191. Ko Bībele māca par Jēzus apbedīšanu?


Velna mērķis

Un tad apustulis runā kādas pamācības, kas ir mūsu šīs dienas, Ģimenes dienas, pārdomu galvenais saturs. Viņš vēršas uzreiz pie kristīgās ģimenes, pie tiem ļaudīm, kas ir saņēmuši Kristus žēlastību un piedošanu, kas ir saņēmuši Svētā Gara spēku un tagad ir mudināti mosties. Mosties no tā nāves miega, no tā fantāzijas snauda, kur kādreiz cilvēks, tāpat kā viņš sapņos var redzēt, ka viņš kaut ko dara, ka viņš kaut ko ēd vai bauda vai kaut kas notiek, bet, kad viņš pamostas, tad izrādās, ka viņš turpat gultā vien ir ietinies savā segā, galvu spilvenam piespiedis. Tāpatās arī mūsu ticība kādreiz varbūt tikai šāda mūsu fantāzija.

Velna mērķis


Un tad viņš sāk ar kādam ļoti parastām lietām. Viņš runā par ģimeni, runā par laulību. Kāpēc viņš iesāk tieši ar to? Ar šādām, it kā laicīgām, pasaulīgām lietam? Tāpēc, ka apustulis zina cik ļoti svarīga ir šī lieta. Kad mēs atveram Svētos Rakstus, kur mēs lasām kā Dievs radījis šo pasauli, kā Viņš radījis visu savu radību, gan dzīvu, gan nedzīvu, un kā Viņš visa beigās rada arī cilvēku, lai viņš valdītu par visu šo Dieva radību. Viņš rada šo cilvēku kā vīrieti un sievieti, kā vīru un sievu, un pēc tā cik daudz par to mēs varam izlasīt Bībeles pirmajās lappusēs mēs varam spriest cik nozīmīga ir šī vēsts.

Svētie Raksti mums neatklāj kādus atomu noslēpumus, vai zvaigžņoto tāļu dzīles, bet atklāj to kā mums dzīvot ar to pašu tuvāko ko Dievs mums ir devis. Un tas ir pats svarīgākais.

Mēs lasām tur par Dieva nodomu, kā arī šeit apustulis pamudina: centieties saprast, kas ir Kunga griba. Tā arī mēs šajās Bībeles pirmajās lappusēs lasām, ko Dievs ir gribējis cilvēku radīdams kā vīrieti un sievieti, radīdams viņus kā vīru un sievu, un dodams viņiem bērnus. To mēs varam tur visu izlasīt – kāda ir Kunga griba.

Un tad mēs arī lasām, ko Dievs šim pirmajam cilvēku pārim ir sacījis, ko Viņš ir gribējis, lai šie ļaudis zin.

Mēs redzam cik brīnišķīga sākuma ir šī dāvana, kad Ādams tiek iemidzināts tajā miega, no kura viņš uzmodīsies vairs nebūdams viens, bet kur Dievs būs no viņa sāna kaula jau veidojis viņa sievu, viņš nezina kas viņu sagaida. Bet, kad viņš pamostas un ierauga savu sievu, ko Dievs viņam ir devis, viņš ir priecīgs un līksms, viņš uzreiz viņu pazīst. Kā Mārtiņš Luters saka: viņš neizbrīnās un nesaka: Kas tu tāda esi? Kā tu te gadījies? Bet viņš uzreiz priekā saka: Patiesi šī ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas un sievas dēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai un tie divi būs viena miesa.

Cik skaisti. Kur Ādamam bija dāvāta visa pasaule, viņš varēja redzēt visu dzīvo radību, to izpētīt un apbrīnot, cik Dievs brīnišķīgi radījis visu, kas tai pasaulē bija daudz lielāka bagātība toreiz kā tagad, kur tagad tikai tādas skrandas palikušas. Toreiz tā bija liela bagātība un vērojot vēl toreiz skaistās un brīnišķīgās pasaules apveidu un būtību, viņš neko tik brīnišķīgu nebija redzējis kā šo brīdi, kad viņš pamodās un ieraudzīja savu sievu. Un patiesi kaut kas vēl aizvien cilvēka sirdīs no tā ir. Vai arī mēs redzam kā dzīves grūtums, cilvēka grēks, viņu nevarība un velna viltība izposta cilvēka dzīves. Ikviens šai pasaulē ir redzējis nelaimīgas laulības, nelaimīgas ģimenes, nelaimīgus vīrus, sievas, nelaimīgus bērnus, nelaimīgus tēvus, nelaimīgas mātes, un tomēr ik reiz, kad cilvēki dodas laulībā viņi šo laulības dienu svin kā viskaraliskākos svētkus kādi vien viņu dzīvē ir. Vai tas nav brīnums?

Viņi nesvin šo dienu kā bēres, kā baiļu, bēdu, izmisuma dienu, bet kā augsta prieka dienu, kur iemirdzas kaut kas no tā sākotnējā, ko Dievs atklāja cilvēkam toreiz, kad viņš, vēl Ēdenes dārzā būdams, atmodās un ieraudzīja sievu, ko Dievs viņam bija devis. Cik tas bija skaisti.

Bet tūlīt pat mēs arī lasām, kas notiek tad, kad cilvēks vairs neklausa Dievam. Kad, paklausīdams velna viltībai un blēdībai, viņš ir ņēmis un plūcis to augli, ko viņam Dievs bija aizliedzis plūkt. Kur uzreiz kāda plaisa izveidojās starp viņu un mīļo Dievu, kas viņu radījis, mīlestības pilnām rokām veidojis, licis brīnišķīgā un skaistā pasaulē. Cilvēks noslēpjas kā no ienaidnieka un kā soģa, kaunā apslēpj savu vaigu, un tai pašā laikā ir kāda plaisa starp viņu un sievu.

Mīļie, ir kaut kā savādi, ka iepretim tiem skaistajiem vārdiem, ko mēs uzreiz pēc radīšanas lasām par laulību un par ģimeni, mēs, izlasījuši tālāk visu Bībeli līdz pat pēdējai lappusei, nekur tā īsti ari neatrodam kādu laimīgu, ideālu ģimenes dzīvi, kādus cilvēkus, ko mēs varētu teikt tie gan mums derētu kā labs paraugs kādam krietnam vīram vai krietnai sievai. Jā, kaut kādas atsevišķas daļas, kaut kādi atsevišķi brīži, kas patiesībā tiek izcelti kā liels brīnums.

Mēs redzam jau no paša sākuma, tūlīt pēc grēkā krišanas, Ādams, kas vēl pavisam nesen ir sacījis: patiesi šī ir miesa no manas miesas un kauls no mana kaula, sievas dēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai un tā tiks saukta par vīreni, jo tā burtiski tulkojam jo no vīra tā ir ņemta. Un tūlīt pat pēc grēkā krišanas viņš saka: tā sieva, Dievs, ko tu man devi tā ēda un deva arī man, un es ēdu. Un tālāk mēs dzirdam Dieva vārdus par to, ka vīrs un sieva vairs nebūs saticībā, kur sieva gribēs valdīt pār vīru, bet tomēr vīrs savu varu panāks, kur iestājas tāda kā cīņa, un šis brīnišķīgais brīdis, kas bijis iepriekš, itin kā satumst.

Cilvēkiem ir apsolīts arī dzimuma turpinājums.

Mēs lasām ar kādu prieku Ieva laidusi pasaulē savu pirmdzimto. Viņa saka: tas gan ir brīnišķīgs ieguvums, mans puisītis gan izaugs par krietnu vīru, par Tā Kunga vīru. Viņš nebūs tāds kādi bijām mēs ar Ādamu, nepaklausīdami Dievam, novērsdamies no Dieva, nākdami kādā dziļā nelaimē un postā, šis bērniņš izaugs Dievam par godu, mēs viņu audzināsim, mēs viņam rādīsim, mēs viņu mācīsim un tas patiesi būs skaisti.

Un tad mēs redzam Ievu, kad viņa ar asarām apraud, šo pašu puisīti nu jau izaugušu, kurš kā brāļa slepkava iet prom no sava tēva nama un dodas uz Nodas zemi. svešumā prom, neliela pulciņa pavadīts.

Mēs redzam tālāk arī daudzus citus ģimenes ļaudis aprakstītus, attēlotus.

Mēs redzam Noasu, kuru izsmēja viņu paša dēls un meklēja apkaunot savu tēvu citu savu brāļu priekšā, laikam taču gribēdams kādu varu gūt.

Mēs redzam Ābrahamu visās viņa likstās.

Mēs lasām par Jēkabu, Tā Kunga izredzēto, divpadsmit cilšu patriarhu, tur nu gan vajadzēja būt kādai parauga ģimenei, tomēr viņa nebija. Arī tur grēks un velns postīja un ārdīja, ko vien varēja.

Mēs lasām par to kā viņš negribēdams ir bijis spiests apņemt divas sievas, abas māsas, savas sievastēva viltības dēļ.

Mēs atkal redzam arī kaut ko skaistu, kādu lielu skaistu mīlestību, kā viņš mīl savu sievu. Mēs redzam arī to kā šīs sievietes ar lielām cerībām raugās uz saviem bērniem, kas viņām dzimst, kādus skaistus vārdus viņiem dod: mēs viņus audzināsim par krietniem ļaudīm, viņi būs mums iepriecinājums, mūsu cerība vecumdienās. Un tad mēs redzam kā vecākie brāļi skauž Jāzepu, kuru tēvs ir kaut kā īpaši iemīļojis, ir gatavi viņu nogalināt zinādami cik ļoti viņu tēvs savā lielajā vecumā ne jau jaunības dienās, jo Israēlim toreiz jau bija pāri par simts gadiem, savā vecuma nespēkā un vārgumā ir pieķēries viņu brālim un viņi ir gatavi viņu nonāvēt. Un tad vēl kā žēlastība parādās, ka kādi no brāļiem nav tik ļauni, un pārdod savu brāli verdzībā. Mēs redzam visas šīs lietas: paraugģimene, patriarha bērni, tēva un brāļu slepkavas, nekas cits.

Mēs redzam Mozu, Dieva vīru, kurš bija bērnībā kaut kā brīnumainā veidā paglābies no nāves un izpostīšanas, kas bija par visu Israēla tautu nākusi. Varētu teikt tas gan bija laimes bērns viņu kaut kā upes malā, autiņos ietītu un šķirstiņā ieliktu, atrada faraona meita, kas pati pēc tam valdīja kā faraons, un audzināja viņu kā princi, kā ķēniņa dēlu. Un tālāk mēs lasām kā viņam nākas bēgt gan no savas īstās ģimenes, no savas mātes un tēva, kurus viņš zināja, no sava brāļa Ārona, no māsas Mirjamas, tāpēc, ka viņš bija nogalinājis ēģiptieti un viņš devās uz Midiānas zemi. Tur viņš apprecējās un atkal mēs redzam, ka bija kāda cerība. Viņa bērni, kas viņam dzima, bija kā mierinājums, bet tad kad Dievs viņu aicina doties atpakaļ uz Ēģipti un izvest izredzēto tautu no verga nama. Viņš ņem līdz arī savu sievu un savus dēlus, un tad beigās izceļas kāda tāda nesaskaņa, ka sieva ar dēliem atgriežas atpakaļ pie sava tēva. Un Mozus, šis vīrs jau gados, dodas viens pats uz Ēģipti, lai pildītu Dieva gribu. Un tad paiet ilgs laiks, kad Israēls jau ir tuksnesī un Mozus sievastēvs Jetrus nāk vezdams savu meitu, savus mazdēlus pie Mozus, lai viņi atkal salabtu, lai viņi atkal būtu kopā. Jā, ar visām tām vainām, ar visiem tiem ievainojumiem, ko viens otram darījuši, lai tie būtu kopā.

Tā arī mēs Svētajos Rakstos lasīdami, neatrodam kādus skaistus stāstus, kā stāsts par Pēnelopi un Odiseju, vai kādus citus stāstus, kas pat pagāniem būtu zināmi, lai varētu sacīt, redz kur te bija tā laime uz ko cilvēks cer, savu ģimeni veidodams un laulībā stādamies, un laulību dienu par ķēnišķu, skaistu, brīnišķu svētku dienu gaidīdams. Svētajos Rakstos mēs neatrodam. Acīmredzot tieši ģimene un laulība ir tas pret, ko velns un mūsu miesa visstiprāk karo.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.