253. Vai esi drošs, ka arī tu tiksi debesīs?


Žēlastības līdzekļi un lūgšana

Saistībā ar mācību par žēlastības līdzekļiem, ir ticis apspriests jautājums, vai arī lūgšanu nevarētu uzskatīt par žēlastības līdzekli. Kalvinisti uz šo jautājumu atbild apstiprinoši. Tā Hodžs raksta:

“Saskaņā ar mūsu baznīcas standartiem, žēlastības līdzekļi ir Dieva Vārds, sakramenti un lūgšana.”

Tomēr, lai arī termins žēlastības līdzekļi ir izteiciens, kas nav [sastopams] Rakstos, un tādēļ tā nozīme nav fiksēta Svētajos Rakstos un mēs to varam izmatot dažādi, attiecināt šo terminu uz lūgšanu tādā pašā nozīmē kā uz Evaņģēliju un sakramentiem būtu maldinoši.

Žēlastības līdzekļi un lūgšana

Dieva Vārds un sakramenti pēc Lutera vārdiem ir “Dieva darbs mūsos,” tas ir, līdzekļi, ar kuru palīdzību Dievs saistās ar mums, savukārt lūgšana ir līdzeklis, ar kura palīdzību ticīgais saistās ar Dievu. Lūgšana patiesībā ir kristīgas ticības auglis, nevis līdzeklis, ar kura palīdzību tā tiek radīta. Ar Dieva Vārda un sakramentu starpniecību Dievs piedāvā un sniedz savu žēlastību un piedošanu. Ar lūgšanas palīdzību mēs tiecamies pēc laicīgas vai garīgas svētības, vai pateicamies Dievam par jau saņemtajām dāvanām.

Tādēļ, ja lūgšana bez sīkākiem paskaidrojumiem tiek vienkārši saukta par žēlastības līdzekli, tiek ignorēta būtiskā atšķirība starp lūgšanu no vienas puses, un Dieva Vārdu un sakramentiem – no otras, kā arī tiek jauktas to dažādās funkcijas. Vēl vairāk, ja lūgšana tiek uzskatīta par žēlastības līdzekli, tad tas var izsaukt maldīgu priekšstatu, ka ar tās palīdzību, jeb ar paša cilvēka veikuma palīdzību, var izpelnīties grēku piedošanu un pestīšanu.

Tie, kuri uzskata lūgšanu par žēlastības līdzekli, faktiski domā, ka ar tās palīdzību notiek salīdzināšanās ar Dievu. Tādēļ viņi mudina grēciniekus, kuri meklē pestīšanu, lūgt, kaut gan viņiem vajadzētu tiem norādīt uz Dieva žēlastību Kristū Jēzū, kura tiek piedāvāta visiem cilvēkiem Evaņģēlijā un sakramentos, un aicināt viņus pilnībā paļauties uz dievišķās piedošanas un miera apsolījumiem.

Ja tiek iebilsts, ka Kristus, mācot mums lūgt: “Un pieodi mums mūsu grēkus” (Lk.11:4), praktiski pats padara lūgšanu par žēlastības līdzekli, mēs atbildam, ka ar lūgšanas starpniecību ticīgie patiešām saņem grēku piedošanu un arī citādu Dieva svētību, taču ne tādēļ, ka lūgšana būtu žēlastības līdzeklis, bet gan vienkārši tādēļ, ka patiesi kristīga lūgšana pauž ticību dievišķajiem apsolījumiem. Patiesībā piedošanu nodrošina nevis pati lūgšana, tas ir, vārdu izrunāšana, bet gan kristīga ticība, kuras izpausme ir lūgšana. Tātad, ik reizi, kad īsts ticīgais lūdz, viņš neuzskata savu lūgšanu līdztekus Dieva Vārdam un sakramentiem par vēl vienu žēlastības līdzekli, bet viņa lūgšana pamatojas dievišķajos apsolījumos, kuri viņam tiek piedāvāti žēlastības līdzekļos. Patiesībā viņš lūdz par to, lai Dievs viņam būtu žēlīgs un Kristus dēļ piedotu viņam grēkus, kā Viņš to ir solījis savā Evaņģēlijā.

Ja cilvēks lūdz, uzskatot savu lūgšanu par nopelnu, pateicoties kuram Dievs piedod viņam grēkus, viņa lūgšana netiek piedāvāta Jēzus vārdā, bet gan pretēji Viņa norādījumiem. Tā nav ticības, bet gan neticības izpausme; Dieva acīs tas nav labs darbs, bet gan lāsts (Gal.3:10). Uz šādu lūgšanu attiecas Jēzus vārdi: “Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni, jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ tiks paklausīti” (Mt.6:7).

Nav grūti saprast, kādēļ kalvinisti uzskata lūgšanu par žēlastības līdzekli. Tā kā viņi noliedz vispārējo žēlastību, tad viņi nespēj mierināt grēcinieku ar Evaņģēlijā piedāvātajiem vispārējās žēlastības apsolījumiem, jo, saskaņā ar viņu mācību, tie attiecas vienīgi uz izredzētajiem. Tādēļ viņiem nākas meklēt citus līdzekļus, ar kuru palīdzību pārliecināt grēka nomākto grēcinieku par pestīšanu, proti, [personīgu] nodošanos [Kristum] (pie tā pieskaita arī lūgšanas), kuras izraisa žēlastības sajūtu. Tomēr, tā kā šāda pārliecība pamatojas vienīgi pašu cilvēku centienos, tā ir tikai fantāzija un nevis patiesi kristīga pārliecība.

Tomēr lūgšanu par žēlastības līdzekli uzskata ne tikai kalvinisti, bet arī sinergisti un arminiāņi, kuri arī mudina grēka nomāktu grēcinieku, kurš vēlas iegūt pārliecību par savu pestīšanu, to gūt lūgšanā (reformātu atdzimšanas kustības, luterāņu pietisti). Šī nebibliskā padoma pamatā ir pestīšana vienīgi žēlastībā noliegšana un, līdz ar to, atsacīšanās no objektīvās salīdzināšanas, kuru nodrošināja Kristus vietnieciskā izpirkšana un žēlastības līdzekļi kā līdzekļi, ar kuru starpniecību Dievs visiem cilvēkiem dāvā Kristus perfekto taisnību. Tas viss skaidri apliecina to, kāda fatāla kļūda ir uzskatīt lūgšanu par žēlastības līdzekli. Tie, kuri uzskata savas lūgšanas par nopelniem, kuri viņiem nodrošinās žēlastību un pestīšanu, ir praktiski noraidījuši Kristus Evaņģēliju un ieslīguši pagānismā.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.