54. Kas ir mūsu tuvākais?


“Vainīgais” – Jēzus Kristus

Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar Savu darbu, es gavilēju par to, ko Tava roka dara. Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas! Tik nejēga to nesaprot, un nelga to neņem vērā! [Ps.92:5-7]

Vainīgais – Jēzus Kristus


Domājot par tālajiem un aizvien tālākajiem reformācijas notikumiem, bieži tiek uzdots jautājums: kā vērtēt tolaik notikušo un sākto? Brīnišķīgi, ka jautājums vēl aizvien tiek uzdots, jo tas nozīmē, ka šie notikumi vēl arvien ir nozīmīgi.

Viena pieeja, kas reformācijas vērtēšanā atkal un atkal parādās atklātībā, meklē atbildi uz jautājumu: kurš pie visa tolaik notikušā ir vainojams? Daļa no šā virziena reformācijas vērtētājiem kā galveno vainīgo saredz visa nemiera sācēju Luteru un viņa sekotājus. Luters tiek skatīts kā augstprātīgs un ietiepīgs ķeceris, kas nav gribējis pakļauties “mātes baznīcas” autoritātei un ļaunprātīgi sašķēlis Rietumu baznīcu. Pat ja tālaika baznīcā būtu bijuši kādi vērā ņemami trūkumi, tie vēlāk pavisam noteikti būtu tikuši novērsti mierīgā ceļā ar citu, ne tik radikālu reformatoru.

Citi, kas uzskata pretēji pirmajiem, visā vaino Romas baznīcu, tās augstprātību un nevēlēšanos ieklausīties Vitenbergas mūkā, un tieši Romas baznīcas autoritāšu uzpūtīgā nepiekāpība ir bijusi galvenais iemesls, ka baznīca tik nožēlojamā kārtā tikusi sašķelta.

Trešie uzskata, ka šos notikumus izraisīja vēsturiskās situācijas, apstākļu īpatnības un cilvēku raksturi, kas atradušies nepārvaramu aizspriedumu un laikmeta īpatnību gūstā. Citiem vārdiem sakot, tas ir tāpat, kā nebūtu jēgas meklēt vainīgo daudzo cilvēku bojāejai, kas aprakstīta Soģu 16:25-30. – Vai vainīgs arhitekts, kas izplānojis tik nedrošu būvi, vai būvmateriālu piegādātājs, kas, iespējams, piegādājis būvei iepuvušus baļķus, vai svētku organizētāji, kas nav izvērtējuši būves tehnisko stāvokli un paredzamo noslodzi, vai “negantais un asinskārais” Simsons vai vēl kāds cits? Tā nu tas ir noticis, ar to mums jādzīvo, turklāt – katra nelaime taču atnes sev līdzi arī kādu ieguvumu, kā tas vismaz reformācijas sakarā tomēr ir noticis.

Visi šo trīs virzienu pārstāvji, lai arī ievērojami atšķirīgi atbildēs uz jautājumu kurš vainīgs, ir vienoti savā vērtējumā – raugās uz reformāciju kā epohālu nelaimes gadījumu pasaules vēsturē, pie kura vainojami grēcīgie un nepilnīgie cilvēki un šīs pasaules tumšie un stihiskie spēki.

Vai reformācija bija nelaimīgs gadījums? Vai varbūt laimīgs? Vai reformācija bija nejaušība vai tomēr kas pavisam cits? Kas tad galu galā norisinājās pirms 498 gadiem?

Kādā tolaik diezgan nomaļā un necilā Vācijas pilsētā bija dažas ielas, ap dieviem tūkstošiem iedzīvotāju un tikai pirms dažiem gadiem nodibināta universitāte. Šī universitāte bija viena no daudzajām “jaunizceptajām” mācību iestādēm Eiropā, kas tika izveidotas pēc Vācu nācijas Svētās Romas impērijas valdnieka – imperatora Maksimiliāna pamudinājuma vietējiem valdniekiem veikt plašas izglītības reformas. Visticamāk, tā tolaik nevarēja lepoties ar vietu pazīstamāko universitāšu trīsdesmitniekā. Arī šīs universitātes tikai trīsdesmit trīs gadus vecais profesors, augustīniešu mūks Mārtiņš Luters ne ar ko īpašu nebija izcēlies un plašākai sabiedrībai ārpus Vitenbergas nebija pazīstams.

1517.gada 31.oktobrī Mārtiņš Luters toreizējās Eiropas mērogiem nomaļajā kaktā pie universitātes ziņojuma dēļa (kas bija izvietots uz Vitenbergas pilsbaznīcas ieejas durvīm) saskaņā ar vispārpieņemtu praksi piestiprināja paziņojumu par disputu un 95 tēzes par indulgencēm jeb grēku atlaižu vēstulēm , kas paredzētas teoloģiskai diskusijai ar dominikāņu ordeņa mūku un indulgenču tirgotāju Johanu Tecelu. Paziņojums sākās apmēram ar šādiem vārdiem :”Patiesības mīlestības vārdā un dedzīgā vēlmē šo patiesību atklāt sekojošās tēzes tiek piedāvātas diskusijai Vitenbergā godājamā tēva Mārtiņa Lutera, brīvo mākslu un Svēto Rakstu maģistra un šīs vietas pastāvīgā pasniedzēja, vadībā. Viņš arī lūdz, lai tie, kas diskusijā nevar piedalīties mutiski, dara to rakstiski.”- Pavisam mierīgs, lai neteiktu mazliet garlaicīgs ievads.

Arī tālāk tekstā nav nekā īpaša vai ārkārtēja. Protams, šīs tēzes ir uzrakstītas ar iedvesmu, atjautīgi un asprātīgi, tajās ir pat daži “pipariņi”, kuri varētu “iekost” kādiem tā laika baznīcas augstākajiem vadītājiem mēlē, ja vien tie dabūtu šo darbu lasīt. Taču, pat daudzas reizes pārlasot Lutera tēzes un tās rūpīgi pārdomājot, tā īsti nerodas nekādas vērā ņemamas idejas par to, kas tad šajā tekstā ir tik īpašs, ka tas varēja izraisīt tālejošus notikumus, turklāt visas pasaules vēsturē, ka šodien, pēc gandrīz piecsimt gadiem, tās vēl aizvien ir dzīvas un darbīgas. Tā laika pasaulē taču bija daudzi nesalīdzināmi kvēlāki un varenāki uzsaukumi (95 tēzes pat nebija uzsaukums vai aicinājums cīņā), ko bija laiduši tautās daudz pazīstamāki un ietekmīgāki vīri nekā Luters.

Šī mīkla ir nodarbinājusi daudzus prātus. Ne par vienu personu pasaules vēsturē (protams, izņemot mūsu Kungu Jēzu Kristu) nav sarakstīts tik daudz grāmatu kā par Mārtiņu Luteru, taču reformācijas laika notikumu izcelsme daudzējādā ziņā aizvien vēl paliek mīkla.

Šo neskaidrību var gaisināt tad, ja nopietni ņemam vērā apstākli, ka vēstures audums gan savīts no cilvēku dzīvēm, ārējiem apstākļiem un sakritības, tomēr nav cilvēku, apstākļu un sakritību veidots. Jēzus Kristus ir tas, kam dota visa vara debesīs un virs zemes, Viņš šo varu arī lieto un loka pasaules likteņus. Viņš taču ir tas, kurš vienīgais var atvērt un lasīt abās pusēs aprakstīto un ar septiņiem zīmogiem aizzīmogoto pasaules vēstures tīstokli, kas ir Dieva, Visuvaldītāja, labajā rokā [Atkl.5]

Rūpīgs vēstures vērotājs un evaņģēlija pazinējs un sapratējs varēs pamanīt, ka reformācijas pašos sākumos parādās tas vieglums un skaistums, kuru mēs redzam un pazīstam pie mūsu Kunga un Pestītāja notikumos, kas aprakstīti evaņģēlijos. Viņš dara, kā grib, un viss Viņam padodas. Viņš saka mironim: “nāc ārā no kapa!” un tas atdzīvojas un nāk. Viņš pabaro piectūkstoš vīrus ar piecām un divām zivīm, un pēc mielasta paliek pāri simtreiz vairāk nekā bija sākumā. Viņš pavēl jūrai un vējam: “Klusu, mierā!”, un iestājas klusums un miers. Cilvēka prāts to nespēs aptvert, jo tas ir Dieva Dēla darbs.

Arī reformācija ir šāds viegls un brīvs Kristus darbs. Tas bija Viņš pats, ne jau Luters, kas atkal par jaunu cēla godā savu žēlastības evaņģēliju, paša Dieva attēlu [2.Kor.4:4], ko bezdievīgā pasaule bija nolikusi malā kā tumšu, nesaprotamu un lieku. Dieva Dēls vienkārši tā gribēja – paņemt nepazīstamo vīru Mārtiņu Luteru un viņa diezgan vājās (pret to, ko Luters rakstīja vēlāk) tēzes un ar šīm divām necilajām lietām apgriezt pasauli, lai Viņa baznīca vairs nestāvētu otrādi, bet tā, kā tai pienākas stāvēt. Bet Luters un viņa tēzes Kristus rokās bija tikai tas, “kas nav nekas” un ko “Dievs izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.” [1.Kor.1:28-29]

Mēs katru gadu ar sirds prieku un gavilēm pieminam to tālo dienu, kad aizsākās reformācija, un visiem patiesiem Dieva bērniem tā vēl aizvien ir šodiena, jo evaņģēlijs, kas tolaik tika gaismā celts, ir mūžīgs. Kamēr tas skan, vēl aizvien ir šodiena, žēlastības un pestīšanas diena. Reformācija ir paša Kunga darbs, par kuru mēs droši varam gavilēt un pateikties Dievam: “Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar Savu darbu, es gavilēju par to, ko Tava roka dara.. Cik lieli ir Tavi darbi, ak, Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas! Tik nejēga to nesaprot, un nelga to neņem vērā!” [Ps.92:5-7]

Bet tiem, kas vēl šodien aizvien meklē vaininieku reformācijai kā epohālam nelaimes gadījumam pasaules vēsturē, mēs varam ar prieku sacīt: “Jūs meklējiet vainīgo? Mēs zinām, kurš tas ir! Tas Jēzus Kristus, Dieva Dēls! Kā jums patīk šis “vainīgais”? Mums patīk!”

[Pārpublicēts no 2013.gada Baznīcas gadagrāmatas]

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.