6. Kāda ir Bībele?


XIII svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” [Lk.10:23-37]


Jēzus stāsts par žēlsirdīgo samarieti, kuru dzirdējām šodien, māca cilvēka dabai svešu mācību – žēlsirdību, atteikšanos no sevis, upuri citu, pat savu ienaidnieku labā. Tūdaļ jāsaka, ka šādu mācību nepazīst pasaules reliģijas. Tās māca, ka katram cilvēkam ir jāsaņem atmaksa par saviem darbiem un palīdzot citam cilvēkam var tikai sabojāt viņa karmu. Šādu vai līdzīgu uzskatu dēļ cilvēki noraida mācību par Kristus vietniecisko upuri, ka nevainīgais ir miris vainīgo vietā. samaksājot par viņu grēkiem un izpērkot no pelnītā Dieva soda. Viņi domā. ka katram pašam ir jānopelna Dieva labvēlība ar savu dzīvi un darbiem. Lielākā daļa cilvēku gan mūsdienās ir vienkārši pārliecināti, ka viņi nebūt nav sliktāki par citiem, un ja kaut kādas debesis reiz būs, tad viņi tās noteikti iemantos. Par kādu ļoti reliģisku, bet līdzīgi domājošu cilvēku stāsta šīs dienas evaņģēlijs. Šis cilvēks bija rakstu mācītājs. Viņš pazina Bībeli un bija visnotaļ reliģisks cilvēks. Viņš bija arī pārliecināts. ka ir labs cilvēks un iemantos debesis. Tādēļ diezgan izsmējīgi viņš Jēzum vaicā – nu kas tad man trūkst? Kas tad man būtu jādara, lai iemantotu debesis? Ar šiem jautājumiem viņš vēršas pie Jēzus tādēļ. ka Kristus tikko kā bija apliecinājis, ka Viņš ir Dieva apsolītais pasaules glābējs. Pēc rakstu mācītāja domām svētīgi ir nevis Jēzus mācekļi, kas redz Viņu tic Viņam, bet gan pats rakstu mācītājs un viņam līdzīgie, kas dara daudzus un dažādus reliģiskus darbus.

Rakstu mācītāja izturēšanās un viņa vārdi ir dažādu jautājumu, maldīgu viedokļu un augstprātības pilni, taču tajos nav patiesas mīlestības. Īstenībā viņš cenšas izvairīties pat nopietni domāt par to. Tur gan netrūkst reliģiskas runāšanas par mīlestību, bet pašas mīlestības nav un nevar būt. jo Viņš vēršas pret mīlestības avotu – miesā. nākušo Dieva Dēlu. Turklāt rakstu mācītājs aizmirst, ka par mīlestību nevajag runāt, bet tā vietā vajag mīlēt. Tie, kas daudz runā, par mīlestību, jau ar savu runāšanu vien apliecina, ka viņiem mīlestības nav vai ka viņi vispār nesaprot šā vārda nozīmi. Piemēram, laulības pārkāpējs, kas ar runāšanu par mīlestību cenšas attaisnot savu nekrietno rīcību. Tikpat nožēlojama ir arī reliģiska pļāpāšana par mīlestību, kas stāsta, ka mīlestība ved uz debesīm. Vispār jau mīlestība ved uz debesīm, bet tā ir nevis mūsu, bet Kristus mīlestība. Šādiem cilvēkiem mīlestība arvien paliek sveša, tā ir tikai ideoloģija, ar kuras palīdzību viņi cenšas manipulēt ar citiem cilvēkiem. Tādēļ arvien atcerieties, ka mīlestība ir Dieva spēks, kas parādās nevis tukšos vārdos, bet darbos. Mīlestība ir lēnprātīga un laipna tā nekad nelielās, tā nav uzpūtīga, tā nemeklē savu labumu, neskaistas un nepiemin ļaunu. Tā nekad nepriecājas par netaisnību, bet tikai un vienīgi par patiesību. Mīlestība arvien ir konkrēta un tieša, tā izpaužas pašaizliedzīgā sevi upurējošā darbā. nevis augstos, skaistos, bet tukšos vārdos, aiz kuriem slēpjas auksta vienaldzība.

Atbildot uz rakstu mācītāja jautājumu – kurš ir mans tuvākais? – Jēzus stāsta līdzību par žēlsirdīgo samarieti, kurā sastopami vairāki tēli.

Vispirms tie ir laupītāji: Viņos mēs redzam tiešu un atklātu mīlestības pretmetu – noziedzību, nežēlīgumu, zagšanu. laupīšanu. Tic ir ļauni cilvēki, bet viņu ļaunums ir atklāts, tie neizliekas un neslēpjas aiz mīlestības maskas.

Jēzus stāstītais notikums notiek uz ceļa, kas ved no Jeruzālemes uz Jēriku. Tas ir ceļš, kas vijas pa klinšainu, tuksnesīgu vietu un uz šā ceļa Jēzus laikā un vēl ilgi pēc Viņa bieži notika bandītiski uzbrukumi ceļotājiem. To pašu mēs redzam notiekam mūsdienu pasaulē līdzīgos veidos. Avīzes un ziņu izlaidumi ir pilni ar stāstiem par piekautajiem, aplaupītajiem, izvarotajiem un citādi pazemotajiem. Visos laikos ir bijuši cilvēki, kas nostājušies nevis uz mīlestības, bet naida un cietsirdības ceļa, un pasaule ir pilna ar viņu upuriem. Brutāls spēks. nežēlīgs naids un varmācība ir vērojami visapkārt mūsdienu pasaulē. No kurienes rodas šāda veida domāšana? Tas ir pagānisms. Pagāni nepazīst žēlsirdību. un pagānisms mūsdienās atdzimst arvien vairāk un vairāk. XX gadsimtā tika varmācīgi nogalināti vairāk kā 100 miljoni cilvēku. Par to it kā šausminās daudzi, bet tikai retais aizdomājas un meklē iemeslus. kādēļ tas tā notika. XX gadsimta asiņaino ideoloģiju pamatā bija atdzimstošais pagānisms. Filozofiski to sauc par modernismu un viss. kas saistās ar vārdu moderns, cilvēkiem šķiet labs. šo ideju patiesā daba jau pašos iedīgļos skaidri atklājas literatūrā un mākslā. Itālijas un Francijas mākslinieki avangardisti, piemēram, bija dziļi iesaistīti fašistiskās ideoloģijas veidošanā. Lūk, dažas tēzes no viņu Futūristu manifesta:

“Mēs gribam dziedāt briesmu mīlestību, enerģijas un trauksmes ieradumu: mūsu dzejas būtiskie elementi būs drosme, pārdrošība un sacelšanās; mēs gribam izcelt tādas rosmes kā – agresija, drudžains bezmiegs, forsēts pārgājiens, bīstams lēciens, pļauka un sitiens ar dūri; mēs gribam glorificēt karu – vienīgo pasaules dziednieku – un militārismu, patriotismu, anarhistu destruktīvos žestus, skaistās idejas, kas nogalina, un nicinājumu pret sievietēm; mēs vēlamies izdemolēt muzejus un bibliotēkas, cīnīties pret morāli un feminismu un visu oportūnistisko un utilitāro gļēvulību.”

Kā to liecina XX gadsimta asiņainie notikumi, šīs “skaistās idejas”, patiešām kļuva par tādām, kas nogalina. Kristiešiem šī pasaule un tās ideāli nav piemērs, kam sekot. Mēs esam aicināti nekļūt līdzīgi cietsirdīgajai pasaulei, bet gan līdzināties savam žēlsirdīgajam Kungam.

Tālāk Jēzus stāsta par kādu levītu un priesteri. Šie reliģiskie darboņi vienaldzīgi pagāja garām zemē guļošajam, sasistajam tautietim. Bažīgi raudzīdamies apkārt, vai laupītāji nav vēl kaut kur tuvumā, viņi steigšus pārgāja ceļa otrā. pusē. Tā kā viņi labi zināja bauslības prasību palīdzēt cietušajam cilvēkam, varbūt viņi lūkojās apkārt – vai kāds neredz viņu cietsirdību un vienaldzību. Varam būt pavisam droši, ka Dievs to redzēja. Vienaldzība, kas nāk no to cilvēku puses. kuri labi pazīst Dieva gribu. arvien ir divkārt pretīga gan Dieva, gan cilvēku acīs. Mīlestība nekad nav vienaldzīga. Tādēļ nekad nepaliec vienaldzīgs, ja vari kādam palīdzēt! Nekad nemēģini rast attaisnojumus bezjūtīgai un cietsirdīgai vienaldzībai. kā to darīja rakstu mācītājs. cenšoties attaisnot savu mīlestības trūkumu. Patiesībā jau pats viņa jautājums bija pilnīgi nepareizs, jo viņam vajadzēja jautāt, nevis – kurš ir mans tuvākais? – Bet kuram es esmu tuvākais?

Jautājums – kuram es esmu tuvākais? – ir pareizs jautājums. Tie, kas uzdod šo pareizo jautājumu, zina. ka pestīšanu ieguvuši nevis ar saviem darbiem, bet saņēmuši kā dāvanu no Dieva, Jēzus dēļ. Tie ir cilvēki, kuru acis un ausis ir svētītas, līdzīgi kā mācekļiem šīs dienas evaņģēlijā. Tie ir cilvēki, kam ir ticība, kas redz un dzird evaņģēlija apsolījumu piepildīšanos Jēzū. Šī ticība maina cilvēka sirdi. Mīlestība, kuru mēs saņemam no Dieva, iededzina mūsu sirdīs mīlestību pret savu tuvāko. Tā aizdzen laupītāja nežēlīgumu, bezjūtīga priestera un levīta egoismu. rakstu mācītāja virspusējo izvairīgumu. To vietā stājas patiesa mīlestība Kristus dēļ, kurš mira, mīlēdams mūs. Tā priecājas par katru iespēju kļūt par tuvāko ikvienam, kam vajadzīga mūsu palīdzība. Par šādu mīlestību Jēzus stāsta mums savā stāstā par samarieti, kas sniedz palīdzību laupītāju piekautajam cilvēkam. Tā ir mīlestība, kas aizdzen katru partejiskumu un ienaidu. Samarieša piemērs, tāpat kā tas piemērs, kuru mēs redzam paša Jēzus dzīvē, ir pilnīgs. Tas nozīmē, ka arī mūsu žēlsirdībai ir jābūt pilnīgai. Nav iedomājams, ka Kristus varētu sniegt kādu nepilnīgas mīlestības modeli. Kristus savu baznīcu iedvesmo uz pilnīgiem mīlestības darbiem. Diemžēl pat visticīgākie cilvēki tomēr nespēj mīlēt tik pilnīgi, kā mīlējis viņu Kungs, tādēļ baznīca katru dienu dzīvo no piedošanas, tomēr pieaug žēlastībā, un tās mīlestība top pilnīgāka dienu no dienas. Apskatīsim tagad patiesas un pilnīgas mīlestības piemēru.

Šādas mīlestības piemēru mēs redzam Jēzū Kristū. Uz rakstu mācītāja jautājumu – saki man, kurš ir mans tuvākais, lai varu viņu mīlēt? – Jēzus atbilde nozīmē sekojošo – Tu nevarēsi to izdarīt, jo tev pašam ir vajadzīgs kāds, kas tevi mīlētu, žēlotu dziedinātu, samaksātu par tavu uzturu, dotu tev naktsmājas un atjaunotu tavus spēkus; tu nicini mani, bet es esmu tas, kurš piepilda bauslību, iemieso to savā dzīvē un dāvā cilvēkiem Dieva žēlastību; tu esi mans tuvākais un es sniegšu tev žēlastību, dziedināšanu un dzīvību; tā tu kļūsi par zaru pie dzīvības pilna koka un nesīsi daudz augļu, smeldams dzīvību un spēku no manis. Šādi Jēzus rūpējas par katru no mums. Viņš uzmeklē mūs, kas līdz nāvei sasisti, guļam šīs pasaules lielceļu malās, dažādu laupītāju piekauti. Ar savām žēlsirdīgajām rokām viņš pārsien mūsu brūces un tīra tās ar vislabākajām zālēm. Viņš aizved mūs uz savu baznīcu. lai mēs tiktu šeit dziedināti. atveseļotos un varētu sākt jaunu dzīvi. Tā mēs kļūstam par Dieva bērniem, kas dzimuši no Viņa paša mīlestības – mīlestības, kas mums pār pārim atklājusies Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Tā ir vienīgā mīlestība. kas ved uz Debesīm, atpakaļ pie Dieva. Āmen.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.