206. Ko Glābēja atpestīšanas darbs nozīmē tev?


Visvarenais Dievs ir pie mums, un mēs esam Viņam piederīgi

“Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” (Jes.6:3)


Nedēļas pants Trīsvienības svētkos ņemts no Vecās Derības, mēs to dziedam arī pie Vakarēdiena. Tādējādi mēs jau šeit, zemes virsū pievienojamies eņģeļu un svēto korim debesīs Dieva troņa priekšā (sal. Atkl.4:8). Tā visam turpmākajam top skaidrs: Dieva atziņas pamats ir Dieva Vārds, kurā Dievs atklāj pats sevi, un pie šīs atziņas mēs nonākam, pievienojoties svētā, dzīvā Dieva slavinājumam. Tātad runa šeit nekādā ziņā nav par to, ka tiek attīstīti priekšstati par Dievu vai pat veidoti Viņa tēli, varbūt pat līdzīgi vīrietim vai sievietei… Tas būtu pret Dieva pavēli, Viņa bausli: “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesis, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem..” (2.Moz.20:4-5). Dievu Viņa tauta sastop nevis kādā Viņa radības tēlā, bet gan Viņa Vārdā (par to arī 5.Moz.4).

Ar Dieva Trīsvienību nav arī jāsaista problēma, ko varētu atvasināt no mūsu priekšstatiem par skaitļiem. Proti – kā trīs var būt viens un viens var būt trīs? Izšķirošs ir fakts, ka Dievs sūta Savu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, šajā pasaulē. Jēzus Kristībā tas top skaidrs: debesis atdarījās “un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts”" (Mt.3:13-16). Dieva Vārds un Svētais Gars atklāj, ka Jēzus no Nācaretes ir dzīvā Dieva Dēls un ka ar Viņu ir piepildīts Vecās Derības apsolījums (Ps.2:7; Jes.42:1): Jēzū Kristū Dievs ir pie mums kā cilvēks starp cilvēkiem.

Ka Jēzus kā Dieva Dēls un mūsu Kungs tiek atzīts un apliecināts, tas pamatojas faktā, ka trīsvienīgais Dievs atklāj pats Sevi (sal. Mt.16:17; 1.Kor.12:1-3; 2.Kor.4:6). Arī Dieva Dēls ir mums mācījis Dievu atzīt un uzrunāt par Tēvu, un tā ir Svētā Gara dāvana un ietekme: “Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat sanēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni” (Rom.8:14-16; Ga1.4:5-6; Mt.6:9). Jēzus pielūdz savu Tēvu aramiešu valodā, lietodams uzrunu “Aba”; šis vārds Bībelē netiek tulkots un tomēr ir saprotams katram kristietim. Trīsvienīgā Dieva atzina pamatojas, tātad, tajā faktā, ka trīsvienīgais Dievs sūta Savu Dēlu pie mums kā cilvēku un Sevi mums atklāj caur Savu Svēto Garu, un uzņem mūs Savā sadraudzībā. Tas dzirdami izpaužas lūgšanās uz Dievu Tēvu.

Bet kā tiek dibināta šī sadraudzība ar Dievu? Tas notiek Kristībā Dēla un Svētā Gara Vārdā” (Mt.28:19). Dieva Trīsvienība un Kristība ir nešķirami saistītas, tās pamato reālo sadraudzību ar Dievu. Tas parādās arī tur, ka kristīgs dievkalpojums tiek iesākts “Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” Šo atklāšanas vārdu nozīmi pamana tad, ja – kā tas dažkārt notiek – dievkalpojumu uzsāk citiem vārdiem, piemēram, ar labi domātu laipnu apsveicināšanos: “Sveicu jūs to cilvēku vārdā, kas jums sagatavojuši šo dievkalpojumu, un priecājos, ka esat atnākuši!” Šeit uzreiz pamanāms, ka Dieva Vārds aizvietots ar citiem vārdiem. Mācītājs pārtop par sarīkojuma vadītāju, un draudze tiek degradēta par publiku. Netiek vairs atzīts, ka šeit sapulcējas to draudze, kas Kristībā savienoti viens ar otru kā locekļi Kristus miesā. Svētā Gara darbība un klātesme Vārdā un Sakramentā tiek nepareizi saprasta, pat noliegta. Ja mēs aizmirstam Kristību, tad neatzīstam arī vairs reālo sadraudzību ar visspēcīgo, dzīvo, klātesošo trīsvienīgo Dievu. Kristības rezultātā visi kristieši pieder pie garīgas kārtas, tādēļ nav arī jābūt sacensībai par līdztiesību, piedalīšanos un balsstiesībām, pieņemot lēmumus u.tml. Daudzās un dažādās dāvanas var brīvi attīstīties (sal. Rom.12; 1.Kor.12).

Bieži apgalvo, ka Dieva Trīsvienība ir dogma, teoloģiska atzina un Baznīcas veidota definīcija, kas attīstīta tikai trešajā un ceturtajā gadsimtā grieķu filosofijas ietekmē. Tiklab teoloģiski, kā vēsturiski tas ir pilnīgi citādi. Jo tolaik runa nekādā ziņā nebija par kāda Dieva priekšstata izveidi tā laika priekšstatos un izpausmju formās. Bija vienīgi cenšanās saglabāt Dieva nemainīgo Sevis apliecinājumu Vecajā un Jaunajā Derībā, noraidot parādījušos maldus, norobežojoties no tiem. Ne piemērošanās, bet gan norobežošanās no aizvien jaunām maldu mācībām ir dogmatisko definējumu nozīme un jēga. Tā tiek uzsvērts: konkrētās trīs Personas – Tēvs, Dēls un Gars vienādā veidā ir Dievs. Viņi ir tādi paši, proti, Viņi vienādā veidā ir Dievs, bet nav viens un tas pats. Grieķu valodā šeit lietots jēdziens “homoousios” – “vienāds būtībā”. Luters to kādā savā Ziemsvētku dziesmā izteicis šādi:

“Tēva Dēls,
Dievs pēc veida,
ir kļuvis viesis pasaulē.”

Vecās Baznīcas definējumu uzdevums bija saglabāt dievkalpojuma veselumu, nepieļaut sagrozījumus. Tas attiecas uz slavinājumu, ko mēs arī šodien dziedam dievkalpojumā: “Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam.” Ja par Dēlu vai par Garu saka, ka Viņi ir citādi, nav tādi kā Tēvs, ka Viņi, tātad, ir radījumi – tad šis slavinājums būtu pirmā baušļa pārkāpums, jo tad kā Dievs tiktu pielūgts un slavēts kaut kas radīts.

Visbeidzot, runa bija arī par to, lai Kristībā un Vakarēdienā cieši turētos pie reālās, būtībai atbilstošās sadraudzības Dieva un cilvēka starpā, pie tā, ka Dievs ir mūsos un mēs Dievā. Tā nav tikai zīme un norāde, tas nav tikai simbols, tā ir īstenība, kurai atbilstoši mēs Kristībā tiekam ar Kristus vārdu apzīmēti par kristiešiem un tādējādi pat cauri nāvei paliekam saistīti ar Dievu.

Daži domā un raksta arī mācību grāmatās, ka grieķu jēdzieni, kas tika izmantoti šajos Senbaznīcas definējumos, cēlušies nevis no Svētajiem Rakstiem, bet gan no grieķu filosofijas. Trīsvienīgais Dievs, tās ir vienas būtības (“ousia”) trīs personas (“hypostasis” vai “prosoopon”). Lietvārds “ousia” – “būtība” ir atvasināts no darbības vārda “einai” – “būt”. Bibliski tas saistāms ar Dieva Vārda atklāsmi 2.Mozus grāmatā, kur šis Vārds veidots no darbības vārda “būt”: “ES ESMU, kas ES ESMU” (2.Moz.3:14) vai: “Es esmu Alfa un Omega, saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!” (Atkl.1:8) Tas pats attiecināms uz vārdu “hypostasis”, ko atrodam, piemēram, Vēstulē ebrejiem: “Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls..” (Ebr.1:3). It īpaši tas ir spēkā attiecībā uz vārdu “prosoopon” – “persona”. Attiecīgais ebreju vārds ir “panim”, un ar to jāsaprot Dieva “vaigs” un Viņa žēlastības pilnā un dzīvību dāvājošā pievēršanās (Ps.104:29). To mēs sastopam trinitārajā Ārona svētībā: “Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru!” Tā trīsvienīgais Dievs ir kopā ar tiem, kas Kristībā kļuvuši Viņam piederīgi.

Kā Vecajā, tā Jaunajā Derībā Sevi apliecina viens un tas pats trīsvienīgais Dievs. Tā Jāņa evaņģēlija prologā mēs dzirdam svarīgos vārdus: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir” (Jn.1:1-3). Ar to, ka Logoss top cilvēks, pats Dievs ierodas pie mums, mūsu laikā, mūsu pasaulē. Un Svētie Raksti to apliecina atkal un atkal: “Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās” (Kol.1:16; 2:3). Un mēs Viņā esam izredzēti “pirms pasaules radīšanas” (Ef.1:4). Tas ir aptvēris visu laiku un visu pasauli, un līdz ar to arī visu tautu un reliģiju dažādības.

To apdomājot, nākam pie apziņas, ka Trinitāte nav pagājušo laiku spekulācija, pausta novecojušos jēdzienos, bet gan ka šeit runa ir par Dieva visspēcību un klātesmi mūsu dzīvē un mūsu dievkalpojumā. Un tā mēs slavinām trīsvienīgo Dievu nevien Trīsvienības svētdienā, Dievu, kurš pastāv pirms visa laika, kurš radījis visumu, kurš uztur šo pasauli arī pēc grēkā krišanas, kurš sūtījis Savu Dēlu šajā no Viņa atkritušajā pasaulē, lai izglābtu mūs, cilvēkus, no grēka, velna un nāves, un kurš laika un pasaules beigās turēs tiesu pār dzīviem un mirušiem. Mēs pielūdzam Viņu spēkā un pilnvarā, ko mums sniedz Viņa Gars — “caur Jēzu Kristu, kurš ar Tēvu un Svēto Garu, viens patiess Dievs, dzīvo un valda no mūžības uz mūžību.”
Āmen

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.