337. Cik daudz un dažādas ir biktis?


VII svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. [Mk.8:1-9]

Dieva vārds ir varens un spēcīgs. Tas tā spēj aizgrābt cilvēku, ka tas aizmirst pilnīgi visu un vēlas tikai klausīties, klausīties un klausīties. Tās ir varenas alkas, izsalkums un slāpes pēc patiesības, ko var remdēt vienīgi Kristus Evaņģēlijs. Šīs dievišķās alkas ir kaut kas pilnīgi pretējs tai remdeni vienaldzīgajai pasaules attieksmei, kas pret visu izturas ar paēduša, pārsātināta cilvēka gurdenu miegainību. Arvien dziļāk un dziļāk šajā laiskajā, uz izklaidēm un uzdzīvi orientētajā snaudā grimst Rietumu pasaule. Tāpat kā pirms daudziem gadu simteņiem Romas impērijas norieta laikā, ļaudis alkst tikai pēc maizes un izpriecām. Turpretī Dieva vārds tiek uztverts ar tik dziļu, dziļu vienaldzību, ka tas vairs nerada rietumu cilvēkā neko no tā aizrautīguma, kas savulaik tam lika celt katedrāles, radīt brīnišķīgas gleznas un mūziku, veidot garīgu kultūru.

Arvien dziļāk snaudā grimst tautas, kuras reiz dzīvoja no Dieva vārda, līdz beidzot garīgā nāve tās ieaijās mūžīgas pazušanas miegā. Patiešām traģiska ir velnišķā izrāde, no kuras pēdējiem cēlieniem vienu ir lemts vērot arī mums.

Sen pagājis un aizmirsts ir laiks, kad cilvēki caurām dienām pulcējās ap bīskapa Augustīna sēdekli, lai klausītos dižā rietumu garīgā tēva sludināto Vārdu; sen pagājis ir laiks, kad studenti alka nokļūt mazajā Vitenbergā, lai tās jaundibinātajā universitātē varētu klausīties Dieva Vārda doktora Mārtiņa Lutera lekcijas; tuvāks mūsdienām ir laiks, kad Pauls Gerhards un Sebastians Bahs Evaņģēlija mācību spēja ietērpt neaizmirstamos dziesmu vārdos un mūzikā. Tomēr no visiem šiem dižajiem baznīcas vēstures laikmetiem mūsdienās ir palikušas vairs tikai atmiņas. Tās ir atmiņas, ar kurām mūsdienu cilvēks vairs nezina, ko īsti iesākt.

Viņš sen vairs nespēj saprast, ka Augustīna, Lutera un citu patiesu Evaņģēlija sludinātāju balss ir bijusi tā paša Gana balss, kura pirms 2000 gadiem pulcēja ļaudis tālajā Romas impērijas provincē Galilejā, lai paēdinātu un padzirdītu garīgi izsalkušos un izslāpušos. Mūsdienu cilvēks vairs nejūt šīs garīgās slāpes un izsalkumu un tādēļ nedzird sava Gana balsi. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka viņam trūkst dzīvības. Slāpes un izsalkums ir dzīva un vesela cilvēka pazīme, bet apetītes trūkums ir raksturīgs slimajam un mirstošajam. Savā nesaudzīgi tiešajā un skaudrajā pravieša valodā šo stāvokli ir aprakstījis dižais Jesaja: “Būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši.” [Jes.59:10]

Kāpēc tas tā ir noticis ar baznīcām, sabiedrību, kultūru un pa daļai arī ar mums? Kāds ir iemesls tam letarģiski dziļajam garīgajam miegam, kas rietumu pasauli tver nāves skavās?

Jau vairākus gadsimtus rietumu cilvēka galvenā rūpe ir nevis viņa dvēsele, bet miesa un miesas vajadzības. Jau vairākus gadsimtus mūsu uzmanības centrā ir nevis Dieva vārds, bet nauda un bauda. Tieši tādēļ mēs dievinām mūsdienu tehnoloģijas, ka tās mūs sola apgādāt gan ar maizi, gan izpriecām. Visiem iespējamiem līdzekļiem mēs vēlamies lutināt savu miesu, bet dvēsele ir lemta bada nāvei. Mūsdienu rietumu kultūra ir galēja materiālisma kultūra, un šo kultūru arī mēs šeit Eiropas austrumos tagad iezīžam sevī līdz ar mātes pienu. Pat lielākā daļa it kā garīgo centienu mūsdienās patiesībā vairs nav garīgi, jo tie ir balstīti nevis Dieva vārdā, bet neīstas, viltus reliģijas interesēs, kas tiecas atjaunot vienīgi baznīcu ārējo ietekmi, tās sociālo lomu un institucionālo varu. Raugoties uz mūsdienu eikumeniskajiem un citiem reliģiskajiem centiem, rodas priekšstats, ka Debesu valstība ir tiešā veidā saistīta ar dažādu reliģisku organizāciju vadošajām kliķēm, kuras, jo dziļāk pagrimušas, jo skaļākos vārdos sevi sauc. Tā ir viena no garīga pagrimuma un pēdējo laiku būtiskām pazīmēm, ka Dieva valstība tiek saistīta nevis ar Viņa Vārdu, bet amatiem, nosaukumiem, ārējām struktūrām, organizācijām un grupējumiem. Arī tas ir materiālisms. Tā ir tikpat dziļa, cik naiva un nepamatota ticība visam materiālajam – ticība tam, ka cilvēks dzīvo vienīgi un tikai no maizes vien.

Lai kā arī zinātnieki, domātāji, politiķi un sociālie darbinieki ir centušies izskaidrot un pamatot šādu pasaules skatījumu kā saprātīgu un loģisku, tomēr arvien skaidrāk atklājas, ka tas nav iespējams. Arvien skaidrāks kļūst tas, ka materiālistisks pasaules redzējums patiesībā ir neprātīgs, akls reliģisks surogāts, kur Dieva vietā tiek pielūgta Viņa radītā pasaule, kur cilvēks dievina savas fiziskās dziņas, kur reliģijas vietu ieņem šo dziņu apmierināšana. Mūsdienu rietumu cilvēka slāpes un izsalkums ir neremdināmas alkas pēc naudas, varas un seksa. Patiesību sakot, cilvēce ir pārgurusi no darba, pūliņiem un centieniem, lai to visu nopelnītu un apreibusi no varas, seksa un naudas šķiešanas trakuma.

Tomēr ar mūsdienu pasauli nav noticis nekas jauns un neparasts, lai gan daudziem patiktu to tā redzēt. Viss, kas ar cilvēku noticis ir tas, ka sekulārais – laicīgais rietumu cilvēks ir atkritis no kristīgās ticības un atgriezies pagānismā ar tā materiālistisko pasaules redzējumu, jo visi pagānu dievi ir materiālas dabas dievi, darināti no malkas pagales vai izlieti no rūdas. Valdnieks visu šo dievu vidū ir cilvēka vēders. Kā milzīgs elks tas ir piebāzts pilns ar visu iespējamo, kamēr dvēsele bez Dieva vārda cieš nebeidzamas bada sāpes un mokas. Visos iespējamos veidos rietumu cilvēks ir centies sevi atbrīvot no Dieva vārda, to noniecinot, izsmejot, kritizējot. Tā viņš ir paveicis visbaismīgāko un grandiozāko garīgo pašnāvību, kādu vien pazīst vēsture. Mocījuši, mērdējuši badā, situši, izsmējuši un vajājuši mēs esam savu dvēseli un vienīgo, kas spēj dot tai dzīvību – Dieva Vārdu. Tas ir padarījis kādreiz dziļi kristīgo Eiropas tautu dzīvi par nožēlojamu verdzību vēderam.

Šīs dienas evaņģēlijā un pieminētajos baznīcas vēstures laikos, mēs vērojam pretējo ainu: cilvēki aizmirst savas fiziskās vajadzības, lai klausītos sava Radītāja vārdus, un žēlsirdīgais Kristus parūpējas, lai viņiem netrūktu maizes. Viņš dara tā, kā Viņš ir apsolījis, aicinādams mācekļus dzīties pēc debesu valstības un viņas taisnības un apsolīdams pats piemest visu pārējo, kas nepieciešams.

Tieši to mums grib iemācīt šīs dienas evaņģēlija stāsts – klausīties Dieva vārdu kā vislielāko dārgumu, uztvert to kā mums visvairāk nepieciešamo, neizturēties pret to vienaldzīgi nievājoši un kritiski. Tad pats Dievs mums dāvās visu pārējo un turklāt mūžīgo dzīvību.

Bet vai tas nav naivs ideālisms? Vai nenotiks tā, ka mēs paliksim ar tukšu vēderu, jo no Dieva Vārda taču nepaēdīsim? Nē, cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz mantas. Cilvēks dzīvo no Dieva vārda, kas nes dzīvību un svētību, turpretī maldīga materiālistiska ticība nes iznīcību un nāvi. Sava vārda klausītājiem Dievs arvien dos svētīgu iztikšanu. Viņa sirds arvien iežēlosies par saviem bērniem, un Viņš parūpēsies, lai tiem būtu gan ēdiens, gan dzēriens, gan mājas un drēbes. Turklāt tas viss, Dieva vārda klausītājiem kalpos par svētību. Tie varēs to priecīgi un ar pateicību baudīt, slavējot savu laipno Debesu Tēvu. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.