85. Kā pienākas jauniešiem un arī tiem, kuri nesastāv laulībā, pildīt sesto bausli?


Vispārējā baznīca

Ar žēlastības līdzekļu palīdzību [Jes.55:10-11; Rom.10:17] Svētais Gars pastāvīgi aicina debesu valstībā tos, kuri patiesi tic, ka ir pestīti vienīgi ticībā Kristus, cilvēces dievišķi cilvēciskā Pestītāja, vietnieciskajai izpirkšanai [Ap.d.2:44-47; 5:42; 11:21; 13:48]. Šo ticīgo svēto biedrību, kuru Svētais Gars sapulcina ar Evaņģēlija palīdzību, mēs, saskaņā ar Rakstiem [Ef.5:24-27], dēvējam par Baznīcu (kopēja sanāksme [sinagoga], draudze [sasaukta sapulce], svēto sadraudze, patiesi ticīgo draudze, ticīgo sapulce). Kristīgā Baznīca, attiecīgi, sastāv no visiem tiem, kuri patiesi tic Evaņģēlijam, proti, Dieva žēlīgajai vēstij, ka Kristus vietnieciskās gandarīšanas dēļ viņiem ir brīva grēku piedošana, dzīvība un pestīšana, jeb, īsāk izsakoties, tic Dieva Jēram, kurš nes pasaules grēku [Jņ.1:29].

Vispārējā baznīca


Termina Baznīca definīcija ir nozīmīga, ņemot vērā tos daudzos maldus, kādi saistās ar šo jautājumu. Saskaņā ar Rakstiem, cilvēku par Baznīcas locekli padara vienīgi ticība Kristum, kurš ir miris par pasaules grēkiem, un ne piederība kādai vietējai baznīcai, ne žēlastības līdzekļu ārēja lietošana, ne kādu amatu pildīšana redzamajās baznīcās, ne mēģinājumi imitēt Kristus piemēru, ārēji sekojot Viņam [Ap.d.5:14]. Tādēļ tādi mūsu dogmatiķu izteikumi, kā Vienīgi ticība uz Kristu padara par Baznīcas locekli; Baznīca ir kristieši, ir patiesi bibliski, jo Kristus svētās Baznīcas loceklis ir vienīgi tas, kurš patiesi tic Viņam [Ap.d.16:31].

Mēs zinām, ka, tiklīdz kā cilvēks sāk ticēt Kristum, tā sākas viņa svētdarīšana jeb atdzimšana, kas ir kā attaisnošanas neizbēgamas sekas un iznākums [2.Kor.5:17-18]. Šī iemesla dēļ Svētie Raksti bieži apraksta patiesus Baznīcas locekļus atbilstoši viņu svētdarītajai dabai [1.Kor.6:15-20; 1.Pēt.2:5], vai atbilstoši svētajiem darbiem, kurus viņi dara ticībā [1.Pēt.2:9-25]. Bet atdzimušie ir Kristus Baznīcas locekļi nevis tādēļ, ka Svētais Gars būtu viņus svētdarījis, vai tādēļ, ka Viņa spēkā tie nestu ticības augļus [Jņ.15:4-5], bet gan vienīgi tādēļ, ka pestīšanā viņi paļaujas nevis uz saviem darbiem, bet gan vienīgi Kristu [Rom.3:28; 4:3-5]. Citiem vārdiem, tāpat kā mēs tiekam taisnoti

Tas nozīmē, ka visi neticīgie un liekuļi, kuri ārēji pieder redzamajai baznīcai, patiesībā nav kristīgās Baznīcas locekļi. Viņi nekad nekļūst par Baznīcas locekļiem, lai arī ārēji pieder kādai vietējai draudzei (tie pieder [ir piejaukti] Baznīcai, saskaņā ar ārējo sabiedrību). Patiesie Baznīcas locekļi ir ar to savienoti, pateicoties viņu iekšējai, garīgajai, ticības komūnijai ar trīsvienīgo Dievu, kā rezultātā viņi ir Dieva nams [1.Tim.3:15]; Dieva templis [1.Kor.3:9; 2.Kor.6:16]; Svētā Gara templis [1.Kor.6:19]; Kristus miesa [Ef.1:23]; Dieva bērni [Jņ.11:52; Gal.3:26-29] utt.. No otras puses, neticīgie, saskaņā ar Dieva vārdu, nav ne Dieva nams, ne templis, bet gan sātana darbnīca, kurā viņš “vēl tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos” [Ef.2:1-3]. Runājot par definīciju: “Baznīca ir izredzēto biedrība,” kuru lietoja Huss un pēc tam pārņēma Luters, mēs to atzīstam par patiesi biblisku [1.Pēt.2:9], jo tie, kas patiesi tic Kristum, ir Dieva izredzētie (Baiers: [Visus] tos cilvēkus, kuriem Dievs pēc savas mūžīgās pavēles dāvā ticību un savu žēlastību, kopā ņemot, sauc par Baznīcu.”).

Tas, ka kristīgā Baznīca sastāv vienīgi no patiesiem ticīgajiem, ir mācība, ar kuru luteriskā baznīca nelokāmi oponē maldīgajiem katoļu baznīcas postulātiem:

“Baznīca ir dievišķa valstība, vienīgais pestījošās patiesības balsts, ko Kristus dibinājis uz zemes, KURU CAUR BĪSKAPIEM, SASKAŅĀ AR [BAZNĪCAS] KANONIEM, PĀRVALDA LIELAIS TILTA CĒLĀJS [pontifs] (augstākā priestera tituls senās Romas reliģiskajā kultā, kuru pēc Cēzarejas Eusēbija [apm.260-340] ieteikuma, imperatora Konstantīna laikā piešķir Romas pāvestam).”

Augsburgas ticības apliecībā ir rakstīts (VIII art.):

“Baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo kopība.”

Apoloģija (VII [VIII], 5):

“Baznīca ir ne tikai ārēju objektu un ritu kopība, kā tas ir citās valdībās, bet patiesībā ir ticības un Svētā Gara kopība ticīgo sirdīs.”

Un vēlreiz Apoloģija (VII [VIII], 16):

“Baznīca, kura patiesībā ir Kristus valstība, īstā nozīmē ir svēto kopība. Jo ļaundarus pārvalda velns un viņi ir velna gūstā; viņus nevalda Kristus gars.”

Saskaņā ar Apoloģiju (VII [VIII], 17-19),

“Kristus valstība vēl nav atklāta, tādēļ Baznīcā ir vēl daudz ļaundaru, kuri tur arī ieņem kādus amatus; taču ļaunie nav Kristus valstība, jo Viņa valstība allaž ir tā, kuru Viņš pārvalda ar savu Garu.”

Tādējādi, luteriskā baznīca apliecina biblisko mācību, ka visi patiesi ticīgie ir Baznīcas locekļi, savukārt neticīgie tādi nav, lai arī ārēji tie var būt saistīti ar redzamo baznīcu. Lai arī tā no sirds tic un apliecina, ka tā ir patiesā redzamā Baznīca, tajā pašā laikā, tā uzskata, ka visi patiesi ticīgie neortodoksajās baznīcās arī ir patiesi Kristus Baznīcas locekļi (neredzamā baznīca). Saskaņā ar luterisko mācību, ticība ir tik absolūts līdzeklis, ar kuru cilvēks tiek saistīts ar Baznīcu, ka arī nepamatota ekskomunikācija no kādas vietējas baznīcas nevar anulēt viņa piederību Kristus Baznīcai.

Pats par sevi saprotams, ka arī tādi pieaugušie, kuri vēl nav tikuši kristīti, bet ir nākuši pie ticības Jēzum Kristum, ir patiesi Baznīcas locekļi, jo Kristība nav absolūti nepieciešama. No otras puses, tāpat ir tiesa arī tas, ka patiess ticīgais nekādā gadījumā nenievā Kristus pavēles [Lk.7:29-30], tādēļ īsts Baznīcas loceklis neignorēs nedz Kristību, nedz Svēto Vakarēdienu.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.