteiktajai pārbaudei, kas minēta Vēstulē galatiešiem 1. nodaļas 8. pantā: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!”

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.