296. Kas ir iestādījis Svēto kristību?


XXIII svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. [Mt.22:15-22]

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Jēzu pieķert kādā vārdā.

Šeit vērojam attieksmi pret Jēzu, kas raksturo bezdievīgus, viltīgus un liekulīgus cilvēkus – viņi grib izdomāt kaut ko tādu, kas spiestu Jēzu pateikt kaut ko nepareizu un tad viņi varētu droši sacīt – nu ko mēs teicām! Kādēļ gan šim Jēzum būtu jāklausa! Viņš taču runā muļķības! Farizejiem šajā ziņā ir bijis daudz sekotāju. Jau senbaznīcas laikā pagāns Celzs centās pierādīt, ka kristietība ir viena vienīga muļķība. Pēc tam apgaismības laika kritiķi izmeta no Evaņģēlijiem visu, kas nesaskanēja ar viņu dzīves pieredzi un saprāta spriedumiem. Boļševiku ideologi lika lietā Celza un liberālo kritiķu izteikumus, cenzdamies pierādīt, ka Jēzus ir teicis un darījis pretrunīgas un neticamas lietas. Un arī mūsu dienās daudzi uzskata, ka Jēzus vārdus nav iespējams uztvert burtiski un pilnīgi nopietni. Taču viņu argumenti arvien ir bijuši nekas vairāk kā dažādi farizejiem līdzīgi safabricējumi. Pavērosim tagad, kā rīkojās farizeji.

Un tie sūtīja savus mācekļus pie Jēzus ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?

Šo ļaužu valoda bija salda un pieglaimīga, viņi sauca Jēzu par patiesu mācītāju, kuru neietekmē cilvēku uzskati. Tā arī daudzi mūsdienās saka: jā, Jēzus jau bija patiess, bet Viņa baznīca ir neizdevusies; Viņš jau gribēja labu, bet, redzi slikti sanāca utt. Taču aiz šīs ārēji saldās valodas slēpjas ass dzelonis. Īstenībā šie cilvēki pat negrasās Jēzus sacīto ņemt nopietni. Tā arī farizeju mācekļi bija pieaicinājuši Hēroda ļaudis un izlikās, ka viņi tikko kā bija strīdējušies par tajā laikā ļoti aktuālu jautājumu – vai drīkst maksāt nīstajiem pagāniem, Romiešu okupantiem nodevas, vai nē? Viņu nolūks bija vienkāršs – ja Jēzus sacītu – drīkst, tad viņš zaudētu jebkuru cieņu nacionālistiski noskaņoto jūdu acīs. Turpretī, ja Viņš sacītu – nedrīkst, tad ķēniņa Hēroda ļaudis, kas bija romiešu pakalpiņi, Viņu apvainotu kūdīšanā pret ķeizaru. Lai ko arī Jēzus sacītu, Viņam bija jāiekrīt veikli izliktajos slazdos. Līdzīgi cilvēki rīkojas bieži. Viņi paši savā prātā rada it kā loģiskus slazdus un tad domā tajos noķert Dievu. Piemēram, vai Dievs var radīt tik lielu akmeni, ko pats nevar pacelt? Lai ko atbildētu, izrādīsies, ka Dievs nav visspēcīgs un Viņam nav jāklausa. Bet ieklausīsimies tagad tajā, ko atbildēja Jēzus.

Farizeju ļaunprātīgie nolūki nepalika Jēzum nepamanīti. Būdams patiešām patiesīgs mācītājs, kas neietekmējas no citu cilvēku uzskatiem, Viņš nosauc farizejus par liekuļiem un jautā, kādēļ viņi kārdina Viņu. Tad Viņš lūdz tiem iedot naudas gabalu. Tas bija denārijs. Vienā tā pusē bija iegravēti Cēzara Tibērija vaibsti ar uzrakstu: “Tibērijs Cēzars, dievišķā Augusta dēls Augusts.” Bet monētas otrā pusē atradās uzraksts Pontifex Maximus, ko mēs varētu tulkot kā “augstais priesteris”. Šis uzraksts ietvēra uz troņa sēdoša Cēzara attēlu, ar zizli labajā un ģerboni kreisajā rokā. Attēli uz monētas simbolizēja neierobežoto ķēniņa varu. Virpinādams monētu pirkstos, Jēzus it kā naivi jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Ķeizara – tie atbildēja. Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Ar šo atbildi Jēzus tiem bija aizbāzis mutes. Viņš bija pateicis, ka gan ķeizaram, gan Dievam pieder gods un katram no viņiem tas pienācīgā mērā jāparāda. Farizejiem un hērodiešiem nācās ar kaunu atkāpties. Jēzus viņus bija vienkārši izsmējis, jo patiesībā šo liekuļu jautājumā nebija nekādas jēgas, viņi vienkārši gribēja iedzīt Jēzu strupceļā. Tādēļ no šīs Jēzus atbildes mums nav jāmācās nedz tas, kā kalpot ķeizaram, nedz tas kā jākalpo Dievam, par to runā citas Rakstu vietas, turpretī no šī notikuma mēs varam mācīties to, kāds ir mūsu Kungs un kādi ir viņa pretinieki.

Mūsu Kungs Jēzus ir patiess cilvēks un patiess Dievs, kam pieder visaugstākā gudrība un vara. Viņš redz ikviena cilvēka sirds patiesos nodomus un Viņu nav iespējams piekrāpt.

Cilvēki ir daudz nopūlējušies, lai pierādītu, ka Jēzus nav patiess un uzticams, tomēr nevienam vēl tas nav izdevies un nekad arī neizdosies. Vienmēr tad, kad pasaule savā viltībā mums uzdod mulsinošus jautājumus uz kuriem, šķiet, nav atbildes mums nav jāapjūk. Jēzus zina atbildi. Cik daudz reižu nav nācies dzirdēt, ka zinātnieki un vēsturnieki esot pierādījuši, ka Dieva nav un arī nevarot būt, ka Jēzus nav nekāds Dieva Dēls, ka Bībele ir pretrunīga grāmata. Taču beigu beigās visi šie argumenti ir izrādījušies līdzīgi minētajam farizeju un hērodiešu jautājumam. Tā ir bijusi nekas vairāk kā tukša cilvēku viltība, ar kuru tie mēģinājuši piekrāpt Dieva ļaudis. Kas tik mums nav bijis jādzird! – Ka matērija ir radusies pati no sevis, ka tā ir mūžīga un bezgalīga, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķim līdzīga dzīvnieka, ka Gagarins bijis debesīs, bet Dievu tur nav sastapis, ka ticība esot muļķu ilūzija, ka Dievs esot miris, ka Bībeles grāmatas neizturot vēstures kritiku un tamlīdzīgus apgalvojumus. Taču Dievs, kas valda debesīs, par to visu smejas. Un tagad arī mums par to visu nāk smiekli, bet bija laiks, kad cilvēki ar šīm muļķībām tika pievilti un atkrita no ticības. Sargāsimies no tā! Neļausim pasaulei un velnam mūs pievilt ar savu viltīgo loģiku, atcerēsimies, ka mūsu Kungam Kristum nesagādā grūtības atbildēt uz ikvienu jautājumu. Nāks laiks, nāks padoms, lai arī tajā brīdī šķiet, ka padoma nav un nevar būt. Uzticieties Dievam, bet neticiet nedz pasaulei, nedz sava cilvēciskā prāta gudrībai. Prāts mūs bieži pieviļ, tāpat kā citi cilvēki, bet Dievs mūs nepievils nekad.

Arī mūsu dienās mēs dzirdam dažādas pārgudrības. Absolūtas uz visiem cilvēkiem attiecināmas patiesības nemaz neesot. Jēzus vārdi esot bijuši patiesi Viņa laikā, bet ne mūsu dienās. Mūsdienās mums esot pašiem savas morāles normas un izpratne par dzīvi. Tagad mums vairs nekāds pestītājs no grēkiem neesot vajadzīgs, jo mūsdienu cilvēks ar psiholoģijas un psihiatrijas palīdzību pats tiks galā ar visu utt. Kādas muļķības! Jēzus saka, ka Viņa vārdi ir patiesība un dzīvība, ka zeme un debess zudīs, bet Viņa vārdi nezudīs. Ka bez Viņa nav neviens cits Pestītājs un arī nevar būt, ka mēs mirsim savos grēkos un nokļūsim ellē, ja tam neticēsim.

Bet kādēļ, lai mēs Viņam neticētu? Ko dažādi reliģiski farizeji un šīs pasaules gudrie mums ir devuši? Viņi visi sola paradīzi, bet beigu beigās dod elli; sola mieru, prieku, laimi labklājību, bet dod ciešanas, nemieru, postu un karu. Turpretī mūsu mīļais Kungs Kristus ir atdevis savu dzīvību par mums. Viņš ir aizbāzis ne tikai farizeju un hērodiešu un visu pārgudro cilvēku, bet arī paša velna muti. Jā, velns ir visas šīs ellišķīgās loģikas un pseidogudrības tēvs. Tieši viņš bija pirmais, kas centās pievilt Dievu. Velns zināja, ka Dievs ir taisns un nevar rīkoties netaisni. Dievs nevar atcelt pats savu likumu un nesodīt grēku. Tādēļ velns pievīla Ādamu un Ievu, ieveda viņus grēkā un padarīja mūs visus par Dieva ienaidniekiem. Viņš domāja, ka nu ir uzvarējis Dievu. Taču Dieva gudrība bija daudzkārt lielāka. Dievs patiešām mīlēja savu radību un zināja kā to glābt. Viņš pats tapa par cilvēku, ar savām ciešanām samaksāja par visu cilvēku grēkiem un izglāba mūs no elles un velna varas. Tā nu velnam ir aizdarīta mute. Tiklīdz viņš grib mūs apsūdzēt Dieva priekšā kā grēciniekus, tā mūsu Aizstāvis Jēzus Kristus rāda savas caurdurtās rokas un sānus Taisnajam Tiesnesim Debesu Tēvam, un Viņa brūces, Viņa izlietās asinis runā skaļāk par visām apsūdzībām. Tās dzēš mūsu parādus un Debesu Tiesnesis saka – attaisnots!

Tā nu aiz visas viltīgās pasaules loģikas, mācīsimies ieraudzīt velna nekrietnos melus, viņa garo asti, ar kuru tas valda pār pasauli, bet ko nevar noslēpt no Dieva ļaudīm. Uzticēsimies savam Glābējam Kristum un paļausimies uz Viņa apsolījumiem, kas ir pilnīgi droši un uzticami. Amen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.