314. Kāda ir „vecā” un kāda tā „jaunā” cilvēka būtība?


Universāls līdzeklis

“Tavs vārds.. man bija par svētlaimi un sirds līksmību.” [Jer.15:16]

Universāls līdzeklis


Te pravietis mums rāda Dieva vārda lietošanas svētību un vajadzību. Bet, paturot prātā mūsu nespēju pienācīgi runāt par šo lietu, tās nozīmi un varenajiem ienaidniekiem, kas mūs ielenc no visām pusēm – izlaidīgo miesu, valdzinošo pasauli un ļauno sātanu, tad mūsu spēka trūkuma dēļ mums nolaižas rokas.

Šie vārdi ar ugunīgiem burtiem būtu jāraksta ikviena cilvēka sirdī, un tomēr nekādi vārdi nav gana spēcīgi, lai to labi izteiktu un paskaidrotu. Mums to ir būtiski pārdomāt, ka visas pasaules garīgā posta, baznīcas un ikviena tās locekļa vājuma patiesais iemesls ir rodams nevērībā pret Dieva vārdu! Savukārt visas garīgās svētības īstenais pamats ir regulāra un pareiza Dieva vārda lietošana!

Tas ir tiesa, ka cilvēks ir kritis un grēkākrišanas sekas ir nožēlojamas: neticība, grēks, tumsa, pārdrošība, cietsirdība utt. Bet tam visam ir iespējams glābiņš. Dieva žēlastība un taisnība nevarēja pamest cilvēku šādā stāvoklī bez glābšanas līdzekļiem. Tādēļ Viņš deva glābiņu no debesīm, svētu Sēklu, kas, iedēstīta cilvēka sirdī, atjauno zaudēto Dieva tēlu un līdzību, prāta gaismu, gribas svētumu un garīgus spēkus.

Tu esi akls, ciets, neuzticīgs un savažots grēkā, tu neesi garīgs un svēts, bet tas viss ir labojams ar glābiņu, ko Dievs devis mums no debesīm. Ar šo glābiņu tu vari atgūt sev garīgu redzi, tapt nožēlas pilns, uzticīgs, glābts un brīvs Kristū. Bet, nelietojot šo glābšanas līdzekli, tu nespēj pārvarēt savu ļaunumu un tikt atjaunots, pat ja tu no visas savas sirds lūdz Dievu pēc žēlastības, esi modrs un līdz nāvei cīnies pret ļauno. Tas viss ir velti, jo plūdi izlaužas cauri ar neapturamu spēku.

To visu apstiprina arī garīgā pieredze – lai arī uzticīgi mācītāji turpināja sludināšanu, aršanu, sēšanu un laistīšanu ar aizlūgšanām un asarām, pilsētās un draudzēs cilvēki arvien ir palikuši pavisam nožēlojamā garīgā stāvoklī. Šais vietās nav tikusi novērota paliekoša kristīga dzīve un spēks, un tur nav bijusi īsta ticības un dievbijības dzīve, bet vienīgi blāvi prāta un jūtu uzplaiksnījumi.

Kādēļ tā? Ielūkojies dziļāk, un tu redzēsi, ka cilvēki tur nav sākuši lietot Dieva vārdu. Un, kamēr tas nav noticis, visas labās lietas, ko tie dzird no kanceles, aizlido prom un nenes nekādus augļus. Zināmās vietās un brīžos notiek lielāka atmoda un daudzi atsaucas, un garīgā ainava kļūst aizvien košāka, it viss sāk ziedēt, un sirdis priecājas cerībā uz bagātiem augļiem no brīnišķīgās Dieva audzes.

Bet paiet daži gadi, un tu apmeklē šo vietu un to nepazīsti. Ar skumjām tu raugies uz izpostītu zemi un redzi vienīgi ērkšķus un dadžus, lielu nekrietnību un bezdievību. Un kāds pēc tavām domām tam ir iemesls? Jā, šiem cilvēkiem ir atņemts spēcīgs sludinātājs, un tur vairs nav neviena, kas parūpētos par cilvēkiem, jo viņi paši nav studējuši Dieva vārdu un nav sākuši to lietot.

Citā vietā, kur, iespējams, Dieva darbu nav vadījusi kāda spoža personība, bet cilvēki paši ir sākuši sevi izglītot ar Dieva vārdu, tu vari redzēt citu rezultātu. Tu vari priecāties un brīnīties, redzot, ka Dieva darbs ir ticis ne tikai uzturēts, bet pat vairots, gājis plašumā un redzami nobriedis. Šīs lietas ir pavisam parastas, un ikviens ar atziņu Dieva valstības lietās to redz un saprot.

Padomā par savu pieredzi, ja esi kristietis, kas kādu laiku bijis Svētā Gara skolā. Kas tev ir, ar ko tu vari lepoties, kad runa ir par tavas garīgās dzīves uzturēšanu un izaugsmi? Vai tu esi bijis tik ļoti stiprs, uzticīgs, modrs un apgaismots, ka tādēļ esi pastāvējis pret visiem kārdinājumiem? Nē, tev nav jāslavē nekas cits kā vienīgi Dieva uzticība. Bet Dievs taču ir vienlīdz uzticīgs pret visiem. Arī tur, kur kristietība ir gājusi zudībā, nav trūcis Dieva uzticības.

Atšķirība ir bijusi tā, ka citur ir valdījusi nevērība pret žēlastības līdzekļiem, bet tu tos esi lietojis. Par spīti tavam kūtrumam un aizmāršībai, tu visu laiku esi lietojis Dieva vārdu, labprāt to lasījis un klausījies, kaut arī tu šai ziņā vari pārmest sev lielu nevērību. Vai neesi jutis, ka pēc ilgāka laika, kad neesi lietojis Dieva vārdu, tu esi kļuvis auksts, miris, iekšēji nemierīgs, kārdinājumos vājš, pasaulīgs un miesīgs? No otras puses, kad Dieva vārdu esi lietojis uzcītīgāk, arī tavs iekšējais cilvēks kļuvis stiprāks.

Vai daudzreiz, kad atradies tuvu grēkam un kritienam, neesi ticis atmodināts no snaudas un izglābts ar kādu Bībeles tekstu, sprediķi, Dieva vārdu? Vai neesi daudzkārt bijis auksts un miris, kad visa pasaule tev šķitusi tumša un drūma, bet tad esi izlasījis Bībeles pantu vai nodaļu, kādas celsmīgas grāmatas rindkopu vai arī saticis draugu, kas atgādinājis tev Dieva vārdu, un esi ieguvis jaunu dzīvību, degsmi un gara gaismu?

Vai neesi pieredzējis Dāvida ticības apliecību: “Ja Tava bauslība nebūtu bijusi mans prieks, es jau sen būtu aizgājis bojā savās bēdās” [Ps.119:92]? Te tu redzi, kā Dieva vārds ir līdzeklis, ar kuru Dievs ir uzturējis tavu žēlastības dzīvi. Tāpat tas ir ar visiem kristiešiem. Ne velti Dieva vārds tiek saukts par žēlastības līdzekli, un bez Dieva vārda ir neiespējami uzturēt žēlastības dzīvi.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.