194. Kā Kristus atpestīja tevi no nāves?


Vai Bībele ir pretrunu un kļūdu pilna?

Kāds liberāls mācītājs reiz norādīja uz vairākām pretrunām un kļūdām, kas atrodamas Bībeles rakstos un arī Bībeles rakstu izpratnē un lietojumā mūsdienās. Nosauktās pretrunas viņam bez izņēmuma ir pierādījumi tam, ka runa tātad nevar būt par Dieva vārdu, bet gan tikai par cilvēku vārdiem.

Vai Bībele ir pretrunu un kļūdu pilna


Šo sarakstu viegli iespējams vēl būtiski paplašināt. Ne tikai kopš Apgaismības, jau Senbaznīcā atrodami daudzi Baznīcas tēvu norādījumi uz to. Tā rodas kļūdas, tekstus pārrakstot un tos tulkojot, mūsdienās gadās iespiedkļūdas. Pastāv šaubas par nosauktajiem rakstu autoriem. Bet vēl vairāk saturā ir lietu, kas ir pretruna ar mūsu cilvēcisko saprātu, un tā tas ir ne tikai ar moderno cilvēku.

Kā Dievs var radīt visu kosmosu sešas dienās? Kas lasa uzmanīgi, tomēr pamanīs, ka Dievs radot rada arī dienas un līdz ar to laiku.

Kā jaunava var dabūt bērnu? Kas lasa uzmanīgi, redzēs, ka tas gan Jāzepam (Mt.1:19-22), gan arī pašai Marijai (Lk.1:34) liekas kaut kas neiespējams.

Kā gan mazs bērns kūtī var tikt atpazīts par Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju? (Lk.2)

Kā var augšāmcelties miris cilvēks? Visi augšāmcelšanās stāsti rāda, ka tiem, kas sastapa Augšāmcelto, tas ir šķitis neticami un neizskaidrojami. Uz sieviešu nesto Lieldienu vēsti mācekļi reaģē ļoti moderni: “Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja” (Lk.24:11). Vieni tic un pielūdz, citi šaubās un novēršas (Mt.28:17; Mk.16:13; Lk.24:11.25 utt.; Ju.20:24-28; 1.Kor.15:12 utt.).

Visos šajos piemēros vienmēr sastopami eņģeļi kā Dieva sūtņi, kas atver cilvēkiem acis un dāvā saprašanu. Neviens netic pats no sevis, ar savu racionālo pārliecību; cilvēkus pie ticības un Jēzus Kristus atziņas ved Dievs (Mt.16:16-17; 1.Kor.12:1-3).

Četri Bībeles evaņģēliji var būt dažādi, un tomēr tajos sevi apliecina viens un tas pats Kungs. Tas tāpat sakāms par visu Bībeles rakstu kanonu, kas neizskaidrojamā veidā gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā atšķiras no citiem sava laika tekstiem. Kas tos vieno, tas ir tas pats trīsvienīgais Dievs savā atklāsmē dažādo liecinieku un laiku liecības. Tas ir līdzīgi tam, kas ir mūzikas kanonā. Ja vienu un to pašu vienbalsīgo melodiju izpilda vairākas balsis, aizsākot savu dziedājumu dažādos laikos, rodas labskanīga harmonija. Svētajos Rakstos jau arī nav tikai teologu atkal un atkal izbazūnētās problēmas un pretrunas, tajos pirmām un galvenām kārtām rodams prieks par tiem (Jer.15:15; Ps.119).

Kas pazīst Bībeli, tās saturu, tās pārmantošanas un izplatīšanās vēsturi, tam jābūt pat izbrīnītam, ka šīs pēc to izcelsmes un formas tik dažādās Vecās Derības 39 un Jaunās Derības 27 grāmatas un vēl 15 apokrifu raksti, kuri dažādu iemeslu dēļ atrodami ne visos Bībeles izdevumos, ar lielu drošību saglabājušies cauri apmēram trim gadu tūkstošiem līdz mūsdienām, ir tulkoti daudzās valodās, pārrakstīti un daudzkārt iespiesti, kā tas nav noticis ne ar vienu citu grāmatu. Arī jaunākajā Latvijas vēsturē redzam piemērus, kā Bībeles, spītējot draudiem un sodiem, ir tikušas nelegāli ievestas un izplatītas.

Bet kāpēc tas tā notiek? Tāpēc vien, ka Bībele ir Dieva vārds, ar kuru darbojas Svētais Gars. Tas ir kristīgā dievkalpojuma un kristīgās ticības pamats, kas no šī vārda dzīvo. Tāpēc Rakstu lasījumi dievkalpojumā tiek apliecināti ar vārdiem “Tā Kunga vārds”, un draudze atbild Dievam, kurš savā vārdā ir klātesošs – “Pateicība Dievam”, respektīvi, pēc evaņģēlija lasījuma atbild ar tiešu uzrunu Dieva vārdā klātesošajam Kungam: “Slava Tev, Kristu!”

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.