270. Ko Svētajā Lūgšanā mēs lūdzam visupirms?


Vai baznīca ir baznīca bez baznīcas?

“Vai tu iesi uz baznīcu?” senajā baznīcā tā neviens nejautāja. Jo kur tad lai viņi ietu, ja visā plašajā Palestīnā un Jūdejā neredzēja slejamies nevienu baznīcas torni. Tur nebija ne katedrāles, ne kādas citas baznīcas celtnes, ar kurām mūsdienās saistītos cilvēku priekšstati, tiem domājot par baznīcu. Tajā laikā nebija nedz ērģeļu, nedz svinīgās mūzikas, nedz krāsaino vitrāžu, ne altāra gleznu, jā, pat altāru nebija. Kur nu vēl mācītāju un bīskapu grezno tērpu.

Vai baznīca ir baznīca bez baznīcas


DIEVKALPOJUMI SENAJĀ BAZNĪCĀ

Jā, bet kas tad bija tā laika baznīca, ja nebija pat mums tik ļoti pierastās baznīcas celtnes? Un kur tad pulcējās apustuļi un citi Kristus mācekļi? Senās Rakstu liecības mums vēstī par vīriem un sievām, kas devās uz Jeruzalemes templi vai sinagogām citās pilsētās. Taču viņi negāja tur, lai noturētu savas sapulces, bet lai saviem tautas brāļiem stāstītu, ka Mesija, kuru viņi gaidīja jau ir atnācis dzīvojis viņu vidū, krustā sists un augšāmcēlies, un Viņa vārds ir Jēzus Kristus. Tā tas notika sestdienā jeb jūdu Sabatā. Bet dienu vēlāk, tā Kunga augšāmcelšanās dienā, ticīgie sanāca kopā kādās mājās, kur kāds no apustuļiem stāstīja par Jēzus Kristus dzīvi, kopīgi dziedāja psalmus, lūdza Dievu un lauza maizi jeb, citiem vārdiem sakot, svinēja Svēto Vakarēdienu. Tur nebija nekādas ārējas greznības, tomēr viņu vidū bija pats godības Kungs, sniegdams savas dāvanas.

KRISTĪGĀS MISIJAS SĀKUMĀ

Jau no paša sākuma kristieši bija gan ieredzēti tautā, bet tajā pašā laikā tiem nācās piedzīvot naidu no reliģiskās elites tādu pašu, kādu bija piedzīvojis viņu Kungs. Mocekļa nāvē mira diakons Stefans un Jēkabs, saukts Taisnais, līdzīgā nāvē mira arī pārējie apustuļi, izņemot apustuli Jāni. Drīz Jeruzalemi aplenca romiešu karaspēks. Tam tuvojoties, kristieši, paklausot sava Kunga brīdinājumiem, izklīda pa visiem Jūdejas novadiem. Pamazām kristieši izplatījās pa visu milzīgo Romas impēriju, līdzi nesdami Evaņģēlija vēsti, kura savā dievišķajā spēkā dažādās impērijas pilsētās un ciemos veidoja kristīgās draudzes. Viņiem, protams, nebija baznīcas celtņu, kurās sapulcēties. Parasti tās bija bagātāko draudzes locekļu mājas, kurās bija vairāk vietas, vai arī tie sapulcējās ārpus pilsētas ap saules lēktu, lai noturētu savu dievkalpojumu zem klajas debess.

UN VAJĀŠANU LAIKĀ

Un tā kā Romas valsts bija sākusi kristiešu vajāšanas, tad ticīgajiem bieži vien vajadzēja slēpties un dievkalpojuma noturēšanai nācās izmantot visdažādākās vietas. Bet visur, kur divi vai trīs bija sapulcējušies Viņa vārdā un kur patiesa ticība Viņam tika apliecināta, tur bija arī klāt pats godības Kungs. Tas bija viņu dievkalpojuma krāšņums, un Kristus taisnība, kurā tie bija ietērpti savā Kristībā, bija viņu priesteru mirdzošais tērps. Šī godība nāca tiem līdzi arī drūmajās Romas katakombās. Tomēr jau pavisam drīz kristīgās vēsts skaidrība un kristiešu kopība piesaistīja kristīgajai ticībai arī dižciltīgus un bagātus Romas pilsoņus, kam bija apnikuši degradētie norietošās Romas impērijas tikumi. Tie cerēja arī, ka kristīgā ticība spētu aizvietot daudzos Romas dievus un saliedēt sabiedrību.

LABKLĀJĪBAS DIVAS SEJAS

Jau drīz ķeizars Konstantīns aizliedza kristiešu vajāšanas, bet vēl pēc kāda laika viens no viņa dēliem ar likumu aizliedza visas pārējās reliģijas un kristietība kļuva par Romas valsts reliģiju. Jau ķeizars Konstantīns sāka celt krāšņas baznīcas, tās pildījās ar ļaudīm un bagātību. No šā laika baznīcā iesākās cīņa par pareizu šo bagātību izmantošanu. No vienas puses pie greznās galma dzīves pieradušie ļaudis gribēja ap sevi redzēt atbilstošu apkārtni, tādēļ viņi cēla skaistas baznīcas un tās bagātīgi izgreznoja. Un kā tas ir labi zināms, bagātība un pārlieku liela turība ne vienmēr cilvēka garīgo dzīvi ietekmē pozitīvi. No otras puses kristīgā māksla, simbolika un arī pašas baznīcas celtnes ar savu arhitektūru bija ļoti noderīgas, lai mācītu kristīgās patiesības lasīt nepratējiem, kuru baznīcā nebija mazums. Un tas nenoliedzami bija labi.

SVARĪGĀKAIS PAZAUDĒTS

Taču ar laiku šīs ārējās lietas tik ļoti iespiedās cilvēku sirdīs un prātos, ka tie pat nespēja iedomāties kristietību bez tām. Katedrāles, ērģeles, gleznas, mācītāju tērpi, citas tradīcijas un to ievērošana nereti kļuva par pašu galveno. Bet pirmkristīgās baznīcas greznums tā Kunga klātiene Viņa vārdā un sakramentos arvien biežāk palika tikai kā vāja bijušās godības atblāzma, kuru aizēnoja cilvēcisko tradīciju daudzveidība. Laicīgā greznība aizvien vairāk kļuva par pašsaprotamu un neatņemamu baznīcas dzīves sastāvdaļu un, tās apžilbināti, ļaudis vairs nespēja saskatīt baznīcas patieso būtību.

KAS ĪSTI IR BAZNĪCA?

Tikai tādos kritiskos vēstures brīžos kā, piemēram, reformācijas laikā, cilvēki no jauna uzdeva šo būtisko jautājumu kas ir baznīca? Vai tā ir iespējama bez baznīcas hierarhijas, katedrālēm un visa, kas pie tām pieder? Ļoti skaidru atbildi uz šiem mokošajiem jautājumiem deva Mārtiņš Luters: “Katrs septiņgadīgs bērns, paldies Dievam, zina, kas ir baznīca: proti, svēti ticīgie avis, kuras dzird sava gana balsi. Jo tā lūdz bērni: “Es ticu uz svētu kristīgu baznīcu”. Šis svētums nepastāv kora kreklos, tonzūrās, garos svārkos un citās svinīgās ieražās, kādas tās ārpus Svētajiem Rakstiem ir sagudrotas, bet gan Dieva vārdos un īstā ticībā.” Vēl tiešāk to pasaka apustulis Pāvils, ka Dieva acīs baznīca ir Dieva ļaudis, “nams uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata”, t. i., uz Svētajiem Rakstiem, un stūrakmens šim namam ir pats Kristus Jēzus, “Viņā visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam. Un Viņā arī jūs tiekat uzcelti par Dieva mājokli garā.” Tātad patiesa baznīca un draudze nav ne no koka, ne akmens, bet tie esat jūs, svētie kristieši, tā Kunga ļaudis, kas ticat Viņa vārdam.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

9 atsauces par “Vai baznīca ir baznīca bez baznīcas?”

  1. Mulders:


    ehh izdauzīt bi šito caur katoļu cieto pauri :(

  2. moritz:


    mulder, caur tavu bazniicteevu pauriem ar taa kaa dereetu… :)
    ***
    Profesors un mācītājs Juris Cālītis uzskata, ka pēdējā laikā Latvijā tik ļoti zudušas atšķirības starp Romas katoļu baznīcu un evaņģēliski luterisko baznīcu, ka tās varētu apvienoties.
    Cālītis intervijā laikrakstam “Latvijas Avīze” atzīst, ka luterāņi pēdējos 150 gados bija pazīstami ar savu vienkāršību, salīdzinot ar citām baznīcām, taču tagad atšķirības, piemēram, ar Romas katoļu baznīcu ir izzudušas gandrīz pilnībā.

  3. Mulders:


    moritz, nesapratu… Cālīc nav nekāds mans baznīctēvs! sektants liberālteologs!

  4. moritz:


    toties runaa par taviem bazniicteeviem…

  5. talyc:


    nav svarīgi kurš norāda uz to ka karalis ir pliks
    - – -
    nav svarīgi mulder … vai tas calyc vai talyc vai moryc
    - – -
    LELB = RKB filiāle (meitas uzņēmums)
    - – -
    pie kam ārlaulības :(
    [vai nav nožēlojami???]

    tie kas ir dievgalda kopībā (un mācības vienprātībā) ar šiem :(

  6. wrc:


    Nu vienreiz pareizi pateicis mc Plūme!! Vispār, vairāk to bez-baznīcu draudžu ir drīzāk evaņģēlisko un karizmātu konfesijās, bet labi, ka luterāņi, vismaz raksta autors, lietu ļoti labi saprot.

  7. Mulders:


    talyc, vot un kā tas nākas ka Mūnists Cālīc ir vienā balsī ar KLB, izskatās ka esat vienā kopībā jo vienu un to pašu balsi runājat!

  8. talyc:


    tad nu klausies ar un mēģini saprast, Mulder!
    es nekad neapstrīdēšu kādu kurš apgalvo “zāle tiešām ir zaļa”, pat ja to būtu pateicis vispagāniskākais pagāns, muhamedānis, hinduists vai antikrists,
    bet nebūšu vienisprāt pat ar “viskristīgāko kristieti”, kurš teiktu:
    “viss kas ir zaļš ir zāle”
    - – -
    so, vienprātība ārējās lietās man var būt ar visu pasauli
    bet nekādā gadījumā ne mācības lietās (skat.ari Dievgalda kopībā)

  9. Indrex:


    [par cālīšiem un piederību] Lai konstatētu acīmredzamus lietas, nav obligāti ar šīm lietām jāidentificējas. Taču, kad ar tām identificējas, tad tās no abstraktiem faktiem kļūst par personīgo pārliecību [piederību] jeb, citiem vārdiem sakot, par indivīda patību konstituējošu daļu.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.