234. Kā kristietim jāizturas pret citādu mācību draudzēm. Baznīcām un baznīcu apvienībām?


Vai svētdien drīkst strādāt?

Trešais bauslis: “Tev būs svēto dienu svētīt.”


Antīkajā pasaulē nepastāvēja vienots laika iedalījums. Piemēram, grieķi mēnesi iedalīja trijos desmit dienu periodos, romiešu nedēļa ilga astoņas dienas, bet jūdu nedēļā bija septiņas dienas. Pretstatā romiešiem, kas vadījās pēc saules kalendāra un par dienas sākumu uzskatīja pusnakti, jūdiem bija mēness kalendārs un viņu diena sākās vakarā līdz ar tumsas iestāšanos. Mūsu sestdiena bija septītā jūdu diena, un to svinēja kā svēto dienu – sabatu. Šī jūdu prakse pamatojās Dieva pavēlē pieminēt un svētīt sabata dienu: “Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt.” (2.Moz.20:8-10) Luters šo bausli sadala divās daļās. Pirmā ir negatīva, kas aizliedz nevērīgi izturēties pret Dieva vārdu un tā sludināšanu, bet otrā, pozitīvā daļa pavēl Dieva vārdu un tā sludināšanu turēt svētu, klausīties un mācīties. Šāda trešā baušļa izpratne pirmajā brīdī liekas pārsteidzoša, atšķirīga no baušļa vārdiem, tādēļ rūpīgi apskatīsim bauslī ietverto pavēli – septītās dienas ievērošanu; fizisku atpūtu; dienas svētīšanu.

Vispirms, tātad ir jānoskaidro – vai kristiešiem ir jāsvin tieši septītā diena?

Ir ļaudis, kas uzskata, ka kristiešiem vēl joprojām vajadzētu stingri ievērot septītās dienas principu un, tāpat kā jūdiem, katru septīto dienu svinēt sabatu. Ir arī citi, kas uzskata, ka vecais sabats ir atcelts un ka laikā pēc Kristus baznīcai ir dots jauns sabats – pirmā nedēļas diena jeb svētdiena. Taču abi šie viedokļi ir pretrunā ar Dieva vārdu, jo apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem 4:10 un Vēstulē kolosiešiem 2:16 skaidri saka, ka sabats ir atmests un kristieši vairs nav arī pakļauti pavēlei svinēt septīto dienu, vienalga, vai tā būtu sestdiena vai svētdiena. Vēstulē kolosiešiem 2:7 Pāvils sabatu sauc par “nākamo lietu ēnu”. Līdz ar Jauno Derību ēnai vairs nav varas, jo Kristus ir tās piepildījums (Gal.4:2). Tātad sabats ir pieskaitāms pie miesīga likuma, kas ir spēkā “līdz pareizas kārtības laikam” (Ebr.9:10). Līdz ar Kristus atnākšanu iestājas šis pareizais laiks, kad dienām vairs nav nozīmes (Rom.14:5). Tomēr tas nenozīmē, ka jūdu sabata dienā – sestdien – vairs nevarētu noturēt dievkalpojumus. Paši apustuļi sākumā sanāca kopā sabatā un nevērsās pret citiem, kas darīja tāpat. Taču, kad vēlāk jūdaistiski noskaņotie kristieši pieprasīja visiem kristiešiem stingri ievērot sabatu, tāpat kā tas tika darīts Vecajā Derībā, tad apustuļi, ar savu priekšzīmi uzsverot kristīgo brīvību, dievkalpojumus sāka noturēt nedēļas pirmajā, Kristus augšāmcelšanās jeb “Tā Kunga dienā”. Taču viņi nemācīja, ka tagad jaunā sabata diena ir svētdiena, bet drīzāk uzsvēra, ka ar šo dienu Vecās Derības ēnas, to vidū sabats, ir tapušas par realitāti, piepildītas un atmestas līdz ar Kristus augšāmcelšanos. Tā dievkalpojumu laika pārcelšana no sabata uz svētdienu kļuva par kristiešu publisku liecību tam, ka līdz ar Kristus augšāmcelšanos Dieva ļaudis vairs nav pakļauti dienu ievērošanai. Sabata pavēle attiecās tikai uz Vecās Derības ļaudīm, kam Dievs bija nozīmējis īpašas dievkalpojumu vietas un laikus. Kas attiecas uz kristiešiem, tad viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem var noturēt savus dievkalpojumus jebkurā dienā. Arī Luters pavisam noteikti noraidīja sabata pavēli, jo tā ir dota tikai jūdiem: “Tas nav saistīts ar laiku kā pie jūdiem, ka tai vajag būt šai vai citai dienai, jo pati par sevi viena diena nav labāka par otru.. Bet, tā kā jau no seniem laikiem svētdiena ir iecelta, tad pie tās arī jāpaliek, lai būtu kārtība un lai neviens ar nevajadzīgiem jauninājumiem neradītu nekārtību.” Tātad kristiešiem visas dienas ir vienādi svētas un svētdiena nav jauns sabats, bet kristīgās baznīcas tradīcija, kas ieviesta kārtības dēļ.

Tālāk ir jānoskaidro jautājums: vai kristiešiem svētdienā ir jāatturas no darba? Trešajā bauslī ir izteikta pavēle sabatā atturēties no darba. Ir norādīts arī iemesls: “Piemini, ka tu pats esi bijis kalps Ēģiptes zemē un ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir no turienes izvedis ar stipru roku un izstieptu elkoni, tāpēc Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis svētīt sabata dienu.” (5.Moz.5:15) Taču šī pavēle attiecas tikai uz Israēla bērniem, lai tie pieminētu, ka Dievs tos atbrīvojis no verdzības Ēģiptē un atvedis tos uz apsolīto miera vietu Kanaānu. Tādēļ ikvienam jūdam un svešiniekam, un pat mājdzīvniekiem sabatā bija jāatturas no fiziska darba. Taču Jaunajā Derībā šis likums vairs nav spēkā, un sabata turēšana ir vienīgais dekaloga bauslis, kas netiek vairs minēts pavēles veidā. Lasot Apustuļu darbus, ir redzams, ka Pāvils neievēroja trešajā bauslī ietverto fiziskās atpūtas pavēli, bet turpināja savus ceļojumus arī sabatā. Baznīcas tēvs Hieronīms no Apustuļu darbu 18. nodaļā teiktā secina, ka tajās sabata dienās, kad Pāvils neesot sludinājis, viņš esot strādājis. Un, protams, pats Jēzus ar Saviem žēlastības darbiem sabatā norādīja, ka Mozus sabats ir atmests, un vērsa cilvēku uzmanību uz tā jauno jēgu. Ja pravietis Jeremija bija nosodījis nastu nešanu sabatā (Jer.17:21), tad Jēzus pavēl triekas ķertajam sabatā nest savu gultu, paskaidrodams, ka “Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu” (Mt.12:8). Vecās Derības upuri, kurus priesteri upurēja sabatā, bija Kristus ēna, kas norādīja uz Viņu, tādēļ Kristus saka “šeit ir kas lielāks par Dieva namu” (Mt.12:6). Tādējādi Kristus norāda, ka sabatam un upurēšanai ir jābeidzas, jo atnācis kaut kas lielāks, tas, uz ko sabats un tajā notiekošā upurēšana norādīja. Pamatojoties Kristus rīcībā un izteikumos par sabatu, M. Hemnics secina: “Tas nav vienkārši darbs jeb strādāšana, kas ir aizliegts sabatā, bet Kristus skaidri norāda, ka tikai tie darbi, – kas nav nepieciešami, kas darīti mantkārības, iedomības dēļ vai nicinot dievkalpojumu, kas vai nu traucē dievkalpojumu, vai rada piedauzību citiem, novēršot tos no dievkalpojuma, – ir pretrunā ar trešo bausli.” Tātad – svētdienās nav aizliegti visi darbi.

Taču svētdiena arī ierobežo cilvēka dabisko sevis izsmelšanas dziņu. Vācu teologs H. Friče saka, ka tāpat kā dzīvnieki pārēdas līdz nāvei, ja tiem neierobežotā daudzumā ir pieejama barība, tā ir arī cilvēki, kas strādātu līdz nāvei, ja ārējie apstākļi tos nekavētu. Tas izriet no cilvēka grēcīgās vēlēšanās pašam nodrošināt savu dzīvi, kas beigu beigās kļūst par pašiznīcināšanos. H. Friče min arī kādu īpašu cilvēku tipu, kas ir veidojies apgaismības laikmeta un protestantiskā askētisma ietekmē, vadīdamies no puspatiesības, ka visa ļaunuma iesākums ir dīkdienība. Puspatiesība tā ir tādēļ, ka lielāku nelaimi par sliņķiem pasaulei ir nesuši pārlieku centīgie un godkārīgie cilvēki. Šajā sakarībā pamācoši ir arī Lutera vārdi, kurus viņš reiz teicis savam draugam un līdzstrādniekam Filipam Melanhtonam. Kad reiz, sēžot pie pusdienu galda, Filips turpinājis rakstīt, Luters viņam atņēmis spalvu un teicis: “Dievam ne tikai ar darbiem var kalpot, bet arī ar dusēšanu. Tāpēc Viņš devis svēto dienu.” Tā kā no darba nogurst ne tikai cilvēka miesa, bet arī prāts un viss iekšējais cilvēks, kas ikdienā ir nodarbināts ar sadzīves problēmām un rūpēm, tad, lai rastu patiesu mieru, arī iekšējam cilvēkam ir vajadzīga atpūta, lai tas varētu atjaunoties. Neļaujiet sev laupīt šo Dieva dāvāto mieru, jo: “Kur Dievs namu neuztaisa, tur cilvēks velti pūlas.” Svētdienas darbs nevienu nav bagātu darījis, bet drīzāk nabagu un slimu, turpretī svētdienas svētīšana dāvā atjaunošanos un spēku nākamajai nedēļai.

Bet ko tad īsti nozīmē svinēt svēto dienu? Vecajā Derībā svētās dienas svinēšana tika izpildīta ar priesteru ceremonijām. Tagad tās ir atmestas, jo ēdieni, dzērieni un dažādas mazgāšanas bija spēkā tikai “līdz pareizas kārtības laikam” (Ebr. 9:10). Tātad līdz ar Kristus nākšanu ir atcelti Israēla tautai dotie Mozus priekšraksti, bet tā trešā baušļa daļa, kas attiecas uz visu cilvēci – publiska dievkalpošana, mācība, dievišķie iestādījumi, cieņa un godbijība pret mācītājiem vēl joprojām ir spēkā. Tiesa, kristieši slavē Dievu nepārtraukti un visās vietās, kā to māca 1. un 2. bauslis, taču Dievs ir pavēlējis, lai tas notiek arī īpašā veidā Viņa ļaužu vidū pēc noteiktas kārtības, un to māca trešais bauslis. Šā baušļa daļa nav atcelta un ir palikusi nemainīga. Mārtiņš Luters savu trešā baušļa skaidrojumu balsta tieši šajā daļā, kas vienīgā vēl ir spēkā kristiešu vidū: “Ticīgiem pašiem ir jāstudē Dieva vārds un jāpulcējas kopā, lai to klausītos. Dievs ir pavēlējis, lai mēs svētītu svēto dienu – tā ir dota iespēja atpūsties no darba un dots laiks Rakstu lasīšanai un dievkalpojumu apmeklēšanai, lai mēs varētu dzirdēt un pārrunāt Dieva vārdu un kopīgās dziesmās un lūgšanās slavēt Dievu.” Šī ir ne tik daudz paša cilvēka darbība, kas dara šo dienu svētu, bet drīzāk Dievs šajā dienā ar Savu vārdu svēta savu baznīcu jeb Savus ļaudis. Tātad patiesa kādas dienas svētīšana ir Dieva vārda uzklausīšana. Luters atbalstīja dievkalpojumu nepieciešamību visās nedēļas dienās, bet viņš atzina, ka kristiešiem ir arī laicīgais aicinājums, kura dēļ ne vienmēr ir iespējams katru dienu apmeklēt dievkalpojumu. Tāpēc viņš ieteica katru dienu lūgšanas un katehisma mācības mājās. Ikviena nedēļas diena ir svēta, jo Dievs to ir radījis svētu. Tomēr pati par sevi nedz svētdiena, nedz kāda cita diena nekļūst svēta, ja to pavada dīkdienībā vai izpriecās. Svētumu katrai dienai piešķir uzklausītais vai lasītais Dieva vārds. Šis Vārds veido kristieša nedēļas ritmu, un tā kopīga klausīšanās piesaista viņu Tā Kunga kopībai. Dieva vārds ir tas, kas veido ticīgā ceļu cauri nedēļas gājumam, kura iesākums ir svētdiena. Tā atgādina par Kristus augšāmcelšanos un par jaunu sākumu Viņā, tātad arī par Kristību, kurā tika dāvāts Tā Kunga vārds, tādējādi velna varā esošais tika atbrīvots un kļuva par Dieva bērnu. Svētdienā Tā Kunga klātiene tiek piedzīvota Viņa draudzes vidū pasludinātajā Vārdā un izdalītajā Sakramentā. Tāda ir kristīga svētdienas svinēšana, kas dod patiesu Dieva mieru un atgādina, ka caur Kristu ikviens ticīgais ir saņēmis pilnīgu atpūtu no bauslības darbiem.

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.