187. Ar kādiem vārdiem ticības apliecība izsaka Jēzus pazemības stāvokļa dažādos brīžus?


Vienlīdzīgāki par citiem

Uzreiz jāsaka, ka Hieronīma kalpošanas amata izpratnei bija liela nozīme luteriskās reformācijas laikā. Savu “Deviņdesmit piecu tēžu skaidrojuma” divdesmit otrajā tēzē Luters paziņoja, ka Sv.Gregora laikā (590-604) Romas baznīcas jurisdikcijā nav atradušās citas baznīcas, katrā ziņā ne Grieķijas baznīca. Johans Eks uz to atbildēja ar trīspadsmit tēzēm, no kurām pēdējā aizstāvēja pāvesta augstāko varu un oponēja Lutera 22.tēzes skaidrojumam.


“Leipcigas debašu” trīspadsmitajā tēzē Luters atbild: “Romas pontifu pēdējo četru gadsimtu nežēlīgie lēmumi cenšas pierādīt, ka Romas baznīca ir pārāka par visām citām. Pret šiem lēmumiem nostājas vienpadsmit gadsimtu vēsture, dievišķo Rakstu liecības un Nīkajas koncila, vissvētākā no visiem konciliem, lēmumi.” Nedaudz tālāk viņš pievieno šīs tēzes skaidrojumu ar nosaukumu “Resolutio Lutheriana super propositione sua decima tertia de potestate papae (per autorem locupletata)”. Šis skaidrojums lielā mērā bija balstīts uz Sv.Hieronīma darbiem. Pamatojoties uz viņa vēstuli Evangelam un Pāvila vēstules Titam komentāru, Luters nonāca pie secinājuma, ka bīskapus un pāvestu nav jāuzskata par īpašām kārtām, jo viņiem nepiemīt nekādas dievišķas tiesības.

1537.gadā Luters publicēja “Einer aus den hohen Artikeln des papstlichen Glaubens, genannt Donatio Constantini”. Luters šeit lieto Hieronīma argumentāciju, lai parādītu, ka priesteris un bīskaps ir viens un tas pats; ka viens no prezbiteriem tika izvēlēts par bīskapu tādēļ, lai izvairītos no šķelšanās; ka Romas baznīcai ir tāda pati vara kā visām pārējām baznīcām; visās baznīcās, tai skaitā arī Romā, bīskapa amatam ir vienāda vara; arī Hieronīms dēvēja Augustīnu par “tēvu”; ja reiz patiešām ir pastāvējis Donatio Constantini, tad kā par to varēja nezināt Hieroanīms, Romas baznīcas priesteris un pāvesta sekretārs?

Iepriekš sacītais liek Luteram secināt, ka arī Hieronīms būtu jāuzskata par herētiķi, jo viņš atmasko pāvesta melus. Ko gan Hieronīms sacītu tagad, redzot, ka pāvests ir laupījis varu ne tikai citiem bīskapiem, bet arī ķēniņam un laicīgajām varas iestādēm, paaugstinot sevi pār tām, jā, pat pār visu pasauli? Vai Hieronīms vai kāds cits baznīctēvs, varēja iedomāties, ka pāvests atteiksies uzklausīt gan baznīctēvus, gan koncilus un paaugstinās sevi pār tiem visiem? Turklāt pāvests vēl paaugstina sevi pār Rakstiem, sakot, ka tie saņem autoritāti no viņa, nevis otrādi. Tādējādi viņš saka: “Es vienīgais esmu Ķeizars, Kungs un Dievs.” Tā Hieronīms mums palīdz saskatīt, ka pāvests ir “pats velns ar savu māti”, nobeidz Luters.

Pēc Špeieras reihstāga 1554.gadā, kurā imperators Kārlis V bija spiests ievērojarni piekāpties vācu protestantu firstu priekšā, cīņa starp pāvestu un imperatoru sasniedza kulmināciju.[62] Luters, iespējams, nojauta, ka viņam vairs nav atlicis daudz laika, ko dzīvot, tādēļ ar savu darbu “Pret Romas pāvestību, velna iestādījumu” viņš izteica galīgu nosodījumu savam mūža ienaidniekam. Šeit viņam atkal ievērojami palīdzēja Romas prezbiteris, kādreizējais pāvesta Damasija sekretārs, Romas katoļu baznīcas svētais, mūks Hieronīms.

Ikviens Lutera vārds šeit ir trieciens Romai. Vispirms viņš to apvaino neticībā, Dieva necienīšanā un neizpratnē par to, ko nozīmē priestera amats. Tad viņš turpina:

“Jūs un jūsu bērni pieļaujat šausmīgu nešķīstību, jo jūsu galma kardinālu, sodomistu un hermafrodītu, dzīves ir tik briesmīgas, ka viņu priekšā trīc un dreb debesis un zeme. Jūs to labi redzat, dzirdat un zināt, un tomēr nenieka par to nesakāt, nevienu nesodāt un neko nemaināt, bet smejaties un tīksmināties par to.”

Un šāds sodomistu pāvests vēlas apsūdzēt imperatoru grēkos! Luters izsaucas:

“Bet nu nāk šis hermafroditu bīskaps un sodomistu pāvests, tas ir, velna apustulis, un ceļ iebildumus pret imperatoru Kārli; tieši tāpat kā arī Dievu Svētajos Rakstos viņš mēģina padarīt par nelieti. Viņš grib iztēlot, ka imperators ir liels grēcinieks, jo miera labad ir atcēlis Vormsas ediktu un vēlas sasaukt valsts padomi.

Vēl viens šausmīgs pāvesta pārkāpums ir tas, ka viņš sludina grēku un lāstus tur, kur Dievs tos nemaz nesaskata, kā. to var redzēt visā šajā viņa dekrētā. Un tam par iemeslu ir tas, ka, kā saka juristi, viņš ir laicīgs dievs, tādēļ tas, ko debesu Dievs uzskata par tikumu un nevainību, viņam ir jāpasludina par grēku un tu.

Tādējādi šis sodomistu pāvests, šis visu grēku dibinātājs un kungs, vēlas nogrūst visus grēkus un lāstus uz imperatoru Kārli, lai ari pats labi zina, ka viņa nelietīgā mēle nekrietni melo.”

Šie bezkaunīgie ļaudis, “nolādētie nelieši, grib pārliecināt pasauli, ka viņi ir [uzskatāmi par] baznīcas galvu, visu baznīcu māti un ticības skolotājiem.” Ir pārliecinoši pierādījumi, kuri atspēko viņu melus, ka Romas bīskaps ir visu bīskapu galva un Romas baznīca ir augstāka par pārējām baznīcām. Sv.Hieronīms saka:

“Visi bīskapi ir vienlīdzīgi, visi kopā tie ir mantojuši apustuļu troni, proti, gan mazu pilsētu, tādu kā Engubijas, gan Romas bīskaps, gan Rēģijas, gan Konstantinopoles, gan Tēbu, gan Aleksandrijas bīskapi.

Viens par otru tie ir augstāki vai zemāki vienīgi tādēļ, ka viena bīskapija var būt bagātāka vai nabadzīgāka par otru. Citādi tie visi ir vienlīdzīgi, visi ir apustuļu pēcteči.”

Tādēļ pāvestam un viņa ļaudīm tas būtu jāzina, un būtībā:

“viņi labi zināja, ka Sv.Kiprians, Augustīns, Hilarijs, Mārtiņš, Ambrozijs, Hieronīms, Dionīsijs un daudzi citi svēti bīskapi visā pasaulē neko nezinātu par pāvestību, ja vien nebūtu pakļauti Romas baznīcai.”

Ir ari pierādījumi tam, ka pāvests zina, ka to ir rakstījis Sv.Hieronīms, “tas ir rakstīts viņa dekrētā, kā mēs to lasām C.XCIII.” Tomēr “pāvests uzdrošinās tīk nekaunīgi un zaimojoši melot šajā sakarībā un krāpt visu pasauli.” Jā, tie patiešām ir meli un zaimi, ja viņi joprojām pretendē uz savu pārākumu pār citiem, jo “viņi labi zina, ka viņu pusē nav neviena paša Dieva vārda. Tomēr viņi ir tik šausmīgi, tik bezkaunīgi āmurgalvas, ka apzināti ir ieviesuši pretīgo, zaimojošo un bezdievīgo pāvestību, neskatoties uz savas sirdsapziņas, visas pasaules un visu Rakstu skaidrām liecībām un piekodinājumiem.”

Nav grūti pārliecināties, ka daļu no šīs “skaidras liecības” ir sniedzis arī Hieronīms. Šis Hieronīma tēzes bija ārkārtīgi noderīgas Luteram, kas tās bieži citēja. Un tas nebija raksturīgs tikai kādam noteiktam viņa attīstības posmam, bet gan turpinājās visu viņa darbības laiku. Hieronīma rakstos Luters rada būtisku pamatojumu savai nostājai pret Romas un tās Svētā krēsla viltus autoritāti. Tas bija viens no tiem senbaznīcas argumentiem, kas pamudināja viņu atzīt pāvestības antikristīgo raksturu. Mēs, protams, varam nepiekrist Lutera polemikas stilam, lai, gan zinot vēsturisko situāciju, to var labi saprast, taču viņa slēdzieni ir pamatoti Svētajos Rakstos, un tos apstiprina ari baznīctēvu liecības.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.