262. Kādas lūgšanas Dievs nav solījis klausīt?


Vārda nozīme un darbība

Daudzveidīgo [personas] vārda lietojumu Vecās – bet šeit it īpaši Jaunās – Derības Svētajos Rakstos nav viegli aptvert vienotā priekšstatā. To apgrūtina vārda būtība un funkcija, ko grūti priekšstatīt kā noteiktu jēdzienu. Tēvreizes pirmajā lūgumā mēs lūdzam kā to saviem mācekļiem Tēvu lūgt mācījis Dieva Dēls: “…svētīts lai top Tavs Vārds”. Šis lūgums vērsts uz Dieva darbību, lai Viņš Savu Vārdu rāda svētu vai, kā tas izteikts Jņ.12:28, lai Viņš pagodina savu Vārdu. Pamatojums Dieva Vārda svētdarīšanu ir Dieva svētums, kas veido Viņa būtību.


Bet cilvēkam Dieva pagodināšana ir dalības ņemšana Dieva svētumā.

Dieva Vārds ir Dievs pats – “nomen Dei est Deus ipse” – kā to saka vecie dogmatiķi, piem., B. A. Kālovs. Dieva Vārda atklāsme dara iespējamu Dieva uzrunāšanu un sadraudzību ar Viņu (2.Moz.3:3 ut.). Tādējādi Vārds nav tikai personīgās Dieva un cilvēka sadraudzības izteiksme, bet ir tās īstenojums. Dievs ir aktuāli klātesošs, Viņš runā, klausās un dzird. Šī sadraudzība tiek traucēta vai likvidēta, ja nelietīgi tiek lietots Vārds, ja vietā tiek likti citi vārdi vai Vārds vispār netiek lietots, t.i., Dievs vairs vispār netiek uzrunāts. Otrais bauslis – “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt” – satur tam spēkā esošo mērauklu.

Vārda aptverošā nozīme atklājas ļoti senā kristiešu nosaukumā, ar kuru viņi apzīmē paši sevi un ar kuru Pāvils uzrunā draudzi Korintā: “.. Jēzū Kristū svētītiem, aicinātiem svētajiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem, kā pie mums…” (1.Kor.1:2). Kristieši ir Kristus piesaucēji, pēc tā viņi ir pazīstami, un tas viņus saista visā pasaulē (sal. 2.Tim.2:22). Kristieši sapulcējas Jēzus Kristus Vārdā Viņa klātesmē, kā to Viņš apsolījis – “jo kur divi vai trīs sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt.18:20); atsaucoties uz Jēzus vārdiem, viņi piesauc Dievu Jēzus Vārdā (Jņ.16:23-24; 14:13-14); viņi kristī un saņem grēku piedošanu Jēzus Vārdā (Ap.d.10:43; 22:16 u.c.).

Dieva dotais Jēzus Vārds attiecas uz Viņa paaugstināšanu Dieva godā, kā dēļ Viņš godājams visai radībai: “Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārda priekšā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu” (Fil.2:9-11). Jēzus Vārds visai pasaulei ir vienīgais ceļš uz pestīšanu: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d.4:12). Tas, kas draudzi tās dievkalpojumā saista, uz āru parādās kā atšķirīga pazīme. Vārdu “kristieši” viņiem ir devuši apkārtējie ļaudis, par to lasām Ap.d.11:26. Kā īpaša, acīs krītoša kristīgā dievkalpojuma iezīme esot tas – tas lasāms nopratināšanas protokolos, ko satur zemes pārvaldnieka Plīnija juniora ziņojums ķeizaram Trajānam (111-113) no Bitīnijas – “ka viņiem ir paraža sapulcēties noteiktā dienā pirms saullēkta, lai dziedātu slavas dziesmas Kristum, godinot to par Dievu – carmenque Christo quasi deo dicere “.

Kristietis šajā sākotnējā izpratnē nav vienīgi vārds, ar kuru apzīmē piederību draudzei, bet gan Kristus pagodinājuma un piesaukšanas redzama un dzirdama izpausme. Kristoloģiskās predikācijas jēga tādējādi parādās vēsturiski ar savu vietu dzīvē un teoloģiski kā kristīgās draudzes garīgās īstenības manifestācija. Tiklab vēsturiskā kā arī teoloģiskā lietu sakarība tiek pārprasta, ja šos predikātus saprot kā tradicionālus draudzes veidotus un uz Jēzus personu pārceltus izteikumus, pie kam tad mēģina nosacīt brīdi, kad draudze šos Dieva predikātus uz Jēzu ir pārcēlusi. Drīzāk tas ir otrādi tā, ka kristīgā draudze no paša sākuma pastāv tajā faktā un ar to, ka tā slavē un sludina Jēzus Vārdu; tā pēc šī vārda nozīmes ir predikācija. Jāatzīmē tas, kā šie slavinājumi kristīgajā dievkalpojumā līdz mūsdienām saglabājušies savā pirmatnējā formā pat ebreju un grieķu valodā.

Draudze piebalso slavinājuma vārdiem “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:9; Mk.11:10; Lk.19:38; Jņ.12:13), ar kuriem tiek sveikts Jēzus, Viņam ierodoties Jeruzālemē, un tas ir reizē slavinošs cildinājums un lūgšana, kas ietver lūgumus (sal. Ps.20:10; 2.Sam.14:4 u.c.). Ar הַלְּלוּיָהּ no vecās derības psalmiem kristīgā draudze piebalso Dieva un Jēra slavinājumam debesīs (Ps.111-113; 146-150; Atkl.19). Līdzīgi tas ir ar saucienu κύριε ελέησον, ar ko slimie no Jēzus izlūdzas un saņem dziedināšanu “Kungs Jēzu, Dāvida Dēls, Meistar, apžēlojies..” (sal. Mt.8:25; 9:27; 15:22; 17:15; 20:30-31; Mk.10:47, Lk.17:13; 18:38-40). Tā Dievu piesauc Vecajā Derībā (Jes.33:2; Ps.6:3; 9:14; 31:10). Τρισάγιος no Jes.6:3 ir sava noteikta vieta kristīgajā vakarēdiena liturģijā: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!”

Jau agrāk ir bijuši un arī mūsu laikos ir dzirdami apsvērumi par to, ka šeit varbūt vispār nav pamata runāt par lūgšanu un Dieva predikāciju. Vieni apgalvo, ka tā tas ir principā, citi, ka slavinājumos un pielūgšanās sākotnēji neesot domāta Jēzus Kristus dievišķība. Noliedzot to jāatzīst, ka Jēzus Kristus dievišķība neattīstās draudzes predikāciju vēsturē, bet gan, ka cildinājumi un pielūgsme draudzē pamatojas Jēzus Kristus dievišķumā. Jebkurš cits uzskats kropļo kristīgās ticības un dievkalpojuma kodolu. Kristieši ir cilvēki, kas piesauc Jēzus Kristus Vārdu. Kas viņus kā kristiešus tajā saista un kas veido viņu dievkalpojuma atšķirīgo pazīmi, tas nav vienīgi kaut kāds kails formulējums vai kāda liturģiska resp. teoloģiska tradīcija. Vārda piesaukšanai ir izšķiroša nozīme pestīšanā: “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana” (Rom.10:10). Atceltas tiek visas etniskās un kultūras atšķirības, un visā pasaulē un visos laikos ir spēkā – “Šai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi: jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda Savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, taps izglābts” (Rom.10:12-13; Joela 3:5). Kristīgajā dievkalpojumā tiek sapulcināta beigu laika pestīšanas draudze, kas dodas pretī sava Kunga otrajai atnākšanai ar Viņa apsolījumā balstītu lūgumu: “Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atkl.22:17-20; 1.Kor.16:22).

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.