16. Ko Dievs vēlas mums teikt ar pirmo bausli?


XIV svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11-19]

Šīsdienas evaņģēlijs mums stāsta par Jēzus lielo mīlestību pret nabaga slimniekiem, Viņa vareno spēku, neticības cīņu ar ticību, pateicību un nepateicību.

Tātad desmit neārstējami slimi cilvēki, kas savas slimības dēļ bija arī izstumti no sabiedrības, bija uzzinājuši par Jēzus varenajiem darbiem. Visticamāk, ka kāds no nesen saslimušajiem jaunpienācējiem būs stāstījis, ko redzējis un dzirdējis par Jēzu no Nācaretes. Droši vien viņi savā starpā ne vienreiz vien būs par to runājuši un sacījuši viens otram – ja ir kāds, kas mums var palīdzēt, tad tas ir šis Jēzus. Ja vien būtu iespējams Viņu satikt, Viņš mums palīdzētu. Bet kā lai viņu satiek? – domāja spitālīgie. – Mēs nezinām, kur Viņš atrodas un nedrīkstam arī tuvoties nevienam veselajam. Tā nu viņi būs lūguši Dievu un klejojuši apkārt, meklēdami iespēju sastapt Jēzu no Nācaretes. Bez šaubām, ka patiess Dievs būdams, Jēzus zināja, ka šie desmit vīri ir nākuši pie ticības, lūdz Debesu Tēvu un meklē Viņa palīdzību. Tādēļ Viņš neiet vis taisnā ceļā uz Jeruzālemi, kā bija iesācis, bet maina virzienu un pa Samarijas un Galilejas robežu dodas uz kādu ciemu. Šeit tad Viņu arī beidzot ierauga spitālīgie. Nedrīkstēdami Viņam tuvoties, tie pa gabalu skaļā balsī sauc: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums.” Jēzus atbild daudz nekavējoties: “ejiet un rādieties priesteriem!” Tā bija procedūra, kas bija jāiziet slimajiem, kas bija kļuvuši veseli, proti, viņiem bija jāiet pie priesteriem, lai tie tos pārbaudītu un atzītu, ka slimība mitējusies. Tad viņi varētu atgriezties veselo sabiedrībā. Ir skaidrs, ka šie cilvēki bija nākuši pie ticības, jo tie tic Jēzus vārdiem, paklausa tiem un dodas pie priesteriem.

Tikai ceļā esot, viņi pēkšņi pamana, ka tikuši dziedināti un slimība tos pametusi. To redzēdams, viens no desmit vīriem metas atpakaļ pie Jēzus, slavē Dievu un nometies pie Jēzus kājām, pateicas Viņam. Pārējie dodas taisnā ceļa pie priesteriem. Mēs varam diezgan viegli stādīties priekšā, kas notika šo cilvēku galvas, un viņi bez šaubām arī būs runājuši par to viens ar otru. Ieraudzījis, ka kļuvis vesels, samarietis būs domājis tā: es piederu pie nožēlojamiem ķeceriem samariešiem, slimība mani satuvināja ar šiem jūdiem, bet tagad mēs visi esam kļuvuši veseli. Viņi dodas atpakaļ pie savējiem, bet es tur būšu svešinieks. Atpakaļ pie puspagāniskajiem samariešiem atgriezties es ari nevēlos. Kur lai es īsti eju? Un tad pēkšņi viņš būs domājis tā – ja jau Jēzus spēja mani dziedināt no šīs slimības, ko var darīt tikai Dievs, tad kādēļ gan lai es eju uz Jeruzālemi. Tiesa, Viņš pats teica – ejiet un rādieties priesteriem, bet es labāk došos atpakaļ pie Viņa, slavēšu Dievu un pateikšos Jēzum. Ticība šajā cilvēkā bija uzliesmojusi ar lielu spēku un dabiska ticības izpausme ir – Dieva slavēšana un pateicība. Par savu nodomu viņš, protams, būs stāstījis arī pārējiem. Taču tie būs domājuši tā – mēs tagad esam veseli un varam atgriezties atpakaļ ierastajā dzīvē un baudīt visus tās labumus. Mēs zinām gan, ka šis Jēzus mums palīdzēja, bet zinām arī to, ka Jeruzālemes priesteri Viņu neieredz. Ja stāstīsim Viņiem par Jēzu, mēs atkal iekulsimies nepatikšanās. Lai šis samarietis iet, ja grib, bet mēs gan to nedarīsim – vai tad pats Jēzus beigu beigās neteica, lai ejam pie priesteriem? Nolamājuši samarieti par muļķi un šķeltnieku, un tā it kā atvieglinājuši savu sirdsapziņu, viņi devās prom. Ko no šī stāsta varam mācīties?

Vispirms jau to, ka līdzīgas lietas notiek arī mūsu dienās. Netrūkst cilvēku, kas smagi saslimuši, kam saslimuši vai nomiruši tuvinieki, vai notikusi kāda cita liela nelaime. Bēdās un izmisumā viņi meklē palīdzību pie Jēzus, bet kad palīdzība saņemta, ātri vien viss tiek aizmirsts, un dzīve rit tālāk savu ierasto gaitu. Ak, cik jocīgi! – cilvēks domā – kā es toreiz skrēju uz to baznīcu, lūdzu Dievu, bet redz, kā viss tomēr nokārtojās pats no sevis. Šie cilvēki ir vienkārši nepateicīgi, sava labuma meklētāji. Tiklīdz tiem dzīvē sāk klāties labāk, tā viņi Dievu aizmirst.

Tad ir vēl citi, kas ir mocījušies ar dažādiem maldiem un reliģiskām problēmām kādā maldus mācošā baznīcā. Izdzirdot evaņģēliju par grēku piedošanu tikai Jēzus dēļ ticībā, tie kļūst līksmi, priecīgi un sajūsmināti. Bet tad viņi redz, ka šī mācība daudziem nepatīk. Ar to dzīvē nevar tālu tikt un baznīca, kas to māca tiek nicināta, tāpat kā nicināts un nievāts tika Jēzus. Un tad viņi dara tāpat kā deviņi spitālīgie, nolamā Evaņģēlija sludinātājus par šķeltniekiem un paši dodas pie priesteriem, ar laiku aizmirsdami Evaņģēliju un zaudēdami ticību. Nav nekā jauna zem saules.

Mēs redzam arī, ka gan vienu, gan otru ir daudz. Ne velti Lūka stāsta, ka tikai viens no deviņiem atgriezies pie Jēzus, lai Viņam pateiktos. Savas kalpošanas laikā Jēzus dziedināja tūkstošiem cilvēku, bet tikai daži palika pie Viņa, turpretī daudzi no Viņa atteicās un noliedza savu ticību. Tieši tāpat notiek arī mūsu dienās. Pateicība šajā pasaulē ir reta parādība nepateicībai arvien tiek atrasts pamatojums un izskaidrojums. Velns visu laiku rūpējas, lai šī proporcija paliktu nemainīga, proti, lai deviņi no desmit atkristu. Apustulis Pēteris saka, ka “ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.” [2.Pēt.2:20-22]

Tādēļ Kristus baznīca nekad nav bijusi liela un arī nebūs. Pats Kungs to sauc par mazo pulciņu. Atkrist no ticības ir ļoti viegli un diemžēl tas notiek ļoti bieži. Bieži vien ir ļoti labi, ja cilvēkam kā samarietim nav ko zaudēt un nav kur citur iet, kā vien pie Jēzus. Evaņģēlijā lasām, ka pārsvarā tie ir tieši šādi cilvēki, kas pulcējas pa Jēzu un paliek pie Viga. Tipisks piemērs ir Marija Magdalēna, muitnieks Caķejs un tamlīdzīgi ļaudis. Jēzus izdzina ļaunos garus no daudziem cilvēkiem, bet neviens Vigam tā nepieķērās un nebija tik uzticīgs kā Marija Magdalēna. Viņai tāpat kā samarietim īsti nebija kur iet, jo viga bija bijusi netikle. Jēzus pats paskaidro, ka viņai ir daudz piedurs, tādēļ arī viga daudz mīlēs. Tāda nu reiz ir ticības daba, ka tā pieķeras vienīgi Jēzum un mīl vienīgi vigu. Tā nemeklē savu labumu citur, kā vien pie Viga. Tā nepārstāj priecāties par grēku piedošanu un Jēzus palīdzību, kas pasargā ticīgo no pasaules vilinājumiem šāda ticība Jēzum patīk un Viņš to augstu cildina. Viga nav ne augstprātības, nedz dusmu vien dziļa nožēla un skumjas par atkritējiem, jo tie neredzēja un nesaprata, ka dziedināšana bija tikai neliela daļa no tā labuma, ko Jēzus vēlējās vigiem sniegt, proti, debesis un mūžīgu dzīvošanu. Viņi mīlēja paši sevi un meklēja paši savu labumu, bet Jēzus tiem patiesībā bija vienaldzīgs. Lai Dievs mūs pasargā no nepateicīgas muļķības un arvien stiprāk iededz mūsos mīlestību un pateicību pret Viga Dēlu Jēzu Kristu, kurš izglābis mūs no velna, elles un nāves. Āmen.

Birkas: , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.