237. Kādēļ es apliecinu: "Es ticu uz grēku piedošanu"?


Ūdens kopā ar Dieva vārdu veic brīnumdarbus

Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū (Gal.3:27).

Ūdens kopā ar Dieva vārdu veic brīnumdarbus


Apustulis māca, ka mēs esam kristīti jeb pagremdēti Kristū. Kaut arī Kristus ir pavēlējis Kristību visas Trīsvienības, Tēva, Dēla un Svētā Gara, vārdā, tomēr arvien īpaši tiek runāts par Kristību Kristū. Un mēs zinām iemeslu. – Vienīgi Kristū ir glābšana un mūžīgā svētlaime. Vienīgi Viņš ir Ceļš. Viņš ir Durvis. Neviens nenāk pie Tēva, kā vien Kristū (Jņ.14:6).

Tēvs ir darījis Kristu par mūsu pestīšanas vadoni, mūsu Augsto Priesteri, Pravieti un Ķēniņu. Pie Viņa Tēvs aicina visus cilvēkus, sacīdams: “Skūpstiet Dēlu” (Ps.2:11) un “klausiet Viņu” (Mk.9:7). Viņā mums jātiek kristītiem, ar Viņu savienotiem, jo Viņā ir dzīvība.

Pāvila vārdi izsaka ciešo vienību un kopību ar Kristu visās Viņa svētībās. Šī vienība un kopība ļoti skaidri izteikta vārdā “savienoti” (Rom.6:5), jo kristīts un ticīgs cilvēks vairs nav jāuzskata kā neatkarīga persona, bet kā daļa no Kristus, kā Viņa miesas loceklis (Ef.5:30). Līdz ar to viss, kas attiecas uz miesas locekli, attiecas arī uz Galvu, un, kas pieder Galvai, pieder arī locekļiem.

Bet vai tiešām tā ir? Varbūt ar šiem vārdiem mēs sniedzamies pārāk augstu? Vai ir tā, ka Kristība ir patiesa iekšēja savienība ar Kristu? Vai varam būt droši, ka tāda ir apustuļa mācība par Kristību? Raugi, ko Viņš te saka: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū.” Ievēro vārdu “tērpušies” – “tērpušies Kristū”, ieģērbti Viņā. Tas, bez šaubām, izsaka to pašu iekšējo vienību ar Kristu, ko vārds “savienoti” vai uzpotēti. Tas nozīmē, ka mēs topam viens ar Viņa personu, nopelnu un esam tīkami Tēvam tāpat kā Viņš.

Tas viss mums šķiet kas pārāk svešs un savāds. Taču tā ir vienīgi briesmīgā mūsu sirds neticība un velna varenā ietekme, kas neļauj mums saņemt Evaņģēliju un kaitē Viņa valstībai. Mums tomēr rūpīgi jāapdomā, ka viss, ko varenais, mīlestībā bagātais Dievs ir darījis mums, cilvēkiem, ir neizmērojami lielāks un augstāks nekā visas mūsu domas un jūtas.

Nav šaubu, ka Viņš mūs radījis par Saviem bērniem un Viņa valstības mantiniekiem! Dievs ir devis Savu vienpiedzimušo Dēlu mums par Brāli, laipnu Radinieku, mūsu Glābēju, Izpircēju un Aizstāvi. Viņš mums ir devis un ik dienas dod Savu Svēto Garu, kurš mūsu sirdīs veic brīnišķīgu darbu. Un tas nav noliedzams.

Vai tas nav saskaņā ar Dieva mīlestību, ka Viņš mums sniedzis šādu dzīvību dodošu žēlastības līdzekli kā Kristību, kad ar ārēju un redzamu rīcību Viņš ikvienu cilvēku dara līdzdalīgu visā žēlastībā, uzņem un iesvētī Savā žēlastības derībā?

Izlasot apustuļu paskaidrojumu par Kristību, proti, ka ar to mēs “ietērpjamies” Kristū un tiekam “savienoti” ar Viņu, ka ar to tiekam darīti “šķīsti” un “svētīgi”, mums patiesi jābrīnās, ka šīs dārgais Dieva žēlastības līdzeklis tik bieži tiek nicināts. Tas pats nicinājums, kas jūdiem bija pret Kristu, ir vērojams arī cilvēku attieksmē pret Kristību, jo tās forma arvien šķiet pārāk pazemīga un pieticīga.

Kristus piedzima silītē. Viņš bija nabadzīgāks par putniem un lapsām, “sāpju vīrs”, kurš bija norūdīts ciešanās (Jes. 53:3), kurš galu galā mira soda izpildes vietā. Tāpēc Viņš bija nicināts un mēs Viņu ne par ko neturējām – tā par jūdu uztveri runā pravietis.

To pašu var teikt par Kristību. Mēs raugāmies tikai uz ūdeni, saka Luters, “ar tādām pašām acīm kā govs, kas saprot tikai to, ka ūdens domāts dzeršanai”. Taču mēs pilnīgi aizmirstam, ka Dievs šim ūdenim ir pievienojis Savu svēto apsolījumu.

Mēs rīkojamies tāpat kā sīriešu kapteinis Naamans, kad pravietis Elīsa sacīja: “Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela un tu būsi šķīsts!” (2.Ķēn.5:10). Naamans toreiz paskatījās uz ūdeni un teica, ka Jordānas ūdens ne ar ko nav labāks par to, kāds atrodams viņa dzimtenes upēs. Bet viņš bija pavisam aizmirsis, ka tikai Jordānas ūdenim bija dots šis apsolījums.

Cik trāpīgs un būtisks ir Lutera sacītais par Kristību, ko esam mācījušies “Mazajā katehismā”:

“Ūdens to gan nedara, bet Dieva vārdi, kas ar ūdeni savienoti, un ticība, kura paļaujas uz šiem Dieva vārdiem ūdenī. Jo bez Dieva vārdiem ūdens ir tikai ūdens vien un nav nekāda Kristība, bet ar Dieva vārdiem tas ir Kristība, proti, žēlastības pilns dzīvības ūdens un mazgāšana atdzimšanai Svētajā Garā.”

Dieva gudrībai ir labpaticis mūsu glābšanu un mūžīgo svētlaimi savienot ar pazemīgiem līdzekļiem. Tā Viņš grib mūs pārbaudīt, vai turam godā Viņa vārdu vai arī – tieši otrādi – meklējam to, kas ir liels un ievērojams pasaulē. Dieva metode pārbaudīt mūs ar sīkām un niecīgām lietām ir kā siets, kas atsijā labo sēklu. Tie ir šauri vārti, pa kuriem Viņa valstībā var ieiet tikai tie, kas ir niecīgi, vientiesīgi un ticīgi.

Tādēļ Viņš sacījis par maziem bērniem, ka tādiem pieder debesu valstība (Mt.19:14). “Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas” (1.Kor.1:27-28).

Uzmanīsimies no “viskaitīgākā nezvēra”, kāds garīgās lietās ir cilvēka prāts (Luters). Domājot par Kristību, vērs savas acis uz ūdeni un neaizmirsti, ka varenais, žēlastības pilnais Dievs ir pievienojis Kristības iestādījumam apsolījumu par mūžīgo dzīvību un svētlaimi (Mk.16:16).

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.