299. Ko nozīmē kristība Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā?


Vasaras svētkos

Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!” [Jņ.14:23-31]

nedziva sirds

Mīļotie Kristū, šodien mēs svinam un pieminam Svētā Gara izliešanas svētkus. Šī diena, šis brīnumainais notikums, bija īpašs pavērsiens Kristus mācekļu un visas nākošās baznīcas dzīvē. Iepriekš mācekļi, apustuļi, bija Kungam sekojuši vairāk miesīgi nekā garīgi. Protams, cik nu spēka un varēja viņi no Viņa saņēma, uz brīdi guva spēku un pamācību, tomēr bija bezgala vāji. Kad pasaule atklāja savu naidu un spēku, viņi izrādījās pilnīgi nevarīgi. Viņu labie nodomi, labās apņemšanās tajā pat brīdī bija zudušas.

Bet, kad Svētais Gars pirmajā Vasarsvētku dienā tika izliets pār mācekļiem, viņi pēkšņi tapa par citiem cilvēkiem. Jo kā lai citādi izsaka to, kas ar viņiem notika. Kad no sava izbīļa modušies, nevis paši sevi mudinādami vai viens otru pa priekšu stumdami, bet Svētā Gara spēkā izgāja ārā uz ielām un atklāti runāja to, ko iepriekš baidījās pat bilst, jo viņu dzīvības taču bija briesmās.

Mēs redzam to spēku, kas viņus pārvērta. Apbrīnojamu dievišķu spēku.

Vasarsvētku diena jau ar savu pašu nosaukumu un būtību mums kaut ko pamāca. Jūdi svinēja Vasarsvētkus jeb piecdesmito dienu, kā piemiņu tiem senajiem notikumiem, kad israēla tauta svinēja Pashā mielastu Ēģiptē, izgāja ārā no šī vergu nama, tika izvesta tuksnesī, un pēc piecdesmit dienām, pēc daudz dažādiem pārbaudījumiem, tauta nonāca pie Sinaja kalna, kur Dievs, tas Kungs, aicināja Mozu pie sevis kalnā, un deva viņam baušļus. Piecdesmitā dienā pēc iziešanas no Ēģiptes bija bauslības došanas diena.

Kā tauta priecājās! Kāda sajūsma pārņēma sirdis, kad viņi pirmo reizi dzirdēja Dieva baušļus, no Mozus mutes sacītus.

Kad Mozus viņiem sāka lasīt baušļus, tauta visi kā viens sauca – Mēs visu, ko tu mums tā Kunga vārdā saki, gribam turēt un tā darīt. Diemžēl, mēs redzam, cik ātri šīs sirdis atkrīt no Dieva. Pietika Mozum kādu brīdi ilgāk uzkavēties kalnā, ka tauta sev izveidoja elku, un svinēja šim elkam svētkus – ēda, dzēra un piecēlās, lai dietu.

It kā bija laba griba, it kā bija laba apņemšanās, un pat laba saprašana, bet kur tas viss palika? Kur tas viss pazuda?

Svētā Gara izliešana iepretī šim bauslības došanas notikumam, šim derības slēgšanas notikumam, var tikt skatīts kā Jaunās derības slēgšanas notikums, ko Dievs jau kopš seniem laikiem bija savai tautai solījis, ka nedos vairs viņiem baušļus, kā toreiz, senajās dienās, caur Mozu, rakstītus uz akmens plāksnēm, jo šo (Veco) derību tauta bija lauzusi un pārkāpusi.

Šie baušļi gan bija zināmi, tomēr cilvēki palika tādi kā iepriekš. Šo baušļu zināšana un cilvēciskā labā apņemšanās neko viņiem nebija devušas.

Bet Dievs, tas Kungs, sacīja – Es slēgšu jaunu derību. Ne tādu, kā toreiz caur savu kalpu Mozu, bet Es ņemšu savus baušļus un likšu savu ļaužu sirdīs, ka šīs sirdis taps citādas. Šie baušļi būs rakstīti nevis kaut kur acu priekšā, atmiņā vai cilvēka zināšanā, bet pašā sirdī.

To mēs redzam Vasarsvētku dienā notiekam, kad Svētā Gara piepildīti mācekļi sludināja Dieva varenos darbus – ar prieku, bez bailēm, ar lielu iedrošināšanos.

Šodien, šīs dienas evaņģēlijs, kas kopš seniem laikiem ir bijis pirmās Vasarsvētku dienas evaņģēlijs, rāda mums kaut ko dziļu un nopietnu, ko Svētais Gars dara cilvēku sirdīs, un pamāca to, kā Svētais Gars to dara.

Mūsu Kungs un Pestītājs vēl dod saviem mācekļiem pamācību par Svēto Garu. Viņš tajā pēdējā vakarā, kad vēl bija ar viņiem kopā, daudz viņiem par Svēto Aizstāvi un Mierinātāju mācījis.

Šī ir viena no šīm pamācībām, kas ir turpinājums sarunai, kur Pestītājs iepriekš ir runājis par Patiesības Garu, ko Tēvs dos Viņa vārdā. Šo Garu pasaule nevar saņemt, nedz Viņu redzēt, nedz Viņu pazīt. Bet šis Gars nāks, mācekļi Viņu pazīs, jo tas paliks pie viņiem un viņos. Viņi netiks pamesti bāreņi, bet pats Pestītājs ir solījis nākt pie mācekļiem un pie viņiem mājot.

Viens no Viņa mācekļiem vaicā – Kā tas var būt, ka Tu gribi sevi atklāt mums, bet pasaulei nē? Kā tas ir? Šis māceklis, dievbijīgais Jūda, ne nodevējs Iskariots, bet cits Jēzus māceklis, bija tāpat kā citi mācekļi domājis, ka Jēzus atklās savu ķēnišķo godību tā, ka visi to redzēs. Kas tad tas būtu par ķēniņu, ja viņa apšaubītāji, ienaidnieki un noliedzēji neredzētu viņa spēku, varu un godību.

Bet Pestītājs runā tieši par to, ka pasaule Viņu vairs neredzēs, bet mācekļi redzēs. Ka tās dāvanas, ko aiziedams Viņš dos no Tēva, ir tādas, ko pasaule nevar nedz satvert, nedz saprast, nedz zināt.

Kad māceklis ir jautājis šo jautājumu, Jēzus viņam atbild: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.”

Šie vārdi nedodas nemaz tik viegli rokā. Pestītājs saka: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs.” Un pretī, mazliet vēlāk, “Kas mani nemīl, netur manus vārdus.”

Nez ko Pestītājs ir gribējis šeit sacīt? Vai to pašu, ko mēs labi zinām par bauslību? Ir ļaudis, kas bauslību tur, un ir ļaudis, kas bauslību netur. Ļaudis, kas bauslības darbus dara, kā mēs to saprotam, ir Dievam tīkami, bet tie, kas bauslības darbus nedara, ir Dievam netīkami.

Bet nebūs viss tik viegli šie vārdi, jo šie vārdi mums atklāj pašu Evaņģēlija sirdi. Proti, atjaunoto cilvēku. Svētā Gara atdzemdināto radījumu, kura sirdī Dieva mīlestība ir iededzināta.

Apustuļi, runādami par Dieva vārda turēšanu un Dieva vārda neturēšanu, robežu starp Dieva vārda turētājiem un neturētājiem velk citādi, nekā mūsu pašu cilvēciskais prāts.

Mēs lasām vēstulē ebrejiem, kur kāds Dieva vīrs, iespējams, kāds no apustuļiem, runā uz jūdiem, ticīgajiem jūdiem, atklādams viņiem ticības noslēpumiem. Viņš runā par atgriešanos no nedzīviem darbiem pie dzīvā Dieva. [Ebr.9:14] No nedzīviem darbiem pie dzīvā Dieva.

Kas gan ir šie nedzīvie darbi, par kuriem viņš runā? Vai tas ir kāds saraksts, kur mēs varam ņemt lapu un vienā pusē rakstīt “Dzīvie darbi” un otrā pusē “Nedzīvie darbi”? Vai arī tomēr kaut kas pavisam citāds?

Viņš runā par atgriešanos, kas ir vajadzīga ticīgajiem ļaudīm, jūdiem, tā laika baznīcai. Par atgriešanos no nedzīvajiem darbiem.

Ko tad jūdi darīja? Visvisādas lietas. Protams, daudzas no šīm lietām skāra ārējos dievkalpojuma iedibinājumus, ko Dievs pats bija iedibinājis, tad bija vecaju tradīcijas un likumi, bet bija arī ļoti daudz labu darbu, žēlsirdības un žēlastības darbi, tomēr apustulis tos visus sauc par nedzīviem darbiem.

Jo, redziet, darbs ir dzīvs vai nedzīvs nevis pats no sevis, bet no sirds, no kuras nāk šī darba pamudinājums un šī darba veikums. Jebkurš darbs var būt dzīvs un var būt nedzīvs. Viss atkarīgs no cilvēka sirds. Dzīva sirds dara dzīvus darbus, bet nedzīva sirds – nedzīvus.

Garīgi nedzīva sirds arī daudz ko var. Arī to var ar pamācīšanu, draudiem un pielabināšanu var piespiest ārēji darīt itin labus darbus. Tomēr apustulis visus tos sauc par nedzīviem, jo tie nav darīti Dieva mīlestībā, bet ir darīti baiļu, goda, naudas vai slavas dēļ. Tas mudina un kustina nedzīvo sirdi. Šie iemesli un cēloņi nedara darbus dzīvus.

Bet, kur sirdī nāk Dieva mīlestība, tur darbi top dzīvi. Tur ir atgriešanās pie dzīvā Dieva, kurš savus darbus grib darīt ticīgā cilvēka sirdī.

Tāpēc Pestītājs runādams: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs.” Un “Kas mani nemīl, netur manus vārdus.” Norāda tieši uz šo lietu. Sākumā jābūt mīlestībai, un tad būs darbu turēšana. Bez mīlestības nekāda turēšana nav turēšana pat ja ārēji šie darbi šķiet itin labi, Dievam paklausīgi un cilvēkiem derīgi. Bez šīs mīlestības tie būs nedzīvi.

Tālāk Jēzus saka: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.”

Šīs nodaļas sākumā mēs lasām, ka Jēzus saka saviem mācekļiem: “Kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis.” Bet šeit Viņš saka kaut ko pavisam citādu. Viņš saka, ka Viņš sūtīs savu Svēto Garu, lai Viņš dotu viņu sirdīs to mīlestību, kas pie Kristus krusta ticībā iedegta, lai šis Svētais Gars, Aizstāvis, sataisītu Dieva mājokli cilvēku sirdīs.

Tātad Jēzus iet uz Debesīm, lai sataisītu mājokli saviem mācekļiem, un sūta Svēto Garu savu mācekļu sirdīs, lai tur sataisītu mājokli Dievam, jo pats Dievs grib mājot pie saviem ļaudīm.

Te nu visai neticīgajai pasaulei varētu būt brīnums, nepatika, izsmiekls un pat zaimi. Baznīcā Dievs mājo!? Šajos ticīgajos!? Nekas ārēji par to tā īpaši neliecina.

Pestītājs jau iepriekš ir teicis, ka šo Patiesības Garu un Viņa darbus pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst.

Pasaule iedomājas, ka Dievam pieklātos dzīvot viskrāšņākajā vietā, vislielākajā godībā, kāda vien ir ieraugāma, pie visspējīgākajiem, izcilākajiem un gudrākajiem, pie varenākajiem un bagātākajiem.

Nē! Tā nav. Dievs ir solījis dzīvot ticīgā sirdī. Mēs redzam, ka Dievs nebīstas nākt šīs pasaules nožēlojamībā, nabadzībā, trūkumā, netīrībā un nepilnībā.

Mēs to redzam jau pie Dieva darba, kad Viņš sūta pasaulē savu Dēlu. Nevis lai Viņš piedzimtu pie pasaules visvarenākajiem ļaudīm, krāšņā zelta pilī pie visgudrākajiem un visvarenākajiem, bet Viņš nāk un dzimst pie visvienkāršākajiem un nabadzīgākajiem. Pie tiem, kas ārēji necili un neievērojami un nevienam nezināmi. Pie Jāzepa un Marijas. Tie audzināja Dieva Dēlu. Visā savā nabadzībā Viņu uzņēma, autiņos ietina un silīte guldīja.

Kas gan varētu domāt, ka Dievs tā pasaulē varētu nākt? Ar cilvēcisko prātu it neviens. Tomēr bija ļaudis, kas to saprata. Kā viņi to saprata? No Dieva vārda un Dieva Gara, ko Dievs deva līdzi savam vārdam.

Tāpēc arī Pestītājs saka šīs lietas: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs.” Un tad pie tiem, kas mīlestībā turēs Viņa vārdus Viņš nāks kopā ar Tēvu mājot. Un Svētais Gars tur jau būs priekšā, un būs sagatavojis mājvietu, šīs sirdis darījis pieņemamas Dievam.

Šie ļaudis, kas tur Dieva vārdu, lai gan pasaulē pavisam necili un neievērojami, ir Dieva mājoklis šeit uz zemes. To nevar saprast neviens cilvēciskais prāts.

Kāds varens valdnieks, kas pavisam nesen valdīja pār vienu sestdaļu sauszemes šajā pasaulē, savā niknumā pret ticības lietām, postīja to, kas vēl bija atlicis no Baznīcas un ticības, vērzdamies vēl vairāk nekā viņa bezdievīgie priekšgājēji pret ticību un Baznīcu.

Kad viņš bija to panācis, kad ļaudis bija tik iebiedēti, ka baznīcā savu kāju nespēra, jo, redziet, nedrīkstēja, un baznīcā bija kādi pieci seši večuku un vecas sieviņas, tad viņš sacīja, ka vēlākais pēc divdesmit gadiem šī leģenda, kā viņš to sauca, par Jēzu Kristu būs aizmirsta.

Nu viņa vārds ir aizmirsts. Vēl vecākie atceras šo īpatnējo dīvaini, kurš solīja, ka šī paaudze dzīvos komunismā.

Bet baznīca ir. Šīs piecas vai sešas vecās māmuļas, kas šajā pasaule bija nekas, bija Dieva nams. Tieši tāpēc viņas bija neiznīcināmas un neuzvaramas.

Mēs redzam, ka tie ļaudis, kas visā savā necilībā šajos ļoti grūtajos gados bija Dieva vārdu turējuši, bija darīti Dieva mājokli par patiesības balstu un pīlāru, kuru neviens nekādā veidā nevarēja no Dieva nama izlauzt, vai ar kāju izspert, vai ar kaut kādu varu sagraut. Tas bija neiespējami, jo pats Dievs visā šajā necilībā gribēja mājot, bet pret Dievu neviens neko neiespēja.

Tā pasaule arī neko neieraudzīja. Šīs piecas vai sešas vecas sieviņas Dievu lūgdamas, Dieva vārdu turēdamas, ar Sakramentu stiprinādamās, nedz zibeņus meta, nedz pērkonus rībināja, ka ļaudis to varētu redzēt, bet visā klusībā un pieticībā savu dzīves ceļu beidza un iegāja Debesu mājokļos.

Viņu vietā nāca citi, kuru sirdis dega mīlestībā, kuri arī gribēja Dieva vārdus turēt. Ne šīs pasaules vārdus, ne šīs pasaules gudrības vārdus, ne cilvēkiem tīkamos, bet Dievam tīkamos vārdus. Un Dievs pie tiem mājoja.

Tā Dievs, mīļie, mājo arī mūsu vidū. Un Svētais Gars šo mājokli kopj un veido. Tā ir īpašā Vasarsvētku vēsts šai Vasarsvētku dienai, kur Pestītājs saka par šo mājokļa izveidošanu un kopšanu: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.”

Redziet, draudze dzīvo no Dieva vārda, no Kristus Evaņģēlija. Ikdienu, ik mirkli, jo šie vārdi ir patiesība, un pasaule ik mirkli dzīvo no patiesības visburtiskākajā veidā, bet mirst no meliem.

Patiesības balsts un pīlārs, draudze, [1.Tim.3:15] tiek uzcelts par Dieva mājokli Garā.

Šie vārdi mums jāņem ārkārtīgi nopietni vērā. Ļaudis reizēm iedomājas, ka viņi var ienākt Dieva namā, Dieva draudzē, tad kaut ko saņemt, stipri ar savām rokām satvert, tad aiziet pasaulē, un tad viņiem liekas, ka viņiem tas vēl aizvien būs.

Jā! Kad ļaudis atnāk Dieva namā un Dieva draudzē, viņi var kaut ko saņemt. Viņu nams, viņu dvēsele, viņu sirds tiek šķīstīta. Šķīstīta, iztīrīta, sagatavota, bet ja viņi ar šo šķīstību, kur viņi ir attīrīti no vecajiem grēkiem, kur viņu vainas ir piedotas, aiziet prom atpakaļ pasaulē, tad šīs nams paliek tukšs.

Jā, tas ir izmēzts, izgreznots, bet tukšs. Tad ļaunais gars, kas iepriekš šo cilvēku ir vadījis un valdījis, nāk atpakaļ un redz, ka nams ir tukšs. Trīsvienīgais Dievs šajā namā nemājo. Tad viņš ņem līdzi septiņus citus, vēl ļaunākus, vēl sliktākus, vēl briesmīgākus par sevi garus, šo mājokli atkal agri vai vēlu uzlauž, un apmetas tur kopā ar šo briesmīgo un baiso kompāniju. [Mt.12:45; Lk.11:26]

Mūsu nams nedrīkst palikt tukšs. Mūsu namam ir jābūt Aizstāvja, Svēta Gara, sakoptam un iztīrītam, izmēztam un atjaunotam ikdienas, ik mirkli, lai mēs varētu pieredzēt, kā piepildās tas, ka, ja mēs mīlestība turam mūsu Pestītāja vārdus, tad mūs mīlēs Debesu Tēvs. Un Tēvs un Dēls nāks, un taisīs pie mums mājvietu – mūsu sirdī un mūsu dvēselē.

Cik liels ir šis Svētā Gara apsolījums. Viņš nav vien kāds iedrošinājums, kāds mierinājums, kāds iepriecinājums, kas mirkli ir un vēlāk izgaist. Šis Svētā Gara apsolījums ir Dieva iemājošanas apsolījums. Dievs grib apmesties pie tiem, kam sagrauzts gars un pazemīgs prāts, kas grib Dieva vārda priekšā zemoties un to mīlestībā turēt, tur Dievs pats mājo savu ļaužu vidū.

Un tad, lai kur šie ļaudis ietu, lai kas ar viņiem notiktu, viņi ir neuzvarami. Visa pasaule un visas pasaules velni var rēkt viņiem pretī, pasaule var smieties vai raudāt, draudēt vai darīt varas darbus, bet šie ļaudis ir neuzvarami, jo pats Dievs pie tiem mīt.

Vasarsvētku diena ar ugunīgām mēlēm un vēja rūkoņu ir šīs varenība zīme. Kur tajā pirmajā reizē Svētais Gars, pie mācekļiem nākdams, paliek šai draudzē.

No paaudzes paaudzē, kur Dieva vārds tiek sludināts un turēts, Viņš atrod arvien jaunus un jaunus mājokļus, ko sagatavot Dievam, lai šos ļaudis, kas iepriekš bija pasaules ļaudis, atgrieztu no nedzīviem darbiem pie dzīvā Dieva, [Ebr.9:14] un uzceltu par Dieva mājokli Garā.

Un tad, kad šo ļaužu dzīvs ceļš beidzas, Jēzus nāk no Debesu godības un ved viņus pie Sevis uz tiem mājokļiem, ko Viņš pie Tēva ir sataisījis saviem ļaudīm, lai tur viņi būtu kopā mūžīgi.

To Dievs mums ir devis. To turiet nopietni savās sirdīs, ikdienas no grēkiem atgriezdamies, un pie Dieva vārda turēdamies, pasaules vilinājumus atraidīdami, un pasaules gudrību nicinādami. Tad Dievs paliks savas tautas vidū ikdienas līdz pasaules galam, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.