39. Kad mēs teicam un slavējam Dieva vārdu?


XIX svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. [Mt.9:1-8]

Evaņģēlija teksts, kuru dzirdējām altāra lasījumā, pārceļ mūs tālā pagātnē – laikā, kad pa šo zemi staigāja, sludināja un brīnumdarbus veica Jēzus Kristus – par cilvēku tapušais Dieva Dēls. Patiesībā, klausoties šo stāstu, mēs kļūstam par tā aculieciniekiem. Uzticamais liecinieks evaņģēlists Matejs mums ziņo, ka Kapernaumā pie Jēzus atnesuši kādu triekas ķertu cilvēku. Redzēdams šo ļaužu ticību, Jēzus piedevis slimajam cilvēkam grēkus. Rakstu mācītāji, kas atradušies turpat, Jēzus vārdus uzskatījuši par zaimiem. – Kā gan cilvēks var piedot otram grēkus? To taču var tikai Dievs! Tad, lai pārliecinātu šos ļaudis, ka Viņam patiešām ir vara piedot grēkus, Jēzus dziedina triekas ķerto, tas ņem savu gultu un dodas mājup pats ar savām kājām. Apkārtējos cilvēkos tas rada izbrīnu un tie slavē Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.

No šā notikuma varam mācīties:

Pirmkārt, ka Jēzum patīk ticība: Ticība ir tā, kas cilvēku ved pie Dieva; ticība ir pati augstākā dievkalpošana; ticība pie Dieva vienmēr vispirms meklē grēku piedošanu. Augsburgas ticības apliecības Apoloģijā mēs lasām: „Nevar Kristum parādīt lielāku godu, kā meklēt pie Viņa grēku piedošanu, jo tas nozīmē atzīt Viņu par patieso Mesiju.” (VG.108.lpp.)

Tā nu šajā evaņģēlija tekstā mums visiem ir dots piemērs, kā rīkoties, ja mums ir slimi radi, draugi, paziņas, darba biedri, kaimiņi, proti, mums viņi jānes pie Kunga Jēzus. Jā, burtiski jānes, jo cilvēks pats ar saviem spēkiem pie Jēzus Kristus nevar tikt. Viņš atrodas tādā pašā stāvoklī kā tas slimais vīrs, par kuru mums stāsta Matejs. Kā notiek šī nešana? Bez šaubām, tā notiek Dieva vārdā un lūgšanā!

Kristus ir teicis, ka tie, kas klausās ticīga cilvēka vārdos, klausās Viņā pašā. Tāpat arī Viņš saka, ka tur, kur divi vai trīs ir sapulcējušies lūgšanai Viņa vārdā, tur Viņš ir klātesošs. Tādēļ ticība arvien zina, ka labākās zāles ir Evaņģēlijs, vai citiem vārdiem sakot – stāsts par Jēzu Kristu – par to, cik labi Viņš izturas pret cilvēkiem, cik ļoti Viņš mīl visus cilvēkus, kā Viņš tiem piedod viņu grēkus un dziedē viņu vainas. Ir daudz dažādu Evaņģēlija stāstu, kas vēsta par Jēzus līdzcietību un sirsnīgo izturēšanos pret slimajiem. Bet ar to vēl nav diezgan. Ticība nekad neapmierinās tikai ar ceļa uzsākšanu, tā arvien grib cilvēku aizvest pie ceļa mērķa – nodot paša Jēzus rokās. Un tas notiek tad, kad cilvēks tiek atvests uz kristīgo draudzi. Tur sludinātajā Dieva vārdā, Svētajā Kristībā, Absolūcijā un Vakarēdienā cilvēks sastop Jēzu ne mazāk reāli, kā tas notika Mateja atstāstītajā gadījumā Kapernaumas pilsētā pirms gandrīz 2000 gadiem.

Otrkārt
, no šīs dienas evaņģēlija mācamies par pašu lielāko cilvēka vajadzību – grēku piedošanu. Ir tā, ka slimie domā, ka vairāk par visu viņiem ir nepieciešama veselība, nabagie ir pārliecināti, ka tā ir nauda, vientuļie domā, ka nekas cits tiem nav tā vajadzīgs kā draugi utt. Taču Jēzus rīcība liecina par ko citu. Tā vietā, lai darītu slimo veselu, Viņš vispirms tam piedod grēkus. Kādēļ tā? Rīkodamies šādi, Jēzus atklāj, ka cilvēka galvenā problēma nav viss veselības, naudas vai draugu trūkums, bet gan viņa attiecības ar Dievu. Proti, būt grēciniekam nozīmē būt Dieva ienaidniekam un velna vergam. Ja nu Dievs ir tavs ienaidnieks, tad nekāda veselība, nauda un draugi nelīdzēs, jo ko gan cilvēks pats var dot par savas dvēseles atpirkšanu. Arī būt pakļautam velnam, nozīmē būt pakļautam visa posta un nelaimju vaininiekam, no kā neko labu nevar sagaidīt. Un otrādi, ja Dievs ir tavs draugs, tad, ko gan tev var kaitēt slimības, trūkums un vientulība? Tad taču pats velns, elle un nāve tev neko nevar padarīt! Ja Dievs ir ar tevi, kas tad būs pret tevi? Ko gan iespēs visi naidīgie pretspēki un pretvaras pret visuvareno Dievu?

Bez šaubām, ka slimības, trūkums un vientulība ir grēka sekas. Bieži vien tie ir mūsu pašu grēki, kas dara mūs slimus, nabagus un vientuļus. Kad grēki ir piedoti, kad Dievs ir mūsu draugs, kad dvēselei palīdzēts, tad arī miesa atspirgst un nokārtojas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Taču šajā ļaunajā pasaulē dzīvojot, arī ticīgi cilvēki bieži cieš no slimībām, trūkuma un vientulības. Tas ir tādēļ, ka viņi dzīvo ļaunā pasaulē, kas neieredz ticību un visādos veidos vajā ticīgos. Šajos gadījumos slimībām, trūkumam un vientulībai nevajadzētu mūs skumdināt vai biedēt, bet drīzāk priecēt, jo tās kalpo par mūsu ticības zīmi, par apstiprinājumu tam, ka velns ir mūsu ienaidnieks, bet Dievs patiess draugs.

Bet ja jau Dievs ir mūsu draugs, vai tad Viņš nevarētu mums palīdzēt? Kā to liecina šīs dienas evaņģēlijs un visu ticīgo dzīves pieredze, Dievs grib, var, un arī palīdz. Viņš nevienam savam bērnam neliek ciest pār mēru un neuzkrauj to, ko tas nevar panest. Viņš atvieglo mūsu bēdas, sāpes un ciešanas, taču neatbrīvo mūs pilnīgi no visa, lai mēs nekļūtu pārgalvīgi, vairītos no ļaunā velna un pasaules, meklētu palīdzību pie Dieva un paliktu uz ticības ceļa. Tā Dievs uzreiz neatbrīvo dievbijīgo Ījabu no viņa ciešanām, bet atklāj tam pats sevi, runā ar viņu un mierina, dodot spēku panest visas nelaimes.

Tātad galvenā lieta, kas mums ir nepieciešama, ir Dieva draudzība, jeb brīvība no grēka un velna, kuru iegūstam, saņemot no Jēzus grēku piedošanu, jo tikai tā dod mieru un atdusu mūsu dvēselei. Cilvēks, kurš joprojām ir miris grēkos, sevišķi par tiem neuztraucas. Lasot, piemēram, Dāvida psalmus, viņš nesaprot kādēļ Dāvids tā sauc uz Dievu un nomokās, ja jau Dievs viņam ir grēkus piedevis. Šāds cilvēks ir Evaņģēliju pārvērtis par ērtu zvilni, viņš dzīvo tālāk savos grēkos un domā, ka šā vai tā viņš nonāks debesīs. Garīgi mirušam cilvēkam šķiet muļķīgi nomocīties ar agrāk izdarītiem grēkiem. Tā ar laiku viņš kļūst arvien vienaldzīgāks pret visiem saviem grēkiem. Turpretī kristietis, kam ir dzīva sirds, sajūt gan savus grēkus, gan arī sirdsapziņas liecību, kas vēršas pret viņu. Garīgi mirušos velns liek mierā, bet ticīgajiem viņš uzbrūk ar bauslības palīdzību, cenšoties to ievest izmisumā vai kādā citā lielā grēkā. Te nu palīdzēt var tikai Evaņģēlijs, un tas arī ir domāts tādiem cilvēkiem, kas nožēlo savus grēkus, kas bēdājas par tiem un vēlas laboties. Kristīgs cilvēks ir kā šis triekas ķertais, kuru nes pie Jēzus. Viņa slimība tam ir baismīgs un nemitīgs bauslības pasludinājums. Arī tad, kad viņš būs saņēmis Jēzus žēlastību un varēs atkal staigāt, viņš nekad neaizmirsīs, ka tas noticis tikai un vienīgi pateicoties Jēzus laipnībai un žēlsirdībai. Ticīgs cilvēks dziļi un patiesi apzinās, ka pats viņš ir pelnījis tikai nāvi un pazušanu, tādēļ Evaņģēlijs viņam ir nevis ērts zvilnis, bet vienīgā cerība, vienīgais glābiņš no velna, elles un nāves. Viņa vienīgā cerība ir grēku piedošana, kuru viņš atkal un atkal no jauna grib saņemt no sava Kunga Jēzus Kristus. To Jēzus mums dāvā pilnīgi nepelnīti, bez kādām mūsu pūlēm un darbiem, jo nav tādu darbu, ar ko varētu nopelnīt Dieva draudzību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu.

Treškārt, mēs dzirdējām, ka pēc šī brīnumdarba ļaudis, kas to redzēja „brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.”

Šie ļaudis vēl nesaprata, ka Jēzus ir pats Dievs, bet tomēr viņi šajā brīnumā redzēja izpaužamies Dieva spēku un tādēļ slavēja Dievu. Mēs zinam un saprotam daudz vairāk par šiem cilvēkiem. Mēs zinām, ka Jēzus ir Dieva Dēls, kas kļuvis par cilvēku, cietis, miris un augšāmcēlies mūsu dēļ. Mēs katrs arī esam dzirdējuši no Jēzus šos brīnišķīgos vārdus: „tavi grēki tev piedoti”. Tagad, kad esam piedošanu saņēmuši, arī mums jāpieliek visas pūles, lai vairītos no grēka un ar savu dzīvi slavētu savu Kungu. Apustulis Pāvils par to saka, ka līdz ar agrāko, grēcīgo dzīves veidu mums jāatmet pati vecā cilvēka daba, kas kārību pievilta iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā, un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas Kristū tērpies taisnībā un svētumā. Šeit Pāvils runā par grēksūdzi un absolūciju. Grēksūdzē mēs atpazīstam savu vecā cilvēka dabu un atzīstam, ka tas ir grēks. Mēs zinām, ka ja paklausīsim savai miesas un asiņu balsij, kas mudina mūs uz kārībām, tad tiksim pievilti un iesim bojā. Savukārt absolūcijā atjaunojas jaunais cilvēks un Kristū tērpjas taisnībā un svētumā.

Svētajā Absolūcijā mēs šodien saņēmām visu savu grēku piedošanu. Tagad, Altāra Sakramentā Kristus Svētās asinis šķīstīs, stiprinās, mierinās un dziedinās gan mūsu dvēseli, gan miesu. Šo žēlastību, kā Pāvils mudina, saņemsim ar apņēmības pilnām sirdīm, vairs nemelot, bet runāt patiesību; neļaut vaļu savām dusmām un tādējādi nedot iespēju velnam; ja kāds zadzis, tas lai vairāk to nedara, bet ikviens lai cenšas nopelnīt sev iztiku ar godīgu darbu; kad nauda un manta nopelnīta, tad to nevajag šķiest savās kārībās, bet jāliek to lietā Evaņģēlija darbam un lai palīdzētu tiem, kas ir trūkumā; Pāvils arī saka, ka kristieša mutei jārunā tikai krietnus vārdus un runas, kas ceļ draudzi, nes svētību klausītājiem un neapbēdina Svēto Garu. Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība, lai ir tālu prom no jums; esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi, un ja nu gadās kāda kļūme, kāda pāri darīšana, tad piedodiet cits citam, kā arī Kristus jums ir piedevis. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.