287. Ko mēs lūdzam Svētās Lūgšanas sestajā lūgumā?


Vai visiem luterāņiem jātic vienādi?

Nupat e-BAZNICĀ ir noslgusies mācītāja K.F.V.Valtera priekšlasījumu sērija “Bauslība un Evaņģēlijs.” Šodien e-ntuziasti aicina e-baznīcēnus pievērst savu uzmanību vēl kādam, apjoma ziņā krietni mazākam, šī autora darbam, proti, “Kādēļ mūsu mācītājiem, skolotājiem un pasniedzējiem būtu bez ierunām jāparaksta mūsu baznīcas simboliskie raksti.”

Tas tiek publicēts tādēļ, ka Svētie Raksti un to pareiza izpratne vienmēr ir bijusi luteriskās mācības pamats. Ieskatu šajā izpratne sniedz Luteriskās ticības apliecības, kuras nav tapušas un nav arī paredzētas kā vienīgi formāls un garāmejot piemināms dokuments, bet gan kā dzīvs, Bībelē pamatots, ticības apliecinājums, kas ir jālasa, jāpārdomā un jāapliecina katram luterānim. Un tā ir nodarbe, kurā mūsdienu īpaši reibstošajiem luterāņiem ir jāvingrinās un jāvingrinās baudot bibliskās patiesības daiļumu.

Kādēļ mūsu mācītājiem, skolotājiem un pasniedzējiem būtu bez ierunām jāparaksta mūsu baznīcas simboliskie raksti?

Simboli ir baznīcas ticības jeb mācības apliecinājumi, un tie nekad nav domāti kā kas vairāk vai kas mazāk; tādēļ Simbolu bezierunu parakstīšana var tikt interpretēta tikai vienā veidā. Bezierunu parakstīšanās ir svinīgs paziņojums, kuru indivīds, kurš vēlas kalpot baznīcai, sniedz, apzvērot, ka:

1) viņš apstiprina simbolisko grāmatu doktrinālo saturu, jo viņš atzīst to faktu, ka tās pilnībā atbilst Rakstiem un nevienā jautājumā, ne svarīgākā, ne mazāk svarīgā, nav pretrunā ar tiem;

2) ka viņš tādēļ no sirds tic šai dievišķajai patiesībai un ir pilns apņēmības sludināt šo mācību nesagrozītā veidā.

Lai kādu pozīciju kāda konkrēta mācība neieņemtu Simbolu doktrinālajā sistēmā, lai kāda nebūtu forma, kādā tā būtu atklāta, vai nu apskatīta ex professio vai vienīgi garāmejot, bezierunu parakstīšanās attiecas uz visu Simbolu saturu un neļauj parakstītājam nevienā punktā izteikt kādus iebildumus. Viņš arī nedrīkst izslēgt tās mācības, kuras tiek pieminētas garāmejot, lai atbalstītu citas mācības, jo tas apstāklis, ka tās tiek šādi lietotas, padara tās par negrozāmiem ticības locekļiem un pieprasa, lai tās labprāt pieņemtu ikviens, kurš paraksta Simbolus.

Tomēr, tā kā Simboli ir ticības jeb mācības apliecība, baznīca nedrīkst obligāti pieprasīt, lai tiktu parakstīti tie jautājumi, kuri nepieder pie mācības. Ja kāds paraksta baznīcas Simbolus un bez ierunām pieņem tos par savējiem, nepasludina tos par vācu vai latīņu ortogrāfijas vai perfekta literārā stila likumu un normu, un arī neapgalvo, ka viņa parakstīšanās attiecas uz dažām citām lietām, kuras attiecas uz cilvēcisku zināšanu sfēru. Jo baznīcas kalpu nesaista tas, kas attiecas uz kriticisma vai vēstures sfēru. Tas pats attiecas arī uz atsevišķu Bībeles vietu interpretēšanu. Vienīgais neapstrīdamais Rakstu interpretēšanas jeb “pravietošanas” spēju kritērijs, kuru pieprasīja Sv. Pāvils, ir “lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru” (Rom.12:6). Ja, piemēram, kāds eksegēts nesasniedz konkrētas Bībeles vietas jēgu, bet tomēr interpretē to tādā veidā, ka viņa interpretācija balstās citās, skaidrās Bībeles vietās, tad viņš, protams, maldās, uzskatīdams, ka šajā konkrētajā Bībeles vietā ir atspoguļota kāda noteikta mācība, taču viņš nemaldās pašā mācībā. Līdzīgi arī tas, kurš bez ierunām paraksta simboliskās grāmatas, paziņo, ka simbolos iekļautās interpretācijas “atbilst ticības analoģijai.”

Bezierunu parakstīšana nepavisam nenozīmē, ka nav iespējams uzlabot simboliskajās grāmatās lietoto argumentāciju, kur tiek lietota, lai nonāktu pie tīrās mācības. Baznīcas kalpam nav jāseko Simbolos lietotajai argumentēšanas formai, metodei un procesam, un jāvairās no kāda cita. Šāds spriedums atbilst arī mūsu tēvu spriedumam attiecībā uz Simbolu bezierunu parakstīšanu. Johans Konrāds Danhauers, izcilais ortodoksais teologs no Strasbūras, rakstīja: “Lai arī Simboli mūs nespiež saglabāt visus lietotos apstākļus, terminus, argumentus un ilustrācijas, mācības doktrinālais saturs jeb substance ir jāsaglabā tieši tā, kā tas ir fiksēts Rakstos un nevis tik lielā mērā, cik kāds uzskata par iespējamu tiem pievienoties. Šādā nozīmē mēs varētu parakstīt arī Korānu” (Lib. conscientiae apertus. 2. izd., I sēj., 258. lpp.).

Visbeidzot, lai arī Simbolu kā baznīcas mācības apliecību bezierunu parakstīšana attiecas arī uz principiem, kuros pamatojas baznīcas pārvalde un baznīcas rituāli, tā neattiecas uz tām ceremonijām, kuras saistās ar kristīga cilvēka brīvības sfēru. Tādēļ ne Lutera sastādītā Kristību kārtība, ne viņa Laulību kārtība netika iekļauta Simbolos.

Daļēji parakstot Simbolus, parakstītājs nezvēr atzīt visas Simbolos ietvertās mācības par tādām, kuras pilnībā atbilst Rakstiem un patur sev tiesības pats šķirot tajās ietvertās mācības. Laika gaitā ir tikuši aizstāvēti dažādi daļējās parakstīšanas formulējumi.

  1. Simboliskās grāmatas var parakstīt ar nosacījumiem, “ja” un “tik lielā mērā, cik” tās nav pretrunā Rakstiem. Šādu kondicionālu formulējumu lietoja tā dēvētie piētisti un vēlāk racionālisti. Tomēr šeit būtu jāpiebilst, ka, lietojot šo formulējumu, piētisti nevēlējās atsacīties no mūsu ticības fundamentālajiem artikuliem. Turpretī racionālisti nevēlējās, lai šie artikuli viņus saistītu, un par Rakstus pieņēma kā savas mācības likumu un normu vienīgi tik lielā mērā, cik Rakstu saturs nav pretrunā viņu saprātam.
  2. Simboliskās grāmatas tiek parakstītas daļēji, ja parakstītājs tās pieņem tik lielā mērā, cik, pēc viņa domām, tās pareizi vai pamatā pareizi māca Bībeles fundamentālās mācības.

  3. Daži vēlas parakstīt Simbolus ar nosacījumu, ka viņi var tos interpretēt, saskaņā ar Rakstiem vai pareizi izprast. Ar šādu nosacījumu par gatavību parakstīt sākotnējo Augsburgas ticības apliecību paziņoja reformāti. Cvinglieši bija ar mieru parakstīt Augsburgas ticības apliecību, ja viņiem ļautu to interpretēt, saskaņā ar Rakstiem. Kalvinists Peters Martīrs sacīja, ka labprāt pieņemtu Augsburgas ticības apliecību, ja tā tiktu “pareizi un atbilstoši izprasta.” Un pat Kalvins parakstīja sākotnējo Augsburgas ticības apliecību tādā nozīmē, “kā to interpretēja pats tās autors.”

  4. Vēl citi paziņo, ka ir gatavi parakstīt vienīgi to, kam Simbolos piemīt ticības apliecības raksturs, un ka jebkura cita parakstīšanās nozīmē faktisku šo simbolu pielūgšanu. Pats par sevīm saprotams, šāda kondicionāla parakstīšanās izslēdz no tā, ko parakstītājs var apliecināt kā savu ticību, krietnu daļu Simbolu doktrinālā satura un pasludina, ka vairākas Simbolu mācības nav tīras, un tādēļ var tikt pakļautas attīrīšanai.

  5. Daži pieprasa tiesības parakstīt Simbolus gan luteriskajai, gan reformātu baznīcai ja un tik lielā mērā, cik tās piekrīt viena otrai. Šāda parakstīšanās ne tikai izslēdz vairākas Simbolu pamatmācības, bet arī atstāj atklātu jautājumu par to, kuras ir šīs mācības.

  6. Citi ir parakstījušies ar nosacījumu uzskatīt par atklātiem jautājumiem pat tās mācības, kuras ir skaidri izklāstītas un definētas Simbolos, bet saskaņā ar kurām ir izcēlušās kontraverses, piem., jautājumu par baznīcu un kalpošanas amatu.

  7. Racionālisti neapliecina simbolisko grāmatu burtu, bet tā dēvēto garu.

Ir acīmredzams, ka šāda kondicionāla parakstīšanās ir pretrunā ar Simbolu mērķi vispār un arī ar paša zvēresta mērķi.

Lasi turpinājumu »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.