81. Kādam prātam mums ir jābūt pret savu tuvāko?


Vēsts par krustu

“.. mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” [1.Kor.1:23]

Vēsts par krustu


Ir iesācies Kristus ciešanu piemiņas laiks, kad draudze savā dzīvē un sludināšanā īpaši dziļi nododas mūsu ticības galvenā notikuma – Jēzus Kristus ciešanu un nāves – apcerei. Jo šī notikuma spēkā no mūsu krustā sistā Pestītāja caur Evaņģēliju uz mums plūst grēku piedošana un mūžīgā dzīvība. Tāpēc Evaņģēlijs tiek saukts par krusta vēsti un apustulis Pāvils 1.vēstulē korintiešiem raksta: “Jo vēsts par krustu .. mums, kas topam izglābti, ir Dieva spēks.” [1.Kor.1:18]

Šo Jēzus ciešanu un nāves īpašo nozīmi baznīca ir sapratusi visos laikos. Senajā Apustuļu ticības apliecinājumā visa Viņa dzīve ietverta dažos vārdos: “.. piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts.” Netiek pieminēti ne Viņa veiktie varenie brīnumi, ne dziedināšanas, pat ne vārda sludināšanas darbs, – tikai ciešanas un krusta nāve. Tikai šis Viņa darbs paliek uz mūžīgiem laikiem. Brīnumaini paēdinātie jau pēc dažām stundām atkal prasīja maizi, izdziedinātie atkal saslima, no mirušiem augšāmceltie – sen jau kā miruši. Tikai Jēzus ciešanas un krusts ceļas pāri visam kā saule, kuras dzīvinošie stari apspīd visu pasauli no pirmās tās dienas līdz pēdējai.

Šī ciešanu krusta spēkā cilvēku cilts sācēji Ādams un Ieva varēja slēgt savas acis mierā, jo viņu grēki bija izdeldēti Dieva Jēra asinīs un viņu vārdi bija rakstīti Viņa dzīvības grāmatā [Atkl.13:8], arī viņiem Evaņģēlija vēsts par sievas dzimumu, kas sadragās čūskas galvu un saņems nāvējošu kodumu papēdī, tika atklāts [1.Moz.3:15]. Ar krusta vārdu stiprinājās paši un stiprināja ticībā arī citus Vecās Derības pravieši, un, pat ja mums šodien būtu dota tikai Vecās Derības vēsts, arī tad mums būtu šķīsts Kristus krusta Evaņģēlijs.

Tāpat kā šī krusta stari caur Evaņģēliju apmirdzēja tēvus kopš pasaules pirmās dienas, tā tie arī dos gaismu un dzīvību līdz pat pēdējai šī grēka laikmeta dienai. Lai tas tā notiktu, Pestītājs ir licis šai pasaulē būt savai baznīcai, kas sludinās krusta vēsti līdz pat laiku beigām. Elles vārti to nemūžam nevarēs uzvarēt, un šajā baznīcā Viņš pats būs klātesošs ik dienas līdz pasaules galam ar sava krusta dziedinošo spēku.

Apustulis mūs māca, ka vēsts par Pestītāju, kas kaunpilni cieta un mira pie krusta, ir klupšanas akmens visiem paštaisnajiem viltus svētajiem un pasaulīgi gudrajiem. Šī vēsts nevar tikt pieņemta dabiskā veidā, kā cilvēki pieņem citas lietas šajā pasaulē. To Pāvils pasaka ar vārdiem “jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība”. Jūdi bija tālaika svētie, bet pagāni – grieķi, ēģiptieši u. c. – pasaules gudrie. Bez šīm divām ļaužu kategorijām pasaulē nevienas citas vairs nebija, bet Evaņģēlijs dabiskā veidā nebija pieņemams nevienai no tām, jo Evaņģēlija pieņemšana un ticība vienmēr ir bijusi un būs brīnumains, pārdabisks notikums – paša Trīsvienīgā Dieva darbs. Dabiskā veidā grēcīgā pasaule pieņem vienīgi melus, patiesību tā atzīst tikai pārdabiski – kā Dieva dāvanu.

Tomēr tikai šī dabiskajam cilvēkam mulsinošā un nepieņemamā vēsts par krustā sisto Dieva Dēlu sniedz nabaga grēciniekam patieso dzīvību. Ticīgais cilvēks to apjauš, jo viss, ko Dievs viņam devis, ir cieši saistīts ar krustā sisto Pestītāju.

No Viņa, krustā sistā, nāk bauslības skarbā balss, jo tikai tur, pie krusta, var skaidri un nepārprotami redzēt Dieva dusmas par mūsu grēku. Ja jau Svētajam, par ko Tēvs ir liecinājis: “Šis ir mans mīļotais Dēls,” tādās mokās bija jāmirst pie krusta par mūsu grēkiem, tad varam apjaust, kādu sodu esam pelnījuši. Tā bauslība, kas nāk no krusta vēsts, mūs satriec un izbiedē, un vada pie Kristus, un atkal – pie krustā sistā, jo Viņā ir arī visa Dieva mīlestības pilnība uz mums nabaga grēciniekiem.

Tādējādi vēsts par krustā sisto Kristu pārtop no bauslības un Dieva dusmu vēsts par žēlastības un piedošanas vēsti grēciniekiem, kā apustulis Jānis raksta: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” [1.Jņ.4:9-10]

Taču krustā sistā Kristus pasludinājums baznīcā nenotiek tikai ar sprediķošanu un mācīšanu. Ikreiz, kad kāds tiek kristīts, saņem Svēto Vakarēdienu vai Absolūciju, krustā sistais Pestītājs tiek pasludināts, jo Kristība ir kristāmā garīga nomiršana kopā ar krustā sisto Kristu un augšāmcelšanās jaunai dzīvei kopā ar augšāmcelto, un Svētais Vakarēdiens ir Kristus miesa, kas par mums pie krusta dota, un asinis, kas pie krusta izlietas mūsu grēku piedošanai. Tāpēc Kristus ciešanu piemiņas laiks, kad draudze savā dzīvē un sludināšanā īpaši nododas mūsu ticības galvenā notikuma – Jēzus Kristus ciešanu un nāves – apcerei, reizē ir arī pievēršanās mūsu ticības pašiem galvenajiem jautājumiem, visdārgākajām dāvanām, ko Dievs savā žēlastībā cilvēkam devis. Lai šis laiks mums visiem ir svētīgs!

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.2 (9)]

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.