286. Kas ir kārdināšanas?


Vēsturiskā situācija lestadiānisma šūpulī

XIX gadsimta četrdesmitajos gados pašā attālākajā Eiropas ziemeļu daļā, Zviedrijas Lapzemē, iesākās lestadiāņu atmodas kustība. Sākumā tā izplatījās Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā un ASV, nedaudz vēlāk Igaunijā. un Krievijā. Kustības šūpulis tika kārts Kāresuvanto draudzē, Munio upes ielejā, apmēram 250 jūdzes uz ziemeļiem no Tornio, tātad, aiz Polārā loka. Būdama vistālāk ziemeļos izvirzītā Zviedrijas Valsts Baznīcas draudze, tā atradās tundras apvidū, kur vairs nebija mežu, un vienīgie sastopamie koki bija bērzi un vītoli. Īpaši pievilcīgu skarbo ziemeļu ainavu darīja augstie arktiskie kalni, kuru dēļ Lestadiuss dzimteni sauca par “Ziemeļu šveici” un “Lapzemes paradīzi”, lai gan tā ir skatāma tikai caur “moskītu mākoņa elli”.

Lapzemē ir daudz ezeru un purvu, bet kalnu nogāzes šķeļ dziļas upju gultnes un gravas. Klimats ir ļoti bargs. Ziemas – garas un aukstas, bet īsajās vasarās sarodas tik daudz odu, ka dzīve kļūst grūti panesama ne tikvien cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Apstrādājamās zemes praktiski nav, toties ir liela meža zvēru, putnu un zivju bagātība. Lapzemes pamatiedzīvotāji ir lapi, bet tikpat lielā daudzumā sastopami somi, zviedri, norvēģi, mazāk ir krievu. Lapu valoda dalās vairākos dialektos, kuri tik ļoti atšķiras viens no otra, ka, piemēram, ziemeļu rajonos dzīvojošajiem grūti saprast dienvidniekus, un otrādi.

Zeme ir reti apdzīvota. Kāresuvanto draudzē 5673 kvadrātkilometru lielu apvidu apdzīvoja tikai 809 iedzīvotāji. Tātad, 14 uz katriem 100 kvadrātkilometriem. Tā bija vienīgā Zviedrijas draudze, kur vairākums draudzes locekļu bija lapi, skaitā apmēram seši simti, bet pārējie – somu ieceļotāji, kuri iepriekšējos gados bija devušies kolonizēt Polārā loka apgabalu. Vairums no tiem, sajaucoties ar vietējiem lapiem, kļuva par zvejniekiem un medniekiem, kuri ar grūtu darbu pelnīja dienišķo maizi. Zviedru un somu ieceļotājiem līdzi nāca degvīna tirdzniecība un krāpšana. “Pat ierēdņi bija negodīgi. Sākot ar mācītājiem, tie, galvenokārt, bija izvirtuļi un dzērāji, kuri ziemeļu vientulībā nolaidās līdz savas apkārtnes līmenim”.

Lapu vidū, kā to vienprātīgi atzīst vēsturnieki, valdīja drausmīgs posts un samaitātība. Dzēra ne tikai vīrieši, bet arī sievietes. Bieži tās piedzērās tiktāl, ka viņu mazajiem bērniem atlika tikai bļaujot rāpot apkārt savām dzērumā apdullušajām mātēm, līdz nāve tos ņēma savā ziņā. Daudz bērnu mira saindējoties ar mātes pienu. Savās atminās mācītājs Ātu Laitinens raksta, ka “dzeršana, šis dabas bērnu netikums, bija atņēmis tiem jebkuru pašcieņu un pieklājību. Netīri un riebīgi smirdoši, piedzērušies lapi gulēja savu suņu vidū pie baznīcas vai tirgus laukumā, kur tie bija sapulcējušies. Briežu zagšana, amoralitāte, meli, krāpšana un likumības trūkums bija tik ierasta lieta, ka viņi pat nespēja izšķirt, ka tas ir ļaunums. Ar alkohola palīdzību viskija tirgotāji piekrāpa un pakļāva šos vārgos un zemi attīstītos cilvēkus, kuri izskatījās pagrimumam un izmiršanai nolemti.”

Lai gan darbojās baznīcas un pastāvēja zināma kultūras ietekme, daļēja lasīt un rakstīt prašana, tomēr blakus tam ikdienišķa parādība bija burvestības un elku upuri. Dažādu buršanas mākslu pārvaldītāji baudīja lielu cieņu apkārtējo iedzīvotāju vidū, kuri dzīvoja dziļā saistībā ar noslēpumaino garu pasauli. šo spēku iespaidā lapi bieži atradās transam līdzīgā stāvoklī.

Baznīcas ietekme bija neliela. Galvenā. problēma – garīdznieku trūkums, kā arī vietējo valodu un apstākļu nepazīšana. Sprediķoja galvenokārt zviedru valodā, kuru lapi parasti nesaprata. Tulki bija slikti un, tajos retajos gadījumos, kad to izglītības līmenis bija pietiekošs, grūtības radīja atbilstošu vārdu trūkums lapu valodā. Lielo attālumu dēļ baznīcas apmeklēja reti. Pamācības, kuras tur varēja dzirdēt, neaizsniedza klausītāju sirdis. Tās bija abstraktas un pārāk teorētiskas, lai varētu atstāt kādu ietekmi uz neizglītotajiem klausītājiem.

Neraugoties uz šo bēdīgo stāvokli, Lapzeme bija pieredzējusi jau vairākas atmodas kustības. Tā, 1750-tos gados, notika ar Morāvijas brāļiem saistīta atmoda. Tā parādīja, cik lielas bija pagānismā iestigušo novadu ilgas pēc garīgās brīvības. “Tik liels bija izsalkums pēc Dieva Vārda, ka mums vajadzēja katru dienu noturēt trīs dievkalpojumus”, raksta kāds no šī atmodas laika lieciniekiem.

Jauns atmodas vilnis pār Tornio ieleju nāca 1770-tajos gados. To izraisīja vikāra Īzaka Grapes un viņa palīga mācītāja Nila Viklunda darbība. Kustība bija samērā plaša un sniedzās pāri Tornio ielejas robežām. “Daudzi tika vesti pie glābjošās Pestītāja atziņas un svētītas sadraudzības ar Viņu”. No šīs atmodas izveidojās kustība saukta “Lūdzēji”. Viņi uzsvēra lūgšanu un uzskatīja, ka ir svarīgi, lūdzot atrasties uz ceļiem. Tie izzuda, un atkal no jauna parādījās ap 1840.gadu. Blakus “Lūdzējiem” izveidojās cita grupa – “Lasītāji”. Viņi īpašu vērību piegrieza Lutera darbu lasīšanai. Lai gan ir maz ticams, ka minētās kustības ietekmējušas nomaļo Kāresuvanto draudzi, tomēr pilnīgi iespējams, ka Lestadiusa māte, savu dziļo dievbijību un pazemību mantojusi kādā no šīm atmodām.

Šķiet, ka šīs atdzimšanas kustības bija pietiekoši plašas un dziļas, lai atstātu pa dzirkstelei atsevišķos cilvēkos. Tomēr, lai tās pārvērstos liesmā, kura nestu dzīvību iznīcībai nolemtajai lapu tautai, bija vajadzīgs cilvēks, kurš viņus mīlētu, saprastu viņu valodu, pazītu viņu sirdis, vajadzības un rūpes. Bija vajadzīgs cilvēks ar lielām gara spējām un talantu, kas ļautu tam nolaisties līdz šo nabaga ļaužu līmenim un uzrunāt viņus tiem saprotamā veidā. Kā šāds cilvēks nāca Larss Levi Lestadiuss.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.