363. Kādā kārtībā iesvētīšanas mācību beigušie pirmo reizi tiek laisti pie Vakarēdiena?


Uzvarētā pasaule

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” [Jņ.16:23-30]


Laika posms no Lieldienām līdz Jēzus debesīs uzņemšanas dienai ir iepriecas un gaviļu laiks visiem kristiešiem, sākot no pirmajiem Jēzus mācekļiem cauri visiem laikmetiem līdz pat mūsu dienām.

Ar ko tad Jēzus sekotāji tolaik tika un vēl tagad tiek iepriecināti šajā gada laika posmā? Tā ir vēsts, ka Jēzus, kas Lielajā Piektdienā pie krusta pienaglots bija miris, kapā guldīts, bet agrajā Lieldienu rītā augšāmcēlies. Vēsts, kurai grūti nācās noticēt mācekļiem pirmajā Lieldienu rītā un tik pat grūti daudziem šai vēstij ir noticēt vēl tagad.

Kas tad var kliedēt šīs šaubas? Tikai pats Jēzus. Paši mēs to nespējam, lai kā uz to mēs noskaņotos un saņemtos noticēt, tas nav mūsu izvēlē un varēšanā. Tēlaini mēdz teikt, ka tikai Jēzus var novelt smagos šaubu akmeņus no cilvēku sirds durvīm. Tā tas notika ar pirmajiem Jēzus sekotājiem. Kad Klusās nedēļas šausmīgie notikumi bija izklīdinājuši mācekļus, ka tie pārbijušies, vīlušies un neziņā, kas notiek, bija paslēpušies kur nu kurais, tad iepriekš sludinātie pravietojuma vārdi, kurus Jēzus bija teicis, lai sagatavotu savus mācekļus uz šiem notikumiem, bija pagaisuši no mācekļuprātiem un sirdīm. Piepildījās vārdi, kurus arī mēs tekstā lasījām: “..jūs izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu, bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis.” Kaut arī Dievs pēc sava prāta cilvēces pestīšanas plānā Jēzum un viņa mācekļiem bija nolicis visu to paciest un pārdzīvot, kā arī priekšlaikus to darījis arī zināmu, tomēr Jēzus mācekļi šausmās un bailēs iztukšoti un apmulsuši stāvēja katrs pie sava neziņas sliekšņa un sirds nospiestībā prātoja: kas tagad būs, ko tagad darīt? Šīs sirds bēdas pārtrauca Lieldienu rītā atnestā vēsts no pirmajām kapa apmeklētājām, ka: “Viņš ir augšāmcēlies.” Priecīga vēsts, tomēr par tās patiesīgumu katrs māceklis vēlējās pārliecināties pats. Taču tas nebija jādara, jo nāca Jēzus un pārliecināja savus mācekļus, kā mēs to Dieva vārdos lasām: “Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: Miers ar jums! Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.” (Jņ. 20:19-­20)

Vēl šodien, tāpat kā Jēzus sekotāji, arī mēs esam aicināti līksmot par Viņa augšāmcelšanos un nākšanu pie mums Savā vārdā un sakramentos, kas mūs atbrīvo no bailības saitēm un atjauno sirdis ticībā, caur ko tiekam celti svētīgai dzīvei Dieva žēlastībā arī turpmāk. Par to mums katram būtu jāpriecājas nepārspīlētā un neviltotā līksmībā ­ no sirds un dvēseles bez liekām ārišķībām un tukšām izdarībām dažādos bezjēdzīgos rituālos.

Ja mēs priecājamies, līksmojam un svētkus svinam, tad gluži loģiski ir jābūt motivācijai ­ ko apjūsmojam? Ja mēs gavilētu un priecātos par to, ka šajā laikā Dieva radība ­ daba ­ mostas un drīz ietērpsies krāšņā, dabiskā ietērpā, tad mēs būtu tie, kuri svinētu pavasara svētkus jeb silta laika iestāšanās svētkus ar tik ierasto novēlējumu: “Priecīgas Lieldienas!” Ar priecīgo laika posmu līdz pat Vasarsvētkiem, mums nebūtu nekas kopējs, jo dienu, kuru svinam katru gadu mainīgajās svētdienās, par lielu darīja Jēzus un pēclieldienu laiks, kas ir iepriecas un līksmes laiks visiem kristiešiem, lai, vienalga, kādi laika apstākļi valdītu dabā. Aizpagājušajā gadā, kad Lieldienās uzsniga tik biezs sniegs, kāds citugad pat ziemā nebija bijis, daudziem izjauca veikt iecerētos pasākumus dabā pēc veco laiku paražām, tomēr nemaz netraucēja kris-tiešiem būt priecīgiem un līksmiem.

Gada ritējumā izpriecas un svētki, kurus cilvēki paši iedibinājuši un svin ir daudzi un ļoti dažādi. Arī mēs zinām un svinam tikai mums pašiem tos ierastākos svētkus. Katram gadalaikam ir savs krāšņums, sava pievilcība, un ne visiem cilvēkiem patiks viens un tas pats gadalaiks. Taču, lai kāds gadalaiks vai svētki, vai izpriecas cilvēkam arī būtu mīļi un patīkami, tie beigsies. Miesas cilvēks iekļaujas dabas ritējumā, dzīvo, priecājās, līdz kāda neatvairāma roka ­ nāve, viņu satver, liek atstāt visu, kas šeit pasaulē bijis mīļš un dārgs, un visi svētki ir beigušies.

Taču, šajā gaviļu laikā Jēzus Savā vārdā un sakramentos nāk arī pie mums un atklāj, ka ir svētki, kurus, ja ticībā svinēsim šeit, sātans nekad mums neatņems, jo tos ir iedibinājis pats Dievs un mēs tajos līksmosim mūžīgi. Tā patiesi ir vārdos neizsakāma prieka vēsts, ko var piedzīvot un izjust vienīgi ticīga cilvēka sirds. Tāpēc bez izjustā un piedzīvotā bauslības lāsta, kur bezcerīgi jāielūkojas neizbēgamajā nolemtībā ­ iznīcībā, kur dzīvība jau sajutusi nāves smaku, kur sātans jau ņirdzīgi čukst: “Nāc šurp, tev jāmirst,” tikai tur atpestītie patiesā līksmībā ieklausīsies Jēzus balsī ­ “Es dzīvoju un jums ar dzīvot būs” ­ un no sirds dziedās un gavilēs.

“Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” Zīmīgi, ka šos vārdus Jēzus pasludināja saviem mācekļiem jau pirms ciešanām un krusta nāves, nevis pēc tā visa, kā to varētu domāt. Pēc augšāmcelšanās mācekļiem tika atgādināts atcerēties iepriekš sludinātos vārdus, kurus bēdu pārdzīvojumos viņi bija atstājuši pagātnei. Tie bija jāatjauno un jānostiprina mācekļu apziņā un sirdīs, jo viņiem bija jākļūst par lieciniekiem un kristīgās mācības sludinātājiem, kuri pēc Svētā Gara saņemšanas svētkiem kļuva par kristīgās baznīcas dibinātājiem.

Nevis baidot ar ciešanām un bēdām, bet gan noskaņojot tās uzņemties un panest, Jēzus sagatavoja savus mācekļus, jo ciešanu pārbaudījumos viņi pieaugs spēkā, pastāvēs ticībā līdz galam. Tas drīz arī piepildījās. Kā Jēzum, tā arī viņa mācekļiem ciešanu un bēdu biķeris bija jāiztukšo līdz galam, jo arī viņi tika izsmieti, zaimoti un mira mocekļu nāvē. Viņu vārdi un liecības ierakstīti Bībelē par svētību visiem šajā pasaulē, kas tic, un mirdz kā zvaigznes Dieva valstībā uz mūžīgiem laikiem.

Arī tie, kuri nāca pēc viņiem un kļuva uzticīgi Jēzus liecinieki līdz galam arī tad, kad draudēja par to nāves sods, Svētā Gara stiprināti, nesa mocekļa krustu un neizvairījās no tā, kaut dažkārt tika prasīts tik maz, kā vien mazs vārdiņš­ nē, noliedzot Jēzu. Ne tikai vecos laikos tā tas bija, arī mūsdienās notiek tāpat, tikai modernākā, viltīgākā un slēptākā veidā. Nekas jau nav mainījies šajā vecajā un arvien jaunajā pasaules ienaida cīņā pret Dieva taisnību.

Kāpēc Dieva valstības sludinātājiem un uzturētājiem šajā pasaulē jāiet pa ciešanu un bēdu taku? Tāpēc, ka pasaulē saimnieko cits gars ­ sātana gars, kas stāv pretī un nikni cīnās pret Dieva Garu. Pasaulē, ko Jēzus ir uzvarējis, vēl tagad raženi darbojas sātans un savā ietekmē tur cilvēkus, kuri krituši viņa kārdinājumos ­ varas, slavas, mantas, augstprātības, iedomības kārē utt. Tas viss šo pasauli, kur sātans mājo, dara pretīgu, aplamību, ļaunuma un naida pilnu. Tajā nevar rasties labklājība un cilvēku laime, par ko šodien tik daudz dzirdam, domājam un runājam, ka uz to it kā ejam. Dažkārt tie, kuri šos cilvēka ausij tīkamos laimes un labklājības vārdus izmanto un lieto, paši tam netic. Gandrīz vienmēr taisnības un miera sludinātāji paši ir netaisnības un nemiera vairotāji, jo ir šīs pasaulēs bērni. Kaut neapzināti, tomēr viņi kalpo šīs pasaules ļaunumam. Tas ir šīs pasaules lāsts, ka tā negrib un nevar atjaunoties Dieva Garā, kas vienīgais var cilvēkus modināt garīgai atmodai.

Arvien vēl ticības un tāpēc arī ­ mīlestības ir maz. Tikai retajos dvēselē ir iespīdējusi svētīgie Kristus saules stari.

Bieži domājam: kas mēs esam šajā lielajā pasaules bēdu jūrā? Maza laiviņa, neievērota, daudzu nepamanīta, ko kuru katru brīdi var ieraut netīrajos apmelojuma ūdens dziļumos un nogremdēt ar visām mūsu cerībām. Nedrošība mūs nomāc, jo pasaulīgie mūs vērtē, sver, vēro un pārbauda pēc savām iegribām, tad brīdina un draud: “Nerunājiet un nedariet neko, kas mums nepatīk.” Kā to izdarīt, jo pasaulei patiesais Dieva vārds nekad nav paticis un nepatiks. Arī mēs Dieva patiesībai nevaram pateikt ­ nē, jo mūsu pienākums ir to sludināt un uzturēt šajā pasaulē. Palīgā mums nāk pats Dievs, iepriecina, stiprina un saka: “Turiet drošu prātu.” Mēs arī turam drošu prātu, jo mūsu laiviņā ir pats mūžības Kungs, kas gādās, lai notiek tā, kā tam jānotiek. Ne jau kā mēs varbūt esam iecerējuši, bet kā Viņa svētais prāts ir nolicis. Mūsu dzīves uzdevums ir pastāvēt ticībā un lūgšanās. Ticībā un Jēzus vārda teiktās lūgšanas Dievs uzklausīs. Viņš nāks pie mums Savā vārdā un sakramentos un būs mūsu spēks, ar ko uzvaram pasauli sevī. Tātad ­ ticība ir tā mūsu uzvara pār šo pasauli.

Neticībā un rutīnā teiktās lūgšanas Dievs neuzklausīs. Lasītie Dieva vārdi liek to mums saprast. Neder mums lūgšanas rituāli, cerot uz gara nākšanu, ja neesam droši, ka tas ir Jēzus vārdā sūtītais Svētais Gars. Neder mums svētie par starpniekiem, lai pie Jēzus mēs drīkstētu vērsties ar savām vajadzībām, neveiksmēm un bēdām, jo pats Jēzus mums aicina Debesu Tēvu lūgt ticībā un Viņa vārdā. Āmen.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.