46. Ko nozīmē Dieva Vārda nievāšana?


XVI svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. [Lk.7:11-17]

Nāve: kas tā ir? Kāpēc mēs mirstam? Kāpēc tik ļoti baidāmies no nāves? Lielai mūsdienu cilvēku daļai šie jautājumi šķiet samērā vienkārši: nāve ir cilvēka novecešošanas procesa dabisks noslēgums; mēs mirstam, lai dotu vietu nākamajai paaudzei un tā turpinātos evolūcijas process; savukārt bailes no nāves ir nekas cits kā vien pašsaglabāšanas instinkts. Bet vai tā ir? Vai šīs mūsdienu cilvēka atbildes ir dziļu un patiesu pārdomu rezultāts? Vai arī tā ir tikai sekla, virspusēja atrunāšanās, lai nebūtu jākrīt izmisumā, domājot par ārkārtīgi nepatīkamo, bet nenovēršamo galu? Mēģināsim šodien rast atbildes uz šiem ļoti svarīgajiem, patiesībā pašiem svarīgākajiem cilvēka dzīves jautājumiem.

Ja nāve ir cilvēka novecošanās dabisks noslēgums un mēs mirstam, lai dotu vietu nākamajai paaudzei, tad kāda tomēr tam visam ir jēga? Kāds ir cilvēces mērķis, kura dēļ mums jāatkāpjas un jādod vieta mūsu pēctečiem? Uz šo jautājumu mūsdienu filozofi un zinātnieki atbild jau daudz izvairīgāk. Patiesībā tie saka, ka šāda mērķa visdrīzāk tomēr nemaz neesot, un lielākā daļa no viņiem mierinājumu meklē austrumu reliģiskajās filozofijās vai tām radnieciskos uzskatos. Turklāt neatbildēts paliek arī jautājums par bailēm no nāves. Kādēļ mēs tik ļoti baidāmies, ja jau nāve ir dabiska parādība? Kādēļ būtu vajadzīgs šāds instinks, kas cenšas saglabāt dzīvību, ja mums šā vai tā nāksies diezgan drīz no tās šķirties? Kādēļ mēs tik gudrās, ar tik augstu saprātu apveltītās būtnes līdzīgi senajiem stoiķiem, nevarētu paši secināt: tagad pietiek dzīvot! Tagad ir pienācis laiks un mēs ar līksmu prātu varam doties dabiskajos nāves apkampienos? Jā kādēļ bailes no nāves paliek un stindzina mūs? Jā, kādēļ mēs bērēs nevis līksmojam un priecājamies par dabisko visu lietu galu, bet raudam un sērojam tā, it kā būtu noticis kaut kas pretdabisks, ļauns, briesmīgs un nesaprotams?

Tīri laicīga cilvēciska gudrība uz šiem jautājumiem nespēj dot noteiktas, skaidras atbildes. Tomēr nav tā, ka šīs atbildes nebūtu iespējams rast vispār. Cilvēkiem ir pieejamas skaidras un nepārprotamas atbildes uz šiem tik ārkārtīgi sarežģītajiem un ne mazāk svarīgajiem dzīves pamatjautājumiem. Šīs atbildes Svētajos Rakstos ir devis pats Dievs.

Rakstos mēs lasām, ka cilvēks nav vis bezmērķīgs, ne visai labi izdevies aklas dabas produkts, bet gan ārkārtīgi sarežģīta un brīnišķīga būtne, kuru ar īpašu rūpību radījis visvarenais un gudrais Dievs. Viņš cilvēku nav radījis sāpēm, miršanai un iznīcībai, bet mūžīgai dzīvei savā tuvumā. Nāve nav vis dabisks cilvēka dzīves noslēgums, bet ārkārtīgi traģiska, postoša notikuma sekas. Šo notikumu Bībele sauc par grēkā krišanu. Grēks ir ārkārtīgi smags cilvēka dabas izkropļojums, kas radies pirmo cilvēku Ādama un Ievas nepaklausības dēļ. Grēks ir nespēja un nevēlēšanās pildīt Dieva gribu, dumpīgums un pat slēpts vai atklāts naids pret Dievu. Ar grēka palīdzību, radot pārmaiņas cilvēka dabā, velns sagūstīja šo kādreiz brīnišķīgo Dieva radību cilvēku. Ja šāds kritušais cilvēks ar savu samaitāto dabu dzīvotu mūžīgi, kā Dievs sākumā bija iecerējis, tad cilvēka dzīve patiesībā līdzinātos ellei, jo to pavadītu mūžīgas sāpes un ciešanas. Tādēļ Dievs liedza cilvēkam pieeju pie dzīvības koka, ierobežoja viņa dzīvi, atvēlēdams tai tikai noteiktu laiku. Pēc tā, cilvēks tiktu sadalīts divās daļās: viņa dvēsele atdalīta no miesas un atgrieztos atpakaļ pie Dieva, bet miesa atpakaļ pie zemes, no kā tā ņemta. Šo dvēseles atdalīšanu no miesas tad arī sauc par nāvi. Un tā ir nenovēršama pēc grēkā krišanas jeb dumpja pret Dievu. Nāve, tēlaini izsakoties, ir Dieva pavēste, ar kuru Viņš mūs uzaicina uz tiesu. No šīs tiesas nav iespējams izvairīties.

Tieši tas, ka nāve mūs ved Dieva tiesas priekšā, ka mēs apzināmies savu vainu, zinām, ka tās dēļ mums jānokļūst mūžīga ieslodzījuma vietā ellē, tad arī ir tas, kas mūsos rada tik ārkārtīgi lielas bailes no nāves. Mēs mīlam dzīvi, mums gribas dzīvot, dzīvība ir mums dabiska, bet mums nākas mirt piedzīvot nedabisku, briesmīgu nāvi. Bet dzīvība ir saistīta tikai ar Dievu, bez Viņa tā nav iespējama. Tāda ir mūsu dzīves traģēdija, par kuras izpausmi mēs lasījām arī šīsdienas evaņģēlijā. Šo traģēdiju arvien pavada asaras un vaimanas, kas atskanēja arī uz Naines ceļa, vientuļajai atraitnei apraudot savu mirušo dēlu.

Bet kur ir izeja? Kas mums jādara, lai šo kļūdu labotu? Kā mēs varam glābt sevi? Vai tas iespējams ar pašdisciplīnu, gribas piepūli un nemitīgiem treniņiem? Varbūt gēnu inženierija, klonēšana vai iesaldēšana, vai kaut kas tamlīdzīgs spēs atrisināt šo ārkārtīgo traģēdiju, kas ir nenovēršama katram cilvēkam? Atbilde ir satriecoša grēka alga ir nāve. Cilvēkam nolikts vienreiz mirt un pēc tam tiesa. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās, tas ir, būt mirušam. Patiešām briesmīga ir nāve un briesmīgi ir būt mirušam, bet diemžēl dzīvība nav mūsu pašu rokās, tā nav mūsu īpašums. Mēs pat īsti nezinām, kas tā ir, lai gan instinktīvi gribam dzīvot, jo jūtam, ka dzīvība ir mums laba, bet nāve briesmīga, slikta, postoša. Jā, dzīvība dod mums visu, turpretī nāve atņem visu. Un pats traģiskākais ir tas, ka nāvi paši ar saviem grēkiem vien esam nopelnījuši jeb izvēlējušies un vainot par to varam tikai sevi. Turklāt, lai kā cilvēks vēlētos, lai kā censtos velnu pārspēt viņš nespēj. Mēs esam spiesti grēkot un nolemti pazudinošam spriedumam tev jāmirst.

Dievs to visu zināja un savā Radītāja visgudrībā paredzēja velna viltību.Tādēļ, jau tūdaļ pēc grēkā krišanas, Viņš Ādamam un Ievai apsolīja sūtīt Glābēju, kas cilvēku glābs no briesmīgās velna un nāves varas. Kad Ievai piedzima dēls Kains, tā priecājās, jo domāja, ka Dieva apsolītais glābējs nu ir klāt. Tad viņai piedzima vēl viens dēls, un viņa to nosauca bezjēdzība, bezmērķība, niecība, kas ebreju valodā skan “Ābels”. Kāda gan jēga šim dēlam, ja glābējs Kains jau ir piedzimis? Tomēr viss izrādījās daudz sarežģītāk un grēks daudz briesmīgāks nekā Ieva to sākotnēji domāja. Tā vietā, lai kļūtu par glābēju, Kains lika līt sava brāļa Ābela asinīm un kļuva par slepkavu! Bija jāpaiet vēl daudziem tūkstošiem gadu un cilvēcei visā skaudrumā jāiepazīst grēks un tā sekas nāve, līdz beidzot Bētlemes būdiņā piedzima ilgi gaidītais zēns Jēzus, kura vārds tulkojumā no ebreju valodas nozīmē Dievs glābj. Jā, pats Dievs beidzot nāca glābt savu nelaimīgo radību.

Un tā šīsdienas evaņģēlijā mēs lasām, ka Jēzus kopā ar mācekļiem tuvojas Naines pilsētai un tiem pretī nāk bēru procesija. Redzot nelaimīgo atraitni, Jēzus sirds iežēlojas un, viņiem klāt piegājis, Viņš apstādina nesējus un saka kaut ko ārkārtīgi neparastu un, kā pirmajā brīdī šķiet, pat muļķīgu “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!”

Kas gan ir šis cilvēks? Vai tas nav kāds apkārtklejojošs plānprātiņš? Kurš gan spēj pretoties nāves varai? Pat muļķim ir skaidrs, ka mirušo vairs nav iespējams atmodināt. Un, pat ja tas notiktu, tad varbūt to spētu kādas sarežģītas ierīces, bet ne nu daži, vienkārši cilvēciski vārdi. Jā, ja tā vēl būtu kāda nesaprotama noslēpumainas gudrības apdvesta maģiska formula, bet ne jau nu vienkāršs teikums jaunekli, celies augšā! Tomēr tas, kas notiek turpmāk, liek ļaudīm izbailēs drebēt un nesapratnē raudzīties apkārt: mirušais pieceļas sēdus un sāk runāt. Kā tas iespējams? Kas ir šis vīrs, ja Viņa Vārdu priekšā atkāpjas pat nāve?

Mēs piekritīsim šiem Naines pilsētas ļaudīm, kas bija šā notikuma aculiecinieki, ka tas iespējams vienīgi Dievam. Jā, vienīgi Dievs spēj tikt galā ar nāvi. Tā šis ārkārtīgi neparastais notikums, kuru mēs visi šodien dzirdējām, liecina, ka pasaulē ir ieradies Dieva apsolītais Glābējs. Jā, pats Dievs ir pieņēmis cilvēka dabu, lai to glābtu un šķīstītu no grēka un tā sekām nāves. Un tieši tāpat, kā Viņš sacīja Naines jauneklim, Viņš reiz sacīs tev, saucot tevi tajā vārdā, kādā tu esi kristīts celies augšā, un tu celsies. Turklāt nevis tikai tā kā Naines jauneklis, jo viņam vēlāk nācās atkal mirt, bet lai nemirtu vairs ne mūžam.

Šis notikums ir aprakstīts Evaņģēlijā, lai tu zinātu, ka Jēzum ir vara pār nāvi. Lai tu zinātu, ka Viņam nav nepieciešams nekas cits kā tikai Viņa visvarenie Vārdi, lai dāvātu tev mūžīgu dzīvību. Tāpat kā Viņš reiz sacīja, lai top gaisma un tā tapa; kā Viņš tikai ar vārdiem lika rasties zemei un izplatījumam, kā Viņš radīja visu dzīvo dabu un tās vainagu cilvēku, tāpat Viņš ar savu vārdu uzveic Viņa darba postītāju velnu, un ļauj dzīvībai svinēt uzvaru. Jā, Viņš ir dzīvības valdnieks, nāves pretmets, pati dzīvība.

Tie vārdi, kurus es runāju tagad, ir Viņa vārdi un tiem ir vara pār nāvi. Tici tiem, un nāvei pār tevi nebūs varas. Vārdi, kurus tu dzirdi Svētajā Absolūcijā ir Viņa vārdi, tie tevi atbrīvo no grēka un tā sekām nāves. Vārdi, kas tiek teikti pār Svētā Sakaramenta elementiem ir Viņa vārdi, kas maizi un vīnu pārvērš Kristus miesā un asinīs un tās kļūst par zālēm pret nāvi jeb dzīvības dzērienu. Vareni, ārkārtīgi vareni ir Tā Kunga vārdi.

Mīļais draugs, kā Dieva vārda kalps es tev šodien apliecinu, ka šie vārdi patiešām ir vareni un dāvās arī tev to, ko tie apsola mūžīgo dzīvošanu. Jā, vēl vairāk es tev saku tu, tieši tu, dzīvosi mūžīgi. Tu vari droši ticēt šiem vārdiem, jo tie nav mani, bet Dzīvības Kunga vārdi. Un to, ka šie vārdi patiešām ir uzticami un patiesi, Viņš pats apstiprinās Tev dāvādams zāles pret nāvi dzīvības maizi un vīnu savu miesu un savas asinis. Nāc, ēd un dzer, baudi zāles pret nāvi, dzīvo mūžīgi un zini, ka Tas Kungs patiešām ir labs, žēlsirdīgs, mīlestības un līdzcietības pilns pret tevi. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

5 atsauces par “XVI svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem”

  1. Didzis Meļķis:


    Ir tiešām labi šādi “aktualizēt” jeb vienkāršos vārdos paskaidrot Jēzus tā sauktos brīnuma darbus. Atceros, ka pirms daudziem gadiem (tiesa, krietni vēlāk nekā Ervīnam), izlasot Lūkas evaņģēliju, mana reakcija bija: “Nu un?” Dieva vārds IR skaidrs un darbīgs, bet manā/ mūsu grēka apstulbotībā vajag tādu laipnīgu pagrūdienu. Citādi šķiet pat piedaudzīgi, piem., bada cietējam stāstīt par tūkstošu paēdināšanu vai alkoholiķim – par kāzām Kānā u.tml. Lai gan – tieši tas būtu jādara.

  2. grecinieks:


    Kāpēc arī dzīvnieki izjūt bailes no nāves? Vai Dievs arī viņus radījis nemirstīgus mūžīgai dzīvei savā tuvumā, bet viņi krituši grēkā? Vai arī viņi kļuvuši mirstīgi cilvēka grēka dēļ? Kāpēc bailes no nāves tiek uzskatītas par cilvēkam kā dzīvai būtnei nedabisku parādību? Es esmu atradies tuvu nāvei un varu apgalvot, ka no pašas nāves nekādu lielo baiļu nav, ir pat liela vienaldzība pret visu notiekošo. Toties ir bailes no sāpēm, no mokošām sajūtām, piemēram, elpas trūkuma. Godīgi sakot, es no nāves sāku baidīties tikai tad, kad uzzināju, ka tādas vispār nav un ka esmu nolādēts dzīvot mūžīgi, tikai dzīve pēc manas fiziskās nāves var izrādīties daudzkārt sliktāka nekā tā, kuru dzīvoju pašlaik. Es gan dažkārt izmisumā esmu lūdzies Dievu, lai Viņš dāvā man īstu, pilnīgu nāvi un neliek dzīvot mūžīgi, bet, cik saprotu, šādas lūgšanas Radītājs neuzklausa un pat neatzīst par labām.

  3. Didzis Meļķis:


    Nāve, šķiet, nav sevišķi normāla parādība nekam un nevienam (lai gan šāda nojausma noteikti nav nekāds labais izejas punkts prāta konstrukcijām par normālo). Pāvils lai saka tos īpatnējos vārdus par radības nopūtām. Nu, tad jau redzēs, kā tas būs, kad jau būs.
    Man ir bijis līdzīgi kā ‘grēciniekam’ – laikam jau mums ir kas kopīgs:). Tādos pamatīgos s..os ir bijis liels vieglums. Tiesa, tas gan neko pēc būtības nepasaka par nāvi – tā aizvien ir bijusi DZĪVES pieredze. Nāve ir mistērija; mēs vienkārši lietojam šādu vārdu, kura nozīme nav pilnīgi skaidra, un paldies Dievam, ka Viņš šo nezināmo ir ņēmis Savās rokās.
    Mūžīgo dzīvi gan es atturētos saukt par lāstu. Protams, neatgriezīgam grēciniekam tā tāda ir, tomēr – ne pēc būtības, bet tikai un vienīgi viņa neatgriešanās dēļ. Pēc būtības mūsu esamības mūžīgā iedaba ir Dieva dāvana tāpat kā viss cits, kas mums kā cilvēkiem piederas.
    Tas, ko adventiski murmulē par anihilāciju (šāda teorētiska konstrukcija, god. ‘grēciniek’, pastāv) nav nekas vairāk par nebiblisku murmulēšanu.

  4. grecinieks:


    Mūžīgo dzīvi gan es atturētos saukt par lāstu. Protams, neatgriezīgam grēciniekam tā tāda ir, tomēr – ne pēc būtības, bet tikai un vienīgi viņa neatgriešanās dēļ.
    ==============
    Kad man būs kaut mazākais iemesls domāt, ka varu kļūt par atgriezīgu grēcinieku, tad arī droši vien vairs nebaidīšos no lāsta. Pagaidām visi mēģinājumi atgriezties ir beigušies ar totālu fiasko.

  5. Didzis Meļķis:


    Tad nemēģini. Re, Kristus Bētlemes silē, krustā, Lieldienu rītā un Debesīs. Atslābinies.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.