6. Kāda ir Bībele?


Vasaras svētku atsvētē

Tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimst no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:1-15]

Vasaras svētku atsvētē - Jēzus izdzen no tempļa

Šīs dienas svētku evaņģēlijs ir ņemts no Jāņa evaņģēlija trešās nodaļas, kur ir mums labi zināmais stāsts par Nikodēmu, lai mēs no mācības par Trīsvienību, kāda tā ir izteikta ticības apliecībās, vērstos pie mācības par Dievu un Dieva darbu, kā tas ir Svētajos Rakstos ir mums izteikts.

Un arī šajā evaņģēlijā, lai gan tiešā veidā mēs to neredzam un nepamanām, tieši tāpat runā par Dievu Tēvu, kura bērni kļūst tie, kas no jauna piedzimuši, par Dieva Dēlu, kas nācis no Debesīm, un par Svēto Garu, kas cilvēkiem šo atdzimšanu un jaunpiedzimšanu dāvā un dod.

Tā mēs redzam visur tur, kur par pestīšanu ir sacīts, Trīsvienīgā Dieva darbu. Un cilvēka ticība ir tā roka, kas šo Dieva darbu pieņem.

Mēs lasām šo notikumu.

Tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.”

Mēs redzam kādu notikumu, kas notiek Jeruzalemē, domājams, tūdaļ pirmajā vakarā pēc tam, kad Jēzus, kā mēs lasām Jāņa evaņģēlija otrajā nodaļā, Pashas svētkos, kur Viņš, kā mēs to lasām Jāņa evaņģēlijā, pirmo reizi bija nogājis uz Jeruzalemi, lai tos svinētu, tad, kad Viņš bija sācis savu kalpošanu, kur Viņš Jeruzalemē Pashas svētkos šķīstī Templi, izdzen no Tempļa upurdzīvnieku pārdevējus, naudas mijējus, kur Viņš savijis no virvēm pletni, izdzen no Tempļa avis un vēršus, izkaisīja mijēju naudu un apgāza viņu galdus.Baložu pārdevējiem Viņš sacīja: Nesiet to visu prom no šejienes. Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu.

Mēs kādreiz esam redzējuši šo ainu uzgleznotu vai uzzīmētu. Tur kāds ir atvedis savu vērsi, lai to pārdotu, kā upurdzīvnieku, kāds ir atvedis pāris aitas, kaut kur ir kādi baložu tirgotāji ar baložu būriem.

Bet iedomāsimies! Jeruzalemē katru gadu uz Pasā svētkiem nāca vismaz simts piecdesmit tūkstoši cilvēku, lai piepulcētos tiem trīsdesmit tūkstošiem, kas Jeruzalemē jau dzīvoja.

Jozefs Flāvijs, jūdu vēsturnieks, ir teicis, ka katru gadu nāca miljons dievlūdzēju. Ja viņam ir taisnība, tad cilvēku bijis vēl vairāk, bet mūsdienu pētnieki piekrīt, ka tur ir bijis ne vairāk kā divi simts tūkstoši.

Tad domājiet, ja divi simts tūkstošus Pashā svinētājus un mielasta baudītājus, rēķinot, ka apmēram desmit vai piecpadsmit cilvēki ēd vienu Lieldienu jēru, tad tur ir vismaz kādi piecpadsmit tūkstoši Lieldienu jēri, kuri šīs Pashā nedēļas laikā ir jānokauj Templī un ar to asinīm jāveic visi noteiktie rituāli, kur tāpat vēl cilvēki dzima un vajadzēja par jaundzimušajiem puisēniem pienest upuri īstajā laikā, un tas varēja iekrist Pashas svētkos, teļu, aunu vai balodi. Tātad Templī katru dienu tika pārdoti tūkstoši šo dzīvnieku Pashas svētku laikā. Tur nebija viens vai divi, desmit vai divdesmit, bet tur bija milzīgs pūlis un milzīgs jūklis.

Un tagad Jēzus ņem un izdzen viņus laukā. Rīgas Centrāltirgū nav tik daudz tirgotāju un tik daudz preču, kā tajā brīdī Jeruzalemes Templī. Vai jūs varat iedomāties, ka viens cilvēks varētu izdzīt ārā visus tirgotājus kaut vai no Rīgas Centrāltirgus? Neiespējami.

Bet, kad Jēzus to dara, kāds dievišķs spēks un dievišķa vara liek šiem tirgotājiem pamest Templi, liek izbīties.

Un tad nāk kādi no jūdu varas vīriem un jautā – Kādu zīmi tu mums vari parādīt tā rīkodamies, jeb kādu zīmi tu mums rāda tā darīdams? Vai – kādu zīmi tu mums rādīsi, ka tu drīksti tā darīt? Jēzus viņiem atbild pavisam nesaprotami – Sagraujiet šo Templi un trijās dienās Es to atkal uzcelšu. Jūdi sacīja – Šis Templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, bet tu to uzcelsi trijās dienās!? Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa Templi. Tā Jānis to raksta klāt. Jēzus runāja par Tempļa ēku, bet par Templi kā Dieva klātbūtnes, Dieva mājošanas vietu.

Dievs nemājo rokām celtos tempļos. Kad Jēzus ir šeit šajā pasaulē, tad Dievs ir klātesošs Viņā. Viņš atklāj Dievu, nevis Templis ar savu dievkalpošanu.

Tad, šo zīmi redzēdami, kādi jūdu ļaudis, varas ļaudis, nāk, sūta, pareizāk sakot, kādu vīru vārdā Nikodēms, jo viņi ir redzējuši pie Jēzus šo dievišķo varu.

Ievērosim. Viņi nāk zīmes dēļ. Viņi nenāk mācības dēļ. Viņi nenāk ticības dēļ, jo Jēzus tālāk to arī saka, Viņš runā par savu mācību. Viņš saka – Jā es jums runāju par zemes lietām, un jūs man neticat, kā jūs ticēsiet tad, kad Es runāšu par Debesu lietām. Nikodēms nemaz nerunā par Jēzus mācību, bet zīmēm. Viņš nāk un saka: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Viņš nerunā par Jēzus mācību, bet runā par Jēzus zīmēm.

Šis Nikodēms, un tie, kas stāv ar viņu vienā rindā, par kuriem viņš saka “mēs” viens pats nākdams pie Jēzus naktī, šie ļaudis bija labākie no jūdu tautas, Dieva Valstības gaidītāji. Dedzīgākie Bauslības darītāji un klausītāji. Viņi bija labākie no labākajiem.

Un iedomāsimies, kas tad šādā gadījumā ir mācība par labajiem darbiem. Šodien tiek mācīts, pat arī neticīgais, dara labu, tad viņš ir Dieva bērns pats nemaz to nezinādams un var iemantot pestīšanu. Pagaidiet! Neticīgais, Dievam pretestīgais. Kā lai viņš zina un var darīt labu?

Pat tie, kas baušļus mācījušies, zina cik grūti ir darīt labu, pat zinot, kas ir labs, zinot, kas ļauns. Tie, kas ir mācījušies zina, ka cilvēkam tas nemaz nav iespējams. Ar visu zināšanu, ar visu mācīšanos, ar visu cenšanos, ar visu Dieva lūgšanu, piepildīt to, ko Dievs vēlas.

Bet rodas tādi pļāpas, kas saka – pat, ja tu esi neticīgs, bet dari kaut ko labu. Ja gribētāji, zinātāji, ticētāji un lūdzēji nespēj, tad neticētāji, nelūdzēji un nedarītāji to spēj vēl mazāk. Tā ir tukša pļāpāšana un Dieva noliegums.

Bet šeit nāk labākie no labākajiem. Viņi gan nav klāt, Nikodēms nāk viens, bet šie labākie no labākajiem stāv ar viņu vienā strīpā, un viņš saka – Mēs, mācītāj, rabi, zinām, ka tu esi skolotājs no Dieva nācis, jo tādas zīmēs, kā tu dari, neviens nevar darīt, ja Dievs nav ar to.

Viņš runā par zīmēm. Viņš sauc Jēzu par rabi. Bet nesaka – Neviens nevar tik skaidri sludināt Dieva vārdu kā tu to dari. Viņš to nesaka. Viņš runā tikai par zīmēm, jo šos vārdus viņš nesaprot un tiem netic. Viņā nav Gara. Viņš vēl aizvien ir miesīgs cilvēks. Viņš var darīt tikai miesas darbus. Lai arī šie darbi ir labākais uz ko cilvēka dzimums ir spējīgs, viņš nedz saprot, nedz tic, to ko Jēzus runā. Zīmes gan viņš redz. Par tām viņš brīnās.

Jēzus šo laipno uzrunu itin kā atraida, precīzāk sakot, neņem vērā. Viņš uzreiz runā par būtību.

Kur Nikodēms ir nācis runāt par ko tādu, ko viņš saprot, viņš grib, lai Jēzus piepulcinātos šim labāko pulkam, lai Viņš ar savu dievišķo varenību un spēju, stātos tajā pašā rindā, kur Nikodēms saka – mēs. Lai viņš varētu sacīt – mēs – un Jēzus arī ir starp mums.

Jēzus ar savu atbildi saka, ka Viņš ir pavisam citā pusē. Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”

Nikodēmam likās, ka viņš Jēzus darītajās zīmēs ir redzējis kaut ko no Dieva valstības. Kurš gan pats ar cilvēcisku spēku varētu izdzīt tirgotājus no Tempļa, kur viņi nodarbojās ar savu visai ienesīgo rūpalu un darīja to ar varas iestāžu atļauju. Viņiem bija likumīgas tiesības tur atrasties.

Šī šķīstīšana, ko Jēzus veica, bija Debesu valstības zīme, bet ne tā, kā Nikodēms spēja to saredzēt un saprast. Tāpēc Jēzus saka Nikodēmam – Ja tu nepiedzimsti no jauna, ja tu nekļūsti pavisam par citu cilvēku, tad tu pat ar acu kaktiņu nevari, pat iztālēm paraudzīties un Dieva valstību, jo Dieva valstība nenāk redzamā veidā ar to, ka rokas un kājas tiek īpašā veidā darbinātas, tiek sacīti īpaši vārdi, bet Dieva valstība nāk pie Dieva bērniem, viņu sirdīs, caur to, ka viņi pieder Dievam būdami Dieva bērni, būdami Dieva atdzemdināti, kā to saka apustulis Pāvils: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” [2.kor.5:17]

Šai jauntapšanai ir jābūt un jānotiek. Kas nepiedzimst no jauna, saka Jēzus, tas nespēj redzēt Dieva valstību. Jūs visi, kas sakāt “mēs”, kas esat paši labākie, paši krietnākie, jūs esat bezgala tāli no Dieva valstības. Ne tāpēc, ka jūs kaut ko nebūtu izdarījuši tā, kā jums būtu bijis vajadzējis izdarīt saskaņā ar jūsu spēkiem, bet tāpēc, ka jūs esat miesa, bet kas no miesas dzimis, ir miesa, bet kas no Gara dzimis, ir Gars.

Te mēs redzam lielo pestīšanas dāvanu, ko Jēzus, atbildēdams un Nikodēma neapmierinātību, kur viņš, dzirdēdams Jēzus vārdus, saka: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!”

Šeit Pestītājs runā par Svētā Gara darbu. Vēl Svētais Gars nav sūtīts. Vēl Kristība nav iedibināta. Bet Jēzus jau runā par to, kas būs. Jo tas ir mūžīgais Dieva lēmums, ka tādā veidā Dieva bērni šai pasaulē nāk, tādā veidā viņi dzimst Dievam un veido Dieva tautu.

Apustulis Jānis to ir ļoti labi saklausījis. Sava evaņģēlija sākumā viņš raksta: “Viņš [Gaisma] bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” [Jņ.1:10-13]

Ne cilvēki ar saviem darbiem ir šo lietu darītāji, bet Dievs ar saviem brīnumainajiem darbiem un dāvanām ir šīs lietas darītājs.

Šī satikšanās ar Dievu ir Kristū. Kas Viņu uzņem, kas Viņa vārdā tic, tie top par Dieva bērniem pēc tā veida, kā Jēzus ir pavēlējis, proti, atdzimdami caur ūdeni un Garu.

Svētajā Kristība mēs esam darīti par Dieva bērniem. Mēs esam atdzimuši jaunai dzīvei. Tādā veidā Dievs pestīšanu veic. Tādā veidā Tēvs, caur savu Dēlu, Svētā Gara spēkā, mūs ir guvis par saviem bērniem.

Te mēs redzam atkal apklātu dievišķās Trīsvienības noslēpumu. Kur Dievs tādā veidā, kā Viņš ir pavērsts pret šo pasauli, ir pavērsts pret cilvēku, lai viņu atpestītu, lai viņu sķīstītu, lai viņu darītu par Dieva bērnu, un lai dāvātu viņam mūžīgo dzīvību un mūžīgo godību.

Pestītājs māca Nikodēmu. Viņš vēl aizvien to nevar saprast, jo nepietiek, ka viņš ir redzējis zīmes. Arī to, ko viņš ir redzējis, viņš nav redzējis kā nākas, un nav sapratis. Viņam jāpieņem Jēzus vārdi. Un šajos vārdos jāgūst Gars un dzīvība.

Pateicība Dievam, ka mēs esam šīs lietas saņēmuši. Pateicība Dievam, ka mēs šodien varam būt katoliskā (vispārējā) baznīca, kas tic uz Dievu saskaņā ar visu, ko Dievs par sevi ir gribējis atklāt Svētajos Rakstos.

Tā nu mēs Trīsvienīgā Dieva spēkā, topam uzturēti un celti par Trīsvienīgā Dieva mājokli Garā.

Gods lai ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Kā bija sākumā, tā tagad ir no mūžības un mūžību, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.