215. Ko līdz ar ticību tevī vēl ir modinājis Svētais Gars?


…un Vārds tapa filma…

Luterāņu stundas organizētais kinoforums “…un Vārds tapa filma…”, kurš notiks jau devīto reizi, šogad risināsies no 13. līdz 19.aprīlīm kinoteātra “Rīga” mazajā zālē. Tajā varēsit apskatīt sekojošas filmas:

Piektdien, 13. aprīlī
18:30 Mans ceļojums uz Itāliju 1. daļa
21:00 Mans ceļojums uz Itāliju 2. daļa

Sestdien, 14. aprīlī
14:30 Paldies!
16:00 Es mīlu savu darbu
17:50 Mīlēšu tevi mūžīgi
20:00 Labie nodomi

Svētdien, 15. aprīlī
14:30 Paldies!
16:00 Aizmēzt!
18:30 Pelle iekarotājs
21:30 Es mīlu savu darbu

Pirmdien, 16. aprīlī

18:30 Mīlēšu tevi mūžīgi
21:00 Viens pret vienu (1:1)

Otrdien, 17. aprīlī

18:30 Es mīlu savu darbu
20:30 Žasmīna

Trešdien, 18. aprīlī

18:30 Pelle iekarotājs
21:30 Viens pret vienu (1:1)

Ceturtdien, 19. aprīlī

18:00 Žasmīna
19:50 Jeruzāleme

Visām filmām sinhronais tulkojums latviešu valodā.


Filmu anotācijas


Mans ceļojums uz Itāliju [Il mio viaggio in Italia]
13.04. plkst. 18.30

Šī gada Oskara laureāts Mārtins Skorsēze [par filmu Atkritēji], kas pazīstams kā amerikāņu režisors, šajā kinoceļojumā caur bērnībā skatītām filmām atskatās uz savām Sicīlijas saknēm.

Tas ir garš un ļoti personīgs ceļojums: pirmajā daļā ar fragmentiem no Rosselīni un De Sikas, otrajā – Viskonti, Fellini un Antonioni darbiem. Iespēja ielūkoties mākslinieka, kas studējis teoloģiju [atcerēsimies arī Kristus pēdējo kārdināšanu!], radošajā virtuvē, emocionalajā attīstības ceļā – uz politiskā un sociālā fona.

Redzēsim fragmentus no izcilākajām Itālijas kinovēstures lappusēm.

Melnburnas festivālā – populārākā dokumentālā filma, ASV Kritiķu asociācijas Speciālā balva.

Es mīlu savu darbu [Mi piace lavorare]
14.04. plkst. 16.00, 17.04. plkst. 18.30

Režisors Frančeska Komenčini [Francesca Comencini, Itālija, 2004., 89’
Lomās: Nikoleta Braši [Nicoletta Braschi], Kamilla Dugaja Komenčini [Camille Dugay Comencini], Marina Buonkristiāni [Marina Buoncristiani] u.c.

Anna ir kāda uzņēmums sekretāre. Kad to pārņem liels starptautisks koncerns, viņa pamazām, bet arvien biežāk paliek viena – gan biroja svinībās, gan pusdienas pārtraukumā. Annas darba uzdevumi kļūst arvien bezjēdzīgāki. Jaunā sieviete ir šķīrusies, un ja līdz šim viņai ar meitu bija labas ar attiecības, tad tagad kādu dienu Anna neiztur šo mobbing [kā dēvē birokrātiski padevīgo strādāšanu] un sabrūk…

Pazīstamā itāļu režisora Luidži Komenčini meitas otrais režijas darbs, kas gan viņai, gan galvenās lomas atveidotājai Nikoletai Braši [Nicoletta Braschi] atnesis atzinību pasaulē un daudzas balvas. Braši ir Roberto Benīni dzīves biedre, mūza un tēlojusi galvenās lomas gandrīz visās viņa filmās. Atcerēsimies kaut vai oskaroto Dzīve ir skaista!

Ekumēniskās žūrijas balva Berlīnes festivālā, Mar del Plato festivāla Specialā žūrijas balva un Nikoletai Braši labākā aktrise 2004.

Aizmēzt [Coup de tourchon]
15.04. plkst. 16.00

Režisors Bertrāns Tavernjē [Bertrand Tavernier] Francija, 1981., 128’
Lomās: Izabella Ipēra [Isabelle Huppert], Filips Nuarē [Philippe Noiret], Stefānija Odrāna [Stephane Audran] u.c.

1938.gads, Francijas kolonija Āfrikā. Ciemā dzīvo gandrīz tikai melnie un tikai daži baltie, kas ir aprobežoti un izvirtuši rasisti. Lusjēns Kordjē ir šī ciema policists – neveiksminieks, kuru visi, ieskaitot viņa sievu, pazemo. Kordjē nekad nevienu nav arestējis, kad notiek kas nelāgs, viņš izliekas neredzam. Kādu dienu viss mainās…

Filma saņēmusi gandrīz visus tā gada Cēzarus – par labāko aktrisi atzīta Izabella Ipēra, aktrieri – Filips Nuare, režisoru – Bertrāns Tavernjē, arī Francijas Kinokritiķu asociācija atzinusi to par labāko gada filma, Itālijas kinokritiķi – Filipu Nuarē – par labāko aktieri, tā nominēta Oskaram kā gada labākā ārzemju filma.

Žasmīna [Jasmin]
17.04. plkst. 20.30, 19.04. plkst. 18.00

Režisors Kenijs Glenāns [Kenny Glenaan], UK, 2004, 87’
Lomās: Arčija Pandžabi [Archie Panjabi], Renu Setne [Renu Setna], Stīvs Džeksons [Steve Jackson], Saeds Ahmeds [Syed Ahmed] u.c

Pakistāniešu ieceļotāju meitai Žasmīnai Anglijā neklājas viegli. No vienas puses viņa dzīvo modernajā rietumu pasaulē, strādā un draudzējas ar britu kolēģiem, no otras – viņa nevar pilnīgi atteikties no savas zemes kultūras. Fiktīva laulība pēc tēva gribas saista Žasmīnu ar brālēnu Faisalu. 11. septembra notikumi visu maina – vīra apcietināšana un vietējo draugu aizdomīgums liek jaunajai sievietei meklēt savu patieso identitāti.

Britu filma iejūtīgi parāda pakistāniešu komūnas situāciju Anglijā pēc 11. septembra. Ja Žasmīnas brālis uz aizdomām pret visiem musulmaņiem reaģē ar niknumu un pievienojas cīnītaju grupai, tad viņa izšķiras par konsekventu izlīdzināšanās ceļu – Korānā balstītu.

Ekumēniskās Žūrijas balva Lokarno festivālā un Templetona balva 2004. gadā.

Labie nodomi [Den goda viljan]
14.04. plkst. 20.00

Režisors Bille Augusts [Bille August], Dānija, 1992, 180’
Lomās: Pernilla Auguste [Pernilla August],Semjuels Frēlers [Semuel Froeler], Makss fon Zīdovs [Max von Sydow],Gita Norbija [Ghita Norby] u.c.

Ingmāra Bergmana vecāku dzīves stāsts. Nabadzīgais teoloģijas students Henriks iemīl Annu no bagātas Upsalas ģimenes. Viņu jūtas iztur daudzus ārējus un iekšējus konfliktus. Pēc laulībām Henriks kļūst par mācītāju Zviedrijas Ziemeļos. Pēc kāda laika viņa sieva Anna tomēr nevar izturēt dzīvi laukus un atgriežas Upsalā. Henriks paliek Ziemeļos.

Zelta Palmas zars Kannu festivalā, Pernilla Auguste atzīta par labāko aktrisi, zviedru nacionalā balva Gudbagge – Pernillai Augusteika labākajai aktrisei, Ingmāram Bergmanam – kā labākajam scenāristam.

Pelle iekarotājs [Pelle eroberer]
15.04. plkst. 18.30, 18.04. plkst. 18.30

Režisors Bille August, Zviedrija, Dānija, 1987., 157’
Lomās: Pelle Hvenegārds [Pelle Hvenegaard], Makss fon Zīdovs [Max fon Sydow], u.c.

Martina Andersena Nekses romāna ekranizācija. 19. gadsimta beigās laiva ar zviedru emigrantiem piestāj pie dāņu salas Bornholma. Starp viņiem ir Lasse ar savu dēlu Pelli, viņi šeit atrod darbu kādā fermā. Kaut Lasse iemācās dāņu valodu, pret viņu vienalga izturas kā pret nožēlojamu emigrantu. Tomēr neviens no viņiem nevēlas atmest savu sapni par labāku dzīvi…

Jeruzāleme [Jerusaleme]
19.04. plkst. 19.50

Režisors Bille Augusts [Bille August], Dānija, 1996., 166’
Lomās: Ulfs Frībergs [Ulf Friberg], Marija Bonnevī [Maria Bonnevie], Pernilla Auguste [Pernilla August], Reine Brinofsons [Reine Brynofsson], Lēna Endre [Lena Endre] u.c.

Pazīstamā Selmas Lāgerlēvas romāna ekranizējums – episks skolotāja meitas Ģertrūdes un zemnieka Ingmāra mīlas stāsts. XX gadsimta sākums kādā Zviedrijas ciematā, kad šim apvidum pāri veļas kristietības vilnis. No Amerikas atbraukušais jaunais mācītājs aicina ciema iedzīvotājus uz Apsolīto zemi. Viņš aizrauj arī Ģetrūdi.
Uz spēles tiek likta mīlestība.

Bezgala skaistais vēstījums nav tikai reliģisks, pat ja tas filmā nedaudz vienkāršots, tomēr apliecina to, ka kristīga dzīve iespējama visur – ne tikai Jeruzālemē.

Mīlēšu tevi mūžīgi [Elsker dig for evigt]
14.04. plkst. 17.50, 16.04. plkst. 18.30

Režisors Sjūzana Bīra [Susanne Bier], Dānija, 2002., 113’
Lomās: Mads Mikelsens [Mads Mikkelsen], Sonja Rihtera [Sonja Richter], Nikolajs Lī Kāss [Nikolaj Lie Kaas], Paprika Stīna [Paprika Steen], u.c.

Sesīlijas līgavainis Joahims cieš nelaimes gadījumā un kļūst paralizēts. Satriektā sieviete uzsāk romānu ar Joahima ārstu Nīlsu. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka pie nelaimes gadījumā vainīgā auto stūres bija Nīlsa sieva..

Dāņu nacionālā balva Bodil – kā gada labākajai filmai un abiem otrā plāna lomu tēlotājiem, Toronto festivālā filmu atzīmēja FIPRESCI žūrija, Ziemeļvalstu Kinodienās Libekā – Baltijas balva kā labākajai filmai.

Viens pret vienu [1:1]
16.04. plkst. 21.00, 18.04. plkst. 21.30

Režisors Anete K. Olesena [Anette K. Olesen], 2006., 90’
Lomās: Mohameds – Ali Bakers [Mohammed – Ali Bakier], Džoja Petersena [Joy. Petersen], Anete Stovelbeka [Anette Stovelbek], u.c.

Kopenhāgenas priekšpilsētas Romeo un Džuljeta. Tomēr dānietes Mijas un palestīnieša Šadi attiecības sašķobās, kad brutāli tiek piekauts Mijas brālis. Kamēr policija veic izmeklēšanu, mēdiji šajā gadījumā saskata galvenokārt apstiprinājumu emigrantu kriminalitātei. Šokētā Mija meklē mierinājumu pie Šadi, taču puisis baiļojas, vai uzbrukumā nav iesaistīts arī viņa brālis.

Pazīstamā režisore Anete Olesena radījusi autentisku dāņu un musulmaņu ieceļotāju attiecību atspoguļojumu, kurā pārliecinoši darbojas tēlotāji – amatieri. Karsto tēmu vēl aktuālāku padarīja Dānijas “karikatūru skandāls”.Ziemeļvalstu kinodienās Libekā filma saņēma Galveno [NDR], Baznīcas un Skatītāju [Luebecker Nachrichten] balvas.

Paldies! [Tak for Sidst]
14.04. plkst. 14.30, 15.04. plkst. 14.30

Režisors Holger Jensen/Ulla Hjorth Nielsen, Dānija, 1950./2005., 43’

Kopenhāgenas bērni dodas vasaras brīvdienās uz laukiem. Kādreizējais rezgalis Mads dara visu iespējamo, lai izpirktu savu vainu – viņš vēlas uzdāvināt mazajai Lisai jaunu velosipēdu vecā, salauztā vietā.

1950.gada uzņemtā filma ieskaņota 2005.gadā un papildināta ar komponista Andersa Kopela mūziku. Interesanta iespēja apvienot vecvecāku, vecāku un šodienas bērnu uztveri – bēdas un priekus, kurus mēs tik intensīvi uztveram tikai bērnībā



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

6 atsauces par “…un Vārds tapa filma…”

  1. Didzis Meļķis:


    Šis festivāls & tā filmas allažiņ ir bijušas interesantas, tikai tas nosaukums (protams, gana fīčīgs un pavelkošs) tik pat allažiņ man ir licies ‘too much’. Stipri pār strīpu. Manuprāt, ir jābūt dzelzs iekšām vai arī pavieglam prātam, lai šo filmu sakarā vilktu paralēles ar Logosa iemiesošanos. Protams, filmas, kā jau teicu, ir labas, un katrai labai (patiesai) mākslai neizbēgami ir saikne ar Dieva patiesību, un tās šādu vai tādu šķautni mēs varam atrast Bībelē, ko mēs vispārinot arī saucam par Dieva vārdu. Bet šeit nu ir atšķirība starp “vārdu” un “Vārdu”, un tā ir liela. Lūk, tālab gadiem ilgi man ir ne visai lāga sajūta sakarā ar šo festivālu: labs, protams, bet neatstāj sajūta, ka “tie nezina, ko tie dara”. O, šis varētu būt labs nosaukums attiecīgajam festivālam, ne? – “Tie nezina, ko tie dara.” Vai arī – “Bileāma ēzelis”. Nu, kaut kas tādā garā. Bet ne jau nu gvelzt pilnīgas blēņas, ka “teoloģijas students” Skorsēze vai atkritējs Bergmans ar savu totālo neizpratni “par lietām” mums pasaka kaut ko jēdzīgu par Logosu. Nē, viņi PASAKA gan kaut ko jēdzīgu, bet pārsvarā – par savu un citu neizpratni, par maldiem, par ‘tā viš i’, par cilvēka dabas tumšākajiem un frīkīgākajiem kaktiem. Un tā var būt arī laba māksla. Bet tai NAV nekāda būtiska sakara ar kristoloģiju, kurmet teikumam “un Vārds tapa… (jebkas)” šāds sakars IR. Vot.

  2. gviclo:


    Ļoti precīza analīze Didzi. Tu esi izteicis vārdos senas un līdz šim neizteiktas sajūtas.

    Kad pirmo reizi pirms vairākiem gadiem saņēmu reklāmas bukletiņu, konstatēju nosaukuma un satura konfliktu.

    Filmas kā tādas ir skatāmas – katra savā ziņā ar tādu sociālu un romantisku (tātad “iz dzīves”) piesitienu.

    Iespējams, ka sākotnēji kadā prāta vētrā dzimušais un labskanīgais “un Vārds tapa filma” tika akceptēts, jo pasākumam bija plānota kāda cita ievirze. To gan es nezinu. Protams, tādēļ vien, ka to organizē kristīga organizācija, nevajadzētu lietot ar kādu pārfrāzētu pantu no Bībeles. Nu vismaz ne šo.

    Nevis Vārds tapa jebkas, bet Vārds tapa miesa – tā ir realitāte, kas dāvā mūžīgo dzīvošanu.

  3. gviclo:


    mmm ko lai saka – šķiet mani pieļāvumi zaudē savu nozīmi.
    .
    Redz ko [starp visām lietām, ko tie saka] saka formuma organizētāji (kinokritiķe Anita Uzulniece): “Es patiesi ticu, ka kinomāksla var skart cilvēka eksistences dziļākos slāņus – sirdi, prātu, domas. Filma var dot ieguldījumu kristīgās vēsts izplatīšanā ārpus baznīcas sienām. Tā var arī palīdzēt izprast Svētos Rakstus, kas ir galvenais teoloģijas uzdevums. Kinomāksla palīdz izplatīt tos plašākai auditorijai, veidot dialogu starp kristietību un kultūru, starp Vārdu, kas tapa miesa, un cilvēku, kas var tapt par Vārdu. Filma var smalkjūtīgi ielūkoties Evaņģēlijā, uzmanīgi pieskaroties tam brīnumainajam notikumam, pateicoties kuram cilvēks pārdzīvo Vārda pārveidojošo ietekmi robežsituācijā, tā spēj sniegt dzīves ideālus un modeļus.
    Gan dievkalpojums, gan labas filmas seanss ir rituāls, kas kā mistērija prasa pilnīgu uzticēšanos, kur satiekas notikums ar jēgu un kur atziņa var atnākt pie mums acumirklī, kā zibens. Tumšajā kinozālē cilvēks tiek konfrontēts ar savu sirdsapziņu. To varētu saukt par ētisku zibeni. Tas rada ilgas apjēgt savu eksistenci un sūtību, galu galā – rosina atgriešanos un sagādā prieku.
    Kinomāksla varbūt ir viens no vissvarīgākajiem mēdijiem – robeža starp pagātni un nākotni, ikdienišķības lūzuma vieta. Filma var būt spogulis, arī – citādības un žēlastības simbols. Katra laimīga satikšanās – ar kādu cilvēku, mākslas darbu – var acumirklī atklāt patiesību, kas ne vienmēr cilvēkam sasniedzama izziņas ceļā.Mēs ne tik daudz redzam filmu, cik ticam tai. Mēs iznākam no kinozāles savādāki, nekā mēs tajā iegājām. Filma var būt viens no veidiem, kā cilvēks nonāk pie patiesības, attīra un ārstē savu piesārņoto dvēseli. Filma var būt dialogs, pat kalpošana, un tās vēstījums var palīdzēt cilvēkam izkļūt no neziņas un apjukuma tumsas, nokļūt gaismā. Tā var parādīt ceļu, kur un kā gūt spēku, lai integrētos mūsdienu postmodernajā pasaulē, kur indivīdam kļūst arvien grūtāk saglabāt savu identitāti. Tā piedāvā iespēju iepazīt sevi un pasauli, atgūt sašķobīto ticību, dzīvot “bez bailēm būt atšķirīgam” (Adorno vārdiem runājot).Kinomākslinieku uzdevums nav pasludināt Evaņģēliju. Ar savu apdāvinātību, saviem izteiksmes līdzekļiem viņi var padarīt Labo vēsti transparentu, neko vairāk, bet arī – ne mazāk.
    Labākie kinomākslas paraugi, kādi ir arī filmas, kas ietver sevī kristīgo vēstījumu, protams, nevar aizvietot Baznīcu, taču tās var veiksmīgi kalpot kā iedvesmotājs un tilts – starp reliģiju un mākslu, ticību un cilvēku, Kristu un cilvēku.
    Cilvēkam arī filmas var palīdzēt spēka, cerību un jēgas, reizēm – pazaudētā Dieva meklējumos.”
    .
    Grūti pat to pirmajā brīdī komentēt.
    .
    Es līdz šim kino biju uztvēris kā izklaidi, gluži kā bilžu, joku vai video sadaļu e-BANICĀ. Tāpat arī teātri.

  4. deprofundis:


    njā, Anita Uzulniece. “Gan dievkalpojums, gan labas filmas seanss ir rituāls”… tiešām grūti komentēt.

    tomēr, tomēr, saprotu, ko viņa domā. nav galīgi bez pamata – es arī esmu redzējis filmas, kas vadījušas uz atgriešanos, tomēr nedomāju, ka vispārīgi filmām šajā procesā ir lielāka ietekme kā ikdienas situācijām ģimenē un pirmajām pavasara lapiņām – tas viss darbojas vienīgi komplektiņā ar Svēto Garu, kas liecina, atgādina, uztur ticību, piešķir citādu jēgu pilnīgi visam, ko redzam. pierakstīt kādus īpašus nopelnus kādai no sfērām, protams, ir maldi, jo atgriešanās – Dieva darbs.

  5. Roberto:


    Diemžēl biju tikai uz vienu filmu “Žasmīna”, taču ar lielāko gandarījumu to noskatījos.

    Paldies organizatoriem – tā turpināt! Īpašs paldies Anitai Uzulniecei par filmu izvēli – гламурна!

  6. gviclo:


    Filmām nav ne vainas.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.