172. Kādēļ bija nepieciešama pestīšana?


XVIII svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. [Mt.22:34-46]

Līdzīgi kā saduķeji Jēzus laikā, arī mūsu dienās daudzi tic reliģijas pozitīvajai nozīmei cilvēka dzīvē, bet tādas lietas kā augšāmcelšanās no miroņiem, tiem šķiet neiespējamas un nevajadzīgas. Tāpat kā daudzi saduķeji bija priesteri, tā arī mūsu dienās netrūkst mācītāju, kas uzskata, ka pret Bībeli jāattiecas kritiski, un reliģija ir vairāk jāsaista ar šīs zemes dzīvi, proti, kā cilvēkiem labāk un krietnāk dzīvot. Ir arī tādi, kas līdzīgi farizejiem tic, ka būs augšāmcelšanās un mūžīgā dzīvošana, bet tie domā, ka debesis nopelnāmas ar labu un krietnu, Dievam tīkamu dzīvi. Dieva atbilde, kas atskan no Viņa Dēla Jēzus mutes, apklusina šādus spriedumus: Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, Viņa priekšā visi ir dzīvi un Dieva labvēlību nevar nopelnīt ar darbiem, bet tā jāsaņem līdz ar ticību Kristum. Galvenā diskusijā tādējādi šīs dienas evaņģēlijā izvēršas par jautājumu – kas īsti Kristus ir?

Farizejs gribēja ar Jēzu spriedelēt par reliģiskiem jautājumiem un darbiem, bet Jēzus tūdaļ ved viņu pie galvenā jautājuma – kas ir Kristus? Vai Viņš ir labo darbu skolotājs, vai arī patiess Dievs – cilvēku Pestītājs? Kristīgās baznīcas ticības atbilde ir: „Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva… kas mūsu, cilvēku, dēļ un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis un miesa tapis.” Farizejam šāda atbilde bija nepieņemama, tādēļ viņš klusēja.

Tātad Jēzus uzdod jautājumu – kas Es esmu? Uz šo jautājumu ir iespējamas dažādas atbildes, un katra no tām veido savu konfesiju, jeb ticības apliecinājuma kopību. Ir iespējams darīt arī tā, kā darīja farizejs, proti, klusēt. Tā nu mums šodien jāmācās par ticību apliecinošo jeb konfesionālo baznīcu un ticību noklusējošo, citādi ticošo jeb mēmo baznīcu. Konfesionālā baznīca kopā ar doktoru Luteru saka – es ticu, tādēļ savādāk nevaru. Tā baznīca, kas Atklāsmes grāmatā nosaukta par netikli saka – es varu arī savādāk. To, ka šī varēšana balstās neticībā, viņa noklusē.

Tātad saduķeji un farizeji dzīvo arī joprojām mūsdienu baznīcās. Ne velti Kristus savus mācekļus brīdināja no farizeju rauga. Šis raugs ir attieksme, kas saraudzē un izposta visu mīklu. Mūsdienu saduķeji ir tā saucamā ekumeniskā elite – augstie baznīcu vadītāji, kam vairāk par Dieva vārdu rūp kultūras dzīve, politika un dažādi reliģiski pasākumi. Principā viņiem labs ir viss, kas atļauj tiem gozēties varas un cilvēku apbrīnas saulītē. Savukārt, farizeji maz domā par grēku piedošanu, bet daudz rūpējas par dažādiem darbiem un savu reputāciju. Viņi ir ļoti pašaizliedzīgi un aizņemti, bet arī iekšēji lepni un augstprātīgi. Dievs viņiem nav Glābējs, bet drīzāk viņu palīgs daudzo darbu veikšanā. Abiem diviem Kristus ir vienkārši pravietis un skolotājs. Saduķeji Jēzu nicina, bet farizeji ienīst. Ja saduķejiem jautāja – kas ir Jēzus? Viņi atbild: muļķis no laukiem. Savukārt farizeji saka – Dieva zaimotājs un ķeceris vai arī vispār klusē. Ticību apliecinošā Kristus baznīca arvien atrodas saduķeju un farizeju ielenkumā. Šie lepnie un augstprātīgie ļaudis labākajā gadījumā klusē, bet ja rodas izdevība vai nu zākā Jēzum uzticīgo baznīcu, vai arī cenšas kārdināt ar sadomātām teoloģiskām problēmām. Nekas šajā pasaulē nav mainījies.

Savukārt, Kristus baznīca arvien ir ticību apliecinoša baznīca. Tā negrib un nespēj turēt sveci zem pūra un par savu ticību klusēt. Tas, ko viņa saka pasaulei ir – Kristus ir Dāvida un Dieva Dēls – patiess cilvēks un patiess Dievs. Pasaulei tas šķiet skandalozi – kā gan viena un tā pati persona var vienlaicīgi būt Dievs un cilvēks! Arī daudziem baznīcā tas šķiet nepieņemami un tādēļ viņi cenšas nākt Dievam palīgā un „uzlabot” Viņa mācību un darbu. Lai izpatiktu pasaulei, viņi, it kā labu gribēdami, kļūst par Dieva advokātiem un noliedz vai nu Jēzus cilvēcību vai dievišķumu. Tā kā dievišķība un cilvēcība vienā personā cilvēka prātam nav saprotamas un savienojamas lietas, tad viņiem Kristus ir vai nu tikai Dievs vai arī tikai cilvēks. Tas, ka tādā gadījumā viņi pazaudē Pestītāju, tiem maz rūp. Galvenais, ka viss ir saskaņots ar vareno cilvēka prātu un nepatīkami skandalozā pretruna novērsta.

Savukārt Kristus baznīcai maz rūp, ko domā cilvēki, un ko saka cilvēku prāts. Turpretī baznīcai rūp tas, ko saka Dieva vārds. Tā zina, ka cilvēka prātam ir raksturīgi kļūdīties, bet Dieva vārds nekļūdās nekad. Kamēr pasaule lepojas un dižojas ar prātu un tā sasniegumiem, baznīca nelepojas ar mācību, jo tā nav baznīcas, bet Dieva mācība. Tomēr tā arī farizejiskā liekulībā pasaules priekšā neklusē, bet skaidri un vienkārši apliecina savu Dieva vārdā balstīto ticību. Kopā ar apustuli Pāvilu baznīca zina, ka pasaule ar savu gudrību Dieva gudrību, tas ir, Kristu neatzina. Tādēļ Dievs pārvērta pasaule gudrību muļķībā un Viņam labpatīk glābt cilvēkus ar sludināšanu, kas pasaules acīs šķiet muļķība. Tādēļ arī Pāvils saka, ka nākdams pie korintiešiem viņš nenāca ar augstu valodu un gudrību, lai korintiešu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā. Pāvils un Kristus baznīca māca nevis cilvēcisku gudrību, bet Dieva Gara dotus vārdus, kas miesas prātam nav saprotami un pieņemami.

Konfesionālā jeb ticību apliecinošā baznīca neklusē farizejiskā liekulībā izdabājot pasaulei, bet rīkojas līdzīgi apustulim Pāvilam. Baznīca zina, ka tās ticības apliecības ir ņemtas no Dieva vārda, jo tās ir rūpīgi pārbaudītas Dieva vārda gaismā. Kad Pāvils nāca pie ticības, viņš vairākus gadus pēc tam rūpīgi studēja Rakstus, lai būtu pilnīgi pārliecināts ne tikai, ka Jēzus patiešām ir Kristus, bet arī kā šī mācība kopumā mācama no Rakstiem. Viņš neapmierinājās tikai ar savu reliģisko pieredzi, priekšstatiem, uzskatiem un to, ko mācīja citi. Pāvilam svarīgi bija tikai tas, ko saka un māca Tas Kungs.

Līdzīgi Pāvilam vēlāk rīkojās gados jaunais Aleksandrijas bīskaps Atanasijs. Ignorējot sava vecākā kolēģa Ārija domas, nebēdājot par to, kādas ir Romas valsts politiskās intereses un kādas sekas patiesības mācība atstās uz viņa dzīvi, Atanasijs nelokāmi palika pie Svēto Rakstu mācības – Jēzus Kristus ir patiess Dievs. Viņa nelokāmā nostāja maksāja dārgi. Daudzas reizes viņam tika atņemts bīskapa sēdeklis, daudzus gadus viņš pavadīja trimdā, savas dzīves laikā tā arī nesagaidījis patiesās mācības triumfu Nīkajas-Konstantinopoles koncilā. Tomēr Dievs bija vēlējis viņam mūža beigās atgūt savu amatu un aizmigt Dieva mierā savu mācītāju un draugu pulkā.

Arī baznīcas doktors Luters nodzīvoja līdzīgu – ticības apliecinātāja dzīvi. Nebīdamies ne no pāvesta, nedz ķeizara, nedz mēra, viņš uzticīgi un droši pildīja savu pienākumu līdz mūža galam, zinādams, ka no ticības taisnais dzīvo.

Tomēr tā nebija šo nelokāmo vīru griba, kas ļāva viņiem nostāties pret visu pasauli un būt gataviem panest mācības dēļ pazemojumus, zaudējumus un pat nāvi. Viņi vienkārši atradās Tā Kunga vārda gūstā, nespēdami atteikties no Dieva vārda, lai tas maksātu, ko maksādams. Viņi nebija veikli baznīcas politiķi, tālredzīgi un apdomīgi aprēķinātāji, bet vienkārši ticības cilvēki, kas burtiski dzīvoja no Dieva vārda patiesības. Mēs viņus neapbrīnojam un necildinām kā īpašus svētos, bet kopā ar viņiem un visu kristīgo baznīcu dziedam – svēts, svēts ir Tas Kungs; Tu viens esi svēts, Tu viens esi Tas Kungs, Jēzu Kristu līdz ar Svēto Garu Dieva Tēva godībā. Āmen.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.