183. Ko Jēzus dara, būdams mūsu augstais priesteris?


Uzvarošā ticība

“…jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Viņš ir tas, kurš nācis caur ūdeni un asinīm, Jēzus Kristus, ne ūdeni vien, bet ar ūdeni un asinīm. Un Gars ir liecinieks, jo Gars ir patiesība. Jo trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens. Un trīs ir, kas liecina virs zemes: Gars, ūdens un asinis, un šie trīs ir kopā. Ja pieņemam cilvēku liecību, tad Dieva liecība ir lielāka, proti, šī ir Dieva liecība, ko Viņš ir nodevis par Savu Dēlu. Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā. Kas netic Dievam, tas Viņu ir darījis par meli, tāpēc ka tas nav ticējis tai liecībai, ko Dievs ir nodevis par Savu Dēlu. Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” [1.Jņ.5:4–12]


Šo vēstuli paredzēts lasīt tieši šajā svētdienā tādēļ, ka tā runā par kristiešu, pie ticības nākušo cilvēku, Kristību un jaunpiedzimšanu; senlaikos baznīcā bijis ierasts, ka šajā laikā, drīz pēc Lieldienām, tika kristīti tie, kas pieņēmuši Kristus ticību un tikuši tajā mācīti. Tādēļ arī šī svētdiena tiek saukta par Dominicam in albis, un mēs, vācieši, to mēdzam saukt par Balto svētdienu, tādēļ ka senlaikos tie, kuri tika kristīti, tērpās baltās linu drānās – tā bija zīme, kas apliecināja viņu Kristību kā jaunpiedzimšanu; arī mūsu laikos tikko kristīto bērniņu ietērpj baltā kreklā.

Tādēļ, lai gan šī vēstule nepiemin Kristus augšāmcelšanos, tomēr tā runā par Viņa augšāmcelšanās augļiem, proti, par ticību un visu kristīgo dzīvi, ko apustulis sauc par piedzimšanu no Dieva un par Svētā Gara liecību caur Kristību, kura mūs pārliecina, ka esam Dieva bērni un Kristū esam saņēmuši mūžīgo dzīvību.

Šie ir pavisam vienkārši, vientiesīgi vārdi, kādus Sv. Jānis mēdz sacīt, taču cilvēku ausīm tie šķiet neparasti un nesaprotami, jā, pasaulei tās ir bērnišķīgas un ģeķīgas runas. Ko gan pasaules izpratnē nozīmē vārdi: “Kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli”? “Uzvarēt pasauli” – šie vārdi skan tā, it kā cilvēks spētu sev pakļaut visu, kas ir uz zemes, kļūstot par visas pasaules kungu un valdnieku. Un vēl nepiedienīgāk šķiet sacīt, ka cilvēki dzimst no Dieva. Kurš gan būtu dzirdējis – pasaule jautā –, ka Dievam dzimst bērni? Tad jau mazāk zaimojoši būtu sacīt, ka cilvēkiem jāpiedzimst no akmeņiem – kā savos sacerējumos teikuši pagānu dzejnieki. Pasaule nepazīst citādu cilvēka piedzimšanu kā vien no vīra un sievas. Tādēļ šis pasludinājums ir un paliek brīnumains – to nesaprot un nespēj aptvert neviens cits, tikai kristieši. Viņiem – kā Kristus saka Marka evaņģēlija pēdējās nodaļas beigās –, Svētā Gara mācītiem un apgaismotiem, jārunā jaunā valodā.

Tā nu ir skaidrs, ka Raksti, minēdami piedzimšanu no Dieva, runā nevis par cilvēciskām lietām, kas attiecas uz šo laicīgo dzīvi, bet par augstām lietām, kas pieder nākamajai dzīvei; šie vārdi nozīmē: lai cilvēks kļūtu pestīts no grēkiem un mūžīgās nāves, nāktu Dieva valstībā un iemantotu mūžīgo dzīvošanu, nepietiek ar to, ka viņš piedzimis no tēva un mātes, tas ir, nepietiek ar visu, kas cilvēkam piemīt no dabas – ar saprātu, brīvo gribu, visām cilvēciskajām spējām un darbiem. Jo šī dzimšana ietver sevī visu, kas pieder un ir iespējams pasaulei – visu, kas pasaulē liels, varens, cēls, bagāts, gudrs, izglītots, svēts, īsi sakot, visu, kas ir visaugstākais un labākais šeit, uz zemes. Taču visas minētās lietas kalpo tikai šai – laicīgajai, miesīgajai dzīvei; nāve to visu atņem un liek zaudēt uz mūžīgiem laikiem. Tādēļ ir vajadzīga cita, jauna piedzimšana, kas būtu labāka nekā visu cilvēku, ķēniņu, ķeizaru, gudrāko un varenāko šīs pasaules cilvēku dzimšana, kura, kā pravietis Jesaja (Jes. 40:6) saka, nav nekas vairāk kā zāle un zāles ziedi, kas ātri novīst un sakalst. Ir vajadzīga tāda piedzimšana, kas tiek saukta par piedzimšanu no Dieva – Viņš pats ir jaundzimušā Tēvs un Māte, tas ir, darbojas cilvēkā ar savu dievišķo spēku, kas pārspēj visus cilvēciskos spēkus, radot viņā jaunu gaismu, prātu un sirdi.

Tas notiek, kad cilvēks uzklausa Evaņģēlija vēsti par Kristu – kas tiek atklāta un pasludināta ne pēc cilvēka prāta un gribas, bet caur Svēto Garu un, kad viņš tai no sirds tic. Tā arī ir un tiek saukta par piedzimšanu no Dieva, – kā Sv. Jānis (Jņ. 1:12) saka: “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” Un šajā nodaļā, īsi pirms mūsu aplūkojamā teksta – 1. Jņ. 5:1 lasām: “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no Dieva dzimis..”. Jo caur šo ticību Dievs sava Dēla dēļ arī mūs pieņem par saviem bērniem, tādēļ nu mēs varam Viņam patikt un kļūt par mūžīgās dzīvības mantiniekiem; mūsu sirdīs tiek dots Svētais Gars – par to vēl runāsim turpmāk.

Tā nu tiek nolādēti visi augstprātīgie skolotāji, kas uzdrīkstas apgalvot, ka cilvēks var kļūt taisns Dieva priekšā pats ar saviem darbiem un nopelniem; viņi domā, ka, būdami gudri, izglītoti, godājami, dievbijīgi ļaudis, spēs darīt tik daudz laba, lai patiktu Dievam un saņemtu debesis kā atlīdzību. Turpretī Raksti saka gluži ko citu – visas šīs lietas Dieva priekšā nav nekā vērtas, jo tās ir tikai cilvēciskas lietas un šādi labo darbu darītāji nav piedzimuši no Dieva. Tādēļ, kaut arī tu būtu neredzēti gudrs un varens, jā, viscēlākais un skaistākais auglis, kādu vien spēj nest cilvēka daba, tomēr nevarēsi redzēt Dieva valstību, ja nekļūsi pavisam cits cilvēks, no jauna dzimis – tā Kristus saka Jņ. 3:3. Bet te tu neko nevarēsi iesākt pats saviem spēkiem un ar savām domām, jo tu nespēj sevi pārvērst, darīt citādu, nekā esi dzimis no tēva un mātes. Dievam ir jābūt tam, kas tevī uzsāk jaunpiedzimšanu ar sava vārda sēklu, ar kuru Svētais Gars darbojas tevī, tā ka tu ar ticību turies pie šī vārda, – kā iepriekš sacīts.

Kas šādi dzimis no Dieva – Sv. Jānis saka –, tas uzvar pasauli. Tie ir vareni, brīnišķīgi, satura ziņā bagāti vārdi; tajos spēcīgi runā un darbojas Svētais Gars. Tam, kas ir Dieva bērns, patiešām arī jāspēj un jādara lielas lietas. Šī piedzimšana caur vārdu un ticību rada īstus ķēniņus un ķeizarus – varenākus par visiem ķēniņiem un kungiem; viņi uzvar pasauli – to nespēj neviens romiešu vai turku ķeizars. Tomēr šo uzvaru panāk nevis miesīga vai pasaulīga vara un spēks, bet tieši šī garīgā ticības dzimšana, – kā arī apustulis nedaudz tālāk savā vēstulē saka: “.. un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” Tā Sv. Jānis pats paskaidro, ko nozīmē vārdi “būt dzimušiem no Dieva”.

Ja gribi zināt, kas šī ir par uzvaru un kā tā tiek panākta, tev visupirms jāzina, ko apustulis sauc par pasauli. Viņš te nerunā par pilsētām un zemēm, tīrumiem, namu un sētu, naudu un mantu, nē – šeit viņš nošķir divas valstības. Pirmā ir Dieva un Kristus debesu valstība, kurā mīt visaugstākie kungi un padomnieki – debesu eņģeļi, tāpat arī visas šīs zemes kristieši savas Galvas, Kunga un Ķēniņa Kristus vadībā. Otra valstība ir elles valstība, kurā kungs un valdnieks ir velns. Viņš šajā valstībā mājo līdz ar saviem varenajiem padomniekiem un kalpiem – eņģeļiem, kas atkrituši no Dieva, tāpat šai valstībai pieder arī pasaule, tas ir, tie cilvēki, kuri, dzīvodami šeit, uz zemes, māca, tic un dzīvo pretēji visam, ko māca Kristus; tādi ir pagāni, jūdi, turki un viltus kristieši. Jo, kad tiek runāts par Dieva debesu valstību, ar to jāsaprot ne vien valstība un ļaudis, kas pieder debesīm, bet arī pats Kungs un Valdnieks Kristus līdz ar visiem Viņa eņģeļiem un svētajiem, kā dzīvajiem, tā jau mirušajiem. Tāpat pasaule jeb šīs pasaules valstība ir ne vien laicīgā, šīs zemes dzīve, bet – it īpaši – tās kungs un valdnieks velns līdz ar visiem saviem eņģeļiem un nekristīgiem, ļauniem un bezdievīgiem cilvēkiem šeit, uz zemes. Tādēļ Sv. Jānis šeit saka: “.. kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli..”, ar vārdu “pasaule” visupirms saprotot velnu līdz ar visu viņa varu un valstību šeit, uz zemes.

Tas, kā katra no šīm valstībām tiek pārvaldīta, ir acīmredzams un nevienam nav apslēpts; mēs tikai neredzam to vadītājus – Kungu Kristu un velnu. Kristus pats ar savu spēku un varu caur vārdu un Svēto Garu spēcīgi valda savu ticīgo sirdīs, uztur viņus ticībā un sava vārda atziņā, stājoties pretī velna ļaunumam un viltībai. Kristus darbojas arī caur saviem eņģeļiem, kas aizsargā ticīgos, kuri arī paši savā starpā mīlestībā dara darbus un kalpo cits citam, viens otru mācīdami, pamācīdami, mierinādami un mudinādami utt. Kristus ļaudis ir laipni, dievbijīgi, paklausīgi, pacietīgi, šķīsti, draudzīgi un labdarīgi. Mēs labi redzam arī to, kas notiek velna valstībā – kā dzīvo un rīkojas pasaule, kura nav nekas vairāk kā liela kūts, pilna neticīgu, nekrietnu, ļaunu cilvēku, ko viņu dievs mudina un dzen uz visāda veida nepaklausību, nepateicību, Dieva un Viņa vārda nicināšanu, tāpat arī uz elkdievību un maldu mācībām – lai tie vajātu un mocītu dievbijīgus kristiešus, visās lietās izturēdamies pārgalvīgi, neganti un ļauni un ļaudamies dažādiem netikumiem.

Tās ir divas nemitīgā pretrunā esošas valstības, kas arvien cīnās par kroni, un ir svarīgi, kura no tām uzvar un gūst virsroku; tādēļ kristieši tiek iesaistīti cīņā – viņiem jāstājas pretī Dieva ienaidniekam, kas ar meliem un slepkavībām valda pār pasauli, un jācīnās ar viņa kalpiem un karapulkiem – sektantiem, maldinātājiem un nekrietniem ļaudīm, lai atvairītu ļauno un veicinātu labo, turklāt jābūt apbruņotiem, tas ir, jāzina, kā stāties pretī ienaidniekiem, lai neciestu sakāvi, bet uzvarētu šajā kaujā.

Tādēļ Sv. Jānis saka: “.. viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” Viņš tā runā, lai mudinātu kristiešus ar darbiem parādīt ticības spēku; šo vēstuli viņš rakstījis, gribēdams nosodīt viltus kristiešus, kas gan labprāt klausās, kad viņiem māca, ka vienīgi caur Kristu topam pestīti un ka mūsu darbi nespēj nopelnīt pestīšanu, un tūdaļ maldīgi iedomājas, ka nu arī viņi ir kristieši un drīkst pilnīgi neko vairs nedarīt un necīnīties. Viņi nedomā, ka ticībā viņiem jākļūst par citādiem, jauniem cilvēkiem, kas uzvar pasauli un velnu.

Tā ir zīme, pēc kuras var pazīt īstus kristiešus – redzēt, ka viņi ir dzimuši no Dieva, un atšķirt viņus no viltus bērniem, kas no Dieva vārda patur tikai putas, bet tā spēku nekad neiepazīst; tie ir tikai nelaikā dzimuši, nedzīvi bērni, kuriem nav ne patiesi dievbijīgas dzīves, ne spēka. To nevar saukt par dzimšanu no Dieva, ja tu tomēr paliec vecajā, nedzīvajā, pasaulīgajā dzīvē, iestidzis grēkos, kā dzīvoji agrāk – velnam par prieku, turpretī tev jāstājas pretī velnam un visai viņa valstībai. Tādēļ, ja neuzvari pasauli, bet ļauj, lai tā uzvar tevi, tu vari gan lielīties ar ticību un Kristu, tomēr tavi darbi liecina pret tevi, atklājot, ka neesi Dieva bērns. Sākšu ar pavisam vienkāršu piemēru: ja lepojies, teikdams, ka esi Dieva bērns, tomēr dzīvo netiklībā, laulības pārkāpšanā utt., tad velns tevi jau ir uzvarējis un izrāvis no Dieva valstības. Ja esi mantrausis, kas nodara zaudējumus savam tuvākajam ar augļošanu, krāpšanu, viltotas preces pārdošanu vai negodīgiem darījumiem, tad par grasi esi atļāvis, lai pasaule un tevis paša miesa tevi uzvar. Ja jūti naidu un skaudību pret savu tuvāko, tad esi velna kalps un gūsteknis. Tāpat tas ir arī augstākās, smalkākās lietās – it visur jāstājas pretī velna nelietīgajām viltībām, kas piekrāpj ļaudis ar maldu mācībām un mudina tos uz elkdievību, aplamu ticību, pārdrošību, izmisumu, Dieva zaimošanu. Ja nu tu velnam piekāpies un ļauj sevi novest no ceļa, – ko tad tev palīdzēs lielīšanās ar Evaņģēliju un ticību? Tu taču neesi pareizi uztvēris Dieva vārdu, neesi patiesi atzinis Dievu Kristū, bet dzīvo maldos un aplamās iedomās, būdams velna saistīts un pievilts!

Tādēļ šeit nelīdz vienkārša, cilvēciska izpratne un prasme, nedz arī spēks un vara – tās nespēj pastāvēt un uzvarēt cīņā pret tik spēcīgu ienaidnieku. Kristietim jābūt apbruņotam tā, kā esmu sacījis – viņam jāzina, kā izsargāties no velna viltības un krāpšanas, kā stāties viņam pretī. Tādēļ jau kristietis tiek saukts par cilvēku, kas dzimis no Dieva. Viņam jābūt pavisam citādam nekā saprātīgam pagānam vai gudram pasaulīgam cilvēkam; kristietim pareizi jāsaprot Dieva vārds un patiesi jāatzīst Kristus, satverot Viņu ticībā, lai šajā cīņā izmantotu ticību kā savu vairogu un bruņas. Tā viņš varēs pastāvēt un uzvarēt cīņā pret pasauli un velnu, jo viņam būs spēks un vara, proti, Dieva vārds un ticība, kas spēj pārvarēt visus šķēršļus un palikt neuzvarama, ja vien cilvēks turas pie tās. Tādēļ arī Sv. Jānis mazliet pirms tikko lasītā teksta saka: tā kā esam Dieva bērni, mēs turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti; jo tas, kas no Dieva dzimis, uzvar pasauli. Šī dzimšana ir tik spēcīga, ka uzvar velnu, pasauli un visas lietas – ja vien tā ir patiesa. Gluži kā – ja bērns pareizā laikā un vesels nācis pasaulē, viņš var pārciest kādu nenozīmīgu slimību, turpretī neiznēsāts, nelaikā dzimis bērns iet bojā un mirst pats no sevis.

Piemēram: ja man ir ticība un esmu dzimis no Dieva, es pats sevi neaptraipīšu ar nešķīstību un netiklību, nedz arī apkaunošu kāda cita bērnu vai sievu; jo jaunpiedzimšana man māca, ka Kristū saņemto dārgumu nedrīkst tik apkaunojošā veidā aizsviest un vieglprātīgi pazaudēt. Es nedrīkstu atgrūst Svēto Garu, kas jau mājo manī; ticība, ja tā man ir un paliek, neļaus man nodarīt neko tādu, kas būtu pret manu sirdsapziņu, pret Dieva vārdu un Viņa prātu. Tāpat arī – ja man uzbruktu alkatība, kas mudinātu apkrāpt manu tuvāko vai liegt viņam palīdzību, tad – ja esmu kristietis un no jauna dzimis – mana ticība man atgādinās: tu nedrīksti savam brālim darīt pāri, nedz ļaut ciest trūkumu, nedaloties ar viņu; es taču zinu, ka Kristus manā labā upurējis savu miesu un asinis! Kā gan kristieša sirds, kas tic, ka caur Dieva Dēlu ir saņēmusi neizsakāmu, mūžīgu dārgumu, varētu ļaut tuvākajam ciest trūkumu kaut vai nenozīmīgā lietā, zinādama, ka var viņam palīdzēt? Šāda sirds nekādā ziņā nedarītu nevienam kaitējumu vai netaisnību sava labuma dēļ, bet domātu: ja caur Kristu esmu kļuvis Dieva bērns un debesu mantinieks, visa pasaules manta ir pārāk nenozīmīga, lai tās dēļ es kādu cilvēku apkrāptu kaut par grasi. Tāpat arī, ja velns tev uzbrūk caur saviem tirāniem un sektantiem vai arī caur tavām paša domām, gribēdams panākt, lai tu atkrīti no skaidrās mācības un seko viņa krāpšanai un meliem, – tev kā kristietim ir jāaizstāvas un jāatceras, ko caur ticību Evaņģēlijā esi saņēmis no Kristus – kā esi ticis atpestīts no savas agrākās tumsības, akluma un maldiem un iemācījies pareizi atzīt Dievu, saņemot drošu Dieva žēlastību un pestīšanas mierinājumu; tu zini, kādēļ tu dzīvo un kādēļ mirsti. Vai tad nu dosi vaļu velnam, laupīdams pats sev pestīšanu un mūžīgo dzīvošanu? Vai labprāt neatteiksies no visa, kas ir uz zemes, lai tikai nenoliegtu Dieva vārdu, neļautu sagrozīt, nolaupīt vai viltot šo svētīgo mierinājumu?

Redzi, to Sv. Jānis izteicis vārdos: “.. šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” Tas ir brīnišķīgs slavinājums kristīgajai ticībai – tai ir tik varens spēks, kas pārspēj velnu un pasauli; ar cilvēka darbiem un spēkiem tas nav izdarāms, nedz sasniedzams. Lai uzvarētu velnu, ir vajadzīga lielāka un augstāka vara un spēks – it īpaši grūtajā sirdsapziņas cīņā, kad velns moka sirdi ar Dieva dusmības draudiem, gribēdams mūs iedzīt izmisumā. Te visi mūsu darbi izrādās bezspēcīgi, un nav ne palīdzības, ne uzvaras, ja nav ticības, kas turas pie Kunga Kristus vārda, atzīdama, ka Dievs sava mīļā Dēla dēļ ir mums žēlsirdīgs un pat mūsu grēku un necienīguma dēļ tomēr negrib mūs pazudināt, ja vien ticam Viņam. Šī ticība pastāv un uzvar – ne velns, ne elles vārti to nespēj uzvarēt.

Tāpat arī visos citos kārdinājumos: ja man tiem jāstājas pretī un jāuzvar, ir nepieciešama šāda ticība – ka Kristū esmu iemantojis grēku piedošanu un žēlsirdīgu Dievu, kas grib man sniegt arī spēku un palīdzību, lai varu pastāvēt šajā cīņā un velns, nāve, pasaule un miesa mani neuzveic. Tā Svētā Gara dievišķajā spēkā izcīnīšu uzvaru – ar maniem, jā, pat ar visu cilvēku kopīgajiem spēkiem tas nebūtu paveicams; jo bez ticības mēs visi jau pirms cīņas līdz ar savu veco piedzimšanu esam velna un grēka varā un no tās nevaram tikt atbrīvoti citādi kā vien ar šo Kristus ticību.

Sv. Jānis pats skaidri parāda, ka runā tieši par šo Kristus ticību; viņš saka: “Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.” To viņš teicis, lai tieši parādītu, kāda ir patiesā ticība – tā ticība, par kuru runā Raksti. Pastāv arī dažādas citas ticības, kuras pasaule tāpat sauc par ticību. Arī jūdi, turki un pāvesta piekritēji – kā viņi paši saka – tic Dievam, kas radījis debesis un zemi. Taču ir redzams, ka īstas ticības viņiem vēl nav – šī viņu ticība neko nedara un nerada, tā necīnās un neuzvar, bet atstāj viņus tādus pašus, kādi tie ir kopš savas vecās piedzimšanas – velna un grēka varā. Bet īsta, uzvaroša ticība ir tā, kura tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls; tas ir neuzvarams spēks, kas caur Svēto Garu radīts kristiešu sirdīs. Tā ir skaidra, nešaubīga izpratne, kas nesvaidās šurpu turpu, nedz pievēršas kādām savām domām, bet satver Dievu Kristū, Viņa Dēlā, kurš sūtīts no debesīm un caur kuru Dievs atklāj savu prātu un sirdi, izglābj no grēkiem un nāves, ieved jaunā, mūžīgā dzīvē. Tā ir uzticība un paļāvība, kas paļaujas ne uz cilvēka nopelniem vai cienīgumu, bet uz Kristu, Dieva Dēlu, un uz Viņa spēku un varu cīņā pret pasauli un velnu. Tādēļ arī īsta ticība nav kāda vēsa, slinka, tukša un bezdarbīga doma – kā iedomājas pāvesta piekritēji un daudzi citi ļaudis –, bet dzīvības pilns, darbīgs spēks, tā ka visur, kur ir šāda ticība, jāseko augļiem un uzvarai; tur, kur tā nenotiek, nav ne ticības, ne jaunpiedzimšanas.

Tā ir pirmā daļa šajā pasludinājumā par ticību un jaunpiedzimšanu. Otrkārt, apustulis rāda, no kurienes un caur ko nāk ticība, kas gūst šādu uzvaru. Viņš saka: “Viņš ir tas, kurš nācis caur ūdeni un asinīm, Jēzus Kristus, ne ūdeni vien, bet ar ūdeni un asinīm. Un Gars ir liecinieks, jo Gars ir patiesība. Jo trīs ir, kas dod liecību debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens. Un trīs ir, kas liecina virs zemes: Gars, ūdens un asinis, un šie trīs ir kopā.”

Viņš runā par Kristus valstību un par Svētā Gara amatu, ko Gars kristiešu vidū pilda – atklātībā un publiski, caur sludināšanas amatu un Sakramentu; tādēļ apustulis saka: “trīs ir, kas liecina virs zemes”, runādams ierastajā veidā – vārdu “liecība” viņš mēdz lietot bieži; tā, piemēram, Jņ. 1:7, runājot par Jāni Kristītāju, apustulis saka: “Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu..”. Tātad vārdi “liecība” un “liecināt” šeit attiecināti uz Dieva vārda sludināšanu; tāpat arī Kristus Jņ. 16:9, 10, 14 runā par Svētā Gara amatu – liecību, kuru pats Dievs dod par savu Dēlu Kristu. To pašu apustulis saka arī šeit, proti, ka uzvaru pār velnu un pasauli mēs gūstam caur ticību – Kristus, Dieva Dēla dēļ.

Tātad šo liecību prasa pats Kristus – tai arvien jāatskan un jāpaliek Viņa baznīcā; tās dēļ Viņš sūtījis Svēto Garu, turklāt pats aicinājis un devis apustuļus un viņu pēctečus – mācītājus, sludinātājus, skolotājus – kā Sv. Pāvils saka Ef. 4:11-13 –, lai šī liecība arvien atskanētu visā pasaulē, tā ka to dzirdētu visi bērnubērni un tālākie pēcnācēji. Citādi sludināšanas amats un visa ārējā baznīcas pārvalde nebūtu vajadzīgi – katrs pats varētu lasīt Rakstus. Taču šāda atklāta liecība jeb sludināšanas amata pildīšana ir nepieciešama tautai, jo īpaši jaunajiem ļaudīm, kas to vēl nav dzirdējuši, vai arī tiem nepieciešama pamācīšana un mudināšana, lai arī viņi iepazītu Dieva žēlastību, kura mums parādīta un dāvāta caur Kristu. Tā Dieva darbiem un brīnumiem mūsu vidū jātiek atklāti apliecinātiem un slavētiem – par spīti velnam un pasaulei.

Un tur, kur atskan šāda liecība, tā noteikti nepaliek bez augļiem un nekļūdās, bet sastop cilvēkus, kas to uzņem un tai tic. Jo, tā kā šī ir Svētā Gara liecība – kā apustulis šeit saka: “Gars dod liecību” (“Gars ir liecinieks”) –, tā darbojas Gara spēkā un paveic to, ko arī Sv. Jānis norāda: dara mūs par Dieva bērniem, ļauj izcīnīt uzvaru un iemantot mūžīgo dzīvību. Tā vārds jeb pasludinājums un zīme vienmēr ir kopā ar ticību; šīs lietas nekad nevar tikt šķirtas viena no otras. Jo bez ticības pasludinājums neko nepaveic; bet ticība nenāk citādi kā vien – caur vārdu. Tādēļ mums piedien to labprāt uzklausīt un pārdomāt. Kur ir vārds, tur ir arī Svētais Gars; bet, kur ir Svētais Gars, tur noteikti būs arī cilvēki, kas tam tic. Un, ja esi jau agrāk dzirdējis vārdu un iemantojis ticību, tomēr vārda pasludinājums vienmēr stiprina ticību; nevienam arī nav zināms, kurā brīdī Dievs gribēs uzrunāt un apgaismot tavu vai kāda cita cilvēka sirdi. Tas var notikt tad, kad tu to vismazāk būsi gaidījis, vai arī ar cilvēku, kas ko tādu nav domājis. Jo Gars – Kristus saka –, gluži kā vējš, pūš, kur gribēdams, un aizskar sirdis tikai sev zināmā laikā un vietā.

Par šo Svētā Gara radīto spēku un varu Sv. Jānis šeit runā, parādīdams, no kurienes liecība gūst šādu spēku: “Viņš ir tas, kurš nācis caur ūdeni un asinīm, Jēzus Kristus..”. Šajos vārdos Sv. Jānis ietvēris visu, ko mēs saņemam Kristus valstībā, un slavē mūsu mīļās Kristības un Kristus ciešanu jeb asiņu spēku; viņš apkopo to visu un parāda, ka šie trīs – ūdens, asinis un Gars – kopā sniedz un apstiprina liecību mūsu ticībai.

Pirmkārt, Kristus nāk ar ūdeni; tā ir svētā Kristība, ko Viņš lieto kā ārēju zīmi šim savam darbam, cilvēka svētīšanai un jaunpiedzimšanai. Jo ūdens, ar ko Kristus nāk, nav tikai zīme vien; tas tiek dots ne tādēļ vien, lai mazgātu miesu, bet – lai šķīstītu visu cilvēku no tiem netīrumiem un vainām, kas mūsos ir iedzimtas no Ādama. Šī ir pavisam citāda mazgāšana, nekā bija pavēlēta Vecajā Derībā; Mozus gan arī iedibināja dažādus likumus par mazgāšanos, taču tā bija tikai miesas šķīstīšana, kas atkārtojama ik dienu no jauna. Bet, tā kā šāda mazgāšana nespēja cilvēku šķīstīt Dieva priekšā – to spēj paveikt vienīgi jaunpiedzimšana –, Kristus nāca ar savu jauno mazgāšanu un Kristību, kas nav tikai ārēja miesas nešķīstības nomazgāšana, bet tāda mazgāšana, kura šķīstī cilvēku no iekšējās netīrības un netīras sirdsapziņas – no visa, kas nāk līdzi vecajai, grēcīgajai dzimšanai. Kristība atnes grēku piedošanu un skaidru sirdsapziņu Dieva priekšā – kā Sv. Pēteris saka 1. Pēt. 3:21. Tādēļ arī Sv. Pāvils Tit. 3:5 sauc Kristību par mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.

Kristība ir sākusies ar Jāni Kristītāju un atšķirībā no Mozus iedibinātās mazgāšanas nosaukta par grēknožēlas Kristību uz grēku piedošanu; tas nozīmē, ka cilvēks atzīst savu iekšējo nešķīstību un zina, ka ārējā, Mozus iedibinātā šķīstīšanās Dieva priekšā nav nekā vērta; sirdsapziņas šķīstīšana un grēku piedošana meklējama un saņemama caur Kunga Kristus, šīs Kristības iedibinātāja, spēku.

Otrkārt, ja Kristība mūsos paveic tādu darbu, tā nevar būt tikai ūdens vien; citādi tā nespētu neko vairāk kā parasta mazgāšana ar ūdeni vai arī jūdu un turku kristība un mazgāšana. Kristībai jānes līdzi spēks un vara, kas spētu šķīstīt cilvēku iekšēji, viņa dvēselē. Tādēļ, kā Sv. Jānis saka, Kristus nāk ne vien caur ūdeni, bet ar ūdeni un asinīm; taču ne ar vēršu, teļu vai āžu asinīm, kas tika upurētas Vecās Derības laikā, bet pats ar savām asinīm, – kā Sv. Pāvils saka Ebr. 9:12. Kristus nāk caur Jaunās Derības sludināšanas amatu, kas ir Viņa valdība zemes virsū, un piešķir mums sava upura un mūsu labā izlieto asiņu spēku, sniegdams mums dārgumu, ar kuru ieguvis mūsu pestīšanu.

Tādēļ Kristībā ir šāds Kristus asiņu spēks. Tās ir īstās, stiprās “ziepes”, kas ne vien nomazgā netīrumus no ādas, bet izkožas cauri līdz pat iekšējiem netīrumiem, izmērcē un izmazgā arī tos, līdz sirds kļūst šķīsta Dieva priekšā. Kristus asinis ar savu spēku ir klāt ūdens Kristībā, tā ka to vairs nevar uzskatīt par vienkāršu, tīru ūdeni; šis ūdens iekrāsots ar mūsu mīļā Pestītāja Kristus dārgajām asinīm. Kristība nav tikai mazgāšana ūdenī, kādu varēja sniegt Mozus, bet gan svētīga asins Kristība jeb mazgāšana asinīs, ko vienīgi Kristus, pats Dieva Dēls, mums sagatavojis ar savu nāvi.

Tas īpašā veidā, ar brīnumu zīmēm atklājas Kristus ciešanās – kad Viņam pie krusta tika sadurts sāns, no tā tūliņ iztecēja asinis un ūdens, norādot, ka šīs nav veltīgi izlietas asinis, bet mazgāšana, kuras spēks atklāsies ūdens Kristībā. Pēc Kristus nāves cauri visai kristietībai plūst mūžīga straume, kuras avots ir Kristus miesa; tas ir ūdens un asinis, kas mūs visus šķīstī no grēkiem. Tādēļ mūsu mīļā Kristība ir tik dārga, svēta un vērtīga – tā savienota ar Kristus asinīm, tā ka tikt kristītam Kristū ar ūdeni nozīmē patiesi tikt mazgātam un šķīstītam ar Kristus asinīm.

Trešā lieta, uz kuru Sv. Jānis norāda līdzās divām jau aplūkotajām, ir Gars, kas dod liecību kopā ar ūdeni un asinīm, jā, Gars darbojas caur ūdeni un asinīm. Tas ir pats Svētais Gars – nevis neredzamā veidā, kā Viņš mājo augstībā, bet tā, kā Gars atklājas, kļūstot redzams un dzirdams ar sludināšanas amata un vārda palīdzību, – kā Sv. Jānis šeit saka: Gars kopā ar ūdeni un asinīm sniedz liecību virs zemes.

Arī Garu nenes un nedod ne Mozus, ne citu skolotāju sludināšana, kas prasa mūsu darbus un ārēju šķīstīšanos jeb mazgāšanos vai āžu un avju asiņu slacīšanu. Šādās lietās vēl nav Gara, nav dievišķa spēka, nedz atjaunošanās; jo to visu spēj darīt arī neticīgi, ļauni blēži un nelieši, kas Garu nav iepazinuši. Vienīgi Kristus nes sev līdzi Svēto Garu un tā spēku, kas mūs svētī caur Dieva Dēla asinīm un ūdeni un ko saņemam ar sludināšanas amata un Sakramenta starpniecību. Tas ir Svētā Gara amats un dāvana, ar ko Gars darbojas kristietībā, tāpat kā Vasarsvētku dienā caur apustuļiem to iesācis un kā turpinās darboties visā pasaulē līdz pat pastarai dienai; citādi mēs nekad neiepazītu un nesaņemtu šo Kristības un Kristus asiņu spēku.

Tā ir Kristus valstība, ko Viņš bez mitas uztur savu kristiešu vidū, lai mēs iemantotu mūžīgu šķīstīšanu; Gars nāk un caur vārdu uzrunā cilvēka sirdi, šķīstīdams to ne vien ar ūdeni, bet ar svētīgo spēku, kāds piemīt Kristus asinīm, – tas spēj izdeldēt grēku un remdēt Dieva dusmas. Jo, lai arī šis mūsu pestīšanas darbs ir jau paveikts pie krusta, kur Kristus izlējis savas asinis, un ar to pietiek, lai atraisītu no grēka visu pasauli, tomēr šo asiņu spēks darbojas mūžīgi, un to ik dienas mums sniedz un izdala Svētais Gars.

Šādu Svētā Gara darbu var saņemt un sajust vienīgi, ticot šai liecībai jeb sludinātajam vārdam par Kristu; ticīga sirds to satver un droši turas pie tā, ka viss notiek atbilstoši šim vārdam, tādēļ arī tā patiesi tiek šķīstīta un atdzimst Svētajā Garā, tas ir, svētās Kristības mazgāšanā un Kristus asinīs. Tādēļ arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 1:2 sauc kristiešu svētīšanu par slacīšanu ar Jēzus Kristus asinīm; pats Svētais Gars mūs ar tām slacījis caur Evaņģēlija pasludinājumu. Tā ir pavisam citāda slacīšana nekā jūdu iedibinātā slacīšana ar ūdeni un sarkanas govs pelniem vai nokauta jēra vai āža asinīm, ko tie slacīja ap altāri, apzīmēdami tos, kuriem bija jātiek šķīstītiem. Šeit ir gan īstais svētītais ūdens, gan asiņu slacīšana, tas ir, pasludinājums par mūsu Kunga Jēzus Kristus asinīm, kas tiek slacītas pār mūsu dvēselēm; un, skarot dvēseli, tās nepaliek bezdarbīgas. Jo šīs nav veltīgi izlietas, nedzīvas asinis, bet dzīvas, spēcīgas Dieva Dēla asinis; tās neļauj dvēselei palikt nešķīstai, bet šķīstī un svētī mūs līdz pašām dvēseles dzīlēm, atpestī gan no grēka, gan nāves – līdz kļūstam pilnīgi brīvi no to varas un iemantojam mūžīgo dzīvošanu – gan mūsu dvēselei, gan miesai.

Redzi, tāds ir šis brīnišķīgais pasludinājums par liecību, kas kristiešiem tiek dota šeit, uz zemes. To apustulis savas vēstules noslēgumā slavē skaistiem, mierinājuma pilniem vārdiem un nosauc par liecību, ko pats Dievs dod par savu Dēlu – lai mēs būtu droši un pārliecināti, ka esam Dieva bērni un iemantojam mūžīgo dzīvošanu. Sv. Jānis saka: “.. šī ir Dieva liecība, ko Viņš ir nodevis par savu Dēlu. [..] Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību..”. Tā tiešām ir brīnišķīga liecība – pats Dievs tev to apliecina un apsola, turklāt Svētais Gars dod un atklāj. Tāda liecība nevar melot, nedz pievilt, bet ir pati mūžīgā, nemainīgā patiesība – kā iepriekš sacīts. Un, ja tu tai tici, tu noteikti saņemsi apsolīto; kā arī apustulis saka: “Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā.”

Tā ir patiesa, svētīga mācība par kristīgo ticību, proti – tai jābūt drošai liecībai un apsolījumam cilvēka sirdī, tā, lai sirds nešaubītos, ka Kristū esam kļuvuši Dieva bērni, saņēmuši grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Mums jāzina, ka Dievs nopietni prasa no mums šādu ticību un aizliedz šaubīties; apustulis saka: “Kas netic Dievam, tas Viņu ir darījis par meli, tāpēc ka tas nav ticējis tai liecībai, ko Dievs ir nodevis par savu Dēlu.”

Šeit pārliecinoši noraidīta apkaunojošā, nolādētā velna mācība, kuru māca pāvesta piekritēji, apgalvodami, ka šaubīties esot pareizi – kristietim esot jāšaubās par Dieva žēlastību. Tas nozīmē to pašu ko mācīt, ka ir pareizi neticēt Dieva liecībai un saukt Viņu par meli, zaimot un apkaunot Kungu Kristu, atklāti sist vaigā Svētajam Garam un apzināti ievest ļaudis nepiedodamā grēkā un zaimošanā, tā ka tiem jākrīt velna nagos un jāzaudē gan pestīšanas mierinājums, gan pati pestīšana.

Tāds ir pāvesta mācības un svētuma skaistais auglis; tādas pavēles mums dod tie, kas grib būt kristīgā baznīca! Mums vajadzētu kopā ar viņiem nekaunīgi saukt Dievu par meli, mīdīt kājām Viņa vārdu un Dieva vietā pielūgt velnu, turklāt vēl teikt slavu, godu un pateicību šādiem skolotājiem, priecāties, ka viņi grib ar mums draudzēties un salīdzināties! Tomēr viņi nenožēlo pat mazu daļu no savas briesmīgās elkdievības un negrib atzīt savus maldus, bet mēģina izlikties šķīsti un skaisti, itin kā nekad nebūtu mācījuši neko nepareizu; ja mēs negribam viņiem sekot, tie ir gatavi padzīt mūs no zemes virsas ar uguni un zobenu, nonāvēt un izdeldēt. Lai velns un nāve soda viņus mūsu vietā; lai katrs dievbijīgs kristietis lūdz un vēl, kaut Dievs šādas nolādētas mācības iegrūstu elles bezdibenī un sodītu neatgriezušos zaimotājus tā, kā tie pelnījuši – jo tie negrib rimties; lai visi ļaudis te saka savu “āmen”!

Īpaši jāievēro šīs vēstules mierinājuma pilnais noslēgums, kurā apustulis pavisam īsi un skaidri apkopo visu Evaņģēlija saturu: “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” Vai gan varētu izteikties vēl vienkāršāk un skaidrāk un tajā pašā laikā vēl spēcīgāk? Un vai par šo lietu vēl vajadzētu ko jautāt, meklēt un diskutēt? Ja gribi būt pārliecināts par savu mūžīgo dzīvību, redzi: tev tā patiesi ir, ja vien tev ir Kristus, Dieva Dēls; bet Viņš tev ir tad, ja tici šai liecībai un pasludinājumam. Tev jāpaļaujas uz šo liecību – gan dzīvojot, gan mirstot – kā uz dievišķu, mūžīgu patiesību. Bet, ja tu tai netici, tev nav dzīvības; tad tev nepalīdzēs nekas no tā, ko tu līdz ar visu pasauli spēj, dari vai paciet – jo tev nav Dieva Dēla, tādēļ ka netici šai liecībai par Viņu un dari Dievu par meli.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.