103. Kas redz katru zagšanu un par to soda?


Žēlsirdīgā Tēva rūpes grēkākrišanas dienā

“Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā.” [1.Moz.3:8] Ko mīļais Dievs vēlējās, pastaigādamies dārzā? Kam par godu Viņš nāca tieši toreiz, grēkākrišanas dienā? Protams, Dievs nosodīja grēku – Viņš to neattaisnoja un Viņa spriedums palika nemainīgs. Taču Viņam nepārprotami bija kādas “miera domas”, ko Viņš gribēja atklāt Saviem pārbiedētajiem bērniem. Viņš nāca tiem pasludināt Savu pestīšanas nodomu.

žēlsirdīgā Tēva rūpes grēkākrišanas dienā

Pēc grēka nosodījuma, ar kuru Viņš tiem iepriekš bija draudējis un kuru tie bija izjutuši paši uz savas ādas, tagad Dievs pasludināja tiem kaut ko citu, jaunu un nezināmu, runādams par “sievas dzimumu, kas samīs čūskas galvu”, kas vērsīs par labu viņu nestās ciešanas un atjaunos postījumus, ko izraisīja čūskas viltība un viņu grēkākrišana.

Tās bija žēlsirdīgā Tēva rūpes grēkākrišanas dienā, kad saule jau devās pret vakaru, Viņš nāca paradīzes dārzā. Dieva žēlastības pilnā sirds nesamierinājās ar domu, ka Viņa pazudušie bērni gulēs pa nakti krūmos savās bailēs un šausmās un baidīsies no Viņa dusmām – ka “viņi mirdami mirs” bez jebkāda pat mazākā cerību stariņa un mierinājuma.

Tādēļ tajā pašā dienā Dievs tos sameklēja viņu bailēs un mulsumā. Tas Kungs, kas vēlāk mācīja, “lai saule nenoriet, jums dusmojoties” (Ef.4:26), pats pirmais mums demonstrēja šādu sirds attieksmi. Kristus atklāja, ka Dieva sirds nepieļauj, lai Viņa bērni jelkad paliek vieni, bez glābiņa un mierinājuma, nakti un dienu saukdami pēc palīdzības.

Vai Dievs vilcināsies, kad Viņa mīļie bērni ir palikuši bez cerības, izmisumā un mokās Viņa vārda dēļ? Dievs, protams, nosodīja grēku un apstiprināja Savu spriedumu, tomēr jau tajā pašā acumirklī Viņš Saviem bērniem pasludināja glābšanas nodomu, ka sievas dzimums samīs čūskas galvu (1.Moz.3:15). Un mēs skaidri redzam, ka viņi tiešām to saprata, jo, kad Ieva laida pasaulē savu pirmo dēlu, viņa tūlīt izsaucās: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību” (1.Moz.4:1). Proti, viņa tūdaļ ticēja un cerēja, ka tas bija Dieva apsolītais Kungs un Glābējs, kas nācis pēc apsolījuma. Te mēs saprotam, ka šis apsolījums deva viņiem iemantotu cerību un mierinājumu.

Tas apliecināja, ka Dieva žēlastība un mīlestība patiešām ir pilnīgi nepelnīta, brīva, pretimnākoša un no mums pilnīgi neatkarīga. Pirmajiem cilvēkiem taču bija pati lielākā vaina un nekādas nojausmas par atgriešanos, nožēlu, lūgšanu utt. Ādamam un Ievai kārdinājumu brīdī piemita visas vajadzīgās spējas, lai pretotos ļaunajam: gaišs un. skaidrs prāts, tīra sirds un brīva griba, proti, tiem bija tikai ārēji kārdinājumi, bet viņi tik un tā noziedzās pret sava Tēva bausli.

Tomēr pēc grēkākrišanas viņi nemeklēja Dievu, lai izsūdzētu grēkus un lūgtu pēc piedošanas, nē, viņi bēga prom no Dieva un slēpās dārza krūmos. Pēc Tā Kunga uzrunas atskanēja tikai viņu atrunas, taisnošanās, aizbildinājumi un rūgtums pret Dievu, kam no Ādama mutes bija jāuzklausa apvainojumi par grēkākrišanu: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu” (1.Moz.3:12). Tik samaitāta bija kļuvusi viņu sirds!

Zinādams viņu ļaunumu un redzēdams viņu vainu, žēlsirdīgais Tēvs Savā mīlestībā tomēr nāca un meklēja viņus, lai izlīgtu un sniegtu tiem mierinājumu. Te mēs redzam dievišķo sirdi! Dieva mīlestība ir pretimnākoša un izlīgstoša mīlestība, un tā nav atkarīga no grēcinieka nostājas un attieksmes.

Stingrais taisnības spriedums paliek nesatricināms – “grēka alga ir nāve” -, tomēr dievišķā žēlastība bija atradusi ceļu, kā vienlaikus piepildīt taisnību un izglābt grēcinieku. Bija jānāk “sievas dzimumam”, kas bija izredzēts jau pirms pasaules radīšanas (Ef.1:4), un šis dievišķais pamats žēlastību darīja tik brīvu, ka tā varēja atspīdēt pār visiem kritušiem cilvēkiem. Lielajā patiesības stundā. pats Kungs ieradās šai pasaulē un devās meklēt pazudušo dēlu, atkritušo “dzīvības bērnu”, jo Tas Kungs saka: “..Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā. ziņā!” (Jer.31:20).

Mums katrā ziņā ļoti nopietni ir jāuztver pirmā diženā Dieva nepelnītās žēlastības atklāsme. Vēl vairāk – lai attiecinātu šo žēlastību uz sevi, mums ir jāsaprot mūsu pašu grēku mērs, ko mūsu dziļās krišanas dēļ nekādi neatsver ne mūsu atgriešanās, ne mūsu grēknožēla, ne mūsu lūgšanas! Cik gan drūmas ir grēkākrišanas sekas mūsu dvēselē, kas ir tik loti grimusi un saistīta grēka tumsā un neticībā!

Tu saki: “Mans grēks ir tik briesmīgs un neattaisnojams, jo es pazīstu Dieva prātu, bet rīkojos pretēji.” Nabaga cilvēks! Tu atrodies spaidos un neesi brīvs, bet esi miesīgs un pārdots grēkam (Rom.7:14). Savukārt Ādams bija brīvs, bet tik un tā grēkoja. Un tomēr žēlastības pilnais Tēvs steidzās atgūt Savu pazudušo dēlu.

Tu saki: “Bet manī nav īstas nožēlas par saviem grēkiem, manī nav īstas lūgšanas.” Atbilde: Ādams un Ieva tūlīt aizbildināja savu grēku, ne ar vienu vārdu nelūdza piedošanu, un tomēr žēlsirdīgais Dievs nāca un apsolīja tiem žēlastību un izlīgumu. Dieva mīlestība ir pilnīgi brīva, nepelnīta un neatkarīga no grēcinieka, jo ir balstīta uz kāda cita nopelnu un lūgšanu – Viņu sauc par “sievas dzimumu”, “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku” (Jņ.1:29).

Kas Viņam netic un neapstājas pie Tā Kunga balss un neļaujas samierināties ar Dievu, bet paliek svešumā, tam svešumā būs jāpaliek mūžīgi. Bet, kas tic un klausās Dieva balsi, kas ļauj nosodīt savu grēku un gūst mierinājumu no “sievas dzimuma”, tas neies pazušanā, bet iemantos mūžīgo dzīvību, kaut savā sirdī jutīs visu ļaunumu, ko redzam pie Ādama, kas cēlies no grēkākrišanas un čūskas indes.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.