268. Ko Svētajā Lūgšanā Jēzus mums māca ar vārdu "mūsu"?


XXIV svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un, Viņam ar tiem runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec Tu viņai Savu roku, tad tā taps dzīva.” Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar Saviem mācekļiem. Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pati pie sevis: “Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” Tad Jēzus, pagriezies un to ieraudzījis, sacīja: “Ņemies drošu sirdi, meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā. Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un uztrauktus ļaudis, Viņš tiem uzsauca: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja. Bet, kad ļaužu pulku izdzina ārā, Viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās. Un šī slava izpaudās pa visu zemi. [Mt.9:18-26]


Bija cilvēki, kuros Jēzus sludināšana izraisīja naidu, izsmieklu, vēlēšanos par katru cenu pierādīt, ka Viņš kļūdās, bet bija arī tādi, kuros Dieva Dēla vārdi radīja paļāvības pilnu ticību. Tieši tāpat tas notiek arī mūsu dienās. Uz jautājumu – kādēļ vieni tic, bet citi netic? – mēs pilnībā atbildēt nevaram. Mums zināms ir tikai tas, ka Dievs ar savu vārdu rada ticību tajos, kas Viņa vārdu uzklausa, taču Viņš to dara tad, kad Viņš to grib. Turklāt kritušajam cilvēkam piemīt baismīga spēja pretoties Dieva vārdam, to noraidīt pilnībā vai izturēties pret to vienaldzīgi. Par šādiem cilvēkiem mēs dzirdējām pagājušās svētdienas evaņģēlija lasījumā un sprediķī. Arī šīs svētdienas Dieva vārdā mēs dzirdam par viņiem. Tie ir ļaudis, kas sapulcējušies sinagogas priekšnieka namā, lai pēc jūdu tradīcijām apraudātu mirušo meiteni. Kad ierodas Jēzus un apgalvo, ka viņa ir dzīva, šie ļaudis Jēzu izsmej. Taču šīsdienas evaņģēlija stāsts nav par viņiem – neticīgajiem un šaubīgajiem, bet par diviem ar stipru ticību apveltītiem cilvēkiem, kas savā nelaimē pilnīgi paļaujas uz Jēzu.

Viens no viņiem ir jau minētais sinagogas vecākais. Viņš ierodas pie Jēzus, metas Viņa priekšā pie zemes un lūdz Jēzu, lai Viņš uzliek viņa mirušajai meitai roku. Šis vīrs ir pārliecināts, ka tādējādi Jēzus tai atdos dzīvību. Te mēs redzam cik brīnumaina lieta ir ticība. Tā neatkāpjas pat nāves priekšā! Tieši sastopoties ar nāvi parādās īstais ticības raksturs. Tā zina, ka Jēzus spēj visu un pilnīgi paļaujas uz Viņu. Šāda ticība ir arī visiem mums, kas ticam uz mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Tieši viņas dēļ mēs arī nākam baznīcā un klausāmies Dieva vārdu, lai tajā sastaptos ar pašu Dzīvības Kungu.

Protams, cilvēki nāk baznīcā arī citu iemeslu dēļ. Vieni baidās par savu veselību, citi cer, ka Dievs tiem palīdzēs kļūt bagātiem, vēl citi te cer atrast jauku sabiedrību, patīkami pavadīt laiku, bet daži vēlas iegūt kādu īpašu gudrību, piedzīvot kaut ko neparastu un satraucošu. Šādu motīvu vadīti cilvēki beigu beigās arvien pieviļas, jo baznīcā cerēto neatrod. Izrādās, ka ticīgie slimo tāpat kā neticīgie, bieži vien ir nabadzīgi, dažādu nelaimju mākti, arī ar sliktiem raksturiem. Bieži vien neticīgu cilvēku sabiedrība ir daudz patīkamāka ne kā baznīcas ļaužu sabiedrība. Cilvēki, kas baznīcā meklē jauku sabiedrību un sakarus ar ietekmīgiem ļaudīm, ātri vien attopas, ka saieties ar pasaules ļaudīm bieži vien daudz ir vieglāk un patīkamāk, ka ar viņiem var arī nodibināt daudz izdevīgākus sakarus, nekā baznīcā. Arī gudrības un reliģisko pārdzīvojumu meklētāji ātri vien sāk garlaikoties. Tie parasti klīst no vienas draudzes uz otru, meklējot ko jaunu, līdz pārstāj nākt baznīcā vispār. Patiesu iemeslu vadīti baznīcā nāk tie, kas zina, ka ir nelaimīgi, pazuduši grēcinieki, kas redz, ka grēka alga nāve tos nemitīgi apdraud, un kas meklē izeju no citādi bezcerīgā stāvokļa. Viņi tāpat kā sinagogas vecākais zina, ka vienīgi Jēzum ir zāles pret nāvi. Un viņi nepievilsies. Notikums ar sinagogas priekšnieka meitiņas uzmodināšanu no nāves nav kāda fantastiska leģenda, bet konkrēts vēsturisks notikums, kas liecina, ka Jēzum patiešām ir vara pār nāvi.

Te jāpiebilst, ka Jēzus arī īpaši mīl tādus cilvēkus, kas pie Viņa meklē palīdzību pret grēku un nāvi. Daudzi, kas Viņu sastopot, vēlējās kļūt bagāti un cienīti, saņemt kādu īpašu gudrību vai redzēt brīnumainas lietas, tikai atraidīti, bet nekad tie, kas meklēja zāles pret grēku un nāvi. Tos Jēzus ne tikai uzņēma ar īpašām rūpēm un draudzību, bet arī no sirds uzslavēja un iedrošināja. Viņam patika šāda ticība. Ticība, kas tiecas nevis pēc redzamām un taustāmām lietām, bet ticība, kas atrod Viņā Dievu un uzvar grēku un nāvi. Šādu ticību Jēzus slavē un cildina un tā šīsdienas evaņģēlija stāstā parādās ne tikai pie sinagogas vecākā, bet arī pie kādas slimas sievietes.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.