119. Kas draud katram, kurš ienīst Dievu un pārdroši pārkāpj Viņa baušļus?


Varat būt drošs par savu mūžīgo mantojumu

Kāda no Indijas augstākajām amatpersonām nesen Apvienoto Nāciju Ģenerālajā asamblejā izteicās, ka pēc dabas visi cilvēki, lai kādai rasei tie piederētu, ir “Dieva bērni”. Šis apgalvojums ir patiess tikai pašā vispārīgākajā nozīmē, vienīgi tāpēc, ka Dievs ir mūsu Radītājs (1.Moz.1:27; 4.Moz.16:22; Ap.d.17:28). Tomēr, tā kā visa cilvēce ir kritusi grēkā (Rom.5:12; Ps.51:7), mēs visi esam zaudējuši savu Debesu Tēvu un kļuvuši par “nepaklausības bērniem” (Ef.2:1-3).

Varat būt drošs par savu mūžīgo mantojumu

TAS IR DIEVA ZIŅĀ, NE JŪSĒJĀ!

Skumjā patiesība ir tāda, ka neviens cilvēks pasaulē, lai kur viņš būtu dzimis, nevar tā vienkārši pateikt: “Es esmu Dieva bērns”, vai “Man ir Debesu Tēvs”. Jūs varat kļūt par Dieva bērnu tikai tad, kad Debesu Tēvs mīlestībā jums pasniedz roku (1.Jņ.3:1), kā redzat Viņu sniedzam roku Ādamam šajā gleznā. Dievs jūs pieņem par bērniem (Gal.4:4-5) un padara par Savas ģimenes locekļiem. Dievs jūs dara par Saviem bērniem, nevis jūs Viņu padarāt par savu Tēvu!

Vai jūs esat drošs par to, ka Debesu Tēvs jūs ir pieņēmis par Savu bērnu un ka jūs saņemsiet Viņa mūžīgo mantojumu?

KĀ NOTIEK ŠIS BRĪNUMS, KA DEBESU TĒVS JŪS PIEŅEM PAR SAVU BĒRNU?

Kas Bībelē ir teikts par to, kā jūs tiekat saistīts ar Debesu Tēvu jeb – pareizāk būtu teikt – kā Viņš saistās ar jums? Kā Debesu Tēvs jūs padara par Savu bērnu? Mūsdienās daudzi uzskata, ka tad, ja cilvēks “nodod savu dzīvi Jēzum”, “pieņem Kristu” vai lūdz “grēcinieka lūgšanu”, viņš tādējādi ir nodibinājis attiecības ar Dievu. Tāpat šie cilvēki uzskata, ka Dievs viņus šajās attiecībās svētīs, viņiem piedos un viņus nodrošinās ar mūžīgu mantojumu. Tas izklausās jauki, tomēr tie visi ir cilvēku izdomājumi un pieņēmumi. Dievs pieņem jūs, nevis jūs izvēlaties pieņemt Dievu. Un norādījumi “nodot savu dzīvi Jēzum” vai “pieņemt Kristu” paši par sevi ir balstīti aplamā mācībā, ka cilvēkam piemīt “brīva griba” garīgās lietās. Lai arī šie izteicieni izklausās dievbijīgi, tie ir pretrunā ar Dieva vārdu, kurā teikts, ka pestīšana nenāk “ne no asinīm.., ne no vīra gribas”. (Jņ.1:13) “Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības”. (Rom.9:16)

Dievs Tēvs, kurš nevar jums melot (Ebr.6:18), vairākkārt Savā vārdā ir uzsvēris, ka patiesas Tēva–dēla vai Tēva–meitas attiecības jūs pats ar Viņu nodibināt nevarat. To var izdarīt vienīgi Dievs Tēvs! Jēzus ir sacījis: “Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis”. (Jņ.6:44) Un vēl: “Tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots”. (Jņ.6:65). Nevis iedomājieties, ka jums ir paša nodibinātas attiecības ar Debesu Tēvu, bet gan rūpīgi izpētiet Rakstus, lai varētu būt pilnīgi drošs par to, kā Viņš ir jūs pieņēmis par Savu bērnu.

DEBESU TĒVA MĀCĪBA UN RĪCĪBA ATTIECĪBĀ PRET JUMS IR ĻOTI RADIKĀLA

Piekrist Jēzus apgalvojumam, ka vienīgi Dievs Tēvs var nodibināt attiecības ar jums (Jņ.6:44, 65) un ka no jūsu centieniem te nekas nav atkarīgs, šķiet visai radikāls solis un mācība, īpaši mūsdienās. Mācība, ka Debesu Tēvs ir tas, kurš pieņem mūs, ir “smagi vārdi” (Jņ.6:60), un mūsdienās daudzi tos negrib uzklausīt. Tā kā šī mācība ir sarežģīta, uzmanība galvenokārt tiks pievērsta tam, ka Tēvs jūs mīl, sniedz jums pretī roku un pieņem jūs par Savu bērnu, vai jūs vēl esat bērns vai jau pieaudzis. Dieva mācība par Viņa vēlmi aizsniegt gan bērnus, gan pieaugušos ir tik varena un nemainīga, ka pazīstamais Bībeles pētnieks Džordžs Stokhards ir teicis: “Šī doma, ka mēs tiekam pieņemti par Debesu Tēva bērniem ar Kristus starpniecību, caurauž visu Vēstuli [galatiešiem].” Tas nozīmē, ka mācība par jūsu Debesu Tēva vēlmi pieņemt jūs par bērniem nav nenozīmīga vai Dieva vārdā grūti saskatāma. Pieņemt jūs par bērniem ir Debesu Tēva mīlestības izpausmes pamatu pamats. Cita veida nav.

Pārdomājot to, kā Dievs jūs padara par Savu bērnu, kā Viņš to ir atklājis Savā vārdā, atcerieties vai mēģiniet iztēloties, kā notiek adopcija šajā pasaulē. Ja jūs vēlaties adoptēt bērnu, katrā valstī tas notiek pēc stingras, likumā noteiktas kārtības. Ja visi noteikumi netiks ievēroti, adopcija nebūs likumīga, attiecīgās valsts likuma priekšā jūs nebūsiet šī bērna vecāki, un viņš netiks uzskatīts par jūsu mantinieku. Laicīgajā sabiedrībā pastāv noteikta adopcijas procedūra, ko jūs nevarat patvaļīgi izmainīt, un tāpat tas ir attiecībā uz jūsu Debesu Tēvu. Ja Viņš nav jūs pieņēmis pēc Saviem noteikumiem, tad jūs arī neesat Viņa bērns un Viņa mantojuma saņēmējs.

PALDIES DEBESU TĒVAM, JO VIŅŠ JUMS IR ATKLĀJIS SAVUS NODOMUS!

Pateicieties Debesu Tēvam, jo Viņš jums ir darījis zināmu, kā Viņš jūs padara par Savu bērnu. Dievs gan pieaugušos, gan bērnus un pat zīdaiņus padara par Saviem bērniem ar Kristību. Kristībā darbojas jūsu Debesu Tēvs, bet jūs pats nedarāt neko (1.Pēt.1:3; Jēk.1:18), tāpat kā laicīgā adopcijā rīkojas nākamie vecāki, bet no bērna nekāda rīcība netiek prasīta. Kristībā cilvēks, vai tas būtu bērns vai pieaugušais, tiek cieši saistīts ar Jēzu un Viņa augšāmcelšanos (Rom.6:5-6). Kad jūs Kristībā atdzimstat caur Dieva vārdu (1.Pēt.1:23), šim vārdam ir vara “izglābt jūsu dvēseles”. (Jēk.1:21) Kad jūs Kristībā tiekat savienots ar Jēzu, jūs esat savienots arī ar Tēvu. Šo brīnumu Debesu Tēvs izmanto, lai padarītu jūs par Savu bērnu un ierakstītu Savā dzīvības grāmatā (Atkl.21:27), lai jūs saņemtu sava Tēva mantojumu (Ap.d.20:32; 26:18; Kol.1:12). Jēzus ir sacījis: „Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums” (Jņ. 14:18), jo jūsu Debesu Tēvs vēlas jūs pieņemt par Saviem bērniem.

VAI DIEVA LIKUMAM IR IZŅĒMUMI?

Kas notiek ar tiem, kuri noliedz Kristības varu izglābt, kas apliecināta Dieva vārdā; ar tiem, kuri domā, ka paši var pievienoties Tēvam, vai nu “pieņemot Jēzu”, vai “izvēloties Kristu”? Vai viņi tiks izglābti? Kaut arī mēs neesam tiesīgi izteikt spriedumu par šiem cilvēkiem, mums tomēr jānorāda, ka viņi rīkojas pretēji nepārprotami izteiktajai Tēva gribai: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts”. (Mk.16:16). Arī Jēzus ir pavēlējis kristīt visus cilvēkus, tai skaitā arī bērnus (Mt.28:19). Kristība un ticība ir kā vienas monētas divas puses. Dieva dzīvais vārds Kristībā dara jūs garīgi dzīvu un spējīgu ticēt, jo “ticība rodas no pasludinātās vēsts”. (Rom.10:17) un no tā, ka dzīvu darošais Kristus vārds tiek saņemts Kristībā.

Bet kā tad ar ļaundari pie krusta? Daži uzsver, ka viņš nebija kristīts, tomēr Jēzus viņam sacīja: “Šodien tu būsi ar mani paradīzē”. (Lk.23:43) Mēs tomēr varam būt droši, ka viņš kādā brīdī bija dzirdējis pestīšanas apsolījumu Jēzū Kristū, jo ticība rodas no tā, ka cilvēks dzird Dieva vārdu (Rom.10:17), “bet, kas netic, tiks pazudināts”. (Mk.16:16) Ļaundarim nepārprotami bija ticība uz Kristu, kaut arī viņam nebija ticis tas prieks un priekšrocība būt kristītam. Tomēr nevajadzētu savu dzīvi un ticību balstīt uz izņēmumu no likuma. Brīnišķīgajā Kristībā Debesu Tēvs jums ir devis apsolījumu, par kuru jūs varat būt pilnīgi drošs, apsolījumu, uz kuru jūs vienmēr varat paļauties, jo ir neiespējami, ka jūsu Debesu Tēvs jums melotu (Ebr.6:18).

KRISTĪBĀ DEBESU TĒVS JUMS APSOLA MŪŽĪGU MANTOJUMU

Nešķiediet laiku velti ar cilvēku izgudrotiem paņēmieniem, kā saistīties ar Dievu. Nedzīvojiet briesmīgā neziņā par nākotni, cerot uz izņēmumu no likuma. Ļaujiet savam Debesu Tēvam Kristū paveikt pie jums Kristības brīnumu. Dievs pieņem jūs, nevis jūs Viņu. Priecājieties, ka Debesu Tēvs tik brīnišķīgi ir jūs darījis par Savu bērnu un nu jūs Viņu varat uzrunāt “Aba [Tētiņ], Tēvs” (Rom.8:15), un ka jūs esat ierakstīts Viņa novēlējumā tagad un mūžīgi. Viņš nodrošina jums mūžīgu mantojumu. Priecājieties par šo labo vēsti, – ka esat Dieva bērns. Slavējiet sava Tēva vārdu ik dienas!

“Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba [Tētiņ], Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki”. (Rom. 8:15-17)

    Aba, Tēvs, paldies Tev, ka, pateicoties Tevis veiktajam brīnumam, es Kristībā esmu kļuvis par Tavu bērnu. Nu es vairs neesmu nepaklausības un dusmības bērns. Paldies, ka, runājot ar Tevi, es varu paļauties un uzticēties Tev, būt kā mazs bērns savam tēvam. Paldies, ka esi mani pieņēmis un caur Tava Dēla Jēzus nāvi un augšāmcelšanos esi mani uzņēmis Savā ģimenē. Āmen.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.