125. Cik ilgstoša ir Dieva svētība?


Vai ar to ir domāts sekss?

Sestais bauslis: “Tev nebūs laulību pārkāpt.”

Vai ar to ir domāts sekss

Jautājums par cilvēka seksualitāti un laulības dzīvi mūsdienās parasti vairs netiek uzskatīts par vispārējas ētikas priekšmetu un netiek apskatīts ētikas rokasgrāmatās. Tas norāda, ka cilvēka seksualitāte un laulības dzīve tiek atzītas par katra cilvēka privātu lietu, kur nekādas vispārējas ētiskās normas un kritēriji nav piemērojami. Šādas attieksmes veidošanā daudz pūlējušies eksistenciālās filozofijas pārstāvji, kas mīlestību uzskata par tik intīmu lietu, gar kuru sabiedrībai nav daļas.

Piemēram, krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs kritizē laulību tādēļ, ka tā bezkaunīgi atklājot sabiedrībai to, kam vajadzētu būt apslēptam. Krievu domātājs atzīst, ka laulībai ir maz daļas gar mīlestību, bet ģimenes nozīmīgumu redz galvenokārt saimnieciskajā un sociālajā jomā. Šī attieksme lielā mērā atgādina antīko Romu, kur cilvēka seksuālā uzvedība un laulības dzīve tika uzskatītas par pilnīgi privātu un vienu ar otru nesaistītu lietu. Romas impērijas laikā, ķeizara Augusta ietekmē, laulības kļuva par sociālu pienākumu un bija grūtāk šķiramas, taču tās nebija tieši saistītas ar cilvēka seksuālo dzīvi. Kā to secina franču vēsturnieks Pauls Veins, romiešiem “laulība bija viena lieta, bet laimīgi pāri pavisam cita”. Līdzīga aina bija vērojama arī grieķu kultūrā, kur kā norāda A. Rubenis:

“Laulībās dzimumdzīvei bija pakārtota loma. Ķermeniskā savienība notika tikai bērnu radīšanai un neparedzēja seksuāla apmierinājuma, jutekliskās baudas gūšanu.”

Tādēļ seksuālo apmierinājumu antīkajā pasaulē parasti meklēja ārpus laulības gultas. Līdz ar to izveidojās situācija, kuru Aleksandrs Grīns raksturo ar Sardanapala vārdiem:

“Kamēr es redzēju saules gaismu, es ēdu, dzēru un nodevos dzimumdzīves priekiem.”

A. Grīns norāda, ka šie vārdi būtu pilnā mērā attiecināmi uz ikvienu antīkās pasaules iedzīvotāju. Taču antīkajā pasaulē pastāvēja arī pretējas tendences. Piemēram, ietekmīgie stoiķu filozofi nosodīja seksuālas baudas meklējumus pat laulībā, mācīdami, ka seksuālās attiecības ir attaisnojamas vienīgi bērnu radīšanas nolūkā. Šie uzskati vēlāk ietekmēja vairākus agrīnās baznīcas tēvus, īpaši Aleksandrijas Klementu, kas tos pilnveidoja un popularizēja.

Aleksandrijas Klementa vēl samērā mērenie uzskati tomēr liecina, ka kristīgā baznīca jau 3. gs. bija zaudējusi Svēto Rakstu mācību par cilvēku kā vienotu miesas un gara veselumu. Stoicisma un īpaši neoplatonisma un austrumu reliģiski filozofisko mācību ietekmē sāka veidoties izteikti negatīva attieksme pret cilvēka miesu. Savu kulmināciju šī ievirze sasniedza gnosticisma sektās, kas uzskatīja, ka matērija ir ļauna pati par sevi. Tā kā Dievs nevarēja būt ļaunuma radītājs, tad tika noliegts, ka Dievs varētu būt radījis grēcīgo cilvēka miesu. Par cilvēka dzīves jēgu tika atzīta dvēseles jeb gara atbrīvošanās no miesas gūsta. Tā kā arī cilvēka seksualitāte tika uzskatīta par miesīgu, tad tā pati par sevi tika atzīta vai nu par ļaunu, vai arī par pilnīgi nenozīmīgu. Tas noveda vai nu pie galējas askēzes vai pilnīgas visatļautības – ainas, kādu mēs vērojam arī antīkajā kultūrā. Apkārtējā kultūrvide ietekmēja arī kristīgo baznīcu, īpaši tajos gadījumos, kad teologiem šķita, ka viena vai otra pasaulīga parādība varētu kalpot baznīcas interesēm. Tā arī jautājumā par cilvēka seksualitāti apoloģēti, katehēti un bīskapi ar prieku apsveica stoiķu askētiskos uzskatus, norādīdami, ka tie principi, kam pagānu vidū seko tikai paši labākie, kristiešu vidū ir vispārēja lieta.

Tādējādi jau 2. un 3. gs. cilvēka seksualitāte kristiešu vidū tika atzīta par labākajā gadījumā pieciešamu cilvēka dabas izpausmi. Tiesa, ortodoksie baznīctēvi, kā, piemēram, Irenejs, vērsdamies pret gnosticismu, norādīja, ka cilvēka seksualitāte nav grēkā krišanas rezultāts, un Laktancijs pat centās legalizēt cilvēka seksuālo attiecību rezultātā gūto baudu, taču pilnīga atturība jau kopš 2. gs. arvien tika atzīta par augstāko tikumības ideālu. Ar teologu traktātiem un striktajiem baznīcas likumiem nedaudz disonē seno kristīgo liturģiju teksti un poēzija, taču visumā atturēšanās no seksuālās dzīves tika vērtēta augstāk par cilvēka seksualitātes izpausmi laulībā. Šādi uzskati kristīgajā baznīcā dominē cauri visiem viduslaikiem. Cilvēka seksualitāte drīzāk tika noliegta, nekā atzīta, un ikviena doma, ka seksuālās dziņas varētu nākt no Dieva vai tikt pielīdzinātas cilvēka intelektuālajai dzīvei, tikta stingri apkarota. Cilvēka uzdevums bija šīs dziņas sevī noliegt un apslāpēt.

Uz šī fona pavisam savādas šķiet Lutera domas par cilvēka seksualitāti. Rūpīgi pētīdams un tulkodams vācu valodā Svēto Rakstu tekstu par laulības iestādījumu un cilvēka seksualitāti, Luters to atzina par Dieva radītu. Turpretī kā nebībelisku spirituālismu Luters noraidīja visu, kas mēģinātu uzsvērt tikai cilvēka garīgo pusi. Luteram viss cilvēks ir Dieva radīta būtne visās viņa izpausmēs, arī seksualitātē.

Tādēļ vēršanos pret cilvēka seksualitāti un laulību Luters saprata kā velna cīņu pret Dievu, jo velns ienīst jebkuru Dieva darbu. Par spīti saviem ienaidniekiem un pretēji pat draugu brīdinājumiem 1525. gadā Luters salaulājās ar Katrīnu fon Boru. Tas notika pašā asiņainākajā zemnieku kara periodā, un Luters bija pārliecināts, ka pasaules gals vairs nav tālu.

Tādēļ vēstulē kādam no saviem draugiem Luters rakstīja, ka viņš ņems savu Katrīnu “lai spītētu velnam”, jo, tā kā drīz būs jāmirst, tad viņš nebūšot ļāvis velnam nolaupīt to, ko Dievs ir gribējis dāvināt. Par Dieva dāvanu Luters atzina ne tikai laulību, bet arī cilvēka seksualitāti.

Tādēļ aprecēt izbēgušu mūķeni Luters uzskatīja par vislabāko izaicinājumu pašizdomātajam, velnišķīgajam bezlaulības dzīves viltus garīgumam. Un pēc divdesmit laulībā pavadītajiem gadiem Luters apliecināja, ka Dieva dāvana ir bijusi brīnišķīga:

“Es neatdotu savu Kati pat par Franciju un Venēciju kopā.”

Tātad savā Katē bijušais augustīniešu mūks atrada kaut ko tādu, kā nebija viņam pašam; kaut ko tādu, kas bija ļoti, ļoti vērtīgs; kaut ko tādu ko Dievs gribēja viņam dāvināt, bet velns nolaupīt. Un, lai gan daudziem, kas kristietību uzskata par cilvēka seksualitātes noliegumu, tas varētu radīt izbrīnu, taču pazīt šo dāvanu Luters mācījās tieši no Bībeles. Lieki atgādināt, ka cilvēka radīšanas stāsts Bībelē Luteram nebija pirmatnējs mīts, bet gan Svētā Gara vēsts par visas cilvēces un arī Lutera izcelšanos un esamības jēgu. Tiem, kas ir ar mieru vismaz uzklausīt šādu versiju, ir vērts turpināt šo rindu lasīšanu. Tiem, kam jau pati šāda doma liekas nepieņemama, atliek vai nu doties pie indiešu dieva Kamas, lai dievišķotu un pielūgtu savu seksualitāti, vai arī, paliekot antīkās rietumu pasaules duālismā, turpināt svārstīties starp galēju askēzi un visatļautību. Tādas nu ir šīs alternatīvas, taču, paldies Dievam, tās nav vienīgās.

Vecās Derības pirmajās lappusēs ir vārdi, kas apraksta pašu cilvēces sākumu: “Vīrieti un sievieti Dievs radīja.” (1.Moz.1:27) Šie radīšanas stāsta vārdi uzsver patiesību, kas pirmajā brīdī varētu šķist triviāla, proti, ikviens cilvēks ir seksuāla būtne – vīrietis vai sieviete. Abstrakta cilvēka kā tāda nav! Ja šis fakts paliek nepamanīts, tad, līdzīgi kā vācu filozofam L. Feierbaham, rodas kārdinājums kritizēt kristiešus kā šīs zemes dzīves noliedzējus, kam pietiek tikai ar viņu ticību Dievam un pretējais dzimums nav nepieciešams. Un līdz ar L. Feierbahu atzīt kristiešu laulības par melīgām, bet klostera dzīvi par atbilstošu kristietības būtībai. Tas, ko L. Feierbahs atstāj neievērotu, ir apstāklis, ka, pat klosterī būdams, cilvēks ir un paliek seksuāla būtne. Mēs pat varētu sacīt, ka no iepriekš minētajiem Svēto Rakstu vārdiem izriet, ka cilvēcība ir saprotama, vienīgi apskatot cilvēku kā seksuālu būtni iepretī pretējam dzimumam. Citiem vārdiem, nepietiek tikai ar to, ka mēs atzīstam, ka Dievs ir radījis divus atšķirīgus dzimumus – vīriešus un sievietes. Pareizāk būtu sacīt, ka Dievs ir radījis cilvēkus nevis individuālai dzīvei, bet kopdzīvei. Un, lai gan ir cilvēki, kurus Dievs ir izredzējis bezlaulības dzīvei, tieši kopdzīves dēļ cilvēki ir radīti atšķirīgi kā vīrietis un sieviete. To Dievs ir iekārtojis vispirms tādēļ, lai cilvēks pretējā dzimumā varētu mīlēt otru no sevis atšķirīgo cilvēku. Turklāt šī kopdzīve nav saprotama kā divu tīri garīgu būtņu garīga kopība, bet tā ir personu kopdzīve, kurām vienmēr ir arī miesa un asinis. Vēl vairāk – tieši miesīga vīrieša un sievietes tuvība atrodas viņu kopdzīves centrā. Taču seksuāla tuvība nav tikai miesīga, bet arī garīga kopība – jo kā tad citādi Pāvils to attiecinātu uz Kristus attiecībām ar draudzi (Ef.5:32). Ar šo problēmu psiholoģiski cīnās spāņu domātājs filozofs Hosē Ortega i Gasets (1883-1955), kas mēģina šķirt mīlestību no vēlmes, tieksmes, iekāres, pat mīlēšanu no mīlestības. Viņš cenšas sadalīt, lai analizētu un nošķirtu patieso mīlestību no visa pārējā. Taču diez vai tas ir mērķtiecīgi un pat reāli iespējams, ja mēs runājam par vīrieša un sievietes attiecībām. Tomēr savdabīgais spāņu domātājs kaut ko no bībeliskā priekšstata vēl ir saglabājis, jo, lai gan ar zināmām šaubām, tomēr viņš secina:

“Mīlestība varbūt ir visaugstākais dabas mēģinājums indivīdu izvest ārā no savām šaurajām robežām un tuvināt citam.”

Tiesa šeit vēl ir tāls ceļš līdz tam bībeliskajam reālismam, kādu mēs redzam pie Lutera.

Mūsdienu nelaime ir tā pati, kas vērojama arī Ortegas i Gaseta gadījumā. Proti, pastāv tendence atdalīt cilvēka seksualitāti un aplūkot to atsevišķi no vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām. Bībeles teksts, kur aprakstīta cilvēka radīšana, liecina, ka cilvēkam šīs attiecības bija būtiski nepieciešamas jau pirms grēkā krišanas, jo Ādams jutās vientuļš. Arī Dievs atzina, ka vientulība cilvēkam nav piemērota, jo ir vajadzīgs viņam atbilstošs palīgs. Šādu palīgu Ādams atrod tikai tad, kad Dievs dāvā viņam Ievu. Ievā Ādams vispirms ierauga pats sevi: “Kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!” (1.Moz.2:23) Viņš jūt spēcīgu tieksmi būt tai tuvs un kļūt ar Ievu par vienu miesu.

Tādējādi Ieva ir Ādama spogulis, kas tam ļauj pazīt pašam sevi. Tikai savstarpējās attiecībās vienam ar otru Ādams un Ieva iepazīst sevi. Dieva radošā darbība ir atbrīvojusi cilvēku no vientulības, dāvādama viņam mīlestības pilnas attiecības vienam ar otru. Interesanti, ka tieši savstarpējas seksuālas attiecības ir tas veids, kā Ādams atzīst jeb iepazīst savu sievu (1. Moz.4:1). Intīmajā seksuālajā aktā, kurā cilvēks pilnīgi atkailina sevi otra priekšā, tiek iegūtas unikālas zināšanas. Tās nav zināšanas par dzimumdzīvi, bet tās ir zināšanas par otru cilvēku un sevi pašu kā seksuālām būtnēm, kas, vienotas visintīmākajā veidā, sniedz viena otrai sevi pašu un top par vienu būtni. Tā vīrs un sieva īpašā Dieva iedibinātā veidā, īpašās dziļi intīmās attiecībās, kas nav vārdiem aprakstāmas, iepazīst viens otru un katrs sevi.

Pavisam citādas šīs attiecības kļūst tad, kad vīrietis vai sieviete meklē viens otru nevis unikālo personisko attiecību dēļ, bet lai izmantotu viens otra psiholoģiskās vai fizioloģiskās funkcijas. Klaivs Luiss to komentē šādi:

“Mēs lietojam visneveiksmīgāko idiomu, sacīdami par ielās klīstošu iekāres pilnu vīrieti, ka viņš “grib sievieti”. Strikti sakot, sieviete ir tieši tas, ko viņš negrib. Viņš vēlas baudu, kuras iegūšanai sieviete ir tikai nepieciešama kā mehānisma sastāvdaļa.”

Šā angļu džentlmeņa vārdi atklāj mums arī iemeslu, kādēļ baznīca nosoda gadījuma sakarus. Baznīcas disciplīna šajā jomā ir nevis abstraktas reliģiskas dogmas realizācija, bet gan vispirms atgādinājums par personas nozīmīgumu seksuālā aktā. Patiesībā mūsdienu sabiedrībā valdošās seksuālās tendences nav nekas cits kā cilvēka dehumanizācija. Pati persona zaudē savu nozīmi un tiek reducēta uz tās seksuālajām funkcijām. Turpretī attiecības, kādām cilvēkus ir radījis Dievs, ir pilnīgi citādas. Tās ir vērstas nevis uz cilvēka funkcijām, bet pašu personu. K. Luiss, turpinot šo domu, raksta:

“Eross liek cilvēkam gribēt nevis sievieti vispār, bet tieši vienu īpašu sievieti. Noslēpumainā, bet neapstrīdamā veidā mīlētājs ilgojas pēc savas mīļotās sievietes pašas, nevis pēc baudas, ko viņa var sniegt.”

Pietiek kaut pavirši pāršķirstīt bieži aizmirstās Salamana augstās dziesmas lappuses, lai pārliecinātos, ka K. Luisa atziņas ir bībeliskas. “Mans draugs ir mans, un visa viņa sirds ilgošanās ir pēc manis!” izsaucas Sulamīte un turpina: “Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīgāka par nāvi, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas. Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt; un, ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu.” (Augstā dz. 7:11; 8:6-7) Tieši šo savstarpējo, Dieva radīto mīlestības pilno tieksmi vienam pēc otra kristīgā laulība apstiprina un svētī laulībā, kuras mērķis ir šo pievilkšanās spēku pasargāt un saglabāt. Tieši šajās, tas ir laulības robežās, cilvēka seksualitāte var izpausties brīvi un bez vainas apziņas, kļūstot par divu atšķirīgu cilvēku kopības pilnīgāko izpausmi dzimumaktā.

Pretstatā L. Feierbaha pieņēmumam Bībele nemāca nedz seksuālu atturību, nedz cenšas to ierobežot, bet atklāj seksualitātes patieso saturu: “Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.” (Mk.10:8) Šā iemesla dēļ Pāvils īpaši brīdina no gadījuma attiecībām: “Sargieties no netiklības! Katrs cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas netiklības grēku dara, grēko pie savas paša miesas.” (1.Kor.6:18) Gadījuma attiecības ir pretējas pašas seksualitātes kā Dieva dāvanas būtībai, jo tās nevis ārstē vientulību un rada dziļu, unikālu fizisku un garīgu kopību, bet ievaino, pazemo, degradē un samaitā gan vīrieti, gan sievieti.

Tādēļ bībelisko mācību par cilvēka seksualitāti nevajadzētu uzskatīt par moralizējošu un ierobežojošu, jo patiesībā tā ir apstiprinoša, svētījoša, dziedējoša un sargājoša. Turklāt kristīgā baznīca arī nosodot negrib viss kaut ko atņemt, bet gan sniegt piedošanu un jaunas, patiesi brīnišķīgas attiecības, par kādām klusībā sapņo visi cilvēki. Atcerieties, ka Debesu Tēvs Savus pazudušos dēlus un meitas vienmēr sagaida atgriežamies mājās nevis ar dusmīgu bāršanos, bet ar mūzikas skaņām, deju troksni un ķēnišķīgu mielastu (Lk.15).

Laulāto attiecību atjaunošanas būtība saskaņā ar Radītāja iedibināto kārtību formulas veidā ir izteikta Pāvila Vēstulē efeziešiem 5. nodaļā. Pirmkārt, Pāvils aicina sievas uz bijīgu paklausību saviem vīriem: “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās.” (Ef.5:22-24) Otrkārt, viņš mudina vīrus mīlēt savas sievas vairāk par savu dzīvību: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.” (Ef.5:25) Turpat tālāk Pāvils vīra un sievas attiecības tiešā veidā pielīdzina Kristus un draudzes attiecībām, nosaucot tās par lielu noslēpumu. Šis fakts pilnībā novērš jebkuras aizdomas par sievietes diskrimināciju, pakļaujot viņu vīram. Arī draudze ir pakļauta Kristum, nevis lai kļūtu par Viņa vergu, bet lai ar Viņu kopā valdītu. Šo patiesību vajadzētu paturēt prātā, lai izvairītos no rupjajiem bībeliskās mācības pārpratumiem un apgalvojumiem, ka laulāto attiecību apraksts Bībelē atspoguļo vienīgi noteikta vēsturiska laikmeta patriarhālos uzskatus. Tā nav patiesība. Bībelē nav izklāstītas seno austrumu tautu patriarhālās idejas, bet gan Dieva iedibinātā radīšanas kārtība, kas vienīgā spēj garantēt harmoniskas laulāto attiecības. Taču jāpiebilst, ka grūti pārvaramas problēmas rodas, tiklīdz mēs mēģinām aprakstīt jeb ietērpt vārdos šos paklausības un sevi upurējošās mīlestības principus. Lietas būtība ir tāda, ka Pāvils vīra un sievas savstarpējās attiecības sauc par lielu noslēpumu. Un, kā to norāda Veinrihs:

“Noslēpumi modina izbrīnu un godbijību. Noslēpumi mūsos izraisa augustīnisku prieku. Bet noslēpumi nemudina veikt pētījumus vai analīzes.”

Te pat varētu sacīt, ka zināmā mērā laulības noslēpumu var attiecināt uz Dieva personu savstarpējām attiecībām Svētajā Trīsvienībā, kur Tēvs nav ne dzimis, ne radīts, bet Dēls no Tēva dzimis un Svētais Gars iziet no Tēva un Dēla, un tomēr neviens nav par otru ne mūžīgāks, ne lielāks, ne varenāks. Tā arī: “Vīrs nav no sievas, bet sieva no vīra. Jo vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ.” (1.Kor.11:8-9) Laulībā, kur divi top par vienu miesu, vīrs kļūst par sievas galvu, līdzīgi kā Kristus ir viņa paša galva un Dievs Kristus galva.

Tādējādi tas nozīmē, ka vīrs ir galva, nevis lai realizētu savu varu un pārākumu, bet gan lai, atstājot savas intereses, veltītu sevi sievai ar pašaizliedzīgu un sevi upurējošu mīlestību. Tikai tur, kur vīrs ar pilnu atbildību uzņemas Dieva iedibināto kārtību – būt par sievas galvu un sieva labprātīgi atzīst un pakļaujas Dieva iedibinātajai kārtībai, ir iespējams runāt par harmonisku un noturīgu laulību. Laulību, kurā pilnībā realizējas Pāvila vārdi – “ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra” (1 Kor.11:11). Citiem vārdiem, ne vīrs, ne sieva nav autonomi un neatkarīgi, bet savstarpējā mīlestībā viens otru papildina un veido jaunu kopību. Šāda kopība simbolizē kristīgo baznīcu un nākamās Debesu valstības ķēnišķo laulību, kurā, kā to labi formulējis Veinrihs, “visas laulības atradīs savu piepildījumu”.

Taču arī jau šeit uz zemes laulība savu piepildījumu neatrod tikai savstarpējā mīlestībā, bet Dievs pēc savas suverēnās gribas ir izvēlējies laulību, lai caur to turpinātu dzīvību. Dzīvības tālāknodošana ir sevišķs noslēpums, kuru Dievs ir uzticējis tieši ģimenei, lai tā sargātu cilvēka dzīvības svētumu un nepakļautu to sagandēšanai. “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to,” ir Dieva vārdi, kas reizē ar svētību dod arī uzdevumu (1. Moz. 28). Luters to apraksta tā, ka Dieva nodoms, radot vīrieti un sievieti atšķirīgus, bijis tos radīt laulībai:

“Lai tie turētos kopā, būtu auglīgi, radītu bērnus, tos uzturētu un audzinātu Dievam par godu.”

Tādējādi viens no galvenajiem laulības dzīves uzdevumiem ir dot dzīvību nākamajām paaudzēm, “lai tiktu audzināti ļaudis, kas kalpo pasaulei un palīdz nākt pie dievatziņas, svētīgas dzīves un visiem tikumiem, lai cīnītos pret ļaunumu un velnu”. Šīs Lutera domas pirmajā brīdī varētu šķist triviālas un pašsaprotamas, taču mūsdienu uzskati un neskaitāmu ģimeņu likteņi liecina – cik patiesībā svešas šīs bībeliskās Lutera atziņas ir kļuvušas mūsdienu cilvēkam. Atkal apgūt un celt godā Bībeles mācību par laulību un tās mērķiem būtu milzīgs ieguvums gan atsevišķiem cilvēkiem, gan visai mūsdienu sabiedrībai, kam izvirtība, seksa kults un visatļautība ir laupījusi radības kroņa godu, padarot cilvēku zemāku par dzīvniekiem. Tikai cilvēkam ir dota brīnišķīgā iespēja apzināties lielo noslēpumu, ka viņa mīlestībā pret laulāto draugu ir klātesoša Dieva nebeidzamā radošā mīlestība, kas izpaužas jaunas dzīvības radīšanā. Šī jaunā dzīvība – mūsu bērni ir Dieva dāvana, kas vainago divu cilvēku mīlestības attiecības. (Protams, veselības problēmu dēļ ir iespējama arī bezbērnu laulība, kas arī ir pilnvērtīga laulība. Nespēja radīt pēcnācējus šādā gadījumā ir jāuztver kā Dieva griba, kas aicina laulātos nodoties kalpošanai Dievam.) Atziņa, ka bērns ir divu cilvēku savstarpējas mīlestības vainagojums, liek ar lielu piesardzību, pareizāk sakot, noraidoši attiekties pret dažādiem mākslīgas apaugļošanas veidiem. Šeit kristīgai ģimenei ir jāizcīna viena no mūsdienu cilvēkam visgrūtākajām cīņām un jāmācās apzināties savu cilvēcisko ierobežotību.

Pēc grēkā krišanas laulības uzdevumu ir stiprinājusi un vairojusi nepieciešamība novērst netiklību. Pēc šā traģiskā pavērsiena cilvēka dzīvē seksualitāte ir ieguvusi arī postošas tendences. To varētu salīdzināt ar strauju, ūdeņiem bagātu upi. Tik ilgi, kamēr tā plūst savā gultnē, tā nes cilvēkiem labumu un priecē acis, taču tiklīdz upe izlaužas no saviem krastiem, tā nes sev līdzi nelaimi un postu. Krasti, kas ierobežo seksualitātes vareno straumi un liek tai plūst, nesot svētību, ir laulība. Apustulis Pāvils šo patiesību formulē šādi: “Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs.” (1.Kor.7:2)

Savukārt Luters daudzviet savos rakstos uzsver, ka pēc grēkā krišanas cilvēku seksuālās attiecības pat laulībā nav vairs pilnīgi bezgrēcīgas, bet laulības dēļ Dievs šīs attiecības tomēr atzīst par labām un pieņemamām.

Tādējādi laulība ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu slimnīcai, kurā tiek dziedināti nedziedināmi slimnieki. Šo iemeslu dēļ Luters pamatoti uzskatīja laulību par augstāko pasaules kārtu, kam nevar līdzināties klosteru dzīve, jo tā pretēji laulībai pastiprina iekāri.

Savos katehismos Luters izvairījās aprakstīt seksuālos grēkus, jo pati šo grēku pieminēšana apgrēcina cilvēku. Nedaudz plašāk par šo tematu viņš ir izteicies savā “Privātajā lūgšanu grāmatā”, kur nosoda: jaunavu izvarošanu, laulības pārkāpšanu, asinsgrēku vai kādu citu seksuālu perversitāti, neķītru vārdu lietošanu vai dziesmu dziedāšanu, neķītrus attēlus, kas izraisa citos vai pašā seksuālas vēlmes. Viņš nosoda šādu vēlmju izraisīšanu, koķetējot vai nododoties seksuālām fantāzijām, tāpat viņš nosoda neizvairīšanos no seksuāliem kārdinājumiem un atļauju savas mājas izmantot seksuāliem grēkiem, kā arī citu nemudināšanu dzīvot tiklu dzīvi. Patiesībā šajā aprakstā ir ietverti visi galvenie grēki, kas aizliegti sestajā bauslī.

Protams, mūsdienu cilvēku uzskati šajos jautājumos būtiski atšķiras no Lutera uzsvērtajiem bībeliskajiem principiem. Šodien, tāpat kā antīkajā pasaulē, cilvēki savu seksualitāti uzskata par kaut ko līdzīgu slāpēm vai izsalkumam, ko katrs drīkst apmierināt pēc saviem ieskatiem. Ir maz cerību, ka kristiešiem izdosies kaut ko mainīt šajā jautājumā. Drīzāk jebkuri kristiešu mēģinājumi runāt par šiem jautājumiem tiks uzskatīti par vecmodīgu moralizēšanu. Tomēr kristīgās baznīcas uzdevums ir ne tikai sargāt sevi šķīstu un neapgānītu, bet arī brīdināt citus. Ja daudzu citu grēku gadījumā Dievs ir pacietīgs, tad netiklība, dzeršana un narkomānija tiek sodītas tūlīt, nekavējoties. Neskaitāmās Svēto Rakstu vietās Dievs draud pazudināt netikla cilvēka dvēseli, miesu un dzīvību. Bībele uzsver, ka laulības pārkāpējs vai netiklis tiešā veidā apdraud savu dzīvību, ievaino sevi, pazaudē savu labo slavu, apdraud savas prāta spējas, savus pēcnācējus, kā arī pakļauj postam tautu, kuras vidū viņš dzīvo. Turpretī laulību Dievs apsola svētīt un sargāt, un caur tikumīgiem cilvēkiem svētīt arī visu tautu. Tomēr ikvienam, kas dodas laulībā, ir jāatceras, ka līdz ar Dieva svētību viņam jāuzņemas arī krusts, kas grezno Dieva iedibināto kārtību. Citiem vārdiem, laulība nesīs daudz patiesa prieka un laimes, bet arī atteikšanos un grūtus brīžus. Tomēr pats Dievs un Viņa eņģeļi arvien sargās svētās laulības saites un ģimeni.

Birkas: , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.