Vai ir vajadzīga piepūle, lai tiktu Debesu valstībā?
Noklausies šo e-publikācijuKādu dienu e-minence nejauši ieklīda kādās e-anālēs un izlasīja Romas priestera Oskara Jabloņska apcerējums par pestīšanās jautājumiem. Tas viss radīja nopietnas pārdomas par taisnošanas artikulu.
Lasot priestera apgalvojumus līdzīgus šim:
…ņemot vērā to, ka vārti ir šauri, nebūs tā, ka visi varēs ieiet, kaut gan gribēs. Neieies visi, jo vienkārši nespēs pieņemt to, kas ir vajadzīgs, lai caur tiem vārtiem varētu ieiet. Neieies arī tie, kas nepūlēsies, negribēs sevi kaut kā vingrināt vai pat piespiest…
radās šī e-aptauja.
Cilvēks tiek taisnots..
- ..vienīgi ticībā (59%)
- …ticībā, bet tad jēseko augļiem (23%)
- ..ticot un mīlot (13%)
- ..veicot labos darbus (5%)
vispār jau žēlastībā…
Svarīgi kādā kontekstā apskata jautājumu!
Vispābā jau viss no Dieva žēlastības, bet caur Dieva [mums] dāvāto ticību.
vienīgi ticībā,- to grēciniekam ir kardinājums apšaubīt, dēļ viņa lepnības, tāpēc gribas to nopelnīt (par velti taču neko labu dabut nevar)
Lut. taisnošanas mācība ir patiesa, bet problēma ir faktā, ka mums tiešām jāpiepūlas, lai tiktu Debesu valstībā, jo līdz tam ir jāizdzīvo visos pārbaudījumos, sirdsapziņas mokās, ticības krīzēs.
Mums nebūtu jāpiepūlas, ja kristietim būtu papildus garantijas izdzīvošanas cīņā.