266. Kas ir vislabākā lūgšana?


VIII post Trinitatis svētdienā

Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. [Mt.7:15-21]


Šo Evaņģēlija daļu mūsu Kungs Kristus ir teicis, noslēgdams garo kalna sprediķi. Tajā Viņš ir mācījis visu, kas mācekļiem jāzina, un nu brīdina viņus, piekodinādams sargāties no viltus mācībām. Tā mēdz darīt visi labi sludinātāji, un tā viņiem ir jādara – kad sprediķis ir pasludināts, tauta jāmudina palikt pie pareizās mācības un sargāties no viltus mācītājiem. Tāpat ir rīkojies arī Sv. Pāvils, kas, gatavodamies aiziet no Efezas, sacījis: “Sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi. Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.” Apustulis daudzviet savās vēstulēs atkal un atkal saka šādas pamācības un brīdinājumus, mudinādams kristiešus sargāties no citiem mācītājiem. Tāpat arī Sv. Pēteris 2. Pēt. 2: 1 – 3 brīdina: “Ir arī bijuši tautā viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots. Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem; sodība, kas jau sen viņiem nolemta, nekavējas nākt, un viņu posts nesnauž.”

Tieši tā šeit ir rīkojies Kristus. Pabeidzis sludināt mācību, Viņš brīdina savus mācekļus un tautu un mudina palikt pie tā, ko ir tiem sacījis, piekodinādams, lai ļaudis būtu piesardzīgi, tā, ka viltus pravieši nespētu viņus maldināt. Kristus saka:

Sargieties no viltus praviešiem

No šiem vārdiem vispirms jāsaprot, ka mums jābūt gataviem un vienmēr būs tā, ka pēc īstiem, godīgiem sludinātājiem nāk viltus pravieši, jā, viņi nāks un būs kristiešu vidū. Vai gan citādi Kristum vajadzētu mācekļus tik uzticīgi brīdināt, sakot: sargieties un esiet vērīgi! Kāda nozīme būtu šādam brīdinājumam, ja būtu gaidāms, ka viss kristiešu vidū notiks pareizi, un skaidrā mācība netiks sagrozīta? Ja Kristus saka mums šādus brīdinājuma vārdus, ir skaidrs, ka viltus pravieši nāks – īpaši tad, kad pasludinājums būs jau atskanējis. Viņš mūs brīdina, lai mēs droši zinātu, ka arī turpmāk, tāpat kā līdz šim, pēc īstiem, uzticamiem sludinājumiem, praviešiem un pārvaldniekiem Dieva tautā nāks citi – tādi, kuri sagrozīs skaidro mācību, ticību un dievkalpojumu – kā arī Soģu grāmatā 2: 10 u. t. lasām, ka tad, kad bija aizgājuši tie, kurus Dievs bija devis tautai kā mācītājus un soģus un kuri zināja, kāds ir Dieva prāts, kas Dievam tīkams un kas – nē, tad Israēla tauta novērsās no Dieva un Viņa Vārda. Viens godināja vienu elku, otrs citu, sašķeldamies un atkrizdami no patiesās mācības, pamezdami savu tēvu ceļu.

Tāpat ir noticis arī apustuļu laikos. Viņu dzīves laikā mācība vēl bija tīra un skaidra, taču tad, kad viņi bija projām un vairs nebija sludinātāju, kuri turētos pie skaidrās mācības, uzradās viltus pravieši un novirzienu radītāji, kuri gribēja visu pārveidot pēc sava prāta, – kā to pietiekami labi redzam Sv. Pāvila vēstulēs. Un, tā kā joprojām notiek tāpat un nekas cits arī nav gaidāms, Kristus, mūsu Kungs, šeit kā uzticams Gans un Bīskaps mūs brīdina, lai pielūkojam, ka tad, kad esam skaidri un šķīsti pasludinājuši Evaņģēliju, mēs pie tā stingri turamies un nenovēršamies no Evaņģēlija mācības, lai ko tas prasītu. Jo Dieva Vārds nepaliks vienmēr skaidrs un nesagrozīts pie visiem ļaudīm – tas ir neizbēgami.

Arī šeit, pie mums, ir gaidāms tas pats. Paldies Dievam! – mums, tāpat arī citiem, tagad ir Evaņģēlijs – tik bagātīgi un tik pilnīgā veidā, kā tas nav bijis kopš apustuļu laikiem. Bet, kad mēs un citi, kuri to tagad sludina, būsim aizgājuši, pie jums nāks citi – viltus sludinātāji. Un tas jau ir sācis piepildīties. Labi tiem, kuri, sekodami šai Evaņģēlija pamācībai, uzmanīsies un nesteigsies līdzi katrai jaunai vēsmai, bet pastāvīgi paliks pie tā, ko ir mācījušies. To Kristus šeit māca jau sava brīdinājuma pirmajos vārdos: “Sargieties” un uzmanieties, es esmu jūs brīdinājis! Tas ir, itin kā Viņš sacītu: jūs zināt, kas notiks.

Te tu saki: kādēļ tad mūsu Kungs ļauj viltus praviešiem nākt dievbijīgu ļaužu vidū, sekojot godīgiem, īstiem sludinātājiem? Vai tad Viņš nav tik stiprs un varens, ka spētu to aizkavēt un panākt, lai Viņa Evaņģēlijs paliktu tīrs un spēka pilns? Jā, to Kungs Dievs tiešām varētu, taču Viņš to nedara – tādēļ, ka grib pārbaudīt savus ļaudis un atmaksāt nepateicīgajiem, – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 11: 19: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami ticībā rūdītie,” tas ir, lai tie, kuru ticība ir stipra un pārbaudīta, kļūtu redzami, lai viņu Gars un Vārds atspīdētu un atklātos, ka viņi ir krietni un godīgi.

Jo, kad Dievs mums dod savu Vārdu, savu Garu un dāvanas, Viņš negrib, lai mēs būtu slinki, laiski un nolaidīgi. Ja tev ir īstais Dieva Vārds un pareiza izpratne, tad visa pasaule stāsies tev pretī. No otras puses uzbruks velns, kas gribēs tevi aizraut projām no Dieva Vārda, tā, ka tevi vajās ne tikai šīs pasaules tirāni ar savu zobenu, bet arī pašu prāts un gudrākie ļaudis uz šīs zemes. Tā Dievs ar savu Vārdu tevi pārbauda un ļauj tevī darboties Garam, ko Viņš tev dāvājis, lai tu mācītos, ka Dieva gudrība ir gudrāka, nekā visa šīs pasaules gudrība, un Dieva spēks ir stiprāks, nekā visas pasaules spēks un vara. Bez šādas cīņas tu to nevarētu iemācīties.

Kad velns rada novirzienus, Dievs grib darīt tevi modru; Viņš saka: aizstāvies, ķeries pie Vārda, mācies Dieva gudrību, Viņa Vārda patiesību un spēku cīņā pret pasaules gudrību un velna meliem. Tā tev atklājas Dieva Vārda spēks un gudrība, un tu mācies, ka pasaules vara un gudrība nespēj uzveikt Dieva Vārdu, bet Dieva Vārds uzveic ikvienu varu un atstāj kaunā ikvienu gudrību. Šī iemesla dēļ Dievs sūta mums dažādus novirzienus un sektas, kas runā krustām šķērsām. Nu varam noprast, ka tās ir pat noderīgas un kalpo tam, lai mēs labāk un skaidrāk atzītu Dieva Vārdu, Garu un patiesību – lai gan citādā ziņā sektas un novirzieni nav labi.

Dievam ir vēl otrs nodoms – sodīt nepateicīgos, kuri negrib uzņemt Dieva Vārdu, lai atgrieztos un iemantotu pestīšanu, – kā arī Kristus saka jūdiem, Jņ. 5: 43: “Es esmu nācis Sava Tēva Vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit.” Un arī Sv. Pāvils 2. Tes. 2: 10 – 12 saka: “…tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas to būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” Tik bargi Dievs soda šo grēku, kuru mēs uzskatām par gluži nenozīmīgu. Viņš to soda, sūtīdams aklumu un maldus – lielāko grēku, kāds vien uz zemes ir sastopams.

Mēs uzskatām par nieka lietu to, ka tagad ar Dieva žēlastību esam atguvuši Evaņģēliju. Cik daudz tad ir to, kuri kaut reizi ir pateikušies Dievam par šo dāvanu? Mēs aizmirstam pateikties, atstājam Evaņģēliju neievērotu, kļūstam slinki un nevērīgi; neviens to neuzņem un nesajūt, neviens nepaceļ rokas un nepateicas Dievam par Viņa dāvanu. Mēs esam apveltīti ar Evaņģēliju tik bagātīgi, ka tas mums jau sāk apnikt, un arī mums notiks tā, kā Sv. Pāvils 2. Tes. 4: 3 – 4 ir pravietojis: “Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.” Tā daudzviet Rakstos redzam, ka Dievs uzlūko ar lielu nepatiku un uzskata par smagāko grēku to, ka Viņa Vārds tiek apkaunots; jo šis Vārds ir tik dārgs un vērtīgs, ka Dievam tas maksājis Viņa mīļā Dēla asinis – bet mēs to uzskatām par nieku un laižam pa vējam. Tādēļ Viņš mums sūta visbriesmīgāko nelaimi, kas nav salīdzināma ar visām tagadējām mokām, kādas pasaulei nākas pieredzēt – cilvēki ir tik ļoti nocietinājušies, apstulboti un viltus praviešu samulsināti, ka Debesis viņiem ir aizslēgtas, bet elles rīkle jau atvērusies, jo viņi ir zaudējuši mūžīgo dzīvību. Vai tad tā nav svētīga nāve, ja tu tiec nonāvēts ar turka vai tirāna zobenu un mirsti īstā Dieva atziņā un patiesā ticībā. Daudz briesmīgāk ir, ja tava dvēsele uz mūžīgiem laikiem nonāk velna varā – tā ir mūžīga dusmība, mūžīgas mokas un elle.

Dievs tagad ir iesācis mūs piemeklēt ar dažādām laicīgām jeb miesīgām nelaimēm. Taču vēl lielākas mokas sāksies tad, kad Vācijai tiks atņemts svētais Evaņģēlijs. Tad nāks un tiks sūtīti viltus mācītāji. Viens sludinās tādu, otrs citādu mācību, bet Debesis būs aizslēgtas, un viltus sludinātāji tās nevarēs atdarīt. Tādēļ mums būtu nepieciešams nopietni lūgt. Taču mūsu sirdis vēl ir pārāk vēsas, mums vēl pietrūkst dedzības un mēs nesajūtam savu postu. Bet velna nodoms ir noslīcināt asinīs visu Vāciju un atņemt tai Evaņģēliju; un tas var piepildīties, ja neaizsteigsimies viņam priekšā un neatvairīsim velna darbus ar dievbijīgu kristiešu lūgšanām.

Tie pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.

Tādus sludinātājus neviens nesūta – viņi nāk paši; tieši tāda ir viltus praviešu daba – tie paši ielavās kristiešu vidū, lai sāktu sludināt. Daži to dara tādēļ, lai būtu paēduši – un tas vēl nebūtu pats sliktākais, turklāt viņu nodoms nemaz tik viegli nebūs īstenojams. Bet īpaši jāsargās no tiem, kuri nāk, lielīdamies, ka viņi to dara kristīgas mīlestības un patiesības dēļ, ka viņus vada Svētais Gars un, ka viņu sludināšana notiek mīlestībā, dvēseļu pestīšanas labā; viņi apgalvo, ka nemeklējot neko citu, kā vien svētību un pestīšanu ļaužu dvēselēm. Šādus viltus praviešus ir sūtījis pats velns, nevis Dievs. Turpretī tie, kurus ir sūtījis Dievs, tiek aicināti un pat piespiesti. Viņi arī daudz nelielās, bet, ja tomēr lepojas, tad pierāda savu aicinājumu ar darbiem. Tādēļ sargieties no tiem, kuri – kā Kristus saka – nāk nevis sūtīti, nedz arī aicināti, bet paši no sevis, velna dzīti un vadīti.

Jā, ber viņi taču lepojas ar Svēto Garu! Atbilde: tiem, kuri grib tevi pārliecināt, ka viņus vada Gars un kristīga dedzība, tev jāsaka: ja jau tu tā lielies ar Garu, tad dod man arī kādu zīmi! Bet, ja tu liecini tikai pats par sevi, tad Raksti man aizliedz tev ticēt; jo arī Kristus, dzīvais Dieva Dēls, negribēja liecināt par sevi pašu – kā rakstīts Jņ. 5: 31, Jņ. 8: 14. Bet, kad Viņš sniedza savu liecību, tad deva arī zīmi, kas ļāva atzīt, ka Viņš ir Dieva sūtīts, un Viņa Vārds un mācība ir pareiza. Un, tā kā tu saki, ka tev ir Svētais Gars, tad tev arī jādod šī Gara liecība. Pierādi Svētā Gara klātbūtni ar zīmi, kas liktu man tev ticēt – jo šeit ir nepieciešama dievišķa liecība, kas liecinātu par Dieva Gara klātbūtni un atklātu man, ka tie, kas sludina, esat jūs divi – tu un Dievs. Ja tu to nedari, man nav tevi jāuzklausa, nedz tev jātic.

Un pieņemsim, ka šis tomēr būtu īsts sludinātājs vai pravietis, kam patiesi ir Svētais Gars. Ja viņš tev nedod prasīto zīmi, tev viņa vārdi tomēr nav jāuzklausa. Jo Dievs tev ir pavēlējis ievērot Viņa doto kārtību un prasīt pēc zīmes un liecības, kas pierādītu un apliecinātu sludinātāja saņemto aicinājumu. Tādēļ saki: es negribu uzklausīt tavus apgalvojumus un lepošanos, kaut arī tev būtu īsts Gars; jo Dievs mani grib pārbaudīt – vai palikšu pie Viņa iedibinātās kārtības. Tādēļ Viņš ir apmierināts, redzot, ka tu neuzņem arī to, kurš nāk ar Viņa Garu; jo dažkārt Dievs spēlējas ar mums, lai mūs pārbaudītu – vai paliksim pie Viņa Vārda. Viņš rīkojas kā tēvs, kas spēlējas ar savu bērnu – dod viņam ābolu un ņem to atpakaļ.

Tādēļ, ja kāds pēc savas gribas nāk, atnesdams ko jaunu, tev jāuzmanās un jāsaka: es nejautāju, ko tu gribi sludināt, bet gribu zināt, vai esi sūtīts, vai arī nāc pats pēc sava prāta. Ja nāc pats pēc sava prāta, es tevī neklausīšos, kaut arī tev būtu Svētais Gars; jo arī velns Evaņģēlijā uzdrīkstas sacīt: “Kas mums ar tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāta? Te Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva svētais,” Mt. 1: 24. Tāpat arī viss lielais ļaužu pulks saka: šeit ir īstais un patiesais Dieva Vārds, ko viņš sludina, un mēs to gribam dzirdēt. Vispirms tev jāraugās, no kurienes šis sludinātājs nāk. Arī velns prot sludināt, taču viņš to dara tādēļ, lai atrastu sev vietu un sekotājus. Tā viņš ielaužas pie mums un sēj savu indīgo sēklu, tā, ka viss kļūst daudz sliktāk, nekā sākumā. Tādēļ Kristus mūs brīdina no tiem, kuri nāk paši un nav sūtīti.

Otrs aicinājuma veids ir tas, ka draudze – vai valdība draudzes labā – lūdz kādu pildīt sludinātāja amatu. Tas ir mīlestības aicinājums, kas nāk no mīlestības pienākuma. Jo man un tev ir pienākums mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Ja es esmu draudzei vajadzīgs kā sludinātājs un tā no manis prasa pildīt šo amatu, tad man tas ir jādara, jo Dieva Vārds man pavēl, lai kalpoju savam tuvākajam. Šādai aicināšanai īpaša zīme nav vajadzīga, jo draudze vēlas, lai es sludinu, un Dieva Vārds piespiež mani to darīt. Tā es tieku pieņemts, aicināts un piespiests. Pirmais aicinājums, ar kādu nāca Kristus un apustuļi, tiek saņemts tieši no Dieva; kas saņēmis šādu aicinājumu, tas ir sūtīts, un Svētais Gars nāk viņam līdzi un dod savu zīmi. Bet visi citi, kuri nāk paši, lielīdamies ar garu vai miesu, tev nav jāuzklausa. Tā mūsu jūsmotāji tagad lielās tik ļoti, it kā būtu apēduši Svēto Garu ar visām spalvām un visu pārējo; viņi apgalvo, ka Svētais Gars esot runājis ar viņiem no Debesīm un atklājis kaut ko īpašu. Es nevaru daudz lielīties ar Garu, lai nekļūtu līdzīgs viņiem. Taču man jālepojas ar mīlestības Garu, citādi esmu nožēlojams, miesīgs grēcinieks. Tādēļ man arī būtu kaut kas jāzina par to garu, ar kuru viņi tā lepojas, lai gan viņu izdaudzinātais garīgums man ir daudz par augstu.

Bet ko nozīmē Kristus vārdi: tie nāks avju drēbēs? Šīs avju drēbes ir viss tas, kas saistīts ar ārējo izskatu un vedina domāt, ka viņi māca kā īsti kristieši un sludinātāji; jo viņi ir ietērpušies avs vilnā – tāpat kā mēs, kas esam Kristus avis. Avju drēbes nav tikai darbi – spožā, liekulīgi skaistā dzīve, kādu tie dzīvo, valkādami pelēkus svārkus, staigādami noliektām galvām, teikdami garas lūgšanas, daudz gavēdami un dzīvodami stingru dzīvi; bet pats sliktākais ir tas, ka viņi izmanto Dieva Vārdu un Svētos Rakstus, ko pravietis sauc par Dieva vilnu un linu drānām. Jo sludināšana, tāpat arī Rakstu vārdi un pamudinājumi ir drēbes, ar kurām viņi grib rotāties, sacīdami: te ir Kristība, te ir Dieva Vārds, te ir tas, kurš māca Dieva Svētos Rakstus. Tā viņi ik brīdi piesauc Dieva Vārdu, Dieva Garu un Kristu.

Tā ir nākšana avju drēbēs, proti – ka viņi sludina un māca Rakstus tā, lai viņu mācība tiktu uzskatīta par pareizu. Kristus nesaka: tie nāk pie jums vilku ādās, vai arī – ar šķēpiem un zobiem. Šie viltus pravieši savu indi nesludina atklāti vai bez Rakstu Vārda – citādi ikviens viņus varētu pazīt; viņi ir mācījuši augstās skolās, sludinādami Aristoteli, tāpat arī – laicīgos jeb ķeizara likumus, sacīdami, ka kristiešiem neesot Dieva. Savukārt tagad viņi rotājas ne tikai ar darbiem, bet jo īpaši – ar Svētajiem Rakstiem, ar ko Dievs apģērbj mūsu dvēseles. Jo, ja viņi to nedarītu, nepateicīgie netiktu tā apstulboti un neaizklīstu tādos maldos.

Tādēļ patiesi ir tā, kā mēdz sacīt: Svētie Raksti ir ķeceru grāmata, tas ir – Grāmata, kuru ķeceri visvairāk cenšas pielāgot savām mācībām. Jo neviena grāmata netiek tik ļaunprātīgi izmantota, kā šī; neviena ķecerība vēl nav bijusi tik ļauna vai tik rupja, ka nespētu izrotāties vai paslēpties, izmantojot Rakstus, gluži kā mēdz sacīt: Dievs ir visu neliešu un blēžu Dievs – tādēļ, ka viss lielais pasaules ļaužu pulks neuzņem Dievu, bet rīkojas kā blēži, nelietīgi izmantodami Viņa svēto Vārdu. Tā nu Svētajiem Rakstiem nākas būt ķeceru Grāmatai – ne savas vainas, bet neliešu dēļ, kuri tos tik apkaunojošā veidā ļaunprātīgi izmanto. Tāpat mēdz sacīt: Dieva vārdā iesākas visas nelaimes. Arī tas ir tiesa. Bet vai tādēļ man vajadzētu atteikties un vairīties no Dieva Vārda? Kas gan tās par runām? Kā gan te varētu vainot Dieva Vārdu, kas mums dots tādēļ, lai mēs iemantotu pestīšanu? Nelieši un blēži jau vienmēr atradīsies. Tā nu Bībele ir ķeceru Grāmata; taču tādēļ jau es to nemetīšu projām, bet vēl jo vairāk studēšu un lasīšu, lai prastu sargāties no šādām ļaunprātībām.

Tā nu ikvienam jābūt gatavam un apbruņotam, lai viltus pravieši viņu nevarētu tik viegli samulsināt ar saviem liekulīgajiem apgalvojumiem – pat tad, ja tie izmanto arī Rakstu vārdus; jo aiz šiem vārdiem slēpjas plēsīgi vilki. Un, kad tu jau domā, ka viņi grib tevi paēdināt, tie uzbrūk, saplosa un aprij tevi. Taču to nav iespējams saskatīt un izvērtēt citādi, kā vien ar garīgu skatienu. Vienkāršie ļaudis, viss lielais pūlis, to nedara. Lielākā daļa cilvēku nicina Evaņģēliju, ir nepateicīgi, un tikai mazs pulciņš ir to, kuri uzņem Evaņģēlija mācību un spēj to sajust. Šeit sākas lielākā un smagākā cīņa, kas jāizcīna ar Rakstiem pret Rakstiem – izraujot zobenu no blēžu rokām un ar šo pašu zobenu viņus nonāvējot. Un to nespēj neviens cits, kā tikai tas, kurš ir Svētā Gara apgaismots un spēj blēdību saskatīt.

Es jau daudzkārt esmu sacījis, kāds ir visdrošākais veids un likums, kā pārbaudīt garus, proti – kā Sv. Jānis 1. Jņ. 4: 1 – 2 saka: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva.”

Un Sv. Pāvils Rom. 12: 6 saka: “Pravieša spējas lai izpaužas saskaņā ar ticības mēru,” tas ir – ikvienai mācībai jāsaskan ar ticību, lai tajā netiktu mācīts nekas cits, kā vien ticība. Kam nav ticības, tas arī nevar izvērtēt mācību. Jo te vajadzīgi nevis miesīgi ļaudis, kuriem piemīt pasaulīga gudrība, bet dievbijīgas, garīgas sirdis. Atrodas daudz tādu, kuri saka: Kristus ir Dieva Dēls, kas piedzimis no šķīstas jaunavas, miris un cēlies augšām no nāves utt. Taču šie ļaudis netic, ka Viņš ir Kristus. Bet ticēt, tas nozīmē – atzīt Kristu, tas ir – atzīt to, ka Viņš ir dots mūsu labā, neatkarīgi no mūsu darbiem, bez mūsu nopelniem iemantojis mums Dieva Garu un darījis mūs par Dieva bērniem, lai mums būtu žēlīgs Dievs un mēs līdz ar Viņu valdītu pār visu, kas ir Debesīs un virs zemes, turklāt vēl – lai mēs caur Kristu nāktu mūžīgajā dzīvībā. Tas ir proves akmens, mēraukla un svari, kas ļauj novērtēt, pārbaudīt un teikt spriedumu par katru mācību. Tādēļ nepietiek ar to vien, ka sludinātājs sauc Kristu par Dieva Dēlu, zina teikt, ka Viņš ir nomiris, cēlies augšām no nāves utt. Tās ir avju drēbes, kurās ietērpjas arī viltus pravieši.

Taču mums jāpievērš uzmanība tām lietām, kurās viņiem rodas grūtības. Kad viņi saka, ka Kristus ir miris par mums, nomiris, aprakts, augšāmcēlies utt., tiem arī vajadzētu secināt, ka tādā gadījumā mēs ar saviem darbiem nevaram nopelnīt Dieva žēlastību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Šo punktu viņi neaizskar, bet bēg no tā – kā mēdz sacīt – gluži kā velns no vīraka vai krusta. Viņi gan sludina par to, kā Kristus ir dzimis, nomiris un atkal augšāmcēlies, uzkāpis Debesīs un sēdies pie Debesu Tēva labās rokas, taču līdzās šai mācībai viņi vēl saka: ja gribi tapt pestīts un būt Dievam tīkams, tev jādara tā un tā, tu nedrīksti darīt to un to – tā velns slepus ielej viņu pasludinājumā savu indi.

Tieši tā pāvests raksta un tērpjas šajās avju drēbēs – viņš saka: Kristus ar savu nāvi un asins izliešanu ir nopelnījis, ka topam atpestīti un kļūstam par Dieva bērniem; taču viņš vēl piebilst: kurš nepaklausa Romas baznīcai, tas ir mūžīgās pazušanas bērns, turpretī tas, kurš ir paklausīgs, izpilda visu, ko Romas baznīca viņam pavēl un uzdod, tas taps pestīts un taisnā ceļā uzkāps Debesīs. Vai tad pāvests šeit negrib panākt, lai viņa lietas tiktu uzskatītas par tikpat svarīgām, kā Evaņģēlijs? Ir jāsaskata šī pretruna: ko paveic Kristus nāve, to nevar paveikt mani darbi. Pavisam citādi būtu, ja viņš sludinātu: tev jābūt man paklausīgam kristīgas mīlestības dēļ; taču pestīšanu vari iemantot ne ar savu paklausību, bet tikai ar Kristus asinīm. Bet šo riekstu viņš nepārkodīs.

Tādēļ mācies būt piesardzīgs un pareizi novērtēt visas mācības – raugies, vai tās pareizi māca šo galveno lietu un pamatu, tas ir – vai tās skaidri un pareizi sludina Kristu. Jo tu noteikti pamanīsi, ka visi novirzieni un citādie gari vai nu pilnīgi atmet šo mācību, vai sniedz un pievieno tai vēl ko citu, rādīdami kādas blakus lietas kā īpaši nozīmīgas un nepieciešamas pestīšanai, – kā mūsu jūsmotāji un gleznu postītāji aizrāva pūli sev līdzi, apgalvodami, ka nav nekā svarīgāka par šādu postīšanu. Tie sacīja, ka tas, kurš salauž vai saplēš kādu gleznu, dara labu darbu un pierāda, ka ir kristietis. Un viss pūlis klupdams krizdams metās postīt baznīcas – visi gribēja būt kristieši – it kā jūdi, pagāni un turki, jā, par visļaunākie nelieši ko tādu nespētu darīt.

Šādi jūsmotāji neiebilst pret paļāvību uz darbiem, bet māca darbus ar vēl lielāku spēku. Turpretī īsti un godīgi sludinātāji arvien sludina saskaņā ar ticību. Sludinot saskaņā ar ticības mēru, Kristus netiek ne izdzēsts, ne salauzts, bet paliek vesels un tiek uzņemts ar pareizu atziņu – tāds, kāds Viņš ir, Un, kaut gan velns izliekas, it kā arī viņš ar savu apustuļu starpniecību sludinātu Kristu – netici viņam, jo tā ir viltība, ar kuras palīdzību velns cenšas tevi piekrāpt. Par to jau pietiekami daudz esmu brīdinājis, taču tiem, kuri negrib klausīties, brīdinājumi neko nepalīdz. Tomēr brīdinājums spēj palīdzēt tiem, kuriem jālabojas. Tālāk redzam pārbaudi jeb veidu, kā pazīt garus, tas ir:

No viņu augļiem jums tos būs pazīt.

Šie augļi ir ārēji redzamie darbi un dzīve. Taču ir nepieciešamas garīgas acis, lai iemācītos pazīt īstos labos darbus, kurus Sv. Pāvils nosauc Gal. 5: 22: “Gara auglis ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība (ticība), lēnprātība, atturība.” Tie ir īstie Gara augļi. “Bet miesas darbi ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, Gal. 5: 19 – 21.

Jums jāmācās skaidri izšķirt šos divējādos darbus, tad redzēsit, ka visos viltus praviešu darbos nav atrodama neviena mīlestības dzirksts. Jo pie šādiem ļaudīm neredzēsit īstos ticības augļus, nedz mīlestības darbus. Jūs pamanīsit, ka pašu sektu iekšienē gan valda draudzība, un tie cits citu sauc par kristīgiem brāļiem, taču šajos ļaudīs nav nekā cita, kā vien inde un velns. Ārpus sava novirziena tie nevienam neparāda žēlastību, neizturas ne pacietīgi, ne draudzīgi, bet, ja vien varētu vienā mirklī iznīcināt savus pretiniekus ar visu miesu un dvēseli, tad viņi to noteikti darītu. šo augli miesa un asinis neredz – tā saskata tikai ārējo – ka viņi valkā pelēkus svārkus, pieder ordenim, dzīvo visi vienādu, stipru un krietnu dzīvi.

Tie nav mīlestības darbi; jo mīlestības darbi ir tie, kuri tiek darīti trūcīgo un arī ienaidnieku labā, žēlojoties par grēciniekiem, mācot un pamācot tos, kuriem pietrūkst izpratnes, kalpojot nabadzīgajiem ar visu mūsu miesu, mantu un godu – kā Kristus māca Mt. 25: 35 u. t. Šos darbus neatradīsi neviena viltus pravieša dzīvē. Un ko gan man tas var palīdzēt, ja kāds izturas kā īsti garīgs vīrs, kam raksturīgs īpašs izturēšanās veids, kā to redzam pie baskāju mūkiem un kartēziešiem? No šādiem darbiem nav nekāda labuma, tajos nav atrodams nekas vairāk, kā tikai ārējais izskats. Bet mīlestībai ir vajadzīgi darbi, kuri nes labumu.

Tu redzēsi, ka šādi gari ir lepni un augstprātīgi – tie grib, lai visi godā un pielūdz tikai viņus. Turklāt tie ir skaudības un nežēlastības pārpilni – viņi ne tikai nevienam neko nedod un nepalīdz nabadzīgajiem, bet arī priecājas par to, ka tuvākajam klājas slikti. Kad kāds krīt kaunā, viņi tam nepalīdz atgūt godu, bet grūž viņu vēl dziļāk, izplata viņa negodu, dzied par viņu dziesmiņas un klusībā apsmej viņu. Tāpat arī, ja kāds kritis grēkā, viņu sirdis neiežēlojas, bet ir tik nocietinātas, ka priecājas par sava tuvākā nelaimi; viņi izmanto tuvākā grēku, lai paši izskatītos labāki. Ko lai par viņiem saka? Tās ir cietas, rūgtas, indes pilnas sirdis, kam ir melnas, saindētas mēles; viņi labprāt apkauno ikvienu cilvēku un nevar nociesties, kādu nenopēluši; tie tiesā, nolād un apkauno viņu, neņemdami vērā to, kādu kaitējumu viņiem nodara šīs ļaunās valodas. Tādēļ Kristus par viņiem saka:

Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nevar nest labus augļus.

Te jāpamana, ka Kungs Kristus saka: “No viņu augļiem jums tos būs pazīt,” nevis: jūs redzēsit, kādi viņi savu augļu dēļ kļūst. Jo vai gan bumbieris ir tas, kas savu koku dara par bumbieri, vai ķirsis – par ķiršu koku? Dabā notiek tā, ka ikviens koks nes savus augļus – ābele dod ābolus utt. Koku var pazīt pēc augļiem, bet augļi nespēj radīt koku vai darīt to citādu. Gluži kā Ābrahams, upurēdams savu dēlu Īzaku, jau iepriekš bija dievbijīgs, tomēr 1. Mozus 22: 12 Dievs viņam saka: “Tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva.” Viņš nesaka: tagad tu esi kļuvis dievbijīgs, bet: tavs darbs ir parādījis un atklājis, ka tu bīsties Dieva.

Tā nu šīs ir divas dažādas lietas: kaut kam būt vai kļūt, un: parādīt sevi, atklāt, kas tu esi. Daudzas lietas ir apslēptas un zināmas tikai Dievam; bet, kad šīs lietas atklājas redzamā veidā, tās kļūst zināmas arī cilvēkiem. Un Kristus saka: augļi kalpo tam, lai pēc tiem varētu pazīt koku – lai varētu redzēt, vai koks ir labs, vai slikts. Ābrahams ar savu darbu ir parādījis, ka viņš bīstas Dieva, ir dievbijīgs un taisns. Tādēļ, pirms augļi kļūst redzami, tiem jāaug un jāraisās no koka, lai kļūtu redzams un atklātos, kāds ir pats koks. Bet atklāt un būt – tās ir divas dažādas lietas. Tā nu ārēji redzamie darbi man nepalīdz būt vai kļūt dievbijīgam, bet tikai atklāj dārgumu, kas apslēpts manā sirdī – ja Dievs to grib atklāt, nevis paturēt apslēptu.

Tā nu darbi mūs parāda kā dievbijīgus, šķīstus un svētus ļaudis – ārēji, cilvēku priekšā, bet ne Dieva priekšā; jo šeit ir jāpaliek tikai Kristum un ticībai. Tā šīs lietas ir pareizi izšķiramas un tā tev par tām jārunā. Bet, ja kāds ir tik stūrgalvīgs un spītīgs, ka negrib ļaut, lai viņu pamāca, tad tev ar viņu ilgāk nav jāstrīdas. Jo šādus ļaudis nevaram pārliecināt, un viņiem mēs arī nesludinām; mēs meklējam nomaldījušās sirdis, kuras labprāt gribētu būt dievbijīgas un iegūt pareizu izpratni. Tādi ļaudis mūs uzklausa, un tieši viņiem mēs sludinām. Tādēļ Kristus turpina un saka:

Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.

To Kristus atkārto, lai mūs mācītu un brīdinātu – lai mēs būtu piesardzīgi un pievērstu uzmanību tām lietām, pēc kurām varam pazīt viltus mācītājus, proti – mums jāpamana nevis viņu vārdi un lepošanās ar patiesību, Garu, dvēseļu pestīšanu utt., bet viņi augļi. Jo visi šie mācītāji noteikti nāks, rotādamies ar Kristus, Baznīcas un Dieva Vārdu, lai apmānītu ļaužu acis, un tie, kuriem pietrūkst īstas izpratnes, izbijušies šo vārdu priekšā, nevarētu turēties viņiem pretī. Taču nepievērsiet uzmanību tam – Kristus saka – , ko tie apgalvo un ar ko lepojas; jo tas viss var jūs pievilt, un nav nekā parastāka par Dieva, Gara, patiesības un Baznīcas vārdu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, ka arī Sv. Pāvilam Gal. 1: 8 nākas sacīt: pat ja viņš pats, kas taču ar pamatotām tiesībām lepojas, ka ir Kristus sūtīts apustulis, mācītu kādu citu evaņģēliju, viņš nebūtu jāuzklausa, bet jāuzskata par izraidītu un nolādētu.

Vai tad lai citi neizmantotu šo brīnišķīgo vārdu savā krāpšanā, vai gan tie neuzdrīkstētos maldināt ļaudis, lepodamies ar Baznīcas vārdu? Tomēr mēs nedrīkstam ticēt nevienam, kurš grib mācīt ko citu – kaut arī viņš nāktu, liecinādams, ka ir apustulis, jā, kaut eņģelis no Debesīm. Es nemaz nerunāju par Baznīcu, kura vēl nav apveltīta ar tik augstu izpratni, nedz tā apgaismota un tik pilnīga savā šķīstībā un svētumā, kā eņģeļi.

Tādēļ, ja negribam pieļaut, ka šādi lieliski vārdi un lepošanās mūs aizved maldos, tad – kā jau sacīju, mums, kristiešiem, ir jāzina un jāsargā īstā Kristus mācība, lai pēc tās varētu izvērtēt visas pārējās mācības, noskaidrojot, vai tās atbilst šai mācībai un ir balstītas uz īstā pamata, vai nē. Jo, tā kā Kristus pavēl saviem kristiešiem sargāties no viltus praviešiem, darīdams viņus par tiesnešiem un dodams tiem varu un pavēli pārbaudīt un izvērtēt visas mācības, Viņš arī prasa, lai kristieši būtu gudri un saprotoši un zinātu, kāda ir pareizā mācība, tā, ka tie spētu atšķirt šo mācību no dažādām aplamām mācībām. Jo šāda mācības vērtēšana un tiesāšana nedrīkst notikt pēc pašu cilvēku uzskatiem vai gudrības, nedz arī – pievēršot uzmanību tam, kā dažādu mācību sludinātāji lepojas ar Garu, svētumu utt. – kā pāvests liekulīgi dižojas, sagrābdams sev un saviem konciliem tiesības vienīgajiem apspriest un vērtēt visu, kas tiek sludināts. Turklāt viņš uzkrauj ikvienam pienākumu sekot koncilu lēmumiem un pamato šādu prasību, sacīdams, ka tiem esot Svētais Gars, tādēļ tie nevarot maldīties. Ir nepieciešams skaidrs un noteikts likums, pēc kura spriest un vērtēt; tas ir Dieva Vārds, kam šeit jābūt vienīgajam paraugam un mērauklai, – kā jau daudzkārt sacīts.

Bet, tā kā šeit klausītāju pulks nav tik zinošs un saprotošs, ka spētu pamanīt un novērtēt šādas atšķirības, un dažādi novirzieni kādu laiku mēdz slēpties, tērpdamies avju drēbēs un palikdami īsto Kristus avju vidū, apgalvojot, ka arī tie domājot tāpat, kā īstie kristieši un nevēloties mācīt neko citu, kā vien Dieva Vārdu, pie kura paliek patiesā Baznīca – Kristus šeit māca vēl kādu lietu, pēc kuras viltus pravieši ir atpazīstami. Un tie ir viņu augļi. Kristus tevi brīdina, lai tu uzmanītos un nerīkotos neapdomīgi – nesekotu visam, kas tev tiek pasniegts kā Dieva Vārds. Tev jāsargājas – vispirms jājautā un jāizdibina, vai šīs mācības ir saskaņā ar īsto Dieva Vārdu, – kā to darīja tesaloniķieši, Ap.d.17:11. Un tad tev jāraugās, kādus augļus šī mācība atnes; jo tie ilgi nepaliks apslēpti, bet atklāsies un kļūs redzami – kā Kristus šeit saka: “Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem?” Un: “Nelabs koks nevar nest labus augļus.”

Taču šeit Kristus runā ne tik daudz par acīmredzamajiem nelāga augļiem – par tie, kurus ikviens cilvēks, arī nebūdams kristietis, itin viegli var atpazīt kā acīmredzamus grēkus, kurus nolād arī pasaule, bet īpaši par aplamu mācību augļiem, kas nenes sev līdzi nosodāmas dzīves atklāti ļaunos darbus, bet rotājas ar jauku izskatu (citādi nebūtu iespējams ikvienu tik viegli piekrāpt), tomēr vēršas pret Dieva Vārdu. Kristietim šādas lietas nav grūti atpazīt un novērtēt, ja viņš ir piesardzīgs un spriež atbilstoši Dieva Vārdam un pavēlei. Jo ar cilvēka prātu vien nepietiek, lai izdibinātu šādas lietas; te nepieciešama garīga izpratne, kas spēj izšķirt, kas atbilst un kas neatbilst skaidrajai un neapšaubāmajai Rakstu mācībai. Citādi cilvēku pieviļ prāta un cilvēcīgās gudrības jaukais izskats, ar ko tik prasmīgi rotājas visi novirzieni, tā, ka ļaužu acīm arī nelāga augļi un liekulīgā dzīve, kas pamatota aplamā mācībā, šķiet brīnišķīgs svētums.

Tā pāvestības, jā, arī Muhameda mūku dzīvei un dievkalpojumam piemīt lielisks svētas dzīves izskats, kas tiek panākts ar īpašu izturēšanās veidu – šie ļaudis neēd, nedzer un neģērbjas tā, kā pārējie, un šāda dzīve tiek uzskatīta un dēvēta par izcilu stingrību, nopietnību un tikumību, par kalpošanu Dievam un tiekšanos uz Debesīm. Šāds dievkalpošanas, svētas dzīves, lielas svētbijības un labu nodomu vārds un izskats itin viegli apstulbo un sagūsta cilvēka prātu, tā, ka tas nespēj šādās lietās atpazīt nelāgus augļus. Tādēļ te vajadzīgs kas vairāk, nekā tikai prāta spriedums, proti – visa šī dzīve, ko maldu gari iztēlo kā kaut ko īpaši labu, ir jāsalīdzina ar Dieva Vārdu un pavēli, kas ir visu darbu un dzīves mēraukla, pēc kuras iespējams noteikt, kas patiesi ir labs un Dievam tīkams. Tikai tā iespējams saskatīt atšķirību starp aplamo mācību liekulīgajiem darbiem un augļiem un īstās mācības godīgajiem, patiesi labajiem darbiem; jo šāds salīdzinājums pavisam skaidri atklāj, ka liekuļu un viltus mācītāju darbi un dzīve nav saskaņā ar Dieva Vārdu.

Tā Kristus pats nosoda Rakstu mācītāju un farizeju mācību un dzīvi šādu augļu dēļ – tādēļ, ka viņi ir novērsušies no Dieva baušļiem un to vietā iedibinājuši paši savus darbus un dievkalpošanas veidus, jā, viņi ir vienkārši atcēluši Dieva bausli savu cilvēku likumu dēļ. Tāpat ir rīkojusies arī pāvestība, kas atcēlusi ne tikai vienu, bet gandrīz visus Dieva baušļus, to vietā nevien mācīdama un iedibinādama citas mācības, atstādama bez ievērības Dieva pavēli un vērtēdama pati savus darbus daudz augstāk, bet mācījusi un dzīvojusi pilnīgi pretēji Dieva baušļu prasībām, – kā to cituviet esmu pietiekami skaidri pierādījis.

Jo tāda ir visu sektantu daba: tie nevar rimties, viņiem noteikti jāizdomā kas savs un citāds, un jāliek šādas lietas līdzās Dieva Vārdam, iztēlojot visu tā, lai šīs pašizdomātās lietas izskatītos nozīmīgākas un ievērojamākas par Dieva Vārdu. Tā Dieva Vārds un pavēle paliek otrajā vietā, aiz viņu pašu darbiem. Tā jau ir droša zīme, ka šī mācība nav pareiza. Tā, piemēram, pāvests ar savu mācību slavē pats savu kalpošanu, savu svēto dzīvi, it kā viņa garīdznieku kārta un klosteru dzīve būtu daudz augstāka un labāka, nekā parasto kārtu darbi un dzīve, kas rit saskaņā ar Dieva Vārdu. Turklāt viņi izdomā dažus īpašus darbus, kuri tiek nosaukti par opera supererogationis – tie ir neparasti lieli vai pārmēru ilgi darbi, kas viņiem šķiet daudz augstāki un brīnišķīgāki, nekā tie darbi, kurus prasa desmit baušļi. To pašu dara visi citi, kuri lielās ar īpašu garīgumu, palikdami ārpus īstās Rakstu mācības. Te jāpiemin gan turku Muhameds, gan jūdu Talmuds, gan arī mūsu pārkristītāju mācība, kas līdzīga abām iepriekš minētajām – tās visas māca novērsties no īstajiem darbiem un dzīves, kādu prasa un māca Dieva baušļi, lai sajūsminātos par liekulīgu svētumu, kas izpaužas īpašos darbos un izdomājumos, pelēku svārku valkāšanā, drūmā izskatā, vīna nedzeršanā, īpašā gavēšanā, ilgās un garās lūgšanās utt.

Tādēļ – es saku – te nevienam neklājas atdarīt muti, lai apmānītu ļaudis ar liekulīgu izturēšanos un lielu, izcilu darbu un svētuma maldugunīm; šie augļi jāparāda īstajā gaismā, kas ir Dieva Vārds, no kura mums jāmācās un jāzina, ko Dievs grib un kādu dzīvi Viņš atzīst par labu un pareizu. Un, to zinot, jāspriež, kāds ir labs koks un tā labie augļi, un otrādi – kāds ir nelāga koks, kas nevar nest labus augļus. Jo nav svarīgi, kas tev šķiet liels, skaists un tīkams; ja negribi tikt maldināts un pievilts, tev jādzird un jāzina, ko Dievs saka – kas ir pareizs, labs un Viņam tīkams.

Tas būtu sakāms, vispārīgā veidā runājot par viltus mācību augļiem, kuriem gan ir jauks izskats, bet kas pašos pamatos tomēr nav labi. Taču šādām mācībām ir arī citi augļi, kuri ir rupjāki un vieglāk atpazīstami. Un kristiešiem ir tāda priekšrocība, ka viņi tos sajūt pavisam skaidri, redzamā un taustāmā veidā, un viņi var būt pārliecināti, ka šādi augļi ir īsti raksturīgi velna mācībām un meliem.

Tas būtu sakāms, vispārīgā veidā runājot par viltus mācību augļiem, kam gan ir jauks izskats, bet kas pašos pamatos nav labi. Taču šādām mācībām ir vēl arī citi augļi, kuri ir rupjāki un vieglāk atpazīstami. Un kristiešiem ir tāda priekšrocība, ka viņi tos sajūt pavisam skaidri, redzamā un taustāmā veidā, un viņi var būt pārliecināti, ka šādi augļi ir īsti raksturīgi velna mācībām un meliem.

Jo ikvienam novirzienam ir bijusi vismaz viena vai vairākas lietas un artikuli, kuri ir acīmredzami nepareizi un atpazīstami kā velna meli, ko tie atklāti māca, sludina un aizstāv, it kā šie artikuli būtu kas pareizs un neapšaubāms, un tiem noteikti būtu jātic. Jo melu gars tomēr nespēj paslēpties tā, ka nevienā vietā nebūtu redzami viņa nagi, pēc kuriem iespējams pazīt un pamanīt plēsīgu vilku. Šādus piemērus vari redzēt visos novirzienos un sektās, pie visiem viltus sludinātājiem – kā mūsu laikos pie pārkristītājiem. Mums ir pavisam skaidrs, ka tie nemāca pareizi ne par Kristu, nedz arī par ticību un sakramentiem; Kristību viņi uzskata par vienkāršu, tukšu un nespēcīgu zīmi; viņi noniecina mutiski sludināto Vārdu un Rakstus, lepodamies ar īpašām atklāsmēm, kas saņemamas bez Dieva Vārda. Šie ļaudis apkauno un saplosa laulības kārtu, mācīdami, ka vīrs drīkst atstāt sievu, ja tā neapliecina ticību, kāda ir viņam, un ņemt sev citu sievu – vai par vairākas; viņi grib darīt visu mantu par kopīgu īpašumu, neatzīstot nevienu valdību, ja tā neapliecina viņu ticību. Savulaik manihejiešu novirziena ķeceri nodarbojās ar ļoti līdzīgām lietām.

Tā nu notiek, ka šādi sektanti parāda savu dabu, darīdami pavisam rupjas aplamības, pēc kurām var skaidri atpazīt viņu garu. Jo, mācīdami, ka valdībā drīkst būt tikai svēti kristieši – tas ir, tikai tādi, kuri apliecina viņu ticību – viņi jau ir atteikušies no jebkādas paklausības, gribēdami paturēt tiesības stāties pretī valdībai, jā, arī ar varu gāzt esošo valdību un ieņemt tās vietu, – kā to uzdrīkstējušies Tomass Mincers un Minsteres pravieši, kuri ir izmantojuši tieši šo pašu pamatojumu. Tāpat arī – ja viņi grib vienlīdzīgi sadalīt savās starpā visu mantu, pamest savas sievas un ņemt citas – tas nozīmē, ka šie ļaudis uzdrīkstas aizskart citu cilvēku īpašumu, laupīt un atņemt tiem visu, ko vien grib un var; tāpat arī – ka viņi uzdrīkstas atstumt savas sievas, kad vien paši to vēlas, lai ņemtu citas un pamestu arī tās, mainīdamies ar tām savā starpā, piekopdami netiklību un dzīvodami apkaunojošos netikumos. Redzi, tātad visā viņu mācībā un dzīvē parādās tikai ļauni, nederīgi, nelāga augļi, kuri arī nav noslēpjami, bet savā laikā neizbēgami nāk gaismā, tā, ka pēc tiem varam pazīt pašu koku.

Līdzīgus augļus noteikti atradīsi arī tur, kur tiek sludinātas visas pārējās mācības un ticības, bet nav skaidra Dieva Vārda. Es šeit negribu runāt par Muhameda Korānu, jo tajā pārlieku rupjās veidā atklājas acīmredzami, zaimojoši, apkaunojoši meli, turklāt tiek pieļauta atklāta slepkavošana, netiklība, laulības kārtas postīšana, nemaz nerunājot par visu pārējo negantību un krāpšanu. Tāpat būtu jārunā pārāk gari, ja es gribētu uzskaitīt visus pāvestības nelāgos augļus, par kuriem cituviet jau esmu pietiekami daudz runājis.

Es labprātāk klusētu par nedaudz smalkākām viņu mācības daļām – par to, ka viņi nav pareizi mācījuši desmit baušļus, uzlūkodami baušļu prasības tikai kā padomu, itin kā Dieva priekšā cilvēkam nebūtu pienākuma šīs prasības pildīt, ja viņš nevēlas būt pilnīgs un darīt kaut ko īpašu, kas sniedzas pāri parastajam mēram. Tāpat arī – ka viņi nav mācījuši pareizu mācību par Evaņģēliju un Kristus ticību, ko taču Baznīcā ir īpaši nepieciešams zināt un mācīt, lai sirdis iemantotu īstu, drošu mierinājumu. Viņi ar savu mācību ir vērsušies pret ticību un Kristus mierinājumu, tā, ka, ja arī viņi ticētu Kristum un būtu darījuši visu, kas jādara, viņiem tomēr vajadzētu šaubīties, vai tie būs iemantojuši Dieva žēlastību. Tāpat negribu runāt par to, cik acīmredzamu, apkaunojošu, nekristīgu negantību viņi ir izplatījuši un mācījuši ar savām misēm, nedzīvu svēto piesaukšanu, grēku atlaidēm un šķīstītavas meliem un krāpšanu. Taču tie visi ir šādi augļi, pēc kuriem varam nekļūdīgi pazīt koku; jo tās nav saldas vīnogas vai vīģes, bet tikai skābas, rūgtas meža plūmes vai sīki mežrozīšu augļi.

Bet palūkojies kaut vai uz pašām rupjākajām negantībām, kas nekādi nespēj pašas sevi izskaistināt – cik atklāti un nekaunīgi tās pretojas Dieva Vārdam; tā, piemēram: kad viņi sludina, ka bērni, tiklīdz tie nolemj kļūt par priesteriem, mūkiem vai mūķenēm, tiek atbrīvoti no veāku varas un paklausības viņiem; tāpat arī, kad, pretēji vecāku gribai, tiek apstiprināti vai atkal atcelti laulības solījumi; un tāpat – kad jauniem ļaudīm, kuri tiecas pēc priesterības vai klostera dzīves, tiek aizliegts doties laulībā, liedzot tiem cerību jebkad nonākt laulības kārtā, un tādējādi visa pasaule tiek piepildīta ar apkaunojošu, neaprakstāmu netiklību, netikumiem un kauna lietām, sasaistot dvēseles velna valgos un iemetot tās pazušanā. Tādēļ arī Sv. Pāvils 1. Tim. 4: 1 – 3 šādu augļu dēļ nolād laulības aizliegumu un nosauc to par velna mācību.

Vēl jo apkaunojošāk ir, ja šādas lietas notiek kristiešu vidū, turklāt viņi paši nekaunēdamies mēģina tādu rīcību aizstāvēt, lai gan viņu sirdsapziņas viņus apsūdz; vēl šodien sastopami tādi, kuri uzdrīkstas sacīt, ka viņu atklātā netiklība un apkaunojošā dzīve neesot tik liels ļaunums, kā tas, ka nabaga priesteris ņem sev sievu, lai nevajadzētu dzīvot netiklībā, ar netīru, apgrūtinātu sirdsapziņu. Jā, šos savus nelāgos augļus pāvesta piekritēji apstiprina, vērsdamies pret nabaga dievbijīgajiem, nevainīgajiem ļaudīm ar vajāšanām, slepkavošanu un asins izliešanu – tikai tādēļ, ka šie cilvēki devušies laulībā, vai arī tādēļ, ka ir lietojuši Sakramentu atbilstoši Kristus iedibinātajai kārtībai un nav pielūguši visus pāvesta melus un negantību, kas vēršas pret Dieva Vārdu. Turklāt šie pāvesta piekritēji vēlas, lai tiktu atzīts, ka viņi darījuši pareizi un ir saucami par kristīgās Baznīcas galvām vai vismaz par tās paklausīgajiem locekļiem; tos, kuri iebilst pret šādiem uzskatiem, viņi nolād kā visbriesmīgākos ķecerus, likdami tos iznīcināt ar uguni un zobenu.

Saki man, vai tie nav acīmredzami, viegli atpazīstami nelāga koka – īsti pretkristīgās mācības un varas, visas velna un elles indes samazgu bedres – sapuvušie augļi? Jo vai gan tā nav paša velna radīta sekta, kas, slēpdamās aiz Baznīcas vārda, nolād un slepkavo cilvēkus tikai tādēļ vien, ka tie sludina jeb apliecina Dieva Vārdu un rīkojas saskaņā ar to, tomēr pati grib tikt uzskatīta par tādu, kas arvien rīkojas pareizi. Jo Dievs taču nav pavēlējis vajāt un nonāvēt dievbijīgus, nevainīgus ļaudis, bet gribējis, lai visi viņus slavētu, godātu un darītu labu – īpaši tiem, kuri turas pie Dieva Vārda un pilda Viņa baušļus. Nav šaubu, ka īstā kristīgā Baznīca rīkojas tieši tā; tādēļ ikvienam kristietim ir itin viegli pazīt un izspriest, kas ir šādi gari; te nav vajadzīga nekāda īpaša prasme, nedz vēl kādi jautājumi un diskusijas – ir jāprot tikai atšķirt vārdu jeb labo slavu no augļiem.

Tā arī mums vajadzētu atbildēt uz pavesta piekritēju kliedzieniem un zaimiem, ko tie veltī mūsu mācībai, kuru tie, izmantodami šos pašus Evaņģēlija vārdus, grib nopelt tās augļu dēļ, secinādami, ka, ja jau mūsu pusē ir daudz tādu cilvēku, kuru dzīvēs redzami nelāgi augļi, tad arī pati mūsu mācība esot aplama un netaisna. Bet par nelāgiem augļiem viņi sauc to, ka mēs, atšķirībā no viņiem, negribam paklausīt pāvestam un ievērot visu viņa dekrētu un mūku mācību velnišķīgo smirdoņu, kas taču nav nekas cits, kā sapuvuša koka nederīgie augļi. Tās ir cilvēku sagudrotas blēņas, jā, velna mācība, kuras dēļ viņi mūs vajā un labprāt nonāvētu – visus, līdz pēdējam; viņi trako, ja viņiem izdodas ieraudzīt, ka arī mūsu vidū sastopami ļauni nelieši, kuri nedzīvo tā, kā vajadzētu, bet laupa, zog, pārkāpj laulību utt., vai arī daži no mūsu pulka, kas sākumā turējušies pie mums, vēlāk kļūst citiem par piedauzību, rada savus novirzienus un ķecerības.

Paši pāvesta piekritēji gan nav tā vērti, lai mēs uz viņu kliedzieniem atbildētu; jo mēs jau esam pietiekami pārliecinoši pierādījuši, ka ne viņu mācība, ne dzīve nav laba, kaut arī viņi paši to uzskata par īpašu svētumu – tie ir vieni vienīgi nelāgi augļi, jo viņu mācība ir pretrunā ar Dieva Vārdu. Turklāt viņi grib savu atklāto elku kalpošanu, melus un apkaunojošo dzīvi aizstāvēt kā pareizu un lielisku, tādēļ šie Evaņģēlija vārdi viņus jau ir nolādējuši kā sliktu, nederīgu koku – līdz ar visiem augļiem. Un mums nav jāpacieš, ka viņi, kas paši ir atklāti nolādēti, mēģina tiesāt mūsu mācību un tās augļus. Jo viņi nav tie, kas varētu un drīkstētu spriest tādu tiesu. Ja arī viņi pie mums atrastu daudz dažādu lietu, kuru dēļ mūs varētu nopelt, tie tomēr nedara neko citu, kā – meklē skabargu mūsu acī, negribēdami redzēt baļķi savā pašu acī.

Turpretī mēs visas pasaules priekšā varam apliecināt, ka mūsu mācība nav mūsu pašu sagudrotas blēņas vai sapņi, bet paši Raksti un skaidrais Dieva Vārds; mēs arī mācām, ka neko citu neklājas uzņemt, nedz arī kam citam ticēt kā lietām, kas būtu nepieciešamas pestīšanai. Te parādās arī labie augļi, kuri atbilst šai mācībai un ir saskaņā ar mūsu Kristību un ticību; jo mēs uzskatām un zinām, ka, Kristībā šķīstīti ar Kristus asinīm, iemantojam grēku piedošanu un Dieva žēlastību; un šādā ticībā saņemam arī sirdsapziņas mieru un prieku, ka varam pretoties grēka un nāves draudiem, paši savām acīm redzēdami, ka – paldies Dievam! – daudzas dievbijīgas sirdis mirst šādā ticībā un paturēdamas šo mierinājumu, tā, ka šie ticīgie ar savu apliecību un nāvi apliecina šo ticību. Tas ir Svētā Gara un ticības auglis.

Tāpat mēs mācām, ka ikvienam ir jādzīvo savā kārtā un jārīkojas saskaņā ar Dieva Vārdu un pavēli – jāsargājas no grēkiem, jāpaklausa Dievam, jādzīvo tikumībā, pacietībā utt., jākalpo tuvākajam, darot viņam tikai labu. Šāda mācība pati par sevi nekādā ziņā nevar nest nelāga augļus – tā nevienu nevar apgrēcināt un vismaz dažiem ar tās palīdzību jālabojas. Ja tomēr ne visi dzīvo atbilstoši šai mācībai, un arī mūsu vidū ir sastopami daudzi ļauni, nepateicīgi viltus kristieši, tur nevar vainot Evaņģēliju; jo tas nedod ļaunumam vaļu, bet aizkavē to. Bet nelaime ir tāda, ka velns sēj savu nezāli labās sēklas vidū – kā viņš to arvien ir darījis patiesajā Baznīcā, pie Dieva bērniem. Taču tādēļ jau labā sēkla un tās augļi – tas ir, Dieva Vārds un īsti kristieši – nekļūst ļauni; gluži kā laba ābele nekļūst slikta tādēļ vien, ka kukaiņi un to kāpuri sabojā dažus ābolus. Citādi tev vajadzētu nopelt un atmest arī Kristus un apustuļu mācību – tādēļ vien, ka arī viņu vidū ir bijis Jūda, un daudzi no apustuļu skolniekiem ir kļuvuši par viltus apustuļiem un dažādu novirzienu iedibinātājiem, – kā Sv. Pāvils 2. Tim. 3: 4 jau iepriekš ir pravietojis, ka no viņu pašu vidus nāks aplamību sludinātāji; un Sv. Jānis 1. Jņ. 2: 19 par tādiem runādams, apliecina: “No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši.”

Tādēļ aplami ir vainot Evaņģēliju pie tā, ka to cilvēku vidū, kuriem Evaņģēlijs tiek sludināts, rodas novirzieni un sektas, un daudzi izmanto Evaņģēliju nelietīgi. Lai gan mums – tāpat kā Sv. Pāvilam savās draudzēs – nākas to paciest, tomēr mēs šādas lietas neattaisnojam un neatbalstām, bet nosodām un cenšamies novērst, cik vien tas ir iespējams, lai vērstu visu par labu vai vismaz nošķirtos no tā, kas pretējs svētīgajai mācībai. To nedara un nespēj darīt ne pāvesta piekritēji, ne citas sektas, kuru mācības pašas par sevi nav labas, nedz godīgas, tādēļ arī nevar nest labus augļus.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.

Tas ir tieši tas pats, ko Kristus tikko jau sacījis – ka nevienam nav jāpievērš uzmanība tam, ar ko sludinātāji lepojas, lietodami skaistus, svētus vārdus, runādami par Dievu, Kristu, Dieva Valstību, Dieva godu, dievkalpošanu utt. Jo, to darīdami, viņi tikai ar vārdiem saka: Kungs! Kungs! Bet ir jāraugās, ko saka un prasa pats Kristus. Jo tam, kurš grib nonākt Debesu Valstībā jeb Dieva Valstībā, ir ne tikai jāsaka un jāpiemin šie vārdi, bet arī jādara tas, ko Dieva prasa darīt Viņa Valstībā.

Bet, ja mums jādara Dieva prāts, tad ir nepieciešams skaidri zināt, kāds tas ir un kā to pildīt. To mums nevar mācīt mūsu pašu prāts un domas; citādi jau visi cilvēki, arī turki un pagāni, zinātu Dieva prātu, un ikviens sektants varētu saukt par Dieva prātu visu, kas viņam pašam patīk, – kā līdz šim mācījuši mūki, apgalvodami, ka Dieva prāts, kas ievedīs tevi Debesīs, ir – lai tu valkātu pelēku kapuci, pielūgtu Sv. Kristofu, Francisku, Barbaru un citus svētos.

Tādēļ, lai zinātu Debesu Tēva prātu, mums jāuzklausa tikai Dieva Vārds; tas mums atklāj un rāda, kāds ir Dieva Tēva prāts. Visupirms, Viņš ir sūtījis pasaulē savu vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš, mirdams par mūsu grēkiem, gūtu mums samierinājumu ar Dievu, lai ar savām asinīm mūs šķīstītu un darītu svētus – neatkarīgi no mūsu nopelniem. To Viņš licis ar Evaņģēlija vēsti pasludināt ikvienam cilvēkam, un prasa, lai tu tam ticētu un šo vēsti uzņemtu. Tā arī pats Kristus Jņ. 6: 40 skaidri saka: “Tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība…”

Otrkārt, kad esam saņēmuši šādu žēlastību un pestīšanu, kristīti Kristus Vārdā un ticam, Viņš grib, lai dzīvojam paklausībā Dievam un darām to, kas mums pavēlēts desmit baušļos, palikdami katrs savā kārtā, lai mēs apliecinātu, godātu un izplatītu Dieva Vārdu, vairītos un bēgtu no grēka, būtu labprātīgi, pacietīgi, tikumīgi, šķīsti, lēnprātīgi, patiesīgi, uzticami utt.

Dievs grib, lai mēs to ne tikai sakām un sludinām ar savām mutēm, bet – lai tas nāktu no sirds un parādītos arī darbos. Tādēļ – kas to nedara vai māca, tic un dara kaut ko gluži citu, tam jāzina, ka viņš nav darījis Dieva prātu un ir saņēmis savu spriedumu: viņam nav vietas Dieva Valstībā, jo viņš ir bez ticības un mīlestības. Šādam cilvēkam nepalīdzēs lepošanās ar Kristu un tas, ka viņš it kā ir daudz kalpojis Kristum, daudz sludinājis un darījis lielus brīnumus. Turpretī, ja tu dari Dieva prātu, labprāt klausies Dieva Vārdu un tam tici, dzīvodams paklausībā, dodams godu Dievam un darīdams labu tuvākajam, tad, ja arī kādreiz esi paklupis, tomēr atkal celies augšā un esi gatavs atgriezties, nevis spītīgi censties aizstāvēt savu grēku un pretoties Dieva Vārdam vai vajāt savu tuvāko, tad vari droši un priecīgi teikt Dieva priekšā: “Kungs! Kungs!” zinādams, ka Dievs tev dāvājis Debesu Valstību. Ja arī pasaule tevi tādēļ lamā un nolād, pat ja tā tevi izraida kristīgās Baznīcas vārdā – lai tas tevi nebiedē. Jo šeit tu dzirdi, ka Dievs negrib redzēt tavu lepošanos, nedz dzirdēt, kādus vārdus tu saki, saukdams: “Kungs! Kungs!”, bet meklē darbus un augļus, vaicādams pēc tā, kurš dara Dieva prātu. Tad nu spried pats un, ja negribi tikt pievilts, novērtē pareizi katru mācību un dzīvi, ar ko ļaudis lepojas, piesaukdami Dieva Vārdu.

Es pats esmu sastapies ar daudziem šādiem gariem – šai vietā runāšu pats no savas pieredzes – kuri ir mēģinājuši ar augstiem, brīnišķīgiem vārdiem aizvest mani pa citu ceļu un dažkārt izlikušies tik meistarīgi, ka tiem jau gandrīz ir izdevies panākt savu, un, ja es nebūtu uzmanījies, tad būtu aizklīdis maldu ceļos. Un šādos brīžos neesmu varējis darīt neko citu, lai paliktu nepievilts un atspēkotu šo velna māžošanos, kā vien – atcerēties, ko pravietis Dāvids māca Ps. 119: 105: “Tavs Vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” Tā nu es steidzos pie šīs gaismas, kas man māca, kāds ir Dieva prāts, un pretstatīju to visu lielībnieku un tukšo runu meistaru garīgumam, izdibinādams, vai viņu mācības ir saskaņā ar skaidro desmit baušļu un Kristus ticības mācību. Ja es neredzēju, ka šīs mācības saskanētu, tad drīz vien atraidīju šādus sludinātājus, atbilstoši šai Kristus pamācībai, atzīdams tos par sapuvuša koka sliktajiem, nederīgajiem augļiem. Tāpat jādara arī tev – paliec pie šīs drošās mērauklas, kura ļauj izvērtēt visas mācības, tas ir – pie Dieva Vārda un pavēles, tad nevarēsi maldīties, nedz kļūdīties, un spēsi atspēkot visus viltus garu apgalvojumus. Jo Kristus, teikdams, ka Debesu Valstībā nāks ne tas, kurš saka: “Kungs! Kungs!”, bet tas, kurš dara Debesu Tēva prātu, norāda uz Dieva Vārdu – lai mēs zinātu, ka īsti, labi augļi ir tikai tie, kuri nāk no šī Vārda.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.