196. Par kādu cenu Kristus tevi izpirka?


Vasarsvētkos

Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!” [Jņ.14:23-31]

I

Šis Evaņģēlija lasījums gan būtu jāsāk nedaudz iepriekš (jo šajā dienā jāsludina par Svēto Garu), vietā, kas citkārt tiek lasīta Vasarsvētku priekšvakarā; Kristus saka: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu.” Jo šīs lietas ir savstarpēji saistītas, un šis ir iesākums jeb pirmais apsolījums, ko Kristus saka par Svēto Garu, apsolīdams dot To apustuļiem, lai viņi saņemtu bagātīgu Svētā Gara mierinājumu laikā, kad Kristus miesīgā veidā no viņiem būs aizgājis, lai sagatavotu viņiem mājvietu pie Tēva un ņemtu viņus pie sevis. Kristus arī saka, ka mācekļiem šeit, uz zemes ir jādara vēl lielāki darbi, nekā Viņš ir darījis, un, ka to, ko viņi lūgs Kristus vārdā, Tēvs viņiem dos. Turklāt Kristus šeit apsola mācekļiem Svēto Garu, kas pēc Kristus īslaicīgās miesīgās klātbūtnes beigām būs un paliks mācekļu vidū – nevis tikai kādu laiku, bet mūžīgi. Gars būs mācekļu Aizstāvis un Mierinātājs, kura mierinājums nesīs mācekļiem vairāk labuma, nekā Kristus līdzšinējā miesīgā klātbūtne.

Tas ir skaists apsolījums, kurā Kristus savai Baznīcai, tas ir, mazajam pulciņam, kas Viņam tic (kā Viņš iepriekš tekstā sacījis: “Kas Man tic”) apsola un pārliecina to, ka Svētais Gars noteikti būs pie viņiem un viņos, tas ir – Gars tiks dots nevien viņu amatam, bet ikviena ticīgā sirdij, lai mācītu, vadītu un dotu drosmi, turklāt aizsargātu Kristus ļaudis un uzturētu viņus visās briesmās un grūtībās, lai palīdzētu pretoties velna varai, – kā Kristus saka: “Es jūs neatstāšu bāreņus.”

Gan šeit, gan arī cituviet Kristus apraksta Svēto Garu, ne tikai nosaukdams To atbilstoši šī Gara dabai – par Svēto Garu, jo šādi, pieminot tikai lietas, kas nav ne redzamas, ne sajūtamas, Kristus vārdi mums paliktu nesaprotami. Taču Viņš nosauc Svēto Garu vārdā, kas norāda uz Tā dabu un amatu, tā, ka nu Svētais Gars kļūst mums pazīstams un gluži vai ietērpjas miesīgā veidolā, proti, Kristus piešķir Svētajam Garam Vārda amatu, darīdams To par sludinātāju, nosaukdams par Aizstāvi un Patiesības Garu, kas būs mācekļu vidū ar Vārdu jeb sludināšanas amatu, ļaudams tiem sevi dzirdēt un redzēt (jo šie divi amati – mierināt un teikt patiesību – nevar tikt pildīti citādi, kā vien ar Vārda jeb mācības palīdzību). Tā Kristus dara mācekļiem zināmu, kā un kad viņi atradīs un sastaps Svēto Garu, lai viņiem nebūtu jāšaubās un jālūkojas pēc kādām īpašām Gara atklāsmēm vai apskaidrībām. Ikvienam ir jāturas pie Vārda un jāzina, ka tikai ar šī Vārda – un nevis ar kāda cita līdzekļa – starpniecību Svētais gars apgaismo sirdis, gribēdams tajās mājot un radīt īstu Kristus atziņu un ticības mierinājumu. Un tur, kur tas notiek – kur cilvēks tic Vārdam par Kristu un sirds šajā Vārdā smeļas mierinājumu – tur Svētais Gars noteikti ir klāt un dara savu darbu,– kā jau iepriekš daudzkārt ir sacīts.

Šie abi vārdi – “Aizstāvis” un “Patiesības Gars” ir ļoti jauki un mierinoši. Jo vārds ”Aizstāvis” nāk no grieķu valodas, kur paracletus (kas izsaka gandrīz to pašu, ko latīņu advocatus jeb patronus), kas norāda uz cilvēku, kurš ir apsūdzētā aizstāvis, kas rūpējas par viņu un aizstāv apsūdzēto, kalpo viņam ar savu padomu un palīdzību, pamācību un stiprinājumu, kur vien tas nepieciešams. Tādam – Kristus saka – ir jābūt Svētā Gara amatam, ko Gars pildīs tad, kad es no jums aiziešu un jūs pasaulē neradīsit ne mierinājumu, ne aizstāvību, jo visa pasaule izturēsies pret jums naidīgi un ar savām zaimotāju mēlēm runās par jums visu ļaunu, apsūdzēdama jūs kā maldinātājus un nemiera cēlājus; turklāt tā arī iekšēji biedēs un mocīs jūsu sirdsapziņas un sirdis ar Dieva dusmības draudiem, skumjām un smagām domām par jūsu pašu nespēku, tā, ka varētu krist izmisumā, ja tiktu atstāti bez mierinājuma un stiprinājuma. Jo tieši tādēļ jau velns ir iemantojis šo savu vārdu – diabolus jeb calumniator, tas ir, ļaunā mēle jeb apmelotājs, neslavas cēlājs, kas – kā lasām Atkl.12:10 – , dienu un nakti apsūdz kristiešus Dieva priekšā.

Pret šo zaimotāju un apsūdzētāju – Kristus grib sacīt – es jums no sava Tēva sūtīšu Svēto Garu, kas nāks manā vietā, lai kļūtu par jūsu Aizstāvi, kas aizstāvēs jūs Dieva priekšā, turklāt mierinās un stiprinās jūsu sirdis, lai jūs nezaudētu cerības šādu velna un pasaules apkaunojumu un zaimošanas, apsūdzību un draudu priekšā, bet iegūtu bezbailīgu sirdi un īstu drosmi, lai varētu nešaubīdamies atdarīt savas mutes, apliecinādami savu lietu, tas ir, savu ticību un Kristu, pastāvēdami un uzvarēdami šajā cīņā – kā Viņš Lk.21:15 saka: “Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt.”

Tā Svētais Gars tiek mums parādīts jaukā un mierinošā veidā, lai mēs To neuzskatītu ne par ko citu, kā vien par mūsu laipno un mīļo Aizstāvi un Mierinātāju, zinādami, ka Svēto Garu Dievs Tēvs un Kristus mums sūtījis un devis, lai Tas mums sniegtu patiesu mierinājumu; to Svētais Gars caur Vārdu skaidri apliecina, rādīdams mums tikai Dieva žēlastību, mīlestību un visu labo, iedrošinādams mūsu sirdis un pārliecinādams tās, ka Dievs Tēvs un Dievs Dēls uz mums nedusmojas un negrib mūs ne pazudināt, ne izbiedēt. Dievs Tēvs un Dievs Dēls sūta mums Svēto Garu kā Aizstāvi, kam dota pavēle sludināt tikai to, ko Tas dzird – kā iepriekš lasītajā Evaņģēlija vietā dzirdējām.

Šis mierinājums dara sirdi bezbailīgu un ļauj droši stāties pretī velna un pasaules trakošanai, tā, ka visu, ko kristietim nākas izciest šajā dzīvē, viņš panes un pārvar ar prieku, kā to darījuši apustuļi un mocekļi, kuru vidū bijušas arī daudzas nespēcīgas sievas un jaunavas. Jo šāds cilvēks zina, ka viņa ticība un apliecība nes līdzi arī Svētā Gara klātbūtni; Svētais Gars aizstāv kristieti, vadīdams un izcīnīdams viņa cīņu pret velnu un pasauli, tā, ka kristietis neaiziet bojā, bet Gara spēkā izcīna uzvaru un paveic savu darbu, neatkarīgi no tā, kādi ienaidnieki stājas viņam pretī.

Otrkārt, Kristus nosauc Svēto Garu par Patiesības Garu. Arī tas ir mierinājums tiem, kuri tic Evaņģēlijam – lai viņi zinātu, ka šis mierinājums, kas dzirdams Dieva Vārdā, ir īsts un patiess, ka tas nepievils un nemelos, tā, ka prieks un drosme, ko rada paļāvība uz Dieva Vārdu, nekļūdīsies un neizsīks, bet paliks un pastāvēs par spīti visiem uzbrukumiem un draudiem, visiem elles vārtiem. Jo tas nav nedrošs un mainīgs, kā pasaules mierinājums un lepošanās ar laicīgu mantu, varu, utt., bet pastāvīgs un patiess mierinājums, kas balstīts Kristus Vārdā, Dieva mūžīgajā patiesībā.

Kristus piešķir Svētajam Garam šo vārdu arī tādēļ, lai stātos pretī velnam, kas arī ir gars, taču nav kristiešu Aizstāvis un Mierinātājs, bet viņu pretinieks un slepkava; velns ir nevis patiesības, bet melu gars, kas, slēpdamies šķietamas patiesības aizsegā, ar saviem viltus draudiem un mierinājumu maldina un samaitā kristiešus. Jo tas ir velna dabā – savus ļaudis, tas ir – neticīgās, pārgalvīgās, nekaunīgās sirdis viņš pilada ar saldu mierinājumu (par ko runāts jau iepriekš, trešajās Lieldienās), turklāt dara tos priecīgus, lepnus un augstprātīgus visās viņu neprātīgajās iedomās, pašu gudrībā un pašizdomātajā svētumā, tā, ka tie neņem vērā Dieva dusmu un mūžīgās pazušanas draudus; pārgalvju sirdis kļūst cietākas par tēraudu un dimantu.

Bet pret patiesi dievbijīgām sirdīm, kas ir biklas un trauslas – tām viņš uzbrūk ar visu briesmīgo, kas vien ir iedomājams, izrunājams un izdarāms, gluži kā ar ugunīgām bultām apšaubīdams un mocīdams ticīgos, lai tie nevarētu gaidīt no Dieva neko labu, nedz saņemt kādu mierinājumu. Taču velns cenšas ievest pazušanā un mūžīgajā nāvē visus ļaudis, kurus samulsinājuši viņa meli – vienus ar viltus mierinājuma un šķietamas drošības palīdzību (lai gan tieši viņiem vajadzētu tikt izbiedētiem un vestiem uz atgriešanos, pirms pienāk viņu pēdējā stundiņa, kad tie pēkšņās izbailēs krīt izmisumā un pilnīgi nonāk velna varā), savukārt citus viņš nokausē ar nerimstošām mokām un bailēm, atņemdams tiem Dieva sniegto mierinājumu, lai viņi zaudētu cerības uz Dieva žēlastību un palīdzību.

Tādēļ ir jāmācās droši pazīt Svēto Garu un jāzina, ka šis Gars nedara neko citu, kā vien – sniedz patiesu mierinājumu biklām, nomāktām sirdīm, kas atzīst savu grēku un ir jau pārāk izbiedētas un nomāktas velna uzbrukumu dēļ; šis mierinājums tiek sniegts caur Evaņģēlija pasludinājumu, Kristū. Svētais Gars liek sirdīm būt drošām un māca rast prieku apsolītajā Dieva žēlastībā, uzturēdams tās pie šīs patiesības. Tā sirdis sajūt un iepazīst patiesību, atzīdamas, ka ikviena cita mācība un mierinājums, ar ko tiek mēģināts valdīt pār sirdsapziņām, nav patiesība, tādēļ arī, kur ir tādas mācības, tur Svētais Gars nav atrodams; tur ir tikai velna meli un krāpšana, ar kuras palīdzību viņš slepkavo. Tādēļ nedrīkstam nekādiem draudiem un ciešanām ļaut mūs novērst, nedz aizraut projām no patiesā mierinājuma.

Taču šis Svētā Gara mierinājums un patiesība ir dziļi apslēpta – ticībā, tā, ka arī paši kristieši ne vienmēr to sajūt, bet sava vājuma dēļ bieži vien ir spiesti just ko gluži pretēju. Jo velns arvien viņiem stājas ceļā – gan iekšēji, ar viņu pašu miesas biklumu un nedrošību, gan arī ārēji – ar pasaules ļaunuma starpniecību – tā, ka viņi bieži vien nespēj par Dievu domāt labas, mierinošas domas, un viņiem notiek tā, kā pats izcilais apustulis Sv. Pāvils par sevi sūdzas 2.Kor.7:5. Viņi jūt ārējas cīņas un iekšējas bailes. Kristieši saņem ne tikai mierinājumu un prieku, bet vairāk gan bēdas un iekšējas bailes, izcīnīdami cīņu uz dzīvību un nāvi, – kā arī apustulis 2.Kor.4:11 saka: “Kamēr dzīvojam, vienmēr topam nodoti nāvē Jēzus dēļ”; un 1.Kor.15:31: “Es mirstu ik dienas, tik tiešām, ka jūs, brāļi, esat mans gods Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” Mēs arī redzam, ka daudzas dievbijīgas sirdis ir vienmēr skumjas un grūtsirdīgas, nomocīdamas un biedēdamas sevi ar savām pašu domām, cīnīdamās ar velna kārdinājumiem, kas mēģina iedzīt cilvēku izmisumā. Pasaule un mūsu pašu miesa saka: kur tad nu ir Svētais Gars, ar ko jūs, kristieši, tā lepojaties?

Tādēļ kristietim šajās lietās jābūt gudram un nav jāspriež pēc savām domām un sajūtām, bet jāzina, ka tieši tādēļ ir jāturas pie Vārda un mierinošā pasludinājuma, lai varētu stāties pretī šādiem kārdinājumiem un savam vājumam; Svētā Gara pasludinājums mierina visas noskumušās sirdis un sirdsapziņas – kā Kristus Jes.61:1–2, runādams par savu amatu, kas jāpilda Svētajā Garā, saka: “Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos.”

Šeit tev jāmācās – kā it visur Evaņģēlijā dzirdi –, ka Dievs negrib, lai tu būtu noskumis un izbijies, bet gan priecīgs un drošs, paļaudamies uz patieso Viņa žēlastības apsolījumu, ko tev pasludinājis Svētais Gars; un tas, ko tu savā sirdī jūti un domā par nežēlīgā Dieva dusmām un sodu, ir nevis patiesība, bet aplami maldi un nekrietnā velna krāpšana, ar kuras palīdzību velns cer tevi pazudināt un iegrūst ellē. Tādēļ ļauj, lai Dieva Vārds un pavēle ir nozīmīgāka, nekā tavas sajūtas un visas pasaules spriedumi – neapsūdzi Dievu, nesauc Viņu par meli, nenolaupi pats sev Patiesības Garu!

Šādu mierinājumu un apsolījumu, kas stājas pretī mūsu sajūtām un bailēm, Kristus sniedz vārdos: “Es neatstāšu jūs bāreņus.” Jo ar vārdu “bāreņi” Viņš atklāj to, kā Baznīca jūtas un izskatās, raugoties ar pasaule acīm: pasaule tajā nesaskata skaistu, labi sakārtotu un pareizi iedibinātu varu un kārtību, bet tikai saplosītu, izklīdinātu nabaga nožēlojamu bāreņu pulciņu, kam šeit, uz zemes, nav ne galvas, ne aizstāvja vai sarga, tā, ka visa pasaule šos ļaudis izsmej un izzobo kā vislielākos muļķus, uzjautrinādamās par to, ka viņi sevi uzskata par Baznīcu un Dieva tautu. Turklāt ikvienu atsevišķu kristieti nomāc viņa paša posts un ciešanas – tas viss viņam šķiet tik smagi, itin kā viņš vien būtu nogrimis tādās ciešanās un ticis pilnīgi pamests.

It īpaši šis posts un bailes pieņemas spēkā tad, kad cilvēks īsti sajūt velna varu – kad velns viņa sirdī šauj savas saindētās slepkavnieciskās bultas, mēģinādams pārliecināt cilvēku, ka viņš ir nevien visu cilvēku, bet arī paša Dieva pamests – lai viņa sirds pilnīgi pazaudētu Kristu un neredzētu galu savam postam, – kā iepriekš Evaņģēlijā dzirdējām Jņ.16:20 sacītajos Kristus vārdos: “Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit…” Tas tiešām nozīmē – būt bāreņiem, tas ir – justies pilnīgi atstātiem un zaudējušiem mierinājumu.

Bet, kā Kristus šeit jau iepriekš sludina saviem kristiešiem šādas ciešanas, tāpat Viņš grib tiem jau iepriekš sniegt arī mierinājumu un spirdzinājumu – lai mēs neizbītos, bet stingri turētos pie Viņa Vārda, kaut arī šķiet, ka mūsu gaidītā palīdzība kavējas pārāk ilgi. Kristus grib mums atgādināt savu apsolījumu, proti – ka Viņš negrib mūs atstāt šādā postā, bet vēlas, lai darām Viņam godu (kas arī ir Dieva augstākais gods), uzskatīdami Viņu par uzticamu un patiesīgu Dievu; jo Viņš saka: ciešanas neturpināsies mūžīgi, bet tikai īsu, mazu brīdi, – kā arī šeit sacīts: “Es atkal nākšu pie jums” un: “Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs,” (tas jums būs īsts bēdu brīdis, kas jums šķitīs gluži kā mūžīga nāves stunda), “bet jūs Mani redzēsit, un jūsu sirdis priecāsies.”

Tie ir patiesi laipni un mierinoši apsolījuma vārdi, tikai mums jāmācās tiem ticēt un pieredzēt, ka Kristus ar savu brīnumaino, dievišķo spēku pat mūsu vislielākajā vājumā valda, sargā un uztur savu Baznīcu tā, ka Baznīca tiek izglābta un turpina pastāvēt un pat visdziļākajās bēdās, postā un pamestībā tā saņem palīdzību un prieku, zinot, ka nāvei seko mūžīga dzīvošana. Un beidzot tā arī izlaužas cauri visiem šķēršļiem un kļūst sajūtama – sirds ir pārvarējusi visas mokas un tiek piepildīta ar prieku par saņemto palīdzību un pestīšanu, dzirdēdama prieka un lepnuma pilnos Kristus uzvaras vārdus, ko Viņš šeit saka: “…jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” Un tikpat skaisti skan apliecinājums Ps.118:15–17: “Gaviles un uzvaras prieks atskan taisno teltīs: “Tā Kunga labā roka dara varenus darbus. Es nemiršu, bet dzīvošu un sludināšu Tā Kunga darbus.”” To pašu izsaka arī Sv. Pāvila vārdi 2.Kor.4:10, kur viņš runā par šādu mierinājumu un palīdzību, ko saņem nabaga bāreņi: “Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” Un Kristus arī Lk.12:32 saka: “Nebīsties, tu, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!”

Redzi, šī ir kristiešu augstā gudrība un atziņa, kas atklājusies caur Svēto Garu un kas pasaulei nav saprotama – tai jāatzīst, ka tā nezina un nesaņem neko no šī mierinājuma, turklāt velns pasauli sakūda tā, ka tā noniecina un noraida šo Svētā Gara mierinošo pasludinājumu. Tādēļ arī Kristus šeit saka pasaulei savu spriedumu, sniegdams mierinājumu kristiešiem: “…Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un nepazīst.” Ak, šie ir briesmīgi vārdi – pasaule nepazīst Svēto Garu! Jo tas nozīmē, ka pasaulei nav daļas Dieva Valstībā, un tā paliek mūžīgi nošķirta no šīs Valstības, velna varā un elles valgos. Taču tas ir taisnīgs, pelnīts sods, kas nāk pār cietsirdīgo pasauli, kura neko citu arī negrib – jo tā kaunpilnā veidā nicina, zaimo un vajā Dieva Dēlu līdz ar Viņa Vārdu un Svēto Garu. Tas sacīts par Svētā Gara amatu, un šie vārdi atrodami nedaudz pirms šodien lasītās Evaņģēlija vietas. Bet tālāk lasām:

Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs.

Mazliet pirms šiem vārdiem Evaņģēlija tekstā Kristus sāk ar šiem pašiem vārdiem un saka: “Kas Manus baušļus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un viņam parādīšos.” Šos vārdus dzirdēdams, dievbijīgais apustulis Jūda Kristum jautā: “Kā tas nāk, ka Tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?” Jo šis cilvēks līdz ar pārējiem mācekļiem vēl bija jūdu izpratnes un domāšanas varā – viņš uzskatīja, ka Kristum jākļūst par pasaulīgu kungu un ķeizaru; arī paši apustuļi cerēja kļūt par lieliem, vareniem kungiem, kas valdīs pār zemi un ļaudīm; viņi bieži sprieda un strīdējās savā starpā par to, kurš būs lielākais un varenākais. Tādēļ Jūda ir pārsteigts par šiem Kristus vārdiem un nevar nociesties nepajautājis, ko īsti Kristus grib pateikt – kādēļ Viņš negrib parādīties nevienam citam, bet tikai saviem mācekļiem? Jūda būs domājis šādi: kas gan tas būs par ķēniņu, kas neļaus sevi skatīt? Viņš taču agrāk ir staigājis apkārt, izturēdamies tikai kā kalps, tomēr ir atklāti sludinājis un darījis brīnumu zīmes; bet nu Viņš grib dibināt savu Valstību slepus, apslēptā veidā, sacīdams, ka Viņu redzēs un pazīs tikai nedaudzi – tie, kuri Viņu mīl. Vai tad Kristum nebūtu vajadzējis sacīt, ka nu beidzot Viņš parādīsies visā savā varenībā, tā, lai Viņu redzētu arī Viņa ienaidnieki – ka tiem visiem būs jākrīt zemē pie Viņa kājām? Un kādēļ tad viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēki tur Viņa Vārdu? Ko gan mēs ar to spētu paveikt, ja neko vairāk negribētu darīt? Un kurš gan vēlētos Kristum pakļauties, ja katrs pats varētu izvēlēties, vai gribēs Viņu pazīt un mīlēt?

Taču Kristus runā un atbild, sacīdams atkal tieši tos pašus vārdus – tā Viņš grib atvairīt jūdu ierastās domas un pareizi attēlot mācekļiem savu Valstību. Nē, mīļais Jūda – Kristus grib sacīt – nenotiks tā, kā tu domā. Pasaulei šeit, uz zemes, ir sava vara un godība, savs spēks un varenība, ar ko tā dara ļaudis sev paklausīgus; taču uz jums un mani tas neattiecas – jums ir svarīgi mīlēt mani un turēt manus vārdus. Tikai tur, kur ir šādi ļaudis, es varu valdīt, un tikai tādiem cilvēkiem es parādīšos. Jo es savā Valstībā nevaldīšu ar spaidu palīdzību, kā tas neizbēgami notiek pasaulē, kur laicīgajai varai ir jāvalda pār ļaundariem. Es gribu valdīt pār sirdīm un pulcināt ap sevi tādus cilvēkus, kuri labprāt un ar prieku nāk pie manis; bet tie, kuri man netic, to nekad nedarīs.

Jo Dievs jau iepriekš jūdu tautā ir daudzreiz izmēģinājis un pārliecinājies, kas notiek, ja tauta tiek vadīta tikai ar pavēlēm un sodiem – tādā veidā tuksnesī bija iznīcināta gandrīz visa tauta, un arī turpmāk tā tika mocīta, postīta un padzīta no savas zemes, līdz galu galā tai vajadzētu pilnīgi aiziet bojā; jo Dievs ar visām šīm pavēlēm nevarēja panākt, ka ļaudis no sirds Viņam paklausītu un turētu Viņa baušļus. Kas tad cilvēkiem bija jāievēro? Jau pašā sākumā, kad Dievs viņus uzrunāja un deva viņiem desmit baušļus, tie nespēja panest Dieva klātbūtni, nedz dzirdēt Viņa balsi, bet lūdza, lai Mozus runā ar Dievu, gribēdami, lai tautu uzrunā Mozus. Un tomēr – kad Mozus nāca un nesa viņiem desmit baušļus, tie arī viņam nespēja lūkoties acīs, tā, ka Mozum vajadzēja aizklāt savu vaigu. Sv. Pāvils 2.Kor.3:15 raksta, ka šis apsegs aizklāj viņu skatienu vēl šodien, tā, ka jūdi negrib un nevar redzēt, saprast un savās sirdīs pieņemt to, ko Dievs no viņiem prasa, proti – no sirds mīlēt Dievu un paklausīt Viņam.

Ja jau Dievs pat ar Mozus un praviešu palīdzību nav varējis darīt sev paklausīgu arī savu īpaši izredzēto un pagodināto tautu, vai tad pie citiem Viņš ar likumu un spaidu palīdzību varētu panākt ko labāku? Tādēļ Viņam vajadzēja iedibināt citādu varu un kārtību, lai uz zemes būtu cilvēki, kas varētu būt un palikt paklausīgi Dieva bērni. Tam jānotiek tā, ka Dievs ne tikai dzen nepaklausīgos bērnus ar draudiem un sodiem – lai gan arī tas ir nepieciešams, un nepaklausīgajiem ir jābīstas Dieva dusmības –, bet laipni un mīļi aicina, lai cilvēki nāktu pie Dieva ar mīlestību un prieku.

Bet tas nav paveicams citādi, kā vien caur Vārdu, kas sludina nevis Dieva bargās dusmas, ko esam pelnījuši ar savu nepaklausību, bet Viņa žēlastību, parādot, ka Dieva dusmas ir rimušas un Viņš grib piedot mūsu grēku. Šādu laipnu un žēlastības pilnu Vārdu Kristus mums nes savā Evaņģēlijā; Viņš dibina savu Valstību, lai sirdis to saprastu un mācītos pazīt Kristu, zinādamas, ka Viņš ar savām ciešanām un nāvi atnesis un dāvājis mums Dieva žēlastību un žēlsirdību, turklāt devis arī Svēto Garu un valda savā žēlastības Valstībā tā, lai mēs tajā paliktu un Svētais Gars darbotos mūsos, panākdams to, ka Dievs mums kļūst mīļš un mēs sākam ar mīlestību un prieku Viņam paklausīt.

Par to Kristus runā, sacīdams: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs.” Un iepriekš: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” Turēt Viņa vārdus jeb pavēles spēj tikai tas, kurš Viņu mīl, tas ir – atzīst un zina, ko saņēmis no Kristus; jo citādi neviens nevar Kristu mīlēt. Tas nav Mozus vārds un Bauslības pasludinājums, bet mīlestības un žēlastības pasludinājums; tas vēstī par žēlastību, ko Kristus mums parādījis, uzkraudams sev mūsu grēkus un atdodams par tiem savu miesu un asinis. To Viņš mums ir dāvājis, lai mēs gūtu mierinājumu, iepazītu un pieredzētu Viņa mīlestību. Kristus neprasa no mums neko citu, kā vien – lai ticam šim pasludinājumam un esam pateicīgi, palikdami pie šādas ticības un apliecības, un tādā kārtā, Viņu mīlēdami un godādami, ar vārdiem un darbiem palīdzam celt Viņa Valstību.

Pārdrošiem, nepieredzējušiem ļaudīm, kuri paši iedomājas esam īpaši svēti un stipri, šī šķiet pārāk vienkārša lieta. Viņi uzskata, ka tas, ko tie dzird, ir viegli izpildāms – itin kā Dieva Vārds prasītu ko tādu, kas izdarāms uzreiz, tiklīdz ir izdzirdēts. Jo kurš gan gribētu būt tik ļauns – domā nepieredzējis cilvēks – , ka nevēlētos mīlēt Kristu un turēt Viņa Vārdu, kas taču sludina mums Dieva žēlastību. Tā arī Israēla ļaudis – 2.Moz.24:3 –, dzirdējuši visus Mozus sacītos Tā Kunga vārdus, visi vienā balsī kliedz un sauca: “Visus šos vārdus, ko Tas Kungs ir runājis, mēs izpildīsim.” Bet, kad tas bija jāapliecina ar darbiem, viņi darīja lietas, kuru dēļ tiem vajadzēja palikt tuksnesī četrdesmit gadus un it visiem aiziet bojā. Jā, ja Kristus līdz ar savu Vārdu kļūtu par zeltu un sudrabu vai arī atnestu slavu un godu mūsu svētumam un gudrībai, tad ikviens labprāt turētu Viņa vārdus. Taču tagad tā nav – Viņa Vārds neatnes neko tādu, pēc kā ļaudis uz zemes tīko; Kristus ir netīkams tēls, kas visai pasaulei kļūst par piedauzību un no kā pasaule bēg.

Mūsu pieredze rāda, cik grūti ir turēt šo Vārdu, jo tam līdzi nāk svētais krusts. Jo mūsu pašu miesa un vecā daba ir spītīga un labprāt darītu to, kas tai ir tīkami un izdevīgi, turklāt vēl tad, kad sākam apliecināt Evaņģēliju, velns tūliņ ir klāt un līdz ar visiem saviem sekotājiem un locekļiem uzbrūk viņam gan ar pasaules vajāšanām, gan dažādiem kārdinājumiem – ar iekšējām cīņām, biedēdams cilvēka sirdi, un arī ar pastāvīgiem ārējiem draudiem viņa miesai un dzīvībai, tā, ka ir jāsauc uz Debesīm, lūdzot pēc palīdzības. Tā nu mūsu pieredze māca, ka turēt Kristus vārdus nav kāda viegla un vienkārša lieta, līdzīga jūdu ākstīgajām ceremonijām vai pašizdomātai dievkalpošanai, mūku dzīvei un citām līdzīgām lietām.

Tādēļ – Kristus saka – ir nepieciešams, lai sirds turētos pie manis un mani mīlētu; jo pasaulē, kura ir velna valstība un Kristus pretiniece, citādi nemaz nevar notikt – Kristus Baznīcai uz zemes jāpaliek un jācīnās vājumā, nabadzībā, postā, bailēs, nāvē, kaunā un negodā. Te nu tev jānovēršas pašam no sevis un nav jāpaļaujas uz cilvēku padomu, palīdzību un spēku, bet jāraugās, lai tavā sirdī būtu Kristus un lai Viņa Vārdu un Valstību tu vērtētu augstāk nekā visas lietas, kas atrodamas uz zemes. Kas tā nedara, bet mīl pats savu godu un varu, pasaules labvēlību, draudzību un prieku, jā, arī pats savu dzīvību vairāk, nekā Dieva Vārdu un Viņa Valstību, tam par šīm lietām ir veltīgi sludināt, – kā pats Kristus nedaudz tālāk saka: “Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus.”

Šādai mīlestībai ir jāmostas kristiešos, kurus Kristus šeit uzrunā kā tos, kuri Viņu pazīst un zina, ko ir no Viņa saņēmuši. Es saku – Kristus mīlestībai un laipnībai, ko Viņš mums parāda, uzkraudams sev mūsu grēku, lāstu un mūžīgo nāvi, un nesdams to mūsu vietā, vajadzētu mūs aizkustināt tā, ka mēs sāktu mīlēt Kristu – un Viņš patiesi pārpārēm ir pelnījis mūsu mīlestību. Tādēļ arī Viņš ir mācekļiem atgādinājis un sacījis: “Ja jūs mīlat Mani…” Itin kā gribētu teikt: ja jūs atzīstat un uzskatāt, ka es esmu pavēlējis, lai jūs mani mīlētu, tad arī parādiet man savu mīlestību; ja jūs ticēsit šim manam nopelnam un to pārdomāsit, tad arī jūs noteikti sāksit mani mīlēt.

Taču “mīlēt” nenozīmē tikai parādīt mīlestību ar vārdiem; te nepieciešami dzīvi darbi un mīlestības apliecinājumi, kas tiek norādīti ar vārdiem “…tas manus vārdus turēs.” Tā ir mīlestība, kas cīnās un uzvar. Jo tāda ir patiesas mīlestības daba – tā sava mīļotā labā dara it visu; nekādas nastas un ciešanas tai nav par smagu – tā visu panes ar prieku. To saskatām arī dabiskajā mīlestībā, ko Dievs cilvēkā ielicis kā savas dievišķās mīlestības attēlu. Mēs redzam, kā tēvs un māte mīl savus bērnus. Arī šī mīlestība ir dedzīga un gluži nepelnīta, un tā liek vecākiem darīt labu saviem bērniem. Tieši šādu mīlestību vispilnīgākajā veidā Kristus mums savā dievišķajā godībā, būdams mūžīgais Dievs un Radītājs, ir pavēlējis mums, nabaga radījumiem, kam nebija ar Viņu nekādas radniecības un kas nebija pelnījuši neko citu, kā vien Dieva dusmas un lāstu.

Ja nu Dieva mīlestība dara tādus darbus to labā, kuri iepriekš nav Viņu mīlējuši un nav pelnījuši Viņa mīlestību – un mums taču tāpat vajadzētu mīlēt Kristu kā savu Radītāju un Dievu, ja arī Viņš nebūtu pārpārēm pelnījis mūsu mīlestību ar savu nenovērtējamo nopelnu – cik daudzkārt vairāk mums vajadzētu Viņu mīlēt tādēļ, ka Viņš pirmais mūs ir mīlējis! Un, ja šis neizteicamais Kristus žēlastības darbs tiktu pienācīgi uzņemts mūsu sirdīs, mums noteikti nešķistu ne grūti, ne apnicīgi panest ciešanas Viņa dēļ – lai tikai varētu palikt Viņa mīlestībā. Tā Kristus Vārds tiktu nevien labprāt uzklausīts, bet arī stingri turēts un spētu uzvarēt.

Un Mans Tēvs to mīlēs.

Šeit nav nepieciešams dedzīgi diskutēt par jautājumu: kādēļ Kristus saka: ”Kas Mani mīl,” itin kā mums pirmajiem vajadzētu sākt Viņu mīlēt, kaut arī ir taču skaidrs, ka Viņš pirmais mūs ir mīlējis, – kā 1.Jņ.4: 10 pavisam skaidri sacīts: “Šī ir tā mīlestība – nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs ir mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” Jā, ja Viņš pirmais nesāktu mīlēt mūs, mēs nekad nespētu Viņu mīlēt. Jo mīlēt Kristu nevar neviens cits, bet tiki tas, kurš tic, ka jau ir iemantojis Kristus mīlestību un žēlīgu Dievu; citādi sirds bēg no Dieva un patur sevī apslēptu naidu pret Viņu, itin kā Dievs gribētu iemest mūs ellē, – kā iepriekš sacīts.

Savukārt Kristus vārdi: “Kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos” ir sacīti par mīlestības izpausmi un atklāšanos, – kā arī pats Kristus to paskaidro, sacīdams: “… tam Es parādīšos” un: “Mēs nāksim pie viņa” – ja stingri paliksim šādā mīlestībā, stādamies pretī Kristus un Baznīcas ienaidniekiem, tas ir, velna un pasaules dusmām, naidam un vajāšanām, tad arī mēs atklāsim un pieredzēsim, ka Kristus ar savu mīlestību uzticīgi rūpējas par mums; Viņš izglābs mūs no šī posta un dos uzvaru šajā cīņā, tā, ka iegūsim pieredzi, un ciešanas mūsos būs radījušas izturību – kā Sv. Pāvils saka Rom.5:4.

Jo, kā jau sacīts, notiek tā, ka Dieva mīlestība paliek mums apslēpta, un mēs sajūtam kaut ko gluži pretēju – itin kā Dievs būtu mūs pavisam aizmirsis, un Viņa žēlastība un mīlestība būtu pārvērtusies dusmās. Kas šo pārbaudījumu iztur un paliek mīlestībā, tas pieredz, ka Dievs ir patiesīgs; viņš sajūt Dieva mīlestības mierinājumu un drošību, kas ielīst viņa sirdī un ļauj pārvarēt visus šķēršļus, – kā arī Sv. Pāvils Rom.8:37–39 saka: “Visās šinīs lietās mēs pārpārēm paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” Tā ir uzvara un pestīšana, kas mūs mūsu pašu pieredzē pārliecina, ka patiesi ir tā, kā mēs ticam – Kristus mūs mīl.

Taču Kristus īpaši rūpīgi izvēlas vārdus, un saka: “Mans Tēvs tos mīlēs,” tādēļ, lai rādītu mums ne vairs tikai sevi, bet arī Tēva sirdi, attēlodams to vislaipnākajā un jaukākajā veidā; un nabaga nomāktajām sirdsapziņām tieši tas arī ir nepieciešams. Jo šādai cilvēka sirdij ir ļoti grūti nešauboties gaidīt no Dieva visu labo, tikai žēlastību un žēlsirdību, jā, bez šī Starpnieka – Kristus tas ir pat gluži neiespējami. Rupjās, nekaunīgās sirdis gan šai ziņā spēj būt pat pārāk stipras un lepnas; tās kļūst cietas un spītīgas, domādamas, ka viss, ko tās dara, ir skaisti un labi arī Dieva priekšā. Tā tas turpinās, līdz pārgalvji pieredz īstas nāves briesmas un draudus, saņemdami skaidru Bauslības atklāsmi. Nu viņi ir paši izmisušākie un bezcerīgākie ļaudis uz zemes – kad pienāk viņu stunda, tie pēkšņi sabrūk un neviens tos vairs nespēj stiprināt.

Tādēļ daudz labāk un cerīgāk ir ar tiem, kuri arvien cīnās ar bailēm no Dieva dusmības un ir tik bailīgi, ka nezina, kur sprukt, tiklīdz tiek pieminēts Dieva Vārds; jo tieši šiem bailīgajiem ļaudīm ir sacīti Kristus mierinājuma vārdi, jā, tieši viņu dēļ Dievs arvien ir licis rakstīt un mācīt Viņa žēlastības un grēku piedošanas apsolījumu, turklāt devis savu Dēlu un visu labo, ko Viņš šajā pasaulē paveicis, pārpārēm apbērdams viņus ar saviem dārgumiem. To Dievs darījis tādēļ, lai Viņa žēlastība un labvēlība kļūtu zināma šādiem cilvēkiem; šī žēlastība, kā sacīts 52. un 36. psalmos, sniedzas līdz debesīm. Ir redzams un saprotams, ka kristieša dzīvība un veselība – tā ir Dieva žēlastības un palīdzības redzama izpausme. Jo velns, kura valstībā mēs šeit, uz zemes mītam, ir ļauns un nikns gars, kas dienām un naktīm tīko pēc tā, lai varētu mūs slepkavot un nonāvēt.

Bet, lai cik liels ir Dieva apsolījuma Vārds, lai cik vareni ir Dieva žēlastības darbi pie tiem, kas Viņu bīstas, tomēr tie neizrādās pietiekami spēcīgi, lai liktu ļaudīm pacelt sirdis un ar prieku uzlūkot Dievu. Cilvēki arvien turpina raizēties un baidīties, ka Dievs varētu uz viņiem dusmoties. Tas notiek tādēļ, ka cilvēks jūt savu vājumu un necienīgumu; tiklīdz viņi dzird, iedomājas un atceras Dieva bargos vārdus un biedinošos dusmu un soda piemērus, sāk raizēties, ka šāds pats sods skars arī viņus. Turpretī citi, tie, kuriem vajadzētu bīties Dieva dusmu, lepni un spītīgi turpina neievērot brīdinājumus, turēdamies pie pasaulīgiem mierinājumiem un iedomādamies, ka Dievs nevarētu uz viņiem dusmoties. Tik grūti ir noturēt cilvēka sirdi uz pareizā ceļa – panākt, lai labklājības un veiksmes laikos tā nekļūtu pārdroša, bet paliktu pazemīga, savukārt briesmās un nelaimē saglabātu paļāvību uz Dievu un meklētu mierinājumu pie Viņa.

Tādēļ Kristus savos mierinājuma vārdos arvien rāda Tēvu vislaipnākajā un draudzīgākajā veidā – Viņš rīkojas kā uzticams, dievbijīgs Starpnieks, gribēdams uzrunāt mūsu sirdis tā, lai tās Viņu sadzirdētu. Un nevienam nav jāšaubās, ka ja vien cilvēks jūt mīlestību pret Kristu un spēj turēties pie Viņa Vārda, ticēt, ka Kristus mūsu labā ir nesis un uzveicis visas Dieva dusmas, grēku un nāvi, ja viņš paliek pie šādas ticības un droši to apliecina, tad Dieva Tēva sirds pret viņu jūt īsti tēvišķīgu, neizteicamu un bezgalīgu mīlestību, un Viņa īstais prāts un nodoms ir tāds, ka cilvēkam tiešām nav no Viņa jābīstas, bet jāgaida no Dieva Tēva tikai viss labais un mīļais.

Tas ir brīnišķīgs mierinājums, par kuru vari no sirds priecāties kā par savu jau iemantoto Debesu Valstību; tu vari lēkāt aiz prieka – tādēļ, ka pats Kristus tevi ir pārliecinājis par Dieva žēlastību un mīlestību pret tevi, atklādams, ka, ja tu Viņa dēļ un Viņu mīlēdams panes ciešanas, velna un pasaules pārestības, tas Dievam Tēvam Debesīs ir tīkami – tas ir pats labākais, ko Viņam par prieku vari darīt; un tev arī ir jāpieredz šī Dieva mīlestība, ko Viņš tev parāda, palīdzēdams tev un uzvarēdams tavus pretiniekus. Šis mierinājums kristiešiem ir jāzina; viņiem jāatceras Evaņģēlija un Kristus atziņas dārgums, lai tie varētu slavēt Dievu un pateikties Viņam par saņemto dāvanu. Šo apsolījumu Kristus izsaka plašāk, izmantodams vēl vairāk vārdu, Viņš saka:

…un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.

Tā būs patiesi brīnišķīga, jauka Vasarsvētku diena, brīnišķīga Svētā Gara atklāsme un spēks, Debesu sapulce jeb koncils, kurā mīlestība plūdīs no abām pusēm – cilvēku sirdis, Svētā Gara apgaismotas, iedegsies mīlestībā pret Kristu, savukārt Kristus un Tēva mīlestība pret cilvēkiem atmirdzēs visā savā spožumā. Šāda mīlestība saistīs Dievu un cilvēku, kura sirdi Svētais Gars būs sagatavojis un iesvētījis par Dieva svēto namu un mājokli, templi un monstranci, un cilvēks iemantos tik lielisku, cēlu, mīļu un dārgu viesi jeb sava nama iemītnieku – pašu Dievu Tēvu un Dēlu.

Tā ir liela žēlastība un godība, kas tiek dota cilvēkiem – ka viņš tiek atzīts par brīnišķīgu mājokli, par greznu pili un zāli, jā, par paradīzi un Debesu Valstību, kurā Dievs rod savu šīs zemes mājvietu. Un tās taču ir nabaga nomāktās, biklās sirdis un sirdsapziņas, kas pašas sevī nejūt neko citu, kā vien grēku un nāvi, drebēdamas Dieva dusmības priekšā un domādamas, ka tieši no tām Dievs atrodas vistālāk, turpretī velns – pavisam tuvu. Taču tieši šīs sirdis ir tās, kam dots šis apsolījums un kuras var priecīgi lepoties ar to, ka ir īstais Dieva nams un Baznīca, ko nevis iesvētīts bīskaps ir svaidījis ar nejauku hrizamu, bet svētījis pats Svētais Gars; šajā namā Dievam tīk mājot un atrasties – kā arī pravietis Jesaja 66:1–2 runā par šo Dieva mājokli, pretodamies lepniem, uzpūtīgiem svētajiem, kuri lielās ar savu pašu svētumu un kalpošanu Dievam; Dievs saka: “Kur būtu tāds nams, ko jūs Man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par dusas vietu? Visu pasaules visumu taču ir radījusi Mana roka, un tā ir cēlies viss, kas pasaulē pastāv, saka Tas Kungs, bet Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas.”

Un kur tad vēl Dievs varētu mājot? Viņš taču nevienu citu mājvietu šeit, uz zemes, neatrod. Visi citi lieliskie, dižie, izcilie svētie, kas visu paveikuši saviem spēkiem, ir pārāk lepni, augsti, gudri un svēti – tie paši jau uzkāpuši Debesīs un vēl augstāk – kā tad viņi varētu kļūt par Dieva mājvietu uz zemes? Lai gan viņi tikai sevi pašus lepni sauc par Baznīcu un Dieva tautu. Savukārt Dievs ir pārāk cēls, un Viņam šāds viltus svētums izraisa pārāk lielu riebumu, lai Viņš varētu būt un mājot pie šādiem augstprātīgiem, lielīgiem svētajiem, kuri, sekodami savam elkam, velnam, grib sēdēt Dievam līdzās, lepodamies Viņa priekšā ar savu svētumu. Dievs neuzskata viņus par tāda goda cienīgiem; Viņš neuzlūko šādus ļaudis līdz ar visu viņu spožumu un lepnumu, ar visu viņu skaisto, pašizdomāto svētumu. Dievs mājo nabadzīgos, necilos mājokļos – pie nabaga nicinātajiem ļaudīm, kuri dzird Kristus Vārdu un tic tam, labprāt gribēdami būt kristieši, bet paši sevi uzskatīdami par nesvētiem, necienīgiem grēciniekiem.

Tas ir skaists, lielisks, mierinošs un – kā Sv. Pēteris 2.Pēt.1:4 saka – viens no lielākajiem un dārgākajiem apsolījumiem, kas dāvāti mums, nabaga grēciniekiem. Mēs kļūstam līdzdalīgi dievišķajā dabā un tiekam tā pagodināti, ka nevien līdz ar Kristu iemantojam Dieva mīlestību, līdzcietību un žēlastību, kas ir pats lielākais un dārgākais svētums, bet arī pašu Kungu, kas pilnīgi iemājo mūsos. Tas ir, it kā mūsu Kungs gribētu sacīt: viss nebeidzas tikai ar mīlestību – ar to, ka Dievs novērš no mums savas dusmas un atver mums savu žēlīgo Tēva sirdi; šī mīlestība mums arī ir jābauda (citādi Dieva mīlestība pret mums izrādītos veltīga un nenestu labumu – kā paruna saka: mīlēt un nebaudīt utt.) un jāsaņem no tās vēl lielāks labums – šai mīlestībai ir jāatklājas darbos un dāvanās.

Jo ir divas lietas, ko kristieši saņem no Dieva – Sv. Pāvils Rom.5:15 tās atšķir vienu no otras un nosauc vārdos: žēlastība un dāvana. Žēlastība piedod grēku, rada sirdsapziņas mierinājumu un sniedz mieru, ieceldama cilvēku Dieva žēlastības Valstībā – jo to arī sauc par žēlastības Valstību, Ps.117:2: “Pilna varenības Viņā žēlastība valda pār mums, un Tā Kunga uzticība paliek mūžīgi.” Savukārt dāvana ir tas, ka Svētais Gars rada cilvēkā jaunas domas, prātu, sirdi, mierinājumu, spēku un dzīvību.

To Kristus grib izteikt ar vārdiem: “Mēs ņemsim pie viņa mājas vietu.” Šis notikums nāk no Dieva žēlastības un mīlestības un seko tai – cilvēka sirds kļūst par augstās, dievišķās Majestātes troni un goda krēslu, kam jābūt labākam un cēlākam, nekā visas debesis un zeme, – kā Sv. Pāvils saka 1.Kor.3:17: “Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.” Un 2.Kor.6:16: “Jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt.” tas notiek tā, ka Dievs ar savu žēlastību paveic ne tiksi to, ka cilvēks sāk ticēt un turas pie Dieva Vārda, bet Viņš arī valda cilvēkā ar savu dievišķo spēku un darbu, tā, ka cilvēks kļūst arvien apskaidrotāks, arvien bagātāks un spēcīgāks garīgā izpratnē un gudrībā, spēdams atzīt un izvērtēt dažādas lietas un mācības. Tāpat viņš dienu no dienas nes arvien vairāk labu augļu visā savā dzīvē, kļūst arvien labsirdīgāks, lēnprātīgāks, pacietīgāks cilvēks, kas ikvienam kalpo ar mācību, padomu, mierinājumu un dāvanām; viņš nes albumu gan Dievam, gan cilvēkiem – caur viņu un viņa dēļ zemei un ļaudīm tiek palīdzēts, īsi sakot – viņš ir tāds cilvēks, caur kuru Dieva runā, dzīvo un darbojas: viņa mēle ir Dieva mēle, viņa roka – Dieva roka un viņa vārds ir nevis cilvēka, bet Dieva Vārds.

Jo Kristus mācība un apliecība, ko kristietis apliecina, nav cilvēku gudrība un izpratne, bet Kristus mācība; jo kristietis ir saņēmis un tur Kristus Vārdu. Tāpat amats, ko šis cilvēks pilda kā kristietis, nenāk no cilvēka speķiem un nodomiem, bet no Dieva pavēles, nodoma un spēka, ko Dievs sniedz caur Svēto Garu, – kā Sv. Pēteris saka: kristietis visiem dod un dara tikai labu – kā viņš pats no Dieva ir saņēmis visu labo, un arī ārēji, viņa miesa un locekļi kļūst par Svētā Gara mājokli – 1.Kor.6:19 – tā, ka kristietis ir līdzīgs labam kokam, kas nes labus augļus un dod labumu, pretodamies ļaunajam un vairīdamies no tā.

Redzi nu, cik liels un varens ir cilvēks, kurš kļuvis kristietis jeb, kā Kristus saka, tur Viņa Vārdu. Kristietis uz zemes ir brīnumains cilvēks, kas Dieva priekšā ir vērtīgāks, nekā debesis un zeme, jā, viņš ir visas pasaules gaisma un pestītājs, kurā mājo pats Dievs un kurā atrodams viss; un viņš Dievā spēj darīt un dara visas lietas. Taču pasaules priekšā tas ir apslēpts un paliek nezināms. Pasaule arī nav cienīga pazīt šādus cilvēkus, bet uzskata tos gluži vai par kāju pameslu, jā, kā Sv. Pāvils 1.Kor.4:13 saka, par lāstu un atkritumiem, kuru dēļ zeme un ļaudis ir nolādēti un iedzīti postā; pasaule labprāt iznīcinātu kristiešus, uzskatīdama šo darbu par kalpošanu Dievam un pasaules attīrīšanu.

Ak, cik zobgalīgi jūdu svēto, priesteru un farizeju ausīm būtu skanējuši šādi vārdi – ka Dievs grib mājot tikai tajos, kuri tur šī Vīra vārdus, tas ir – tikai tie, kuri nav nekas vairāk, kā maza saujiņa nabaga nicinātu, izbiedētu cilvēku – itin kā Dievam nebūtu labāka, krāšņāka nama un mājokļa, kas būtu atbilstošs dievišķajai Majestātei. Šķiet, Viņš taču varētu mājot svētos, krietnos ļaudīs, Dieva tautas spožākajos gaismekļos un augstākajos pārstāvjos, svētajā pilsētā Jeruzālemē, tās krāšņajā templī, kur notika dievkalpojumi. Arī Raksti un pravieši taču sauc Jeruzālemi par Dieva svēto pilsētu un Dieva mājokli, par izredzētu dusas vietu uz visiem laikiem, Ps.132:14. Un jūdi taču tik ļoti lepojās ar savu svēto pilsētu un templi! Tiem šķita gluži neiespējami, ka visa viņu ķēniņvalsts, priesterība un dievkalpojums varētu aiziet bojā.

Bet nu Kristus klusē par visām šīm lietām, itin kā neko negribētu par tām zināt; Viņš runā jaunu, savādu valodu – kur ir kristietis, kas tur Viņa Vārdu, tur arī būs Dieva Tēva un Dēla svētā vieta, mājoklis un baznīca. Tā Kristus atceļ un satriec veco jūdu Dieva namu un Jeruzālemes templi, uzceldams jaunu, svētu, lielisku Baznīcu un Dieva namu, kas nepieder ne Jeruzālemei, ne jūdiem, bet ir izplatīts visā pasaulē, neatkarīgi no personu, vietu un ārējās izturēšanās veida atšķirībām – vienalga, vai šie ļaudis būtu jūdi vai pagāni, priesteri vai laji. Un šis nams nav celts no akmeņiem un koka, tas nav darināts ar cilvēku rokām, bet pats Dievs to ir no jauna radījis, proti – tā ir tauta, kas mīl Kristu un tur Viņa Vārdu.

Līdz šim Dievs jūdu tautā ir bijis nama Kungs, un tur ir bijis Viņa ganāmpulks un ugunskurs – kā sacīts Jes.31:9 – Viņa Vārda dēļ, kas jūdu vidū vēl bija saglabājies un tika sludināts ar praviešu mutēm; un tie nedaudzie, kuri šim Vārdam ticēja, arī bija īstā Dieva Baznīca, kuras dēļ šī zeme un pilsēta tika uzturēta. Bet nu nāca pats Kristus, un jūdi negribēja uzklausīt Viņa sludināšanu, bet vajāja un padzina Viņa apustuļus un kristiešus, lai galu galā šajā zemē vairs nebūtu neviena kristieša. Tādēļ arī Jeruzālemes templim bija jātiek nopostītam un jāiznīkst līdz ar visu priesterību un visu tautu, lai nekas vairs netiktu atjaunots – kā Mozus un pravieši jūdiem jau iepriekš bija sludinājuši: ja tie neturēs Dieva Vārdu un Viņa baušļus, tie vairs nebūs un netiks saukti par Dieva tautu, un šī vairs nebūs Dieva pilsēta un Viņa nams, – 5.Moz.32:21, Hoz.1:9.

Te nu tu dzirdi definīciju un atbildi uz strīdīgo jautājumu: kas tad ir Baznīca un tās vara? Baznīca pamatoti lepojas, ka tajā valda Svētais Gars, jā, kā Kristus saka, tajā mājo arī Tēvs un Dēls; un viss, ko Tēvs un Dēls dara un saka, ir jāklausa ikvienam, kurš nevēlas zaudēt savu mūžīgo dzīvību. Mēs esam vienisprātis, ka – saskaņā ar šo un citiem apsolījumiem – uz zemes ir tāda tauta, kas tiek saukta par Dieva tautu, un tajā Viņš grib būt namatēvs savā namā, valdnieks savā pilī, Dievs savā Baznīcā, ko Viņš vērtē tik augstu, ka ir atstājis savu Debesu godību un nācis uz šo bēdu ieleju, lai paliktu savā baznīcā līdz pasaules galam. Tādēļ nav vajadzīgs veltīgi lūkoties augšup un meklēt Baznīcu Paradīzē, ko Tas Kungs mums ļaus skatīt tikai nākamajā dzīvē.

Tādēļ strīds nav izcēlies par to, vai uz zemes pastāv Baznīca un vai ir nepieciešams tai paklausīt kā Kundzei un Ķeizarienei, caur kuru pats Dievs runā un darbojas. Bet strīdīgs jautājums ir: kas un kura ir šī Baznīca? Lai izšķirtu šo strīdu un saskatītu patieso baznīcu – Sv. Augustīns saka – nav pieļaujams spriest pēc cilvēku vārdiem un domām. Par šādām lietām varam būt pārliecināti tad, kad dzirdam, kā Kristus, mūsu Kungs, pats savā Vārdā tās apraksta un attēlo. Un Kristus savu baznīcu nosauc un attēlo kā mazo pulciņu, kas Viņu mīl un tur Viņa Vārdu – jo tā šī mīlestība izpaužas. Viņš saka: manā Baznīcā ir jābūt manam Vārdam, un tur tam jātiek turētam jeb – Baznīcai pie tā ir jāpaliek – citādi tas neko nevarēs paveikt. Šim Vārdam, kas tiek saukts par Kristus Vārdu, ir jābūt mērauklai un pārbaudes akmenim, ar kura palīdzību iespējams pazīt Baznīcu un to novērtēt; jo ir nepieciešams noteikts likums un mēraukla, kura norādītu, kas Baznīcai jārunā un jādara; kristiešiem neklājas runāt un darīt to, kas katram ienāk prātā, un vēlāk apgalvot, ka tas sacīts un darīts Svētajā Garā.

Tādēļ Kristus saista Baznīcu ar savu Vārdu un norāda uz to kā uz zīmi, pēc kuras iespējams pazīt Baznīcu – kur Kristus Vārds tiek saglabāts, mācīts un sludināts, Kristus mīlestības dēļ darot visu saskaņā ar šo Vārdu, tur arī ir Baznīca – tur tu to atrodi, un tavs pienākums ir tai paklausīt; tu droši vari spriest, ka šai vietā mājo Dievs, kas runā un darbojas ar Baznīcas starpniecību.

Šo pašu likumu sniedz arī Sv. Pēteris 1.Pēt.4:11 – kā iepriekš viņa vēstulē esam dzirdējuši: “Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir,” tātad – kas grib šajā namā ko runāt, darīt, paveikt vai dot, tam jādomā, kā sacīt un darīt tieši to, kas ir Dieva Vārds un darbs, vai arī – atteikties no visiem saviem darbiem un runāšanas, lai runātu un valdītu tikai savās mājās vai valstī. Jo ārpus šī nama, pasaulē ir citi vārdi un darbi; katram kungam, ķeizaram, valdniekam un nama tēvam ir jādarbojas savās lietās un jāvalda namā vai valstī; tomēr viss ir iedibināts tā, ka tur, kur tiek pareizi valdīts, viss notiek pēc nama vai zemes kunga prāta un nodoma, kaut arī nama saime vai galminieki ir viltīgi un ļauni. Kunga iedibinātā kārtība tiek īstenota, un viss notiek tā, kā viņš saka un pavēl. Tikai šajā namā, kur Kungs un Valdnieks ir pats Dievs, Viņš pats grib runāt un darīt – lai šeit nebūtu nekā cita, kā vien Viņa Vārds un Viņa darbi, kas darīti Viņa pavēles spēkā – lai ikviens varētu droši turēties uz Dieva Vārdu.

Tāds ir šis apsolījums par kristiešu pāriplūstošo godību – ka Dievs viņiem tā kalpo un nāk tik tuvu, ka parādās, ļauj sevi redzēt un dzirdēt ne citādi, kā tieši – viņos, caur viņu vārdiem un darbiem, muti un rokām. Tā rodas lielā atšķirība starp viņiem un visiem pārējiem cilvēkiem, tā, ka arī atsevišķs kristietis, lai cik necils viņš būtu, ir pavisam cits vīrs, kas Dieva priekšā pagodināts augstāk, nekā visi ķēniņi, ķeizari, valdnieki un visa pasaule ar saviem ļaužu pulkiem, kas nesaņem un nepazīst gluži neko no šīs slavas un goda, – kā arī Mozus 5.Moz.4:7 saka: “Kurai citai lielai tautai Dievs stāvētu tik tuvu kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums, kad mēs Viņu piesaucam?” Tā nu šīs lietas dēļ mums vajadzētu labprāt uzņemt Evaņģēlija Vārdu, turklāt kļūt drošiem un pārliecinātiem, stingri turēties pie šī Vārda un tā dēļ atteikties no visa, kas atrodams pasaulē.

Taču šeit jāzina arī tas, ka uz zemes – kā jau esmu sacījis – šī godība vēl paliek apslēpta viņu vājumā – tā vēl ir Vārdā un ticībā; tādēļ kristiešiem ir nepieciešams piesaukt Dievu, lūgt Viņa palīdzību un Svētā Gara spēku. Jo tas, ka kristietis ir un tiek saukts par Dieva mājvietu, kurā Dievs valda, runā un darbojas, ir sācies, taču vēl nav atklājies pilnīgā veidā; tas ir tāds nams un celtne, kurā Dievs vēl arvien ik dienu strādā un turpina savu darbu, līdz viss būs pabeigts un īstenots – Pastarā dienā. Tādēļ arī Kristus šeit saka nevis: mēs atradīsim pie viņa mājas vietu, bet: “Mēs ņemsim pie viņa mājas vietu.”

Jo Kristus nākdams ņem līdzi dažādas garīgas lietas, kas nepieciešamas, lai uzceltu un nostiprinātu šādu mājvietu; tās ir Svētā Gara dāvanas, kas tiek dotas līdz ar Vārdu. Tā nu, lai arī šī mājvieta vēl nav pabeigta, taču tajā atrodama žēlastība un mīlestība, ar ko Dievs to ir uzņēmis. Kristieši jau ir un tiek saukti par Kristus namu un mājvietu, kas tiek arvien labāk sagatavota – ar Vārda sludināšanu un Svēto Garu, pieaugot izpratnē, gudrībā, ticībā, dāvanās un tikumos; un tai pašā laikā – viss, kas kristiešos vēl ir žuburains un mežonīgs – viss, kas viņos palicis no vecās dzimšanas, tiek nocirsts un nonāvēts ar krusta, kārdinājumu un ciešanu palīdzību. Tā šis jau iesāktais žēlastības un Svētā Gara darbs arvien turpinās.

Tādēļ nevienam neklājas saskatīt piedauzību otrā, nedz krist izmisumā, uzlūkojot pašam sevi, kaut arī viņš redz vai sajūt daudz grēcīgu trūkumu, tieksmju un noslieču, kas vedina uz neticību, nepacietību utt. Jā, kaut arī dažkārt kristietis kļūdās un paklūp (kā tas notika ar Sv. Pēteri, kad viņš noliedza Kristu), tomēr tādēļ vēl Dievs nav no viņa pilnīgi novērsies, nedz nolēmis viņu atmest kā nederīgu darbarīku. Kristietim atkal jāceļas – ar grēknožēlas un ticības palīdzību; viņa mierinājums ir tas, ka viņš jau ir Kristus žēlastības Valstībā, kas ir daudz spēcīgāka par grēku, Rom.5:20. Un Svētais Gars tiek dots nevien kā dāvana, kas sniedz spēku un drosmi, bet arī – kā mierinājums nespēkā; tas rada tādu Dieva mājvietu, kurā arvien paliek Dieva mīlestība, kas apklāj šo nespēku un to mums nepielīdzina.

Tā nu Kristus Valstībā – kā pravietis Caharija 12:10 skaistiem vārdiem saka – ir izliets “žēlastības un lūgšanas gars”. Tas ir Svētais Gars, kas līdz ar Tēvu un Dēlu mājo ticīgo sirdīs, runā un darbojas viņos, dod viņiem mierinājumu un uzvaru, spēju pastāvēt un turēties pretī grēkam, nāvei un velna varai. Taču Svētais Gars to paveic ne tikai ar acīmredzamu, varenu sava spēka izpausmi un atklāšanos, bet – tā kā kristieši vēl jūt savu grēku un necienīgumu, Dievs tos panes, apklājot un mierinot viņus, sludinādams žēlastību un piedošanu Kristū. Un, tā kā viņi arī šajā cīņā jūt lielu nespēku, Gars viņus mudina lūgt, tas ir, saukt pēc palīdzības un stiprinājuma. Tā, šādā lūgšanā un piesaukšanā Svētas Gars viņos izcīna uzvaru, – kā Sv. Pāvils Rom.8:16, 26 par Svēto Garu saka šis divas lietas: “Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni,” un: “Gars nāk palīgā mūsu nespēkam… Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.”

Jo arī izcili svētie sajūt un sūdzas, ka viņiem nav pietiekami daudz mierinājuma, prieka un spēka; arī viņiem ir jārod mierinājums Dieva žēlastībā un jāpastāv ar lūgšanas un Dieva piesaukšanas palīdzību – kā Sv. Pāvils daudzviet, īpaši 2.Kor.12:7–9 sūdzas par savu nespēku, teikdams, ka sātans devis viņam miesā dzeloni, kas viņu tā sadūris un nomocījis, ka viņš vairs nav spējis sajust Svētā Gara spēku; apustulis atklāj, ka jau trīs reizes ir sirsnīgi lūdzis, lai Dievs viņu no tā atbrīvo, taču Dieva viņam ir atbildējis: “Tev pietiek ar manu žēlastību.” Dievs ir uzklausījis Sv. Pāvila saucienus un lūgšanas, taču nav atņēmis viņam viņa vājumu, bet uzturējis viņā žēlastības Garu, kas mierina un dod spēku šajā cīņā tā, lai cilvēks neciestu sakāvi – kā Dievs arī viņam saka: mans spēks ir varens, tas izcīna uzvaru nespēkā.

Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus.

Te tu dzirdi pavisam īsu un skaidru spriedumu – tam, kurš grib būt un palikt kristietis, ir jāmīl, tas ir: labprāt jātur Kristus vārdi – vai arī pilnīgi jāaiziet no tā; kristietim ir jāmīl Kristus, ja nē – viņš Kristu pilnīgi pazaudēs. Jo, kas Kristū vēl cenšas meklēt savu labumu un nemīl Viņu tik ļoti, ka Viņa dēļ spētu atteikties no sava paša goda, lepnuma, taisnības, tas Viņa Valstībai nav derīgs. Tādēļ ne visi spēj būt kristieši – ne visiem tas ir dots, – kā arī Sv. Pāvils saka 2.Tes.3:2: “Ne visi ir ticīgi.” Jo citi vēl nav iepazinuši un sajutuši Kristus žēlastību un mīlestību, tādēļ nespēj Viņu mīlēt, nedz turēties pie Viņa Vārda, ja tā dēļ nākas ar kaut ko riskēt vai no kā atteikties.

Šis spriedums nes sev līdzi sekas, kas pretējas iepriekš sacītajam. Viņš īsi aprauj šo teikumu un ļauj ļaudīm pašiem saprast sekas, ko izraisa tas, ka cilvēks netur Viņa Vārdu – tāds noteikti netic Viņam un arī nevar lepoties ar to, ka Dievs viņu mīl; šis cilvēks jau ir šķirts no žēlastības Valstības, tādēļ paliek mūžīgās dusmības un tiesas varā – kā Jņ.3:36 sacīts: “Kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa.”

Tādēļ šādi cilvēki cieš lielu zaudējumu – viņi nevar būt Dieva mājvieta, un viņos nav Svētā Gara. Viņi arī nevar kļūt Dieva žēlastības cienīgi, tā, ka Dievs nevar caur viņiem runāt un darboties. Tā kā viņi nicina Dieva Vārdu, arī Viņš pats tos nicina. Un velns iegūst varu pār šādiem ļaudīm – viņš tos dīda pēc sava prāta, līdz tie vairs nespēj ne domāt, ne darīt to, kas ir Dievam tīkams; viņi kļūst nederīgi labiem darbiem, – kā Sv. Pāvils saka Tit.1:16 – nespēdami radīt kristiešu vidū neko citu, kā vien postu un nelaimi. Viņiem nepalīdz arī tas, ka tie izliekas un lepojas ar lielu svētumu, kalpošanu Dievam, labiem darbiem utt., iedomādamies, ka ar šādu lietu palīdzību varēs kļūt Dievam mīļākie un tuvākie cilvēki. Jo, ja arī viņi ir apveltīti ar īpašu gudrību, izpratni utt., tomēr viņiem nav dota žēlastība darīt labu un paveikt ko tādu, kas būtu Dievam tīkams jeb Viņa svētīts. Lai arī šādi cilvēki cenšas darīt daudz labu darbu, sludināt, lūgt utt., tomēr visi viņu darbi ir samaitāti, – kā psalmā 109:7 sacīts: “Viņa lūgšana lai kļūst viņam par grēku!” Savukārt Kristus Valstībā tiem, kuri Viņu mīl, visi trūkumi un viss grēcīgais, kas viņos vēl atrodams, tomēr tiek vērsts par labu un kalpo tam, lai šie ļaudis labotos, – kā Ps.37:24 lasām: “Kad taisnais klūp, tas tomēr nenokrīt pilnīgi zemē, jo Tas Kungs tur viņa roku.”

Lielākā daļa jūdu tolaik bija nelaimīgi ļaudis, kuri gan tika uzskatīti par pašiem labākajiem un gudrākajiem, tā, ka tie vairāk par visiem gribēja sevi saukt par Dieva tautu; arī vēlāk tādi bija sastopami baznīcā – tie bija ķeceri, sektanti un viltus brāļi, kas tāpat lepojās ar lielu garīgumu, ar patiesības un svētuma mīlestību, tomēr tieši ar viņu palīdzību velns darīja savus posta darbus. Tādi paši vēl tagad ir visi mūsu pāvesta sektas locekļi, kuri ne tikai apzināti nicina Dievu, bet arī bez kāda iemesla vajā un negrib paciest Dieva Vārda sludināšanu. Šos ļaudis velns ir pilnīgi apsēdis, tā, ka viņos nevar mājot ne Dievs, ne Kristus, ne Svētais Gars. Jo arī viņu ārējā dzīvē nav nekā cita, kā vien netikumi, kas ir kauna traips visai kristietībai – kā tie nosaukti Jūdas vēstules 13. pantā. Un tomēr viņi grib visus pārsteigt, lielīdamies ar Baznīcas vārdu un godu.

Taču viņi nav Kristus Baznīca – tam nekādi papildus pierādījumi nav vajadzīgi. Jo Kristus vārdos ir izteikts skaidrs spriedums: kas Viņu nemīl, tas netur Viņa Vārdu, bet, kas netur Viņa Vārdu, tas arī nav viņa Baznīcas loceklis un tādam nav vietas Viņa Valstībā – kā jau iepriekš sacīts. Bet tas, ka viņi netur Kristus Vārdu un nemīl Kristu, ir atklāta liecība un apsūdzība, kas vēršas pret viņiem atklāti un visiem dzirdot – līdz pat Debesīm. Tie ir viņu pašu darbi, kurus viņi turpina darīt vēl šodien, būdami tā nocietinājušies, ka no viņu lūpām neatskan neviena kristīgas grēknožēlas nopūta skaidri redzamo un atzīto maldu un negantības dēļ, ar ko tie jau ieveduši pazušanā tik daudz dvēseļu. Un viņi ne mirkli nedomā rūpēties par to, lai Dieva Vārds turpmāk tiktu pareizi sludināts, sniedzot palīdzību nabaga dvēselēm, bet ar rokām un kājām turas pretī šim Vārdam. Viņi labprātāk redzētu visu zemi un ļaudis slīkstam asinīs, nekā pieņemtu to, ka viņiem jānožēlo kaut neliela daļa no viņu maldiem un ļaunprātībām, lai mēģinātu laboties. Tā nu redzam, ka šie ļaudis ir pilnīgi nodoti velna varā un pār viņiem beidzot ir nākušas Dieva bargās dusmas.

Tā šie vārdi atšķir kristiešus no visiem citiem cilvēkiem uz zemes – nevis pēc kādiem ārējiem darbiem vai izturēšanās, kas būtu pa spēkam arī nekristīgiem ļaudīm un liekuļiem, bet – pēc tā, ko nozīmē – mīlēt Kristu un turēt Viņa Vārdu, kurā sevi apliecina ticība un mīlestība pret Kristu. Citi nevar un negrib Viņu mīlēt, tādējādi tie paši sevi atmet un nošķir no Kristus. Jo šī mīlestība – kā jau sacīts – nevar palikt apslēpta, tai jāplūst no abām pusēm, izpaužoties arī darbos. Tādēļ arī Kristus saka, ka Viņa Vārds ir nevis vienkārši jādzird vai jāiepazīst, bet jātur, tas ir, ar darbiem un apliecību atklāti jāapliecina pasaules priekšā un jāpaliek pie šī Vārda arī tad, ja tas prasītu atteikties no visa pārējā. Ir taču redzams un dzirdams, kurš to dara, kurš nē.

Tā nu gluži labi varam saprast, kādēļ Kristus sākumā ir sacījis, ka Viņš atklāsies nevis pasaulei, bet tikai tiem, kuri Viņu mīl. Jo pasaule nevar pieņemt šo Kristu – tik piedauzīgā izskatā, kāds Viņš ir pie krusta; jo Viņš arī neatnes to, pēc kā pasaule kāro – varu, godu, bagātību, slavu un atzinību tās gudrībai, svētumam utt. Jo pasaule ir pilnīgi nogrimusi un noslīkusi savās kārībās un mīlestībā pret šādiem laicīgiem labumiem. Kur tā neredz un neatrod šādas lietas, tā neko vairāk arī negrib saprast, redzēt un zināt; šeit pasaules mīlestība un patika izsīkst; tā arī negrib pakļaut sevi riskam zaudēt šādus laicīgus labumus. Taču īpaši neciešami pasaulei šķiet tas, ka tai grib atņemt šo izcilo dāvanu – pasaules gudrības, tikumu un svētuma slavu un godu, liekot tai atzīt, ka Dieva priekšā šīs vērtības ir tikai grēks un kauns.

Tādēļ Kristus Valstība pasaulei paliek apslēpta un Evaņģēlijs ir aizklāts tās skatienam; pasaules sirds paliek velna apstulbota un tā nepazīst ne Kristu, ne Tēvu. Kristus pasaulē nevar darīt sev pilsētu un mājas vietu, lai tā varētu izpazīt Dieva Vārda mierinājumu un spēku, tā atnesto labumu. Tādēļ Evaņģēlijs un Kristus atziņa joprojām paliek atklāsme un, kā Sv. Pāvils Rom.16:25, 1.Kor.2:7 saka – mysterium – noslēpums, apslēpta, neizdibināma lieta. Ne tādēļ, ka Evaņģēlijs nebūtu pietiekami atklāti pasludināts visai pasaulei un pavisam skaidri celts gaismā, bet tādēļ, ka pasaule to atstāj neievērotu un – pretstatā savai gudrībai – uzskata to par muļķību un piedauzību; tikai nedaudzi vientiesīgi ļaudis tic Evaņģēlijam; viņus neapgrēcina Kristus krusta nepievilcīgais izskats. Šādā ticībā viņi iepazīst krustā apslēpto mierinājumu, spēku, uzvaru, dzīvību un pestīšanu. Turpretī citi nav cienīgi atzīt šo dārgumu, turklāt tie arī negrib laboties – kā Kristus saka Mt.11:25: “Es Tev pateicos, Tēvs, ka Tu šīs lietas apslēpis gudriem un prātniekiem un tās esi zināmas darījis bērniem.”

Bet vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet Tēva, kas mani sūtījis.

Te tu redzi, ka Kristus runā par mutiski sludināto Vārdu, ko mācekļi no Viņa bija dzirdējuši. Viņš atklāj, ka tas ir tik liels un nozīmīgs, ka ikviens, kurš šo Vārdu nicina un netur, ir noniecinājis nevis cilvēku, kas Vārdu sludina, bet pašu dievišķo Majestāti. savukārt tos, kuri šo Vārdu tur, Kristus mierina un iedrošina, proti: viņi nav būt pārliecināti, ka, turēdami šo Vārdu, dara Dieva Tēva prātu. Jo Kristus grib, lai nevien paliekam pie Viņa, bet – kā jau sacīts – vēlas vest mūs augšup, pie Tēva – kā Viņš to dara daudzviet Jāņa evaņģēlijā, atvairīdams lielo un bīstamo kārdinājumu, ko velns ir meistarīgi izdomājis un kas visbiežāk skar dievbijīgas sirdis – velns cenšas nošķirt Dievu un Kristu vienu no otra, lai cilvēks, dzirdēdams Kristus Vārdu, tomēr uzdrīkstētos pats ar savām domām meklēt Dieva prātu un sirdi ārpus Kristus.

Jo velns vēl var paciest, ja turamies tikai pie Cilvēka Kristus un neejam tālāk. Jā, viņš pat ļauj sacīt un dzirdēt vārdus, kas apliecina, ka Kristus ir patiess Dievs. Bet viņš nevar pieļaut, ka sirds satvertu Kristu un Tēvu tik nedalāmā vienībā, ka droši varētu secināt: Kristus un Tēva Vārds ir viens Vārds, sirds un griba – kā nesaprātīgas sirdis domā: jā, es gan dzirdu, cik laipni un mierinoši Kristus sniedz savu apsolījumu nomāktām sirdsapziņām; bet kurš gan zina, vai būšu Debesīs, pie Tēva? Tas nozīmē, ka man ir nevis viens Dievs un Kristus, bet Kristus un Dievs atsevišķi; es esmu Viņus nošķīris, pazaudēdams īsto Dievu, kas negrib būt atrodams, nedz satverams ārpus Kristus – kā Viņš par to saka Filipam, Jņ.14:19: “Kas Mani redz, tas redz arī Tēvu.” Arī Jņ.7:16 Viņš saka: “Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis.” Tas ir tieši tas pats, ko Viņš saka šeit: tas, ko jūs dzirdat no manis, noteikti ir mana Tēva Vārds un prāts; jums nav jāmeklē tālāk, nedz jāraizējas, ka Dievs varētu uz jums dusmoties vai domāt par jums ko sliktu. Esiet pārliecināti, ka Viņš ir jums žēlīgs un labvēlīgs – jo Viņš ir sūtījis mani no Debesīm, lai es jums to pasludinātu.

Tādēļ sargies no citām domām un no tiem, kuri grib tev radīt šaubas šajā lietā (vai mudina meklēt kādu citu atklāsmi par to, kāds ir Dieva prāts un nodoms attiecībā uz tevi. Jo tu noteikti kļūdīsies, turklāt pats cietīsi zaudējumus un aiziesi postā, meklēdams dievišķo Majestāti ārpus Kristus – vai arī tevi pievils velns, kas Dieva vietā rādīs tev savus māņus. Viņš pieprot šo mākslu – tērpties godībā un izlikties par Dievu; tā velns ir izturējies arī pret Kristu, gribēdams, lai Kristus viņu pielūdz un viņam paklausa. Un, ja arī ienaidnieks nespēj neko vairāk, tas ved cilvēkus maldos ar dažādām tālejošām domām un tēliem, kurus viņš piedāvā, lai tikai atrautu mūsu sirdis no Kristus. Pret to kristietim jāapbruņojas un jābūt gudram; ir jāmācās saistīt sirdi un domas tikai pie Kristus Vārda, necenšoties dzirdēt, nedz zināt ne par kādu citu dievu – kā jau cituviet bieži un daudz esmu sacījis.

II

Šī Evaņģēlija otrā daļa

To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.

Tie ir spirdzinājuma vārdi, ko Kristus sniedz saviem mācekļiem sava mierinājuma sprediķa noslēgumā; jo Viņš šķiras no mācekļiem, atvadās un norāda uz gaidāmo mierinājumu, sacīdams, ka tad, kad viņiem tiks dots Svētais Gars, tas mācīs visu saprast un, paveikdams viņos savu darbu, ļaus sajust šādu mierinājumu. Itin kā Kristus gribētu sacīt: es līdz šim esmu bijis pie jums un esmu jums darījis to, kas man bija jādara, proti: esmu jums devis savu Vārdu un mierinājis, runādams ar jums. Pie šī mierinājuma jums jāturas arī tagad, kad es aizeju no jums; un patiesi – manu vārdu mierinājums, ko es jums sacīju, ir liels un brīnišķīgs. Bet, tā kā es vēl esmu jūsu vidū, šie vārdi vēl tik stipri neskar jūsu sirdis, lai jūs varētu sajust to saldumu un spēku; jūs vēl paliekat tikai pie Vārda, ko es jums saku – tas vēl ir tikai izrunāts un uzklausīts Vārds.

Lai viss neapstātos tikai pie maniem vārdiem un runas, bet jūs šo mierinājumu varētu sajust un pieredzēt, tā, ka vārdi vairs nebūtu tukša skaņa, bet kļūtu par dzīvu mierinājumu jūsu sirdīm, man ir jāaiziet – tas viss nevar notikt, kamēr es vēl esmu pie jums; jo jums vēl ir tikai manas klātbūtnes miesīgais mierinājums. Tādēļ man jātiek ņemtam projām no jums, lai mierinājums varētu darboties jūsos, un Svētais Gars jums to visu mācītu. Jo, kad būsit mani zaudējuši un visapkārt redzēsit tikai briesmas, postu un bailes, tad jums mans mierinājums pirmo reizi kļūs īsti nepieciešams, un jūs to gaidīsit ar ilgu pilnām nopūtām. Tad Svētais Gars jūsos atradīs īstus mācīties gribošus skolniekus; Gars jums palīdzēs un atgādinās manus vārdus, tā, ka jūs tos sapratīsit un sajutīsit mierinājumu un spēku savās sirdīs. Tā Es un Tēvs jums atklāsimies un mājosim jūsos; un arī citi ar jūsu vārdu palīdzību mācīsies šo mierinājumu.

Iegaumējiet labi šos vārdus – kā Kristus saista Svēto Garu ar saviem paša sacītajiem vārdiem, norādīdams Garam mērķi un mēru – ka Tam nav jāskaidro mums nekas vairāk, kā Kristus sacītais Vārds – visu, ko Kristus pats mums ir sacījis, Svētais Gars atgādinās un caur mums sacīs arī citiem. Tā Kristus rāda, ka arī turpmāk kristiešu vidū ar Svētā Gara starpniecību nav jātiek mācītam nekam citam, kā vien tam, ko apustuļi ir dzirdējuši no Kristus, taču vēl nav sapratuši; tieši to Svētais Gars viņiem ir mācījis un atgādinājis. Tā vārdi, kas nākuši no Kristus mutes, turpina savu ceļu no mutes mutē, un tomēr tā, kas runā, joprojām ir un paliek Kristus mute; un Svētais Gars ir Skolotājs, kas mums to māca un atgādina.

Otrkārt, šeit tiek parādīts arī tas, ka šim vārdam jātiek runātam vispirms, un tikai tad Svētais Gars caur to darbosies. Tātad mēs nedrīkstam sagrozīt šo kārtību un izdomāt tādu Svēto Garu, kas darbojas bez un pirms Vārda, jo Svētais Gars nāk līdz ar Vārdu un caur Vārdu, turklāt nedodas tālāk, kā tikai turp, kur ir Vārds.

Treškārt, arī apustuļu piemērs māca to, kā Kristus valda savā Baznīcā arī tās vājumā – ka Svētais Gars nav bijis kristiešos vienmēr jeb uzreiz, tiklīdz tie bija dzirdējuši Vārdu. Taču Gars ir tik spēcīgs, ka māca viņiem ticēt Kristus Vārdam, to pareizi saprast un aptvert. Mums arī tā ir liela atšķirība – dzirdēt Vārdu vai sajust Svētā Gara spēku un darbību, kas nāk šajā Vārdā. Jo apustuļiem, kas ir tikuši tik tālu un kuros Svētais Gars ir tik daudz paveicis, ka tie labprāt uzklausījuši Kristus Vārdu un sākuši tam ticēt, šis mierinājuma sprediķis vēl nav saprotams, līdz Svētais Gars pēc Kristus aiziešanas viņiem to māca.

Tā tas notiek vēl joprojām – mēs gan dzirdam Dieva Vārdu, kas ir Svētā Gara pasludinājums, jo Gars arvien ir kopā ar Vārdu, taču ne vienmēr šis pasludinājums uzreiz skar mūsu sirdis un tiek uzņemts ticībā; jā, arī tajos, kuri, Svētā Gara pamudināti, labprāt klausās un uzņem Vārdu, tas tomēr vēl uzreiz nenes augļus, un dažkārt paiet ilgs laiks, līdz cilvēks sāk laboties vai sajūt mierinājumu un stiprinājumu – īpaši tad, kad nav baiļu un briesmu, bet ir miers un drošība. Tā tas bija arī apustuļiem, pirms Kristus bija no viņiem aizgājis; arī viņi nedomāja tālāk, bet vēlējās tikai paturēt šo miesīgo mierinājumu. Tādēļ mums ir jānonāk postā un briesmās, lai sāktu raudzīties un ilgoties pēc mierinājuma; nu Svētais Gars var pildīt savu amatu un atklāt savu spēku, tas ir – mācīt sirdi un atgādināt tai sludināto Vārdu.

Tādēļ arvien ir labi dzirdēt un pārrunāt Dieva Vārdu, kaut arī tas ne vienmēr tiek saprasts – lai kādā brīdī, tad, kad tas mums būs nepieciešams, mēs atcerētos, ko esam dzirdējuši, sāktu to īsti saprast, sajuzdami šī Vārda spēku un mierinājumu – gluži kā dzirksteles, kas kādu laiku gulējušas zem pelniem, atkal iedegas un dod liesmas, tiklīdz tās sakustina un uzpūš. Tādēļ nedrīkst uzskatīt Vārdu par nespēcīgu un veltīgi sludinātu, nedz meklēt ko citu, kaut arī vēl uzreiz nav redzami tā augļi.

Mums nemaz nav jāatbild uz pāvesta piekritēju mēģinājumiem izmantot Kristus vārdus: “Svētais Gars jums visu mācīs”, lai pamatotu savas pašu izdomātās blēņas un kliegtu, ka Kristus pats neesot apustuļiem mācījis visu, kas viņiem bijis jāzina, bet vēl daudzas lietas atstājis neatklātas, atstādams tās Svētajam Garam, lai Tas viņiem šīs lietas mācītu. Šādu rīstīšanos un bļaustīšanos skaidri atspēko paša Kristus vārdi – tie pavisam nepārprotami saka: “Svētais Gars jums visu mācīs un atgādinās visu, ko Es jums esmu sacījis.” Arī iepriekš Kristus vienmēr ir norādījis uz savu Vārdu, – kā Viņš saka: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs.” Tāpat arī Jņ.16:14 Kristus par Svēto Garu saka: “Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.”

Ir grēks un kauns, ka kristiešu vidū nākas dzirdēt un paciest šādus liekulīgus apgalvojumus, ka Svētajam Garam vajadzētu mācīt kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar Kristus vārdiem – kā to apgalvo pāvests ar savu atklāti neganto mācību par mūsu pašu nopelniem, par mises upuri, kausa aizliegumu, tāpat arī par laulību, par mirušu svēto piesaukšanu, ar meliem par šķīstītavu un savu izdomāto varu – pāvests šai ziņā māca tieši pretēji Kristus mācībai – kā īsts antikrists. Un aplami ir arī tas, ka Svētais Gars varētu mācīt ko citu un labāku, nekā ir mācījis pats Kristus, Dieva Dēls, kas sūtīts no Debesīm uz zemi, lai būtu Sludinātājs. Tie ir meli, ka Kristus ir atstājis nepateiktu kaut ko vairāk vai kaut ko svarīgāku, nekā viss, ko Viņš pats sludinājis, lai tas tiktu atklāts īpašā veidā, ar koncilu starpniecību. Un koncili arī maz ir runājuši par mācību – atskaitot vienīgi pašus pirmos, kas ar Rakstu pamatojumiem aizstāvējuši pret ķeceru uzbrukumiem mācību par Kristus un Svētā Gara dievišķību – , bet noteikuši tikai cilvēku iedibinātu kārtību, kas Svētajam Garam nav bijis ne jāapsola, ne jādod. Ak, Svētajam Garam taču ir jāmāca un jāatklāj daudz augstākas lietas, kurās cilvēku koncili neko nevar noteikt, nedz pavēlēt, proti: kā izbēgt no Dieva dusmības, kā uzvarēt grēku un nāvi, kā samīt velnu zem savām kājām. Šīs lietas māca tikai Kristus, un Viņš saka: kas grib to visu panākt, tam jātur Viņa Vārds.

Šādi aplami, apkaunojoši, pāvesta piekritēju sagudroti skaidrojumi ir jānoraida un jānolād kaut vai tikai šī iemesla dēļ – ja arī citādi tajos nebūtu nekā nosodāma – ka tie novērš sirdi no Kristus Vārda. Jo, ja tiek uzskatīts, ka Kristus pats nav visu mācījis, cilvēks drīz vien sāk ieplestām acīm raudzīties apkārt, meklēdams ko citu un domādams tā: jā, tad jau patiešām tam jābūt kaut kam lielam, ko Kristus nav mācījis, bet mācīs tikai Svētais Gars! Es arī gribētu dzirdēt un zināt tādas lietas – tad es pavisam noteikti tiktu pestīts!

Te nu sākas īsts posts un nelaime – Kristus vārdi vairs netiek ņemti vērā, savukārt jaunās lietas, ko daži sāk mācīt, tiek uzņemtas kā kaut kas brīnišķīgs un pestīšanai nepieciešams. Lai gan Kristus, gribēdams novērst šādu postu un brīdinādams mūs no velna indes un visa, kas nav Viņa Vārds, nevien saista Svēto Garu pats ar savu Vārdu, sacīdams, ka šim Garam nav jāmāca nekas cits, kā vien Kristus Vārds, bet arī pats savā pasludinājumā atsaucies uz Tēva pavēli un sacījis, ka šis Vārds ir nevis Viņa, bet Tēva Vārds. Kā gan mēs vēl varētu lielīties ar konciliem, kuri mācīdami ko jaunu, nevar minēt nevienu Rakstu liecību vai Dieva pavēli, kas pamatotu to apgalvojumus? Tikai apustuļiem ir dota liecība par Kristu un Svēto Garu – viņi nemāca neko citu, kā vien Kristus Vārdu; to arī viņi paši apliecina, un gan konciliem, gan arī visiem cilvēkiem ir pienākums palikt pie Kristus Vārda un pierādīt, ka viss, ko tie saka, ir tikai šī pati mācība.

Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.

Tas ir laipns un draudzīgs labas nakts vēlējums; jo Kristus ir gribējis un varējis runāt ar mācekļiem visjaukākajā veidā. Man jādodas projām – Kristus saka – un daudz es ar jums vairs nevaru runāt. Tādēļ saku jums: labu nakti! Lai jums labi klājas! Es vēlu un dodu jums tikai mieru un neko citu, tas ir – lai jums labi klājas. Jo ebreju valodā vārds “miers” sevī ietver visu labo, ko kāds dod un atstāj. Tās būs manas atvadas, mans pēdējais vēlējums, ko es jums atstāju. Mana aiziešana neradīs jums nekādus zaudējumus vai trūkumu – es jums sniegšu bagātīgu iepriecinājumu. Jo jūs no manis saņemsit pašu labāko, ko vien iespējams vēlēties. Es sniegšu jums mieru un visu labo, manā Tēvā jūs sev iemantosit žēlīgu Dievu, kas par jums rūpējas ar sirsnīgu Tēva mīlestību. Un es esmu jūsu dievbijīgais, uzticamais Pestītājs, kas arī grib jums sniegt un darīt tikai labu; es nepametīšu jūs postā, bet glābšu un sargāšu no velna, pasaules un visa ļaunā, turklāt došu jums Svēto Garu, kas vadīs jūsu sirdis tā, ka jūs manī iemantosit īstu mierinājumu, mieru un prieku.

To nozīmē: dot un atstāt Kristus mieru, ne tā, kā pasaule dod; jo pasaule nevar dot tādu mieru un labumu – tādēļ, ka viss tās miers un labums ir nevien iznīcīgs, bet nepastāvīgs, tas var mainīties un izgaist jebkurā brīdī. Jo pasaules miers un mierinājums arvien ir balstīts tikai laicīgā mantā un naudā; tā ir paļāvība uz varu, godu, cilvēku labvēlību utt. Kad šīs lietas izbeidzas, tad arī miers un drosme ir pagalam. Un, ja arī pasaule ar savu spēku spētu to visu dot un uzturēt, tomēr tai nav un nevar būt tāda miera, kāds ir vienīgais īstais, mūžīgais miers – ka sirdij ir pareizas attiecības ar Dievu, un tā ir pārliecināta par Viņa žēlastību un savu mūžīgo dzīvošanu.

Taču, tā kā šis nav pasaules miers, tam līdzi nāk arī svētais krusts; tādēļ mūsu prātam un sajūtām tas šķiet nevis miers, bet nemiers, bailes, šausmas un drebēšana – kā cituviet, Jņ.16:33 Kristus saka: “Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Tādam ir jābūt mūsu mieram. Tādēļ jums nav pamata domāt un cerēt, ka pasaulē saņemsit savu valstību, varu un labas lietas, vai arī – ka jūsu pasludinājums tiks uzņemts. Jūs jau nenesat un nesludināt pasaulei to, ko tā meklē un vēlas iemantot. Bet turieties tikai cieši pie mana Vārda – Kristus saka – tad jūs tomēr iemantosit mieru, par spīti velnam un pasaulei; tie ar visu savu nemieru nevarēs jūs uzveikt.

Redzi, ar tādu mieru Kristus ir apveltījis savu Baznīcu – tas ir miers, kas atrodams starp ērkšķiem un dadžiem, starp bēdām un kārdinājumiem, kad velns un pasaule tev uzklūp, kož un skrāpē, moka un vajā tevi Kristus Vārda un apliecības dēļ; Kristus sacītais Vārds ir Dieva un Kristus žēlastības, mīlestības un miera Vārds, kas veltīts mums, turpretī pasaule saka savu dusmu un nemiera vārdu. Tādēļ mūsu ticības mieram ir jāizpaužas šādi: kad sirds jūtas nomākta, izbiedēta, tā, ka pat Dieva priekšā velna iedvesto domu dēļ ir izbijusies un gatava bēgt, tai jāpatveras šajā Kristus Vārdā un jāsaka: es tomēr zinu, ka man ir dots Dieva apsolījums un Svētā Gara liecība, ka Viņš grib būt mans mīļais Tēvs un nedusmojas uz mani, bet caur savu Dēlu, Kristu apsola man mieru un visu labo; un, ja Dievs ir man draudzīgs, tad lai velns un pasaule ar visu savu nemieru dusmojas un trako, ja jau tie negrib smieties un priecāties.

Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.

Tā ir uzticamā Pestītāja īstā, draudzīgā balss, ko Viņš vēlas ierakstīt savu mācekļu sirdīs, lai tie no Viņa negaidītu neko citu, kā vien mieru un visu labo. Jo Viņš labi zina, cik grūti ir nosargāt šādu mieru un sirdsapziņas mierinājumu, kā arī to, kādus šķēršļus kristiešu ceļā liek velns – pat tad, ja cilvēks ir priecīgs un spēj neievērot un uzvarēt visas pasaules dusmas un naidu, velns tomēr cenšas viņu iedzīt šausmās un bailēs Dieva priekšā. Kristus labi zina, ka miesa un asinis savas dabas dēļ izbīstas un neviens nevar smieties, kad klājas slikti – kad viss, kas viņam pieder, tiek atņemts, vai tad, kad viņš tiek nodots bendes rokās. Vēl jo mazāk cilvēks spēj priecāties tad, kad velns dīda viņa biklo sirdi tā, ka lielās bailēs viņš tik tikko var ievilkt elpu.

Taču jūs dzirdat – Kristus grib sacīt – , ko es jums esmu teicis sava Tēva uzdevumā: Viņš negrib, lai jūs izbītos un cīnītos ar nemieru vai bailēm. Jums jāzina, ka tas, kurš grib jūs iebiedēt, nav neviens cits, kā nekrietnais melu gars – velns, kas, slēpdamies Dieva Vārda un izskata aizsegā, grib apstulbot un pievilt dievbijīgas sirdis. Jo velns neko nedara atklāti; viņš zina, ka tad, ja cilvēks viņu atpazīs, viņa nodoms neizdosies. Tādēļ neļaujiet, lai velns sagrābj jūsu sirdis, bet esiet stipri un nebīstieties – Kristus saka – mīlēdami Tēvu un mani, spītēdami velnam un pasaulei.

Ja vien cilvēks spētu ticēt šiem vārdiem un uzlūkot tos kā Kunga Kristus vārdus, kas tie patiesi arī ir – viņš kļūtu drošs un ar prieku atstātu neievērotas pat visas elles biedus. Jo no kā gan kristietim vajadzētu bīties, ja viņš zina, ka Kristus – un caur Viņu arī Dievs Tēvs līdz ar Svēto Garu – apsola viņam žēlastību un mieru, māca un pavēl būt priecīgam un bezbailīgam? Vienīgais trūkums ir tas, ka mēs paši šai ziņā esam vāji un nespējam nešaubīgi ticēt Kristum; mūsu miesa un asinis, sajuzdamas savu necienīgumu, vairāk tic velnam ar viņa viltus draudiem, nekā patiesajam, žēlastības pilnajam Vārdam, kurā Dievs mums apsola grēku piedošanu un pilnīgu pestīšanu – ja vien sākam ticēt Kristum.

Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es.

Šie vārdi sacīti tādēļ, lai vēl jo bagātīgāk mierinātu un stiprinātu mācekļus Kristus aiziešanas dēļ. Viņš uzrunā mācekļus pavisam tieši, sacīdams: “Ja jūs mani mīlētu”, tomēr laipni rūpēdamies par Viņiem – gluži kā mīļš draugs par otru draugu. Es esmu jums sacījis – Viņš saka – un patiesi ir tā, ka man no jums jāaiziet. To jūs labprāt negribētu dzirdēt, jo zināt, ka tikmēr, kamēr esmu pie jums, varat baudīt vienīgi prieku. Bet ja jūs, mīļie mācekļi, vienu jau esat dzirdējuši, uzklausiet arī otru – ļaujiet man jums sacīt, ka atkal nākšu pie jums – ar labāku un lielāku mierinājumu un prieku, nekā līdz šim esat no manis saņēmuši.

Jā, ja jūs tiešām mani mīlētu tā, kā domājat, ka mīlat, jūs priecātos, ka tagad aizeju no jums; jo tas jums patiesi tikai par labu – to jums sev un man vajadzētu no sirds novēlēt, un neko citu arī nevēlēties. Jo tā nav tāda aiziešana, ka jums nāktos mani zaudēt; tā nekaitēs ne man, ne jums. Man jāaiziet tikai jūsu dēļ – lai es nāktu savā godībā, sava Tēva Valstībā un kļūtu par varenu Kungu, kas sēž pie Tēva labās rokas un valda pār visu, kas ir Debesīs un virs zemes. Tā varēšu jums palīdzēt un sargāt jūs no visa, kas jums uzbrūk; to tagad, uz zemes dzīvodams savā pazemīgajā un necilajā stāvoklī, kad esmu sūtīts ciest un mirt, nevaru izdarīt.

Jo tas, ka Kristus saka: “Tēvs ir lielāks nekā es” neattiecas uz viena vai otras Personas dievišķo būtību – kā šos vārdus pārpratuši un aplami skaidrojuši ariāņi, nemaz negribēdami redzēt, par ko un kādēļ Kristus šādi saka – bet par atšķirību, kāda pastāv starp Valstību, ko Viņš iemantos, aiziedams pie Tēva, un kalpa veidu, kurā Viņš bijis pirms savas augšāmcelšanās. Tagad es esmu mazs – Kristus grib sacīt – jo pildu savu kalpošanas amatu un esmu nācis kalpa veidā, – kā citur, Mt.20:28 lasām: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” Tā Kristus ir kļuvis mazs, kā Sv. Pāvils saka Fil.2:8, pazemojies, pakļaudams sevi grēka, nāves, velna un pasaules varmācībai. Tāds ir šis gājums, kuru Kristus gājis cilvēku dēļ; taču nu viņam vairs nav jāpaliek šajā mazumā, jo tas nozīmētu, ka Viņš ir pilnīgi iznīcināts. Tas ir tikai Viņa ceļa starpposms, kam jāiet cauri, jā, tas ir ceļš un līdzeklis, kā es nonākšu pie Tēva – Viņš saka – , kur vairs nebūšu mazs, bet tikpat liels un visvarens, kāds ir Tēvs, un līdz ar Viņu valdīšu mūžīgi.

Tātad šie vārdi jāsaprot gluži tiešā un vienkāršā veidā – to parāda arī tas, ka Kristus šeit tieši runā par vārdu “aiziet pie Tēva” nozīmi. Tā nav Viņa Personas un būtības maiņa jeb pārvērtība – pēc šīs pazīmes par Viņu nevar teikt, ka Viņš aiziet pie Tēva vai ir gājis projām un ticis nošķirts no Viņa; jo Kristus mūžīgi, bez sākuma un gala paliek pie Tēva un kopā ar Tēvu vienā dievišķā būtībā – šai ziņā Viņam nav jākāpj augstāk vai jākļūst lielākam. Bet Viņš runā par sava amata maiņu, aizejot no kalpa kārtas, lai nāktu godībā un valdītu mūžīgi.

Tādēļ šāda aiziešana un Tēva lielums nav nekas cits, kā Kristus apskaidrošana, atklājoties tam, kas Viņš patiesi ir. Nevis – kas Viņš savā Personā varētu kļūt vai par ko Viņam jākļūst – jo Viņš bija tas pats jau no mūžības, tikai tas vēl nebija atklājies un kļuvis redzams, jo Viņš dzīvoja ciešanu pilnajā, nāvei pakļautajā kalpa amatā. Tādēļ Tēvs bija lielāks, nekā Viņš – ne pēc Personu būtības, ne tādēļ, ka Tēvs ir Tēvs, savukārt Kristus ir Dēls, bet pēc varas un godības – kās skolās mēdz sacīt: Non actu primo sed secundo.

Tādēļ – Viņš saka – jums daudz labprātāk vajadzētu sagaidīt to, ka es nometīšu šo mazo, necilo kārtu, kalpa veidu un formu, un nākšu savas godības un valdīšanas kārtā – sava Tēva kārtā, kurā esmu no mūžības. Jo tagadējā kārtā, kuru esmu pieņēmis, tapdams Cilvēks, piedzimdams no Jaunavas, esmu nācis ciest un pakļauties; bet tur viss būs pakļauts man un nolikts pie manām kājām.

Tas sacīts ne tikai mācekļiem, bet visiem kristiešiem; jo tāpat, kā ir klājies apustuļiem, klājas arī kristiešiem visos laikos – viņi jūt bailes, nespēj rast mierinājumu un palīdzību. Kristus aiziešana apustuļiem nozīmēja tieši to pašu. Šāda aiziešana patiesi ikvienam dara sāpes – un tā tam jābūt; paši apustuļi tās dēļ pilnīgi zaudēja drosmi, noliedza Kristu un tika izklīdināti. Tā ir smaga bēdu stunda, kad smiekli un prieks šķiet nesasniedzams dārgums, un visapkārt ir tikai bēdas un posts. Taču šai brīdī – Kristus saka – mums vajadzētu priecāties un būt apmierinātiem. Jā, ja vien mēs to spētu! Jo miesa un asinis to noteikti nespēj, kā Sv. Pāvils 2.Kor.7:5 pats atzīst, ka viņa miesai nav bijis ne miera, ne atpūtas, lai arī garā un ticībā viņš ir priecīgs un pat lepojas ar savām bēdām un vājumu. Un arī pats Kristus Mt.26:41 saka: “Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja,” jo tā nespēj spriest citādi, kā vien pēc tā, kas ir sajūtams; miesa negribētu sajust to, kas tai rada mokas un to nomāc – no šādām lietām miesa gribētu atbrīvoties.

Tādēļ tev jāmācās pacelties pāri savām sajūtām – tev jāuzklausa, jādzird un jāsatver vārdi, kurus Kristus šeit saka: mīļie kristieši, ticiet taču man – tas viss notiek jūsu labā un nenesīs jums postu; es aizeju ne tā, ka jūs tiktu pamesti, bet – ar šo savu gājumu es uzvarēšu, un jūs iepazīsit manu spēku un varu – to, kā es sēžu pie Tēva labās rokas, valdīdams pār jūsu grēku, pār jūsu ienaidniekiem – nāvi, velnu un elli, tā, ka no jūsu galvām vairs nenokristīs ne mats, ja es to negribēšu; tas viss jums nekaitēs, bet nesīs tikai vēl lielāku labumu. Tādēļ uzskatiet manu Vārdu par svarīgāku, nekā jūsu sajūtas. Es taču esmu sacījis patiesību par to, ka aiziešu no jums; to jūs nu pieredzat un sajūtat; taču es neesmu jums melojis arī teikdams otru lietu – par savu atnākšanu. Arī to jūs pieredzēsit, un jums būs jāsaka: es pat nebūtu varējis noticēt, ka mans Kungs Kristus būs man tik tuvu un tik brīnumainā veidā man palīdzēs; un es vēl negribēju, lai Viņš no manis aiziet!

Redzi, tāds ir mierinājums un cerība uz palīdzību un uzvaru vislielākajās grūtībās, kad cilvēks jūtas tā, it kā būtu pilnīgi zaudējis Kristu; viņam jāturas pie Kristus Vārda kā pie spieķa vai dēļa, lai pilnīgi nenogrimtu savās bēdās, kad tās kā ūdens plūdi draud viņu aprīt un aiznest; viņam jāsagaida, līdz Kristus atkal nāks. Tāds ir prieks par Kristus aiziešanu – prieks, kas mums, miesā dzīvojot, ir gluži vājš un pilnīgi apslēpts. Tomēr, cik ticība turas pie Vārda, tik mēs iemantojam šādu prieku – līdz beidzot nāk uzvara un arī mēs paši pieredzam, ka Kristus nav mūs atstājis, bet, sēdēdams pie Tēva labās rokas, mūs glābj un sargā. Taču to neuzzina neviens cits, kā tikai tas, kas pats to pārbaudījis, pieredzēdams, ka tad, kad ūdens jau smeļas mutē, ir jāmācās peldēt.

To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai tad, kad tas būs noticis, jūs ticētu.

Tas sacīts tieši par pieredzi. Es jums to tagad saku ar vārdiem, taču jūs to pagaidām vēl nespējat aptvert un saprast. Bet es runāju tādēļ, lai jūs tomēr saņemtu kaut nelielu mierinājumu, kad atcerēsities, ka es jau iepriekš esmu sacījis: tā tam jānotiek. Kad jūs tiksit izglābti, mans Vārds stiprinās jūsu ticību, lai jūs varētu turpināt cīnīties un uzvarēt.

Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka neiespēj. bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!

Labi – Kristus saka – nu mums ir jāšķiras; jo tagad viss sāksies. Velns jau nāk, lai mani satvertu, domādams, ka, ja tiks galā ar mani, tad pret jums viņam būs pavisam viegli cīnīties. Viņš, būdams pasaules kungs un valdnieks, ir nonāvējis un noslepkavojis tik daudzus, ka domā būt un palikt arī jūsu kungs un valdnieks. Velns uzdrīkstas mēģināt sakaut un pakļaut arī mani. Taču viņa nodoms neizdosies – cīnīdamies ar mani, viņš sastaps citādu pretinieku, nekā bija domājis. Jo pret citiem cīnīties viņam ir pamats un tiesības – viņos ir atrodams grēks, un tie ir pelnījuši mūžīgo nāvi; bet pret mani velns visas tiesības ir zaudējis – viņš pats prasa sev spriedumu – ka viņš līdz ar nāvi un elli gulēs pie manām kājām, un arī pār maniem ļaudīm viņam nebūs nekādas varas.

Tā nu šeit, tuvojoties vissmagākajai cīņai, Kristus pats saņem drosmi un ar lepnumu apliecina savu nevainību un tiesības cīņā pret velnu un nāvi – stājoties Viņam pretī, tiem būs jāatkāpjas un jāzaudē savas tiesības un vara arī pie tiem, kuri Viņam tic, kuru dēļ Viņš arī sevi ir atdevis, ar savām asinīm un nāvi atriebdamies velnam par visu citu asinīm un nāvi. Jo šīs ir pavisam citas, dārgas asinis, kas sauc pēc atriebības – kā Ebr.12:24 sacīts – tās ir pavisam citas, ne vairs Ābela asinis, kas brēc uz Dievu, apsūdzēdamas slepkavu. Ābela asinis ir Kristus asiņu attēls, un Kristus izlietās asinis ik dienu apsūdz velnu un nāvi par visu ticīgo izlietajām asinīm – kopš pašiem pasaules pirmsākumiem. Tā Kristus nevien ar savu dievišķo varu, bet arī ar savu vājumu ciešanās un mirstot grib atņemt velnam varu un kundzību pār tiem, kuri Viņam tic, tā, ka šīs pasaules valdnieks tiks izstumts ārā – kā Kristus saka Jņ.12:31 – un būs spiests pieļaut, ka Kristus ir dzīvības Valdnieks.

Kādēļ tad Viņš to dara un panes? Velnam taču nav nekādas varas pār Viņu; Kristus būtu varējis izvairīties no sadursmes. Bet tas bija jādara – Viņš saka – lai pasaule uzzinātu, ka es mīlu Tēvu un pildu Viņa pavēli. Šis atkal ir mierinošs Vārds, kurā Kristus mums atklāj Tēva prātu un sirdi, lai mēs redzētu, ka viss, ko Viņš mūsu dēļ dara un izcieš, notiek pēc Tēva žēlīgā prāta. Tātad Kristus ir mūsu uzticamais Starpnieks, kas spēj novērst visas Dieva dusmas un nežēlastību, sniegdams sirdīm pārliecību par Viņa tēvišķo žēlastību. Jo kā gan Tēvs vēl varētu uz mums dusmoties un gribēt mūs pazudināt, ja Viņš ir devis savam vienīgajam Dēlam tik bargu pavēli – atteikties no visas savas dievišķās godības un varas, un mūsu dēļ pakļauties nāvei un velnam? Ak, ja vien pasaule – Viņš saka – atzītu un ticētu, ka es to daru nevis pats no sevis, bet lielā mīlestībā, paklausīdams savam Tēvam! Tādēļ es atdodu savu miesu un dzīvību! Kas tam spēj ticēt, tas jau ir atpestīts, izbēdzis no velna un nāves nagiem.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.