150. Ko Dievs ir darījis zināmu par Viņa personu darbiem?


Veids, kā jālūdz

Veids ir tāds, lai būtu maz vārdu, bet saturā daudz un dziļas domas. Jo mazāk vārdu, jo labāka lūgšana, jo vairāk vārdu, jo sliktāka lūgšana. Maz vārdu un daudz domu ir kristīgai lūgšanai, daudz vārdu un maz domu ir pagānu lūgšanai.

Veids, kā jālūdz

Tāpēc Viņš saka: kad jūs Dievu lūdzat, tad nepļāpājiet daudz, kā pagāni dara. Tāpat Jņ.4,24, samārieša sievai Viņš saka: kas Dievu pielūdz, tiem viņu būs pielūgt garā un patiesībā, jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu pielūdz.

Garā lūgt vai garīgi lūgt ir likts pretstatā miesīgai lūgšanai; un lūgt patiesībā- pretstatā ārišķīgi simulētai lūgšanai. Jo ārišķīgāka un miesīgāka lūgšana ir ārēja murmināšana un pļāpāšana ar muti un bez jebkādas vērības, jo tā spīd ļaužu priekšā un notiek ar miesīgām lūpām nevis patiesi. Turpretī garīgā un patiesā lūgšana ir prasība, nopūta un ilgas no sirds dziļumiem. Pirmais lūgšanas veids rada liekuļus un nevietā drošus garus, otrais lūgšanas veids rada svētos un bijīgos Dieva bērnus.

Tomēr te jāatzīmē atšķirība. Jo ārējā mutvārdu lūgšana notiek trejādā veidā:

Pirmais veids aiz tīras paklausības, kā priesteri un garīdznieki dzied un lasa, tā arī tie, kas runā uzrakstītas grēksūdzes vai noteiktas lūgšanas. Paklausība ir gandrīz tas labākais un visai līdzinās jebkuram citam miesīgām paklausības darbam (ja vien tas notiek aiz vientiesīgas apņemšanās paklausīt, nevis naudas vai goda un uzslavas dēļ.). Jo tik daudz neizsakāmas žēlastības ir Dieva vārdā, ka tas top par auglīgu lūgšanu un kaitē velnam arī tad, ja viņu izrunā ar lūpām bez lūgšanas noskaņas (ar apņemšanos paklausīt).

Otrais veids bez paklausības vai pret savu gribu; ar nepatiku, vai naudas, goda vai uzslavas dēļ. Būtu labāk tādu lūgšanu nelūgt, tomēr arī tiem tiek par to dota viņu alga, laicīgā manta vai gods, kā jau Dievs norēķinās ar kalpiem un nevis bērniem.

Trešais veids ar lūdzēja sirdi. Tad redzamais ieslīkst patiesībā un ārējais iekšējā, ja iekšējā patiesība izlaužas uz āru un atspīd ārējā spīdumā. Tomēr ir neiespējami tam būt daudzvārdīgam, kas lūdz garīgi un pamatoti. Jo dvēsele apzinādamās, ko viņa runā un to apcerēdama, domā par vārdiem, un saturu, un viņai atliek vai nu vārdiem nepiegriezt vērību un pievērsties saturam, vai atkal nepiegriezt vērību saturam un pārdomāt par vārdiem. Tāpēc lietojot šādas mutvārdu iespiestas vai no galvas iemācītas lūgšanas, tās būtu pieņemamas tikai par tik, par cik tās ierosina un saviļņo dvēseli līdzi domāt lūgšanas vārdus izteiktam saturam un ilgām, lai tad lūgtu pats.

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.